Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
31
-
0
-
1
-
2
-
0
-
1
-
0
-
– Pa šiem gadiem noziedzībā ir kas mainījies, tā kļuvusi citāda?
Kristaps: Neteiktu, ka noziedzība ir mainījusies. Ir citi uzdevumi. Kādreiz daudz strādājām pie naftas vadiem. Naktis pamatā pavadījām Bauskas apkaimē mežā slēpņos, gaidījām, kad kāds slēgsies klāt vadam. Tagad diezgan daudz strādājam ar autozagļiem. Te ir lieli ātrumi, ļoti dinamiskas aizturēšanas. Autozagļi parasti neapstājas. Pārsvarā sanāk pakaļdzīšanās, arī ar šaujamieroču izmantošanu. Protams, mēs vienmēr esam darbojušies ar narkotiku tirgotājiem. Nestrādājam ar pieciem, desmit gramiem. Mūs piesaista, ja ir liels apjoms.
Pēteris: Pirms tam desmit gadu dienēju armijā, piedalījos starptautiskajās misijās Afganistānā, Irākā, Kosovā, Bosnijā. Man patīk iet triecienā. Mums ir doti uzdevumi, un tie jāizdara pēc augstākā standarta. Valstij tas ir svarīgi, un es to arī izdaru.
Citi lasa
– Kā jūs strādājat ar auto zagļiem?
K.: Tikai sadarbībā ar izmeklētājiem. Ja pienāk operatīvā informācija, ka noteiktā rajonā tiks nozagts auto, mēs izvietojamies, saņemam apstiprinājumu no paralēlajiem dienestiem un sākam aizturēšanas operāciju, kas var būt visai izaicinoša. Tas nenozīmē, ka aizturēsim turpat, iespējams, tas notiks pie robežas, jo pie mums bieži brauc ciemos lietuvieši, es teiktu, ka viņi šajā noziedzības jomā ir advancēti.
P.: Esmu runājis ar kolēģiem no speciālās intervences vienībām – Eiropā lietuviešu spīles ir diezgan plašas.
K.: Viena iespēja ir apturēt ar bākugunīm, otra – piebraukt priekšā, trešā – nobloķēt ceļu, piemēram, ar ežiem.
Mēs nekad nestrādājam ar vienu auto. Ir noteikts daudzums mašīnu, lai zagļus varētu nobloķēt. Tas notiek uz ceļiem, kur ir mazāk cilvēku, kur apstākļi mazina iespējamību, ka zagļi varēs aizmukt.
Tas nozīmē, ka jāpazīst apkārtne, tai jābūt tādai, lai mums, salīdzinot ar aizdzinējiem, būtu priekšrocības.
P.: Te ir nepieciešami advancēti autovadītāji, kuri īpaši trenējas. Speciālais, taktiskais autovadītājs – tā mūsu vienībā ir atsevišķa specialitāte. Tu nevari būt trieciennieks līdz pensijas vecumam. Tev ir iespēja, piemēram, kļūt par autovadītāju, tas ir ļoti atbildīgs un svarīgs darbs. Tas nav vienkārši aizbraukt no punkta a uz punktu b. Pēdējos gados mums ir daudz vieglāk strādāt, jo šoferiem vairs nav jāsaka, kur un kā braukt. Katrs zina, kas viņam jādara.
– Visriskantākās situācijas jūsu praksē?
K.: Viena no bīstamākajām bija tad, kad pirms gadiem sešiem Pierīgā kādā kaukāziešu restorānā notika bandītu shodka (kopsapulce). Bija ieradušies pārstāvji no Baltijas valstīm, Krievijas. Sākotnējā informācija bija ļoti skopa, bet beigās ar ierobežotiem resursiem mums bija jāaiztur vairāk nekā 100 cilvēku, ieskaitot, iespējams, bruņotus miesassargus, kuri bija izlikti blokpostos.
Neizskatījās, ka kāds paspēja aizmukt. Uzreiz pieslēdzās operatīvie darbinieki, pārbaudīja identitāti, dažus personības noskaidrošanai aizveda uz iecirkni.
– Tāda ātra kratīšana, lai radītu diskomfortu un liktu saprast – mēs zinām, ka jūs te esat.
K.: Jā, lai paskatītos, kas tie par cilvēkiem, un parādītu, ka mēs tomēr esam tiesiska valsts un šo nepieļausim.
– Kurš no vietējiem tur piedalījās? Ivans Haritonovs?
– Viņa nebija.
– Vai Vaļagins bija?
– Jā, viņš bija.
– Tad jau viņš, visticamāk, pārstāvēja Haritonovu. Abi savulaik bija vienā grupējumā.
– Citus uzvārdus nepateikšu, bet tur bija arī Lietuvas, Pēterburgas autoritātes… (Klusē un smaida.)
– Mums ir jauni līderi?
– Ir arī jauni. Tomēr ir pietiekami daudz arī veco…
– Kādas «viesiem» bija sejas, kad gājāt iekšā pilnā ekipējumā?
– Neteiktu, ka nobijušās. Lielākoties izaicinošas. Vairāk izskatījās – ā, nu atkal atnākuši, un ko jūs mums izdarīsiet? Noguldījām uz zemes, sašņorējām.
– Tā droši vien ir bauda – nolikt uz zemes kriminālās autoritātes?
K.: Baudas šajā gadījumā bija diezgan maz.
Pirms sešiem gadiem veicām lielu aizturēšanas operāciju, kuras ietvaros aizturējām Latgales noziedzīgās autoritātes Koņ un Babaha, kas nodarbojās ar liela mēroga kontrabandu, kā arī bija iesaistīti narkotiku tirdzniecībā.
Savā reģionā viņi jau sāka justies pārāk spēcīgi un «pārliecināšanai», tajā skaitā pat tiesībsargājošo iestāžu, izmantoja dažādas metodes.
Tika arī dedzinātas mašīnas. Šī bija situācija, kad mēs tikām piesaistīti, lai atgādinātu, ka esam tiesiska valsts, un, ja kādam ir jābaidās, tad tie būs noziedznieki, nevis policisti.
– Jums gribētos pastrādāt 90. gados, kad bija bīstamākas situācijas, vairāk nelegālu ieroču?
K.: Bet vienlaikus policisti strādājot varēja justies brīvāk. Ja paklausās, kas notika 90. gados, policijas metodes bija brutālākas. Tagad, gribi negribi, mēs tomēr esam kļuvuši ne gluži maigāki, bet saudzīgāki. Ne vienmēr aizturēšanās izmantojam kaujas ieročus, jo ir attīstījušