Taksidermists Jānis Abizārs: Ja sabīstos no paša veidotā izbāzeņa, tā ir augstākā pilotāža

– Cilvēku var izbāzt?

– Protams! Taksidermija un prostitūcija ir vienlīdz senas profesijas. Senie ēģiptieši taču mumificēja savus faraonus. Un kurš izbāza Ļeņinu? Taksidermisti!

– Internetā ir video, kā Ļeņina atliekas taksidermisti mazgā vannā, kaut kādā speciālā šķidrumā. Vai esat to redzējis?

Citi lasa

Lauma Lapsa

Mode

FOTO: Būsiet pārsteigti, cik maksā Janas Brukas pati mīļākā somiņa

Santa.lv

Attiecības ar vecākiem

Maija Sējāne dalās ar skaudru atziņu: Tas bija pēkšņi

Evija Kalnbērza

Ciemos

FOTO: Kā dzīvo grupas Lauku muzikanti līderis Normunds Ķietis

– Neesmu, bet izbāzt var jebko, pat ziloni. Viss atkarīgs no pieprasījuma.

– Kā jūs kļuvāt par taksidermistu?

– Medības un taksidermija gājušas roku rokā. Tas, ka izbāžu dzīvniekus, ir likumsakarīgi, nevis spontāni pieņemts lēmums. Lēnā garā visas dzīves garumā esmu pilnveidojies un tuvojies šim mērķim. Patiesībā ieguldīts ir milzīgs darbs. Dažkārt cilvēki tikai brieduma gados sev jautā – kāpēc es daru to, ko daru? Nereti cilvēkiem ir citi dzīves aicinājumi, taču, lai uzturētu ģimeni, viņi neieklausās sevī, apspiežot iekšējo balsi. 

– Jums ir sajūta, ka, strādājat ar kaut ko, kas reiz bijis dzīvs?

– Es esmu mednieks, tāpēc man tas šķiet pašsaprotami. Mednieks dzīvnieku nomedī, nevis, kā to saka nemednieki, – nogalina. Neesmu tādu medību piekritējs, kurās mednieki sēž tornī, gaidot dzīvnieku pie barotavas. Tā gan ir šaušana. Man patīk process – dzinēju medības, kurās virmo kolektīva gars.

– Taksidermija ir mākslas un medicīnas sakausējums?

– Drīzāk tas ir mākslas virziens. Izbāzenis ir arī jānoformē, proti, jāizstāda pēc iespējas dabiskāk. Tāpēc es braucu uz mežu, lai meklētu piemērotu māzeru, celmu, sakni vai zaru. Mērķis ir panākt, lai izbāztais dzīvnieks izskatās dzīvs.

– Man ir sajūta, ka dzīvnieki šajā telpā patiešām uz mani skatās. Tās ir īstas acis?

– Nē, tās ir mākslīgas. Tās var pasūtīt no kataloga. Acīm, protams, ir dažādi izmēri un krāsas. Var pasūtīt arī žokļus, mēles un purnus.

– Ieliekot izbāzenim acis, esat sabijies no tā, cik dzīvs tas izskatās?

– Ja nobīstas cilvēki no malas, tas ir normāli. Bet, ja pats esmu izbāzeni nolicis pie mūrīša apžūt un no rīta samiegojies iznāku virtuvē un sabīstos no tā, ko ieraugu, tas ir labi, tā ir augstākā pilotāža.

– Kāpēc cilvēkiem ir vēlme iedzīvināt to, kas tāds vairs nav?

– Visbiežāk tas ir kadrs no kāda mednieka dzīves. Turklāt medījumā ir ieguldīts ne mazums darba, tāpēc viņš vēlas dzīvnieku iemūžināt, padarot par izbāzeni – kā bildi. Un ikreiz, skatoties uz izbāzto medījumu, mednieks atcerēsies, kā viņš gāja un ieraudzīja dzīvnieku, kā viņam trīcēja rokas un kā viņš juta adrenalīna pieaugumu. Tas ir viņa stāsts, ko iemūžina taksidermists.

– Kas ir lielākais, ko esat izbāzis?

– Kuiļa un aļņa krūšutēlus.

Izbāzt alni pilnā augumā ir ļoti dārgi. Tas maksā vairākus tūkstošus, un to var atļauties vien retais.

Pilnā augumā esmu izbāzis vilkus un lūšus.

– Vai jums mājās ir kāds vilks, ko varam apskatīt?

– Diemžēl mājās man neviena vilka nav. Mans lūsis jau sen stāv saldētavā, bet es gribu to uztaisīt smuki, visā godībā – tā, lai viņš lēcienā ķer medni, sitot tam ar ķepu pa asti.

