Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latviski izdota tikai daļa no Moema ļoti daudzajiem darbiem – Cilvēcisko kaislību jūgs, Mēness un penijs, Raibais plīvurs, Uz naža asmens, Šķitums un īstenība, Burvis… Neapšaubāmi, pie mums vispopulārākais angļu rakstnieka darbs ir Teātris. Grāmatas lasīsim, bet šis lai ir neparastas dzīves stāsts.
Roberts Moems, tāpat kā viņa tēvs, izvēlējās kļūt par advokātu. Kopā ar sievu Edīti Mēriju viņš no Londonas aizbrauca, iespējams, lai nepaliktu izcilā tēva ēnā, un pārcēlās uz dzīvi Parīzē, kur izveidoja spožu karjeru. Līdztekus citiem darbiem Moema kungs kārtoja arī Lielbritānijas vēstniecības Francijā juridiskās lietas. Robertam bija piecdesmit viens, kad ģimene gaidīja ceturtā bērna nākšanu pasaulē. Tas sakrita ar laiku, kad Francijas politiķi ierosināja pieņemt likumu, kas noteiktu, ka visi ārvalstu pilsoņiem Francijā piedzimušie dēli automātiski iegūs šīs valsts pilsonību un vēlāk tiks iesaukti dienēt Francijas armijā. Lai arī kuram radās plāns, kā likumu apiet, bet Lielbritānijas vēstnieks to īstenoja. Tā kā vēstniecības teritorija juridiski bija atzīta par Lielbritānijas teritoriju, tajā iekārtoja telpu, kur pieņemt dzemdības. Tā nu 1874. gada 25. janvārī Moemu jaunākais bērns piedzima vēstniecībā. Mājās viņu gaidīja jau krietni paaugušies trīs brāļi – Čārlzs, Frederiks un Henrijs. Pastarīti nosauca divos vārdos – Viljams Somersets, otrais vārds puikam tika par godu tēvocim ar spožu militāro karjeru – ģenerālim.
Pašam zēnam bērnībā otrais vārds nepatika, turklāt ģimenē viņu vienmēr sauca tikai pirmā vārda saīsinājumā – par Villiju.
Zēns auga lolots un mīlēts. Neparasti, bet pirmā valoda, kuru viņš iemācījās un kurā pārsvarā runāja mājās, bija franču valoda. Saulainās bērnības debesis satumsa, kad saslima mamma.
Tā kā iespējas izārstēt tuberkulozi tolaik bija niecīgas, neilgi pēc jaunākā dēla astotās dzimšanas dienas Moema kundze nomira. «Brūce, kas nav pilnībā sadzijusi,» pēc daudziem gadiem atzīs rakstnieks. Arī vecumdienās uz naktsskapīša pie viņa gultas vienmēr atradās mātes fotogrāfija.
Jau pēc nepilniem trijiem gadiem sievai mūžībā sekoja vīrs. Roberts gan vēl paspēja pabeigt mājas celtniecību Parīzes priekšpilsētā, kurā savulaik bija iecerējis ievākties. Pēkšņi ģimene bija izjukusi… Par lielajiem dēliem radinieki daudz neraizējās – brāļi, sekojot vectēva un tēva pēdās, mācījās Kembridžā un gatavojās kļūt par advokātiem. Diemžēl jaunākajam vēl nebija pat 11 gadu!
Villiju pieņēma tēvoča ģimene, un tas nozīmēja – pārcelties uz Angliju. Neilgā laikā vienu pēc otra zaudējis mīlošos vecākus, zēns jutās bezgala vientuļš un pamests. Lai gan tēvocis un viņa sieva centās būt laipni, tā nebija patiesa mīlestība, bet gan pienākums, kas lika pieņemt bāreni. Zēns to, protams, saprata. Turklāt Henrijs Moems bija vikārs mazpilsētā, un, pēc spožās Parīzes nonācis provinciālā vidē, mācītājmuižā ar striktiem noteikumiem, Villijs attapās svešā un nesaprotamā pasaulē. No pārdzīvojumiem viņš sāka stostīties. Vietējā skolā jaunpienācēju, kurš atšķīrās no Anglijā augušajiem, ķircināja un izsmēja ne tikai par stostīšanos, bet arī par viņa slikto angļu valodu, mazo augumu un absolūtu intereses trūkumu par sportu. Bailes tikt pazemotam attīsta ieradumu kļūt nepamanāmam, kā arī nemitīgi palikt modram un visu vērot no attāluma, lai izvairītos vai novērstu jebkuru asumu. Spēju novērot cilvēkus un apkārtni Villijs izkops tik perfekti, ka šīs iemaņas noderēs ne vien rakstniecībā.
