Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ditas Krenbergas flauta
«Ceļš līdz manai flautiņai bijis garš. Kad desmit gadu vecumā sāku spēlēt flautu (tās bija pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas – dziļi padomju laiki), tikt pie sava mūzikas instrumenta bija milzīga problēma. Latvijā varēja nopirkt vienīgi Ļeņingradā ražotas flautas, kas bija ļoti sliktas kvalitātes.
Par laimi, Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur es mācījos, bija dažas vācu flautas. Tās skolniekiem deva spēlēt, arī es mācījos ar Dārziņskolas flautu, un pēc diviem gadiem ar to vienkāršo vācu flautiņu uzvarēju savā pirmajā starptautiskajā konkursā Concertino Praha. Pēc tam sekoja citi konkursi, man ļoti labi veicās, un pēc lielās uzvaras Marijas Kanalsas (Maria Canals) konkursā Barselonā, kurā deviņpadsmit gadu vecumā ieguvu Grand Prix, pie manis pienāca kāda aģente, sāka runāties, teica, ka pati esot flautiste, un interesējās, kāds man ir instruments. Parādīju savu vācu flautiņu, ko vēl arvien, būdama jau Mūzikas akadēmijas studente, īrēju no Dārziņskolas. Mans skolotājs, profesors Imants Sneibis strādāja gan Dārziņskolā, gan akadēmijā, un man bija iespēja šo flautiņu spēlēt. Aģente, ieraugot manu instrumentiņu, no izbrīna uz brīdi zaudēja valodu. «Un ar tādu instrumentu tu ieguvi Grand Prix?» viņa neticēja. «Jā, man cita instrumenta nav,» teicu.
Otrā dienā viņa mani vēlreiz uzmeklēja un sacīja: «Man mājās ir divas flautas, šobrīd aktīvi vairs nespēlēju un vēlos tev vienu uzdāvināt.» Tā bija Heinz firmas flauta, nesalīdzināmi augstāka līmeņa instruments par manējo. Tāda dāvana man bija milzīgs pārsteigums un prieks, par ko biju aģentei ļoti pateicīga, un šo nenovērtējamo atbalstu atcerēšos līdz mūža galam. Aģente mani iepazīstināja arī ar pasaulslaveno flautistu Džeimsu Golveju, kurš mani paņēma pie sevis manā pirmajā privātpraksē.
Citi lasa
Diezgan ilgus gadus spēlēju dāvināto flautiņu, bet katram māksliniekam sirdī ir vēlēšanās pēc sava, paša izmeklēta un atrasta, pilnīgi jauna mūzikas instrumenta. Katram ir savs skaņas ideāls, arī fizioloģiskās īpatnības, katram iepūtiens ir mazliet citādāks. Sagadījās tā, ka 1994. gadā man bija koncerti Amerikā, spēlēju Sietlā, dzīvoju pie Vašingtonas Universitātes flautas profesora Skovroneka kunga, kurš bija arī flautu meistars, un, redzot manu flautu, teica: «Dita, tev būtu vērts domāt par jaunu instrumentu.»
Tieši tobrīd notika izcilākās amerikāņu flautu firmas BB izstāde. Aizgāju, pavadīju izstādē daudzas stundas, izmēģināju vairākas flautas un sapratu, ka ir pienācis laiks man pašai savam labam instrumentam. Nolēmu sakrāt naudiņu un nopirkt. Šobrīd mana flautiņa maksātu vismaz trīs reizes dārgāk nekā toreiz, kad to pasūtīju. Tā tika man speciāli izgatavota, ar skaistu iemuti – apzeltītu galvu, no Bostonas pa pastu atsūtīta. Tas bija milzīgs notikums – es biju pirmais cīrulītis no flautistiem, kas pasūtīja savu instrumentu.
