Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Domāju, ka visas krīzes cilvēka dzīvē rodas no tā, ka viņš nekontrolē savu prātu
Manā dzīvē tāda lielāka krīze bija aptuveni 37 gados. Tā bija saistīta ar pašvērtību. Man šķita, ka neko neesmu sasniedzis. Kaut gan, kādas muļķības! Mani taču uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas paņēma darbā par pasniedzēju. Bet, redz, tas nav saistīts ar to, ko esi sasniedzis. Jo var taču sasniegt vēl vairāk. Ja kaut ko no dzīves jau esam saņēmuši, tad prasām to, kā mums nav. Kā es tiku šai krīzei pāri? Pamatīgi iedzēru. Kārtīgi sadzeroties, tiek nogalināts tavs ego. Pēc tam atgriežoties realitātē, vecās birkas ir nobirušas.
Dzeršana savā ziņā ir maģisks rituāls gadījumos, kad netiec galā ar savu prātu. Tā viņu var apturēt.
Tagad es domāju citādi. Es mēģinu meditēt, bet prāta pašplūsmu jau nav viegli pārtraukt. Prāts kabina visādas birkas klāt. Tad es pats sev pajautāju: «Pag, pag, vai tas man ir vajadzīgs, vai es tā gribu domāt par šo lietu? Vai tas, kā es domāju par šo lietu, dod kaut kādu labumu?» Jo mēs ļoti bieži maļam uz riņķi dažādus kritiskos aspektus.
Es ļoti daudz lidoju, un agrāk man nebija nekādu baiļu. Taču vienā brīdī man sākās fobija. Kas man palīdzēja? Vienkārša meditācija, ar kuras palīdzību apturēt prāta plūsmu. Vērojot citus cilvēkus, jāatzīst, ka ļoti maz ir tādu, kas prot to izdarīt. Bet ir cilvēki, kuriem ir talants nedomāt, un es viņus apbrīnoju. Kad mani neievēlēja par rektoru, es nepiedzēros. Gluži otrādi – jutos ļoti labi, jo biju izdarījis to, ko varēju, un man bija lieliski padarīta darba izjūta. Tas ir noslēdzies, man ir citi darbi, un es vairs nedomāju par to. Pat ja, darbnīcā kaut ko veidojot, ieplūst galvā viena otra bažīga doma, es sev saku: «Mīļais draugs, par to nav jēgas domāt.»
Tagad jūtos daudz labāk nekā 37 gados
Esmu apmierināts ar savu dzīvi, man patīk gan tas, ko daru, gan cilvēki, ar kuriem nākas saskarties. Bet, ja iedomājos, ka vēlreiz vajadzētu izdzīvot savu dzīvi ar to šausmīgo ego plosīšanos, nu nē… Es uzaugu ļoti 
puritāniskā ģimenē, biju vienīgais bērns, un vecāki teica: «Tu mums esi galvenais, mēs visu darām tavā labā.» Es biju ar ļoti attīstītu ego un mazu interesi par to, kas citiem cilvēkiem svarīgi un viņus uztrauc. Lasot Balzaku, man šķita, ka tā gan ir īstā dzīve. Nobīde starp to, kas es biju un kas gribēju būt, bija milzīga.
Arī studiju gadi iekšēji bija ļoti plosošs un neharmonisks laiks. Kas tad es gribēju būt? Piemēram, seksa gigants un kruts mākslinieks (ar ironiju – aut.). Manas ambīcijas bija ļoti lielas. Jo es nepieņēmu sevi tādu, kāds esmu. Līdz ar to arī citiem cilvēkiem bija grūti ar mani. Varbūt es pat biju interesants un jauks cilvēks, bet to jau es toreiz nenovērtēju sevī.
Tu nevari prasīt no citiem cilvēkiem, lai viņi rīkojas, kā tu gribi
Kad to pieņem, dzīve kļūst mierīgāka un foršāka. Jo esmu diezgan despotisks cilvēks ar briesmīgu raksturu, kas visiem grib uzspiest savu gribu. Nav jau tā, ka es vicinu pletni, bet vēlme kontrolēt pasauli man ir.
Reiz ar sievu un visiem trim bērniem braucām ar mašīnu uz Nīderlandi. Es biju kašķīgs un piekasīgs, nekas man nebija labi. Ja es tā atceros tagad, tad patiesībā tas bija jauks brauciens, bet neapskaužu sievu un bērnus, kuriem bija jāiztur mans īgnums.
Man jau šķiet, ka cilvēki pārāk nopietni uztver sevi
Es tajā skaitā. Man patīk asprātīgi cilvēki, avantūristi, patīk runāties ar tiem, kas plēš jokus. Un, uzvelkot sievas šūtu koši sarkanu, iespaidīgu kažoku, kuru kāds grib pārpirkt Īrijas krogā, cenšos parādīt, ka esmu mazliet neparastāks nekā īstenībā. Jo īstenībā neesmu nedz tik liels avantūrists, nedz nestandarta personība. Esmu pavisam parasts cilvēks. Ja eju uz kādu pasākumu, tad uzvelku kaut ko neparastāku tāpēc, lai sairdinātu to nopietnību un stīvuma nastu. Jo es pats nemīlu iespringumu sevī.
Iestāstīt sev, ka esi nelaimīgs, nemaz nav tik grūti
Ja ļaujam prātam interpretēt un nemēģinām to koriģēt, tad prāts ļoti labprāt aizraujas ar negatīvās domāšanas paradigmu. Tam patīk, ka viss ir slikti. Ka, no rīta mostoties, esi nelaimīgs, nevis laimīgs. Un, ja kāds apgalvo, ka nav iespējama pozitīvā domāšana, tad viņš atzīst, ka grib domāt tā, kā sanāk.
Mana prāta struktūra kopā ar emocijām ir viļņveida. Un man ir svarīgi novērot šo procesu. Tikko prāts ievirzās kritiskajā aspektā un mani kaut kas sāk kaitināt, mācos pateikt stop. Jo, neapturot prātu, ļoti viegli var nokļūt līdz sliktam garastāvoklim un īgnumam. Es esmu neirolingvistiskās programēšanas piekritējs. Ne velti cilvēki dauza bungas, sanāk kopā un dzied tautasdziesmas. Ne velti taisām pieminekļus un zīmējam bildes, kas dod kaut kādus impulsus. No vienas puses, var teikt, ka tā taču ir funkcionāla sakārtošana, bet no otras puses – mēs tomēr paši sevi varam ieprogramēt.
Patikšanas izjūta dzīvojot ir ārkārtīgi svarīga
Kad es veidoju un viss saliekas kopā vienā tēlā, izjūtu baudu, tādu fizioloģisku un psiholoģisku prieka izjūtu sevī. Domāju, ka šāda izjūta varētu būt arī inženierim vai zobu speciālistam, kurš labi padarījis savu darbu.
Otrā cilvēkā mani fascinē tas, kā man pašam trūkst
Jana (Jana Briķe – māksliniece – aut.) daudz labāk par mani prot nedomāt. Ja es esmu tāds plātīzeris un bieži mainu savu viedokli, tad Janai ir savi ētiskie principi, kuros viņa ir krietni spēcīgāka par mani. Janu interesē ezoterika, un viņas iespaidā arī es tajā esmu ko vērtīgu atradis.
Turklāt Jana ir lieliska audzinātāja mūsu dēlam Ādamam. Viņa dēļ ticu tam, ka cilvēks nesākas un nebeidzas ar informācijas savākumu tikai šajā pasaulē.
Ādamam ir tikai 11 gadu, bet viņš jau saprot tādas lietas, kuras es vien tagad sāku apjaust.
Varētu pat teikt, ka esmu viņa skolnieks. Ādamam ir tik liela pašapziņa! Piemēram, viņš audzē garus matus. Man ne pārāk tas patīk, arī skolā viņu bišķiņ par to apsmej, bet viņu tas absolūti netraucē.
Ir jāpopularizē pašam sevi sociālajos tīklos
Mana sieva to ļoti labi prot. Desmit gadu laikā viņai ir izveidojies stabils interesentu loks, galerijas, ar kurām viņa strādā. Un tagad jau par viņu raksta starptautiski mākslas izdevumi.
Man prieks arī par jaunajiem Latvijas modē – starptautiski pazīstamajiem Mareunrol’s, Agnesi Narņicku ar One Wolf un citiem. Šis ir ļoti labs laiks viņiem. Agrāk, lai nokļūtu pie Anglijas pircēja, vajadzēja nopirkt angļu laikrakstos lapu.
Tagad, ja kāda angļu kundzīte nopērk latviešu dizainera apģērbu un sociālajos tīklos ieraksta, cik forši viņas pakaļa izskatās konkrētajās biksēs, tad tā ir labākā reklāma dizaineram.
Ne velti lielās kompānijas apzināti pērk blogerus un sociālo tīklu zvaigznes, kas runā par viņu produkciju.
Aktīvam profesionālam mākslas tirgum ar diviem miljoniem cilvēku ir krietni par maz. Tāpēc latviešu māksliniekiem ir jāiet ārpus Latvijas. Un šobrīd jaunajiem māksliniekiem ir ļoti lielas iespējas šajā ziņā. Ir pieejamas apmaiņas programmas, un var pastudēt arī citur.