Kā mācītāja ģimenes loceklim zēnam nākas pacietīgi sēdēt itin visos dievkalpojumos. Kopš mazotnes viņam bija mācīts ticēt Dievam, bet pusaudža gados Villijs zaudē ticību. Jo uz visām neatlaidīgi un izmisīgi izteiktajām lūgšanām nesaņem atbildi un palīdzību…
Vienam mazam zēnam tas ir par daudz – Villijs noslēdzas un dzīvo savrupu vientuļnieka ikdienu.
Daudz zīmē un dara to labi, tomēr glābiņu no sāpēm un sarežģītās dzīves atrod grāmatās, ko lasa aizgūtnēm. Jo īpaši pie sirds iet tās, kas aizved no pelēkās ikdienas, – Valtera Skota piedzīvojumu romāni, Tūkstoš un vienas nakts pasakas, Lūisa Kerola Alises piedzīvojumi Brīnumzemē… Villijs pamazām sāk sapņot, ka arī pats varētu rakstīt un kļūt par rakstnieku. Attiecības ar tēvoci neuzlabojas, un kā glābiņš rodas iespēja aizbraukt.
Moemam no tēva palicis mantojums, kaut neliels, bet naudas pietiek, lai studētu ārzemēs. Vācijā viņam dzīvo tante, kura palīdz, un 16 gadu vecumā Viljams Somersets dodas mācīties uz Heidelbergas Universitāti – tur studē vācu valodu un literatūru un filozofiju. Tajā laikā Heidelberga ir kultūras un brīvdomības centrs. No konservatīvās mācītājmājas atbraukušo jaunekli pārsteidz Dekarta, Spinozas un Šopenhauera filozofija, šokē Vāgnera mūzika, sajūsmina Ibsena lugas. Heidelbergā viņš iepazīstas ar kādu par sevi desmit gadus vecāku angli, un abu attiecības pārkāpj ierastās robežas. Moems sāk apzināties savu homoseksualitāti, un tas gan izskaidro, kas ar viņu notiek, gan palīdz saprast, ka dzīve nebūs vienkārša. Taču intīmais draugs sirsnīgi atbalsta jaunekļa ambīcijas kļūt par rakstnieku. Moems ir tik iedvesmots, ka paralēli mācībām uzraksta savu pirmo grāmatu – tā ir Džakomo Meijerbēra biogrāfija. Tagad maz zināmais komponists 19. gadsimtā ir viens no populārākajiem operu autoriem. Tā kā grāmatu neviens neuzņemas izdot, autors iznīcina manuskriptu.
Protams, tas nevieš pārliecību par saviem spēkiem, turklāt arī ģimene uzskata, ka rakstnieks – tā ir apšaubāma karjera, Villijam jānodarbojas ar ko cienījamāku un materiāli izdevīgāku! Vislabāk, ja viņš studētu jurisprudenci, bet visi saprot – cilvēkam, kurš satraukuma mirkļos var sākt stostīties, kā tas gadās ar Villiju, veiksmīga jurista karjera nav iedomājama. Ģimenes draugs iekārto jaunāko Moemu darbā grāmatvežu birojā – ja nu šī ir viņa vieta? Puisis iztur tikai mēnesi un pamet darbu. Kāda cienījama nodarbe vēl atliek? Medicīna! Lai gan Moems nevēlas kļūt par ārstu, viņš nespēj iebilst un vairs neieminas par sapni – būt rakstniekam.
Mācības medicīnas skolā nav vieglas, turklāt tās paredz arī praksi. Smags darbs slimnīcā un pieticīgajos mitekļos vienā no nabadzīgākajiem Londonas rajoniem Moemam atver acis – izrādās, liela daļa līdzcilvēku dzīvo apstākļos, par kādiem viņam nav bijis ne nojausmas. Viņš redz slimību radītās sāpes, izmisumu un bezcerību. Viņš redz, kā izskatās cerība, bailes un atvieglojums, drosme un izturība. Viņš redz cilvēkus mirstam. «Es nezinu labāku skolu rakstniekam par ārsta darbu.