Joprojām, jau divdesmit pirmo gadu, spēlēju šo flautiņu, ar tās milzīgo slodzi kapitālais remonts bijis tikai vienu reizi, esmu laimīga, ka man ir tāds instruments, bet priecātos, ja darbam simfoniskajā orķestrī būtu cita flauta. Tas ir visu flautistu sapnis, ja mums orķestra koncerti nebūtu jāspēlē ar saviem personiskajiem instrumentiem. Ir jau iegādātas ļoti labas alta flautas, pikolo flauta, un ceram, ka ar laiku orķestris arī citiem flautistiem tādas varēs atļauties. Tad es varētu savu flautiņu pataupīt solo numuriem. Lielajām pasaules zvaigznēm pieci instrumenti ir minimums, bet es jebkuru mūziku spēlēju ar savu vienīgo flautiņu. Normāli būtu, ja dažādu stilu mūziku varētu spēlēt ar citu instrumentu, tas dotu citu skanējumu – maigāku, asāku, klusinātāku vai nesošāku skaņu.
Lai cik augstas kvalitātes instruments būtu, katrs mākslinieks tam iedveš savu skaņu, katram pat viens un tas pats instruments skan citādāk.
Mums ar flautiņu ir ļoti laba saskaņa. Mēs viena otru mīlam, cienām, respektējam, palīdzam viena otrai. Savu flautiņu vienmēr apkopju, tīru, sargāju. Pamanot kādas tehniskas problēmas, laikus to aiznesu meistaram salabot. Sargāju to un loloju. Mēģinājumu vai koncerta starpbrīžos vienmēr ielieku kastītē, neatstāju uz krēsla. Flautu esmu spēlējusi filmā Ievas paradīzes dārzs, kur man Pēteris Krilovs uzticēja galveno lomu. Tolaik man bija dāvinātais Heinz firmas instruments, un tā flautiņa ar savu skaņu palikusi filmā.»
Raimonda Paula klavieres
«Man izdevās, kamēr vēl Krājbankā nebija nozagta mana nauda, nopirkt dārgas Steinway firmas klavieres, kas ir viens no labākajiem mūzikas instrumentiem pasaulē, bet vienmēr atceros tēva dāvanu – savas pirmās klavierītes.
Man vēl ir saglabājusies sena fotogrāfija, kurā es četru gadu vecumā esmu pie tām piesēdināts. Tās bija vecas, nožēlojamas klavierītes.
Neko labāku iegādāties mēs nevarējām arī vēlāk pēc kara, kad komisijas veikali bija pilni ar ļoti labām lietām, arī augstvērtīgiem mūzikas instrumentiem, kas bija sanesti no izsūtīto un trimdā aizbraukušo labo ģimeņu dzīvokļiem.
Pirms kara tajos vai katrā bija klavieres, dažos – pat divas. Es pat sapņot par tādām nevarēju, lai gan labas klavieres komisijas veikalā varēja nopirkt par lētu naudiņu. Izmanīgi ļaudis par kapeikām sapirka antīkas lietas, mākslas vērtības, kuras cilvēki pārdeva, lai pēckara nabadzībā varētu izdzīvot. Tie bija gadi, kad nevienam nekā nebija. Atceros, kā mēs, puikas, lāpījām futbolbumbu, kas bija palikusi vēl no pirmskara laikiem. Tāpat kā velosipēda kamera, tā sastāvēja no vieniem ielāpiem.
Es brīnos, kā uz tām klavierītēm, kas man bija, vispār varēju kaut ko nospēlēt. Tās tiešām bija grausts, bet tolaik uz to neskatījās. Uz tām es apguvu visus pamatus.
Pēc tam, kad pats sāku pelnīt, lēnā garā mēģināju tikt pie kāda labāka instrumenta. Vēlāk man bija pāris tiem laikiem pieklājīgas klavieres, vidusmēra instrumenti. Pirmās īsti labas klavieres man bija Bechstein firmas instruments, mazais flīģelītis, kas derēja dzīvoklī. Tās arī bija jau vecas, bet tomēr normālas klavieres. Pagāja daudzi gadi, līdz tiku pie sava dzīves sapņa – Steinway klavierēm. Tas bija dārgs prieks, bet esmu gandarīts, ka tās man ir un varu mājās spēlēt. Tur jau arī rodas visi mani darbi. Protams, tāds instruments prasa attieksmi, bieži vajag uzskaņot. Labs skaņotājs šodien diemžēl ir problēma. Vecie aizgājuši, jaunu profesionālu meistaru maz. Tas darbs nav pateicīgs – visu dienu jānosēž pie instrumenta. Stīgu pievilkšana, skaņas klausīšanās un regulēšana – tas sit arī pa nerviem. Oi, tas ir grūts darbs!
Steinway ir luksusa instrumenti, bet esmu spēlējis ļoti dažādus.
Es nebiju no mūziķiem, kuriem ir pretenzijas spēlēt, ja nav attiecīga līmeņa instrumenta. Esmu izbraukājis visu Latviju, lauku kultūras namos spēlēdams uz visdrūmākajiem.
Tagad visi kārtīgu instrumentu cenšas aizvietot ar elektroniku. Es elektroniku neatzīstu, lai gan reizēm esmu bijis spiests to spēlēt, ja klavieres bijušas tik bēdīgas, ka nav iespējams uz tām neko nospēlēt. Ar elektroniku nav problēmu – pasit padusē un paņem līdzi, kur vajag, bet, paldies Dievam, pēdējos gados Latvijā arī ārpus Rīgas parādās labi instrumenti. Par kultūras dzīvi atbildīgie ir sapratuši, ka tādi vajadzīgi. Labi instrumenti ir Cēsīs, Ventspilī, Liepājā. Šodien nav problēmu nopirkt labu instrumentu, problēma ir tikai naudā. Ja tā ir, pasūti, ko vajag, un divu nedēļu laikā izcilas firmas instruments būs klāt. Nesen spēlēju Cēsu koncertzālē. Prīmā skan!
Es instrumentu pārvaldu, un man tas dzīvais instruments ir liela bauda.
Sevišķi, ja tas ir labs. Mariss Jansons man piedāvāja spēlēt kopā ar viņu, bet es atteicos. Lai būtu tādā līmenī, man vajadzētu spēlēt no četrām līdz sešām stundām dienā. Tā vairs netrenējos. Spēlēju tikai tik daudz, lai uzturētu sevi formā. Tas nav treniņš, bet kaut kas cits – zināmā mērā spēlēšana savam priekam. Vēl no Konservatorijas laikiem pirkstos palikusi spēles tehnika, kas ar gadiem izkopta, bet rokas es nekad neesmu saudzējis. Daru visu, kas mājās un Baltezerā jādara, – laboju un remontēju, pļauju zāli. Visu to, ko klasiskie pianisti nedara. Tāpat kā dziedātājiem, viņiem, domājot par savām rokām, visu laiku ir kādas problēmas – tad par mitru, tad par aukstu, tad caurvējš velk un vēl nezin kas traucē. Sevi uzturēt formā nav viegli.
Pasaulē šodien ir milzīgs pianistu skaits, zvērīga konkurence, augstu uzdzīta tehnika.
Sevišķi korejiešiem un ķīniešiem tehnika ir fantastiska, bet tajā pazūd pianista individualitāte, tas īpašais piesitiens un dzīvais nervs, kas viņu atšķir no citiem.
Es spēlēju daudz savādāk, nekā citi to dara. Varbūt pateicoties tam, ka esmu spēlējis krogos, izgājis cauri visam tam zaņķim. Kad padomāju, kur tikai esmu spēlējis, Dievs pasargi! Krogos arī klavieres bija dažādas. Žēl, ka mēs pārtraucām ražot pianīnu Rīga. Lai kā par to izteicās, bet tas nebija slikts instruments. Rīga bija lauku kultūras namos, to varēja nopirkt, nebija dārgs. Kolhozi varēja atļauties, un pianīns pašdarbības kolektīvos bija galvenais – uz tā spēlēja pavadījumu koriem, tautas dejām. Es arī uz tā daudz esmu spēlējis. Tagad mūzikas instrumentu rūpnīcas vairs nav, pianīnu sen vairs neražo. Šodien var nopirkt jebkuru instrumentu, bet lai kāds iedod tam naudiņu!
Baltezerā man ir japāņu firmas Yamaha mazās klavierītes. Tās savā laikā man pati firma Yamaha uzdāvināja. Tādām firmām tas ir biznesa gājiens, ka tās dāvina pasaules lielajiem pianistiem savus instrumentus, un arī man no Yamaha tāda dāvana tika.»