Domāju, ka mēs pārāk pārspīlējam, mēģinot interpretēt mākslu
Pastāv lietas, kas nav vārdos nododamas. Es, piemēram, atceros gleznotāja Alekseja Naumova gleznu, kurā attēlota kāda māja Venēcijas kanālā. Viņš to tā ir uzgleznojis, ar tādu intensitāti, ka, iespējams, pats, kuļoties pa Venēciju, tu to skaistumu nemaz neieraudzīsi. Un caur to tu tikai saproti, ka var iemācīties skatīties tā, lai pats ieraudzītu pasauli tik intensīvi kā mākslinieks. Man pašam personīgi mainījies tas, kas patīk mākslā. Kad skolas laikā braucu uz Ermitāžu, ļoti patika viduslaiku glezniecība, renesanse, bet pilnīgi nesapratu impresionistus. Tikai vēlāk nāca atklāsme, cik viņi ir iespaidīgi un skaisti.
Bet nav labākas vai sliktākas mākslas. Ir tikai tas, kas tevi uzrunā.
Jo katru no mums kaut kas garlaiko, bet kaut kas interesē. Mani šobrīd vairāk aizķer tādi darbi, kuros cilvēks ielicis savas izjūtas. Piemēram, Drullem (mākslinieks Ivars Drulle – aut.) tas riteņbraucējs (kinētisks objekts Latvija, kur uz slīdošas ainavas fona bez apstājas ceļo riteņbraucējs – aut.) ietver gan plašāku konceptu, gan reizē kaut kādu trauslumu un bezjēdzību. Vismaz es to tā uztveru. Man ir daudz draugu mākslinieku, kuru viedokļos es ieklausos. Piemēram, Gļebs Panteļejevs, Ginters Krumholcs, Andris Eglītis, Artūrs Virtmanis.
Un mani ārkārtīgi fascinē uzņēmēji Boriss Teterevs un Jānis Zuzāns, kuri iziet ārpus uzņēmēja robežām un veido kaut kādu vērtību kopumu ar resursu, kas viņiem ir. Jo tas, kā viņi šobrīd atbalsta mākslu, ir nenovērtējami. Kaut vai mans jaunākais objekts Botāniskajā dārzā – Meitene ar kurpi. Super, ka ir iespējams radīt paliekošu vērtību, kas izmaina visu apkārtējo ainavu. Savukārt nākamgad pie Nacionālās bibliotēkas tiks atklāta skulptūra Divi Raiņi. Apbrīnoju šos mākslas mecenātus.
Kapsētās ir sakoncentrējusies vietējās kultūras esence
Apmeklējot ārzemes, man patīk paklaiņot pa kapsētām. Piemēram, ebreju kapos Lodzā visi kapakmeņi ir aptuveni vienādi. Bet Varšavas katoļu kapi ir riktīga Romas impērija. Tur ir tādi pieminekļi! Savukārt Pompejā gar centrālo ceļu visās pusēs ir mauzoleji – kapličas cilvēkiem, kas valdījuši pilsētā. Principā tie ir rekāmas objekti ģimenēm.
Bet Brazīlijā Sanpaulu vecajā kapsētā var redzēt pieminekļus, kuros attēlots, kā cilvēki būvējuši fabrikas, kā mūzas lido pa gaisu.
Tas viss jau ir ne mirušajiem, bet dzīvajiem, lai apliecinātu savu piederību kādai sistēmai.
Kad nomira mans vecaistēvs, mēs trīs reizes nedēļā braucām apkopt kapu. Atskrējām, ar grābeklīti nogrābām, lai smuki un lai kaimiņi neko sliktu neteiktu. Bet neatceros, ka būtu piesēduši un padomājuši par aizgājēju. Tagad kapos ir apglabāta arī mana mamma, bet es vairs neeju uz kapiem. Jo viņas jau tur nav.
Ar bezrūpību man asociējas franču kruasāns
Bet es drīzāk esmu zemes cilvēks, kas maskējies zem izklaidīga mākslinieka. Ja citi no ārzemēm kā suvenīrus ved magnētiņus, tad es reiz no Portugāles mājās pārvedu kanalizācijas akas vāku, bet pavisam nesen no Indijas – 300 gadu vecas divviru durvis ar izgrieztiem ornamentiem un dejojošu cilvēku figūriņām.
Caur un cauri romantiķis neesmu, bet mēs, piemēram, ar ģimeni Ziemassvētkos velkam bluķi apkārt mājai vai arī svinam saulgriežus ar pirti un peldēšanos pa pliko un lēkāšanu ap ugunskuru. Tas, man šķiet, uz to romantikas pusi varētu vilkt.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2017. gada augustā.