Trīs gadu laikā es pieredzēju visas emocijas, uz kurām ir spējīgs cilvēks.»
Dienas režīms, apvienojot mācības un praksi, ir dzelžains, tomēr atlikušajās īsajās vakara stundās topošais mediķis turpina lasīt, mēģina tulkot Ibsena lugas, lai izprastu viņa meistarības noslēpumus, kā arī pats raksta gan lugas, gan stāstus. Saņemas stāstus aizsūtīt izdevējiem un no viena saņem uzslavas un ieteikumu – jums jāraksta nevis stāsti, bet romāns! Viņš paklausa un nolemj rakstīt par nabadzīgajos rajonos pieredzēto, kad ar savu mediķa somu ieradies palīdzēt, raksta par cilvēkiem, kas tur dzīvo – tā, kā viņš to redzējis vietās, kur pat policisti izvairās ierasties. Prasme uzmanīgi vērot un pamanīt, ko izkopis jau bērnībā, nu ir noderīga. Viņš raksta par to, ko redzējis, maksimāli cenšoties turēties pie realitātes, neko īpaši neliekot klāt no sevis.
Moems ir ļoti neatlaidīgs un strādīgs, tāpēc paveic gandrīz neiespējamo: 23 gadu vecumā nodod izdevējam romānu un pabeidz medicīnas mācības. Līza no Lambetas piesaista uzmanību – pirmo tirāžu izpērk trīs nedēļās un grāmatu nākas drukāt vēl. Atsauksmes par romānu ir pretrunīgas. Vieni jauno autoru slavē par neparastu tiešumu, spilgtiem novērojumiem, vitāliem varoņiem un spēcīgu stāstu par nabadzīgo ļaužu dzīvi. Otri kvēli kritizē tieši izvēlēto vidi un tēmu, uzsverot, ka šis ir īpaši nepatīkams romāns, kura autors ambiciozi cenšas kļūt par jauno Zolā.
Bet ko pats autors? Pabeidzis mācības, pat nedomā strādāt apgūtajā profesijā un aizbrauc uz Spāniju, lai saulē atgūtos no Anglijas drūmajām debesīm. Dzīvo Seviljā, uzaudzē ūsas, smēķē cigārus un mācās spēlēt ģitāru. Protams, viņš arī čakli raksta. Jo, runājot par Moemu, laikabiedri allaž piemin, cik radošai personībai neierasti strādīgs un disciplinēts viņš bijis. Moems spēja apvienot it kā pilnīgi pretējus dzīves stilus: ar plašu vērienu baudīja dzīvi, bet stingri ievēroja dienas režīmu un katru dienu strādāja. Centība gan paliek bez rezultātiem – otrais un arī trešais romāns negūst lasītāju un arī kritiķu ievērību, un tas nozīmē, ka grāmatas tiek slikti pirktas.
Taču neveiksmes nesalauž rakstnieku, viņš turpina strādāt, bet tikai 1907. gada rudenī beidzot gūst panākumus, kad viens no Londonas teātriem iestudē Moema komēdiju Lēdija Frederika. Kaut gan luga tapusi jau četrus gadus iepriekš un tad arī visu teātru izbrāķēta, nu tā pēkšņi kļūst tik populāra, ka uz izrādi nav iespējams nopirkt biļetes. Komēdiju iestudē vēl vairāki teātri un tajā sezonā to izrāda 422 reizes! Nu teātru direktori paši jautā 33 gadus vecajam autoram, vai viņam vēl ir kāda luga? Ne tikai komēdijas, bet arī lugas, kurās kritiski attēlota sociālā nevienlīdzība, sabiedrības liekulība, smalko aprindu dzīvesveids. Tā kā autors ir vērīgs vērotājs, viņa lugās ir tā brīža aktualitātes un daudzas precīzas detaļas, kas piesaista un intriģē skatītājus. Viņš arī prot veidot ļoti dabiskus, kā no dzīves norakstītus dialogus. Pats Moems atzinis, ka savu lugu izrādes galvenokārt dodas skatīties tāpēc, lai redzētu, kā tās uzņem publika – reaģē vai paliek vienaldzīga, jūt līdzi vai smejas –, un līdz ar to saprastu, kā rakstīt nākamo darbu.
Londonā vienlaikus tiek izrādītas vairākas Moema lugas, viņš kļūst par pieprasītāko lugu autoru. Skatītāji dramaturga darbus vērtēja neviennozīmīgi: bija, kas slavēja par asprātību, precīzajiem vērojumiem, jautrību, taču sūdzējās par izteiktu cinismu; citi sašutuši sauca lugas par prastām un vulgārām. Notika pat tā, ka daļa paziņu jutās tik vīlušies, ka novērsās no Moema. Par spīti visam, viņa lugas iestudēja un izrādīja tik bieži, ka parādās karikatūra ar raudošo Šekspīru – ilustrācija tam, ka izcilā klasiķa lugas izrāda retāk nekā Somerseta Moema. Lai gan ar lugām autors daudz nenopelna, toties nu viņš ir rakstnieks ar vārdu!
Moemam ir divdesmit, kad, atbilstoši toreizējiem likumiem, Oskaru Vaildu tiesā par homoseksualitāti. Rakstniekam piespriež divus gadus spaidu darbu nometnē. To uzzinot, Moems ir šausmās, apzinoties, ka tas, ko tiesā, varētu būt arī viņš…
«Es mēģināju sevi pārliecināt, ka esmu normāls trīs ceturtdaļās un tikai viena ceturtdaļa manī ir citādāka, lai gan patiesībā bija otrādi.»
Nav jau tā, ka viņam sievietes ir pilnīgi vienaldzīgas, viņam ir vairāki diezgan skandalozi romāni. Kāda dramaturga meita, kas kļuvusi par aktrisi, Moemam patīk tik ļoti, ka rakstnieks jauno dāmu bildina, bet saņem atteikumu. Protams, Londonas smalkajās aprindās par to iesmej, savukārt Moems gūtās rētas dziedē, uzsākot jaunas attiecības, kas izpelnās vispārēju ievērību. Jo Sirija Velkoma ir sabiedrības dāma ar visai skandalozu slavu, kaut gan izaugusi ļoti reliģiozā ģimenē. Viņas tēvs izveidoja labdarības organizāciju, kas palīdzēja trūkumā nonākušiem bērniem. Sirijai bija nedaudz pāri divdesmit, kad viņa devās līdzi tēvam braucienā uz Hartūmu – pilsētu, kas atrodas Nīlas satekupju Zilās un Baltās Nīlas satecē. Tieši tolaik tur uzturas farmācijas magnāts Henrijs Velkoms. Pazīšanās turpinās arī Londonā. Tas, ka viņš ir divreiz vecāks par Siriju, netraucē abus apprecēties. Piedzimst dēls, bet laulātie nespēj sadzīvot. Tā kā rūpniekam īpašumu ir daudz, drīz vien abi dzīvo katrs savā mājā. Sirijai tiek pierakstīti vairāki romāni, tai skaitā ar Selfridža kungu, slavenā Londonas smalkā veikala Selfridges dibinātāju un īpašnieku. Šis fakts pēc daudziem gadiem uzpeldēs mūsu stāstā, bet neapsteigsim notikumus!
Sākas Pirmais pasaules karš… Moemam ir 40 gadi, viņš ir uzrakstījis kaudzi romānu un lugu un pašā kara priekšvakarā paspējis pabeigt kārtējo romānu. Kā brīvprātīgais rakstnieks iesaistās Sarkanajā Krustā – kara laukos Francijā viņš darbojas kā ātrās palīdzības šoferis, un tur noder arī viņa medicīnas zināšanas. Tur viņš iepazīstas ar Frederiku Džeraldu Hakstonu, kas viņa dzīvē ieņems īpašu vietu. ASV pilsonis Hakstons jau vairākus gadus dzīvo Lielbritānijā. Lai gan abi satuvinās, esot atvaļinājumā, rakstnieks ir kopā ar Siriju un viņa paliek stāvoklī. 1915. gadā piedzimst abu meita Mērija Elizabete, saukta par Lizu.