– Lūsis ir tepat?

– Jā, novilktā ādiņa tepat mājās vien ir. Man ir arī divas saldētavas pilnas ar putniem. Viens mednis jau trīs gadus gaida savu kārtu.

– Noprotu, ka jums simpatizē lūši. Kāpēc?

– Lūsis ir mistisks nakts dzīvnieks. Turklāt augumā paliels plēsējs. Mani fascinē viņa viltība un veiklība. Turklāt Latvija ir teju vienīgā valsts Eiropā, kur lūšus var medīt. Mēs dzīvojam lūšu mekā. 

– Pie sienas stāv arī dzīvnieku galvaskausi. Tie gan vairāk atgādina nāvi.

– Tās ir galvaskausu medību trofejas. Un tām nav saistības ar taksidermiju. Dažas no trofejām bijušas arī izstādēs un apbalvotas ar medaļām. Esmu nopelnījis vairākas sudraba medaļas, bet zeltu pagaidām nav izdevies iegūt.

– Telpa, kurā sēžam, ir jūsu trofeju istaba?

– Jā, nekur citur mājā trofejas nelielu. Es arī uzskatu, ka ragus nedrīkst turēt guļamistabā vai kādā citā dzīvojamā telpā.

– Kāpēc?

– Tā ir cieņa pret līdzcilvēkiem, kas nav mednieki. Ja atbrauc kāds nemednieks, kurš paliek šajā istabā, no rīta atzīst, ka miegs nāves istabā bijis labs (smejas). Tas tamdēļ, ka es pret dzīvniekiem esmu izturējies ar cieņu.

– Februāra KLUBĀ Hičkoks sarunājās ar mācītāju Ralfu Kokinu, kurš stāstīja par neizskaidrojamajiem laika zudumiem Kurzemes mežos. Ar jums mēdz notikt kaut kas mistisks?

– Man, strādājot, pazūd naktis. Māksliniekiem ir noteikts laiks, kad viņi strādā. Es esmu pūces tips, tāpēc no rītiem nekādi nespēju noiet darbnīcā. Bet, kad darbs tuvojas beigām un es jau iztēlē redzu rezultātu un to, kāds būs izbāzeņa skatiens, laiks paskrien nemanot. Tad rodas jautājums – pa kuru laiku uzausa gaisma?

– Naktīs nav sajūta, ka dzīvnieki darbnīcā atdzīvojas?

– Nē, ir patīkami, nevis bailīgi. Tajā brīdī putns vai dzīvnieks mani pat uzrunā. Laikam tas tāpēc, ka šajā darbā ielieku savu dvēseli.

– Gadījies izbāzt arī mājdzīvniekus?

– Tas ir izaicinājums. Pēdējo taisīju vācu aitusuņa kucīti. Lai gan sākumā uz šo iespēju skatījos skeptiski, piekritu, jo suns ir visai radniecīgs vilkam.

Strādāt ar mājdzīvniekiem ir grūti, jo saimniekam ir savs tēls, bet man ir citāds redzējums par viņa aizsaulē aizgājušo mīluli.

Amerikā mājdzīvnieku izbāšana ir ļoti izplatīta. Viņi pat zirgus izbāž.

– Esmu dzirdējis stāstu par cilvēkiem, kuri no sava mīluļa – kaķa – bija uztaisījuši mazu paklājiņu.

– Nu ziniet, tas ir perversi.

– Varbūt es maldos, un kaķis bija izbāzts.

– To arī esmu darījis. Kaķenei bija pamatīgi apmēri, tā bija mirusi no sirds mazspējas. Noņēmos kārtīgi, nācās izplēst daudz tauku, jo kaķene bija trekna. Starp citu, esmu izbāzis arī iguānu un Usūrijas zalkti, ko kāds vīrs audzēja dzīvoklī. Katram sava novirze (smejas).

– Taksidermija, jūsuprāt, ir novirze?

– Tad jājautā, kas ir normāls? Dīvaini ir cilvēki, kuri visu netipisko noliedz. Rodas sajūta, ka sevi viņi uzskata par normāliem, bet visi pārējie ir sliktie.

– Ar sabiedrības nosodījumu gadās sastapies?

– Tādā gadījumā ir vērts pajautāt, vai cilvēks bijis dabas muzejā un redzējis izbāztu caunu vai žubīti, jo kur gan citur pilsētnieks to apskatīs. Gadās, ka dāma, braucot ar mašīnu, notriec pūcīti. Viņām mirušais putns šķiet tik mīlīgs, ka visbiežāk viņas meklē taksidermistu, kurš putnu var palīdzēt saglabāt, lai pēcāk to noliktu uz grāmatu plaukta.

Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada martā.