Kristīnes Kārkles-Puriņas vijole
«Man bija seši gadi, kad sāku spēlēt vijoli. 1990. gadā sāku mācīties pirmajā klasītē, iestājos sagatavošanas klasē Līvānu Mūzikas skolā un izvēlējos vijoli. Viena no manām labākajām draudzenēm, divus gadus vecāka par mani, mūzikas skolā bija iestājusies vijoles klasē, mana mamma tolaik izveidoja folkloras kopu Ceiruleits, kurā viena mammas skolniece spēlēja vijoli. Man ļoti patika, kad viņas spēlēja, un, varbūt no viņām iespaidojoties, man arī gribējās spēlēt vijoli. Patika, kā tā skan.
Mans pirmais instruments bija mūzikas skolas vijole, un, iestājoties Daugavpils Mūzikas vidusskolā, tur arī man iedeva skolas vijoli. Kādu gadu to spēlēju, un tad, pateicoties manam pirmajam Daugavpils laika vijoles skolotājam Viktoram Mirošņikovam, pie manis atnāca vijolīte, kuru spēlēju nu jau ilgus gadus. Vēl pēdējo gadu mācoties Līvānu Mūzikas skolā, Daugavpilī pie skolotāja ņēmu privātstundas. Mūzikas vidusskolā vijoli īsti negribēju, mani vairāk saistīja teorija, ko tālāk izvēlējos kā specialitāti Mūzikas akadēmijā, bet tolaik Daugavpilī teorijas nodaļas vēl nebija, un iestājos vijoles klasē.
Skolotājs jau bija lielos gados, ap astoņdesmit, un kādā reizē piedāvāja, vai nevēlos nopirkt viņa vijoli. Ģimenē neviena, kas turpinātu spēlēt instrumentu, nebija, un viņš to pārdeva man. Tā 2000. gadā pie manis nonāca mana skolotāja vijole, tiku pie sava instrumenta ar senu stāstu. Tā ir no deviņpadsmitā gadsimta. Skolotājam mājās bija fotogrāfija, kur viņš Pirmā pasaules kara laikā, stāvēdams uz drupām, spēlē šo vijoli.
Reizēm domāju, ka varbūt vajadzētu jaunu instrumentu, bet ar šo vijolīti man ir tik laba saskaņa, ka žēl būtu no tās šķirties. Mēs esam saradušas, un man nav svarīgi, lai instruments būtu augstas klases. Es nespēlēju klasisko mūziku, arī vietas un apstākļi, kādos tā tiek izmantota, brīžiem ir tik ekstremāli, ka instrumentam tas ir liels pārbaudījums. Spēlējot folkloras kopā Ceiruleits, mana vijole ir mirkusi lietū, salusi salā. Saprotu, ka instruments ir jāsaudzē, bet, ja uz Līvāniem atbrauc prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un, viņu sagaidot, gāž lietus, kā nespēlēsi?!
Mana vijole ir ļoti daudz ko pārcietusi. Kopš tā nonāca pie manis, šis ir mans vienīgais instruments, kuru spēlēju vienmēr un visur. Tā ir izbraukājusi pasauli, skanējusi Brazīlijā, Austrālijā, Amerikā, vai visās Eiropas valstīs. Visi smejas par manu vijoles futrāli. Tas atnāca pie manis reizē ar vijoli. Toreiz nopirku jaunu futrāli, kas daudzajos pārbraucienos tagad ir apbružāts, bet tas ir kārtīgs cietais futrālis, kas vijolīti labi sargā. Braucot ar Ivaru Cinkusu un Zani Šmiti koncerttūrē uz Ameriku, mana vijole, Rīgas lidostā slīdot pa bagāžas lenti, nokrita zemē. Amerikā atklāju, ka kritienā tā ir dabūjusi plaisu, bet atradu ļoti labu meistaru, kas manu vijolīti ātri salāpīja, un varēju nospēlēt visu garo koncerttūri. Vijole ir kritusi, gāzusies, nekas traks tai nav noticis. Viņa man ir izturīga.
Ar to esmu spēlējusi dažādas melodijas – jautras un skumjas. Tā ir skanējusi ne tikai koncertos, bet arī kāzās un bērēs.
Vijole ir daļa no manis, esmu ar to saaugusi. Es reizē dziedu un spēlēju vijoli.
Kad vajag, arī citus instrumentus – stabules, dūdas, kokli, akordeonu, klavieres, baznīcā esmu spēlējusi ērģeles. Pēc profesijas esmu etnomuzikoloģe, un savās izpausmēs esmu etnomūziķe.
Pēc manām domām, ja es spēlētu akadēmisko mūziku, instrumentam būtu jāskan pavisam citādāk. Ar savu vijoli noteikti nevarētu spēlēt simfoniskajā orķestrī, jo skaņai un tembram tad jābūt citam. Reiz dziedāju kopā ar orķestri un Raimonds Ozols jautāja, vai negribu izmantot izdevību un ar savu vijoli apsēsties viņa vietā. Mana vijolīte nav Stradivāri vijole, un domāju, ka tā savukārt nepiestāvētu folklorai. Tai ir cits skanējums, bet man ļoti patīk mana vijole, jo iederas tajā žanrā, ko es izpildu, un tai ir manai ausij tīkama skaņa. Man ir ļoti svarīgi, ka, reizē dziedot un spēlējot, vijoles skanējums saplūst ar manu balsi.
Man nav bijis žēl savu vijoli iedot arī citiem paspēlēt. Zinu, ka daudzi mūziķi to nedara. Brazīlijā spēlējām kopā ar viņu mūziķiem, un vienā brīdī puisis, kurš spēlēja ukuleli, mazo ģitāriņu, kādā brazīliešu dziesmā gribēja, lai apmaināmies ar instrumentiem. Es paņēmu viņa ukuleli, viņš manu vijoli, un abi laidām vaļā – skanēja ļoti labi. Ja es jūtu, ka cilvēks manam instrumentam pāri nenodarīs, neesmu greizsirdīga un dodu paspēlēt.
Ja kādreiz tomēr iegādāšos jaunu vijoli, šo noteikti paturēšu. Ar to saistās tik daudz atmiņu un stāstu, kas bijuši jau pirms manis, un cits, tos nezinot, nespēs novērtēt tās kultūrvēsturisko vērtību. Šī vijolīte ir mana dzīve, un vienmēr paliks daļa no ļoti skaista laika.»
Ata Auzāna akordeons
«Manas attiecības ar akordeonu bijušas visdažādākās. Šo instrumentu esmu ne tikai mīlējis, bet arī neieredzējis. Kad Daugavpils Mūzikas vidusskolā pabeidzu akordeona klasi, izjutu atvieglojumu, ka tas ir noticis, un nedēļas laikā savu akordeonu, kuram visa ģimene, arī vecmamma, kad sāku mācīties, bija sametusi naudu, pārdevu un biju pilnīgi pārliecināts, ka akordeonu nekad vairs rokās neņemšu. Man bija ļoti dārgs akordeons, liels vācu firmas Weltmeister instruments, vislabākais no visiem un vissmagākais. Varbūt arī svars izveidoja attieksmi, ka negribu to vairs stiept. Akordeona klasē tas bija obligātais instruments, kas bija jāspēlē diendienā, un man iestājas pretreakcija pret visu, kas jādara piespiedu kārtā. Biju pilnīgi patstāvīgs cilvēks, darbojos ar skaņu ierakstiem un patiešām biju pārliecināts, ka akordeona manā dzīvē vairs nebūs.
Pagāja vairāki gadi, un pienāca brīdis, kad kādam klientam, kuram ierakstīju mūziku, dziesmā vajadzēja iespēlēt arī akordeonu. «Tu taču esi akordeonists! Iespēlē!» viņš man teica. Atrunājos, ka ilgi neesmu akordeonam pat pieskāries. Mana ierakstu studija atradās mūzikas koledžas ēkā, aizgāju uz akordeona klasi, kurā pats biju mācījies, palūdzu savam skolotājam akordeonu. Kad studijā ierakstam ieslēdzu mikrofonus un sāku spēlēt, sapratu, ka nevaru trāpīt uz taustiņiem. Rokas pilnīgi neklausīja. Pateicu, ka visiem uz sava rēķina dodu pusdienas pārtraukumu un tikmēr mācīšos. Sēdēju un spēlēju gammas, trīsskaņus. Faktiski – es sāku iet pirmajā klasē. Biju spēlējis sintezatoru, bet tam nav tik šauri taustiņi kā akordeonam. Pirksti bija pieraduši spēlēt arī citā pozīcijā – horizontāli, nevis vertikāli, kā tas ir akordeonam. Man bija šoks, ka instruments, kuru tik ilgus gadus biju spēlējis gan skolā, gan dažādos kolektīvos, man vairs neklausa. Pusotru stundu mēģinājis atgūt zudušās prasmes, beidzot tomēr varēju iespēlēt to, kas ierakstā vajadzīgs, arī akordeona solo, un manī notika lūzums.
Sapratu, ka gribu atkal spēlēt akordeonu. Aptvēru, ka tik daudz darba taču esmu ielicis, lai varētu spēlēt, labi spēlēt, un to visu pametis. Ilgu laiku sava instrumenta man nebija, ņēmu akordeonus koledžā. Savu akordeonu nopirku, kad izveidojām grupu Baltie lāči, un mans galvenais instruments tajā bija akordeons. Braucām uz Meksiku, man vajadzēja akordeonu, un es nopirku. Tik lielu, kāds bija pirmais, vairs neizvēlējos, jo tāda smaguma staipīšana nav parocīga.
Pirms dažiem gadiem tiku pie akordeona, kas pēc izmēra ir kā lielais koncerta akordeons, bet ļoti viegls. Stāsts, kā instruments pie manis nonāca, ir interesants. Man piezvanīja kāda kundze un lūdza, vai nevaru aiziet pie viņas, novērtēt no vīra palikušo akordeonu un ieteikt kādu labu cilvēku, kuram to vajadzētu. Viņas vīrs bija nomiris, un instruments, neviena nelietots, stāvēja. Aizgāju pie viņas – ļoti forša, sirsnīga kundze Dzintra. Kad viņa iznesa kasti, kurā bija akordeons, jau kaste liecināja, ka instruments ir nopietns.
Atverot vaļā, biju ļoti pārsteigts – pirmo reizi dzīvē redzēju akordeonu, kura uzbūve atšķīrās no citiem. Akordeonam ir reģistrs, ko sauc par unisonu – divas notiņas blakus, kas skan vienā oktāvā, bet viena augstāk, otra – nedaudz zemāk, taču šim tās nebija divas notis blakus, bet tikai viena, kas skan oktāvu augstāk un zemāk. Spiežot vienu taustiņu, akordeons vienlaikus var spēlēt trijās balsīs, līdz ar to pie instrumenta lielā izmēra tam bija stipri mazāks svars. Akordeons bija izgatavots tikai no koka un metāla, bez nevienas plastmasas detaļas. Tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, ka šo akordeonu es pats pirkšu, tas būs mans. Kad kundzei to pateicu, viņa bija ļoti priecīga.
Tā pie manis nonāca ļoti labs instruments, itāļu ražojums. Domāju, ka tas ir diezgan sens, tagad tādus netaisa, ļoti labi saglabāts.
Varēja redzēt, ka tas ir mīlēts un kopts. Instruments ir taisīts pēc pasūtījuma, un kundzes vīrs, kas nebijis mūziķis, bet spēlēšana viņam bijusi aizraušanās, to bija nopircis Amerikā. Instruments nebija vazāts apkārt pa pasauli, kā tas notiek pie mūziķiem, tāpēc arī akordeona kaste bija ļoti labi saglabājusies. Vienīgi plēšās kāds bija izdūris caurumu, bet aizvedu akordeonu uz Daugavpili, kur man zināms ļoti labs meistars, un viņš plēšas salāpīja.
Visi pēdējo divu gadu ieraksti, kuros spēlēju akordeonu, iespēlēti ar šo instrumentu. Visos koncertos, kuros spēlēju akordeonu, man ir tikai šis instruments. Tas skan lieliski gan koncertos, gan ierakstos. Tāpēc, ka rezonējošās daļas ir tikai no koka, kas dod skaistu, dabisku skaņu. Koks jau pats par sevi ir ļoti akustisks instruments. Kad spēlēju, man liekas, ka no akordeona nāk labas enerģijas. Tagad tajā ir arī manas enerģijas, mana mīlestība pret instrumentu. Man tas ļoti patīk, ņemu savu akordeonu rokās ar lielu mīlestību un pietāti. Viņš pats uzprasās, lai viņu spēlē.
Es mīlu savu akordeonu, šis instruments patiešām ir manējais, un paldies kundzei, kas ar manu palīdzību gribēja atrast akordeonam jaunu saimnieku. Izrādījās, ka tas esmu es.»
Raksts publicēts 2015. gadā žurnālā IEVAS Stāsti nr. 8.