Vecāki ar mazuli dodas uz Šveici. No malas izskatās, ka pāris ar zīdainīti kara laikā meklē drošību neitrālajā Šveicē, bet patiesībā Moems turp dodas ar britu izlūkdienesta slepenu uzdevumu. Rakstnieku esot savervējis kāds Sirijas draugs, kurš pamanījis, cik piemērots spiegošanai ir Somersets. Viņš brīvi runā franču un vācu valodā (un tajās runā Šveicē), pieradis novērot, pamanīt sīkumus, nianses, kas veido kopainu. Kā rakstnieks, meklējot iedvesmu un sižetus daiļradei, var brīvi pārvietoties pa valsti, neradot aizdomas, turklāt vēl ir kopā ar mazu bērnu un viņa māti. Kuram gan ienāks prātā, ka aiz šīs radošās personības, kas nesen beidzot spēka gados kļuvusi par tēvu, slēpjas spiegs?! Viņa uzdevums esot bijis saņemt no britu aģentiem, kas darbojās ienaidnieka teritorijā, savākto informāciju un nosūtīt to tālāk uz Londonu. Turp viņš nosūta arī Šveicē uzrakstīto trīs cēlienu komēdiju, ko tūlīt pat iestudē un izrāda.
Nākamajā gadā Moems saņem jaunu rīkojumu – doties uz Samoa. Tā ir salu valsts Klusā okeāna dienvidu daļā, apmēram pusceļā starp Jaunzēlandi un Havaju salām. Gana tāls, toties eksotisks galamērķis. Samoa ietilpst Lielbritānijas stratēģisko interešu lokā, un Moemam tiek uzdevums apkopot informāciju par salās izvietotajiem radioraidītājiem un Vācijas jūras spēkiem reģionā. Šoreiz Moems neņem līdzi meitu un viņas māti, bet gan personisko sekretāru, un tas ir mums jau zināmais Hakstons. Ceļojums ir sarežģīts, un jāšaubās, vai rakstniekam, kurš tikai iejūtas spiega ādā, izdodas iegūt nopietnu informāciju, taču visur, kur viņš dodas, Moems vāc materiālus daiļliteratūrai.
Viņš pats sevi kritiski vērtējis, sakot, ka rakstot izdomas trūkumu aizstājot ar novērojumiem, dzīvē noskatītām situācijām un cilvēku izstāstīto.
Savukārt citi uzsvēruši, ka Moems bijis izcils klausītājs – klusējis, nepārtraucis, tikai pa reizei uzdevis precizējošu vai rosinošu jautājumu, un cilvēki viņam stāstījuši savus vislielākos noslēpumus.
No Samoa rakstnieks dodas uz ASV, kur jau ieradusies Sirija ar Lizu. Tur viņš vairāk aiz pienākuma, nevis mīlestības 1917. gada maijā apprecas ar meitas māti un aizbrauc…
Viņš dodas uz Krieviju! Arī tas ir izlūkdienesta uzdevums – izzināt, kāds noskaņojums ir juku pārņemtajā valstī, jo briti raizējas, ka pēc cara gāšanas Krievija domā izstāties no kara. Moema uzdevums ir tikties ar Pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski un viņu iedrošināt turpināt karot. Jāteic, diezgan neizpildāms uzdevums… No Amerikas ieradies Vladivostokā, rakstnieks šķērso visu valsti un tikai rudenī ierodas toreizējā Petrogradā. Viņš gan satiekas ar Kerenski, bet, kā jau to varēja paredzēt, jēgas no tā maz. Moems aizbrauc ļoti veiksmīgā laikā, jo pēc divām nedēļām boļševiki pārņem varu. Mājupceļš, kas sākas Somijā, ir sarežģīts, valda auksta ziema, rakstnieks saslimst ar tuberkulozi. Vairākus mēnešus nākas pavadīt sanatorijā Skotijā, kur uzraksta kārtējo lugu.
Kamēr rakstnieks ārstējas, iznāk viens no viņa pazīstamākajiem romāniem Mēness un penijs. Tā galvenais varonis ir veiksmīgs biržas brokeris, kurš nespēj turpināt ierasti ērto, kompromisu pilno dzīvi un pamet sievu un bērnus. Aizbēg uz Taiti un kļūst par gleznotāju. Iespējams, arī autors ir apsvēris šādu soli…
Karš beidzas, dzīve pamazām var atgriezties ierastajās sliedēs, bet ne Hakstonam. Vēl kara laikā viņš iesaistīts kādā nepiedienīgā incidentā, notikusi tiesa, kur viņš gan attaisnots, taču noteikts aizliegums ierasties Lielbritānijā. Līdz ar to Moemam nākas iztikt bez, kā tas publiski tiek pieteikts, personiskā sekretāra. Rakstnieks dzīvo ģimenes mājā kopā ar meitu un sievu, bet laulāto attiecības kļūst aizvien sliktākas. Moems nonāk izvēles priekšā: palikt Londonā ar sievu un meitu, vai arī apmesties uz dzīvi citur, toties kopā ar mīļoto Hakstonu. Viņš cenšas iet vidusceļu, saglabājot attiecības ar abiem. Risinājums ir ārēji piedienīgs – rakstnieks neilgi uzturas mājās, tad dodas tālos ceļojumos kopā ar sekretāru un to laikā raksta. Tā kā tolaik pārbraucieni starp kontinentiem notiek ar tvaikoņiem, tas ir ilgstošs process, bet tieši to jau Moems vēlas – pēc iespējas ilgāk būt projām no mājām un vērīgām acīm. Abi pavada sešus mēnešus Tālajos Austrumos. Pēc neilga pārtraukuma atkal dodas ceļā – šoreiz uz gadu, apceļojot ASV, tad dodas uz Honolulu, Austrāliju, Singapūru. Cits pusgads aizrit Šrilankā, Mjanmā, Taizemē, Vjetnamā.
Kamēr vīrs ceļo un raksta grāmatas, tai skaitā par ceļojumiem, sieva saprot, ka nav jēgas skumt un uz neilgu laiku atbraukušajam vīram rīkot skandālus. Ir jādzīvo pašai, kas par to, ka viņai jau četrdesmit ar astīti?! Vēl pirms kara Sirija ir bijusi mācekle slavenā firmā, kas nodarbojas ar mēbeļu restaurāciju un namu iekārtošanu. Nu viņa aizņemas naudu, iekārto veikalu Beikerstrītā un piedāvā dekorēšanas pakalpojumus. Sirija kļūst ļoti pieprasīta! Drīz vien viņai jābrauc iekārtot bagāto ļaužu namus pāri okeānam – Palmbīčā un Kalifornijā, kā arī atklāt veikalus Čikāgā un Ņujorkā. Viņai bija dūša prasīt krietnu cenu par savu darbu, reiz kādam potenciālam klientam Sirija esot teikusi: «Ja jums nav desmit tūkstošu dolāru, ko tērēt, tad es nevēlos tērēt savu laiku!»
Moema kundzes koncentrēšanās uz darbu mazina spriedzi laulāto attiecībās. Līdz reizei, kad rakstnieks uzzina, ka sievai ir gan mīļākie, gan – kas viņam ir īpaši nepatīkami un pat bīstami – Sirija citiem stāsta kompromitējošus faktus par vīra privāto dzīvi.
Seko skandālu virkne, un abi vienojas dzīvot atsevišķi: viņa ar meitu paliek ģimenes mājā Londonā, viņš nopērk villu La Mauresque Francijā Azūra krastā, kur ir smalko ļaužu iecienītā Nica, Sentropēza, Kannas, Antiba, Montekarlo… Tāds attiecību modelis iztur vairākus gadus, tomēr 1929. gadā pāris oficiāli izšķiras.
Moems joprojām ir ļoti ražīgs autors – top īsie stāsti, romāni, ceļojumu grāmatas un lugas. Kā dramaturgam viņam aizvien ir graujoši panākumi –piemēram, vienā sezonā vien septiņām lugām notiek 548 izrādes! Vienlaikus Moems jūtas tik noguris no teātra… Draugi atstāsta vārdus – es pat izstāstīt nevaru, cik ļoti man riebjas teātris! Jo viņš uzskata, ka pēc tam, kad pārvarēts skatuves šarms, teātrim neesot daudz ko piedāvāt rakstniekam, salīdzinot ar romāniem un stāstiem, kur autoram ir pilnīga neatkarība un nav jārēķinās ne ar vienu citu. Kad iestudē viņa 32. lugu, tā ir tik dīvaina, ka pamatīgi samulsina skatītājus un kritiķus. «Es sapratu, ka vairs neesmu vienots ar publiku. Ir pienācis laiks doties pensijā. Es to darīju ar atvieglojumu.»
Moemam ir 59 gadi, bet tas nenozīmē, ka nu viņš bauda bezrūpīgas dienas, nebūt ne! Viņš joprojām katru dienu raksta. Villā La Mauresque, kur viņu un Hakstonu aprūpē 13 kalpotāji, ierodas daudzi draugi un arī slavenības. Tur Moemu apciemo politiķis Vinstons Čērčils, rakstnieks Herberts Velss, kā arī daudzi, ja tā varam teikt, dīki dzīves baudītāji uz cita rēķina. Viņi vada garas stundas pie baseina, dzer un ēd, bet tikai uz vakariņām pie viesiem iznāk frakā tērptais saimnieks. Jo pa dienu Moems raksta.
Viņš ir kļuvis tik turīgs, ka atļaujas atzīt – vairs neraksta naudas dēļ, bet gan lai atbrīvotos no idejām, sižetiem un tēliem, kas tracina viņa iztēli.
Sākoties Otrajam pasaules karam, ASV pilsonis Hakstons dodas prom – caur Lisabonu uz Ņujorku. La Mauresque ir rakstnieka mājas, kuras viņš nespēj pamest. Villā ir ne tikai atmiņas un dzīves skaistie brīži, bet tik daudz grāmatu un iespaidīga mākslas darbu kolekcija. Tomēr Hitlera karaspēks iesoļo Francijā, krīt Parīze, un Moems uzzina, ka nacistiem viņš ir melnajā sarakstā – pats varenais Gebelss ir nosodījis viņu un viņa darbus. Nākas pamest villu un meklēt drošību citur. Ar lielām grūtībām rakstnieks nonāk Anglijā un tālāk dodas uz Ameriku. Tur lielāko daļu laika pavada Holivudā, kur strādā pie filmu scenārijiem.
Raksta romānu, kuru pabeidz 70 gadu vecumā, sakot – šis būs pēdējais garais romāns. Lai gan līdzekļu Moemam ir gana, Amerikā viņš dzīvo pieticīgi, jo uzskata – nav pieņemami baudīt greznību, kamēr Lielbritānijā cilvēki dzīvo kara izraisītā trūkumā.
Savukārt Hakstons strādā Vašingtonā un abi reti satiekas. Moems pamazām samierinās ar domu, ka tad, kad karš beigsies un varēs atgriezties mīļajā La Mauresque, viņam to nāksies darīt bez Hakstona.
Taču notiek negaidītais – Frederiks Džeralds Hakstons saslimst, kā viņam tiek teikts, ar pleirītu. Ārstēšanās nesniedz rezultātus, kļūst aizvien sliktāk, līdz izrādās, ka ārsts kļūdījies ar diagnozi. Hakstonam ir tuberkuloze, un pusgada laikā viņš nomirst… Par partneri krietni vecākais Moems ir šokā un brāļadēlam atzīstas: «Manas dzīves labākie gadi – tie, ko pavadījām, klejojot pa pasauli, – ir nesaraujami saistīti ar viņu. Lai arī netieši, bet viss, ko esmu rakstījis pēdējo 20 gadu laikā, ir saistīts ar viņu.»
Moems necieš vientulību, tāpēc izvēlas jaunu privāto sekretāru. Alans Sērls ir drēbnieka dēls no nabadzīga Londonas rajona, rakstnieks viņu pazīst jau sen. Jaunais sekretārs ir 31 gadu jaunāks par Moemu, bet abiem nav tikai darbadevēja un darbinieka attiecības vien.
Karš beidzas, rakstnieks atgriežas Azūra krastā un atrod savu brīnišķīgo villu izpostītu. Par laimi, neskarta ir lielākā daļa mākslas darbu, kas noslēpti pie kaimiņa. La Mauresque tiek izremontēta, un tur Moems uzraksta savu patiešām pēdējo literāro darbu – vēsturisko romānu Katalina, piedalās vairāku savu stāstu pārvēršanā kinofilmu scenārijos.
Viņam līdzās allaž ir Alans Sērls, kuru Moema loks uztver ar dalītām jūtām. Daļa viņu dēvē gandrīz par svēto, kurš savu dzīvi pakārto Moemam, ir tik gādīgs, godīgs un rūpīgs, vēl uzticīgāks par Hakstonu. Taču ir arī pilnīgi pretējs viedoklis, jo īpaši Moema radiem, kuri Sērlu sauc par nelieti, pašlabuma guvēju, shēmotāju un intrigantu, kas apzināti noskaņo rakstnieku pret bijušo sievu un meitu.
Cienījamā vecuma kungs izveido nemainīgu gada režīmu: ziemā un pavasarī – rimta ikdiena La Mauresque, tad dažas nedēļas aizpilda ceļojumi pa Eiropu, vasara tiek atvēlēta intensīvai sabiedriskai dzīvei gan villā, gan tuvējās pilsētās, kur kūrortsezona sit augstu vilni, bet rudens paiet Londonā, allaž apmetoties vienā un tajā pašā viesnīcā vienā un tajā pašā numurā. Tāliem ceļojumiem Moemam vairs nepietiek spēka, lai gan rakstnieks sevi uztur labā fiziskā formā.
Ir, kas saka skaudrus vārdus par rakstnieka dzīves izskaņu, proti, Moems esot nodzīvojis par ilgu, jo pēdējos gados viņš izdara daudz ko tādu, kas sabojā gan attiecības, gan atmiņas par viņu.
Rakstniekam ir 88 gadi, kad viņš publicē memuārus Looking Back, kurus daudzi lasa ar neizpratni un sašutumu. Atmiņās viņš pārraksta savu dzīvi, un tie, kas bijuši līdzās, zina, ka tā nav tiesa… Viņš nejauki distancējas no sava ilgu gadu drauga Hakstona, kā arī neveikli noliedz homoseksualitāti, apgalvojot, ka vienmēr karstasinīgi mīlējis tikai sievietes. Tā kā Moemam nepiemita sievišķīgas manieres un ne miņas no sievišķīgas izturēšanās, daudzi nezināja par viņa rūpīgi slēpto privāto dzīvi. Draugi un paziņas to respektēja, taču uzskatīja, ka viņš ir biseksuāls, jo viņam ik pa laikam bija dēkas arī ar sievietēm.
Moems nomelno nu jau mirušo bijušo sievu un paziņo, ka Liza nav viņa meita, bet gan Henrija Velkoma, Gordona Selfridža vai kāda viņam nezināma Sirijas mīļākā bērns. Tie, kas piedalījās Lizas otrajās kāzās, kurās rakstnieks gluži vai plīsis aiz lepnuma un teicis meitu slavinošu runu, nespēj noticēt šādai pārmaiņai. Izrādās, Moems nevēlas meitai atstāt pilnīgi neko, bet, lai visu mantotu Sērls, izdomā viņu adoptēt. Tiesa šo iespēju liedz. Savukārt Liza, kas pēc otrajām laulībām ir baronese Glendevona, apstrīd tēva mēģinājumu pierādīt, ka nav viņa bērns. Gandrīz divus gadus risinās skandaloza prāva, kuru rakstnieks zaudē.
Viņam ir deviņdesmit viens, kad vecais kungs neveiksmīgi nokrīt… Ar kritiena izraisītām komplikācijām sirmgalvi ievieto slimnīcā Nicā, un tur 1965. gadā naktī uz 16. decembri rakstnieks aiziet mūžībā.
Viljamu Somersetu Moemu, kā viņš to vēlējies, kremē Marseļā, bet pelnus aizved uz Lielbritāniju un apglabā Kentenberijā – viņa kādreizējās skolas teritorijā pie bibliotēkas, kuras izveidi rakstnieks finansiāli dāsni atbalstījis. Neparasta izvēle, atceroties, kā bērnībā par viņu skolā smējās, cik slikti viņš tur jutās.
Tā kā Liza kļuva par māti četriem bērniem, Moema pēcteču pulks – gan ne ar viņa uzvārdu – plešas plašumā. Starp citu, viņas vecākais dēls Nikolass Vincents Somersets Paravičini savulaik apprecējās (un arī izšķīrās) ar Mēriju Annu Pārkeri-Boulzu. Viņas brālis bija nu jau karalienes Kamillas pirmais vīrs.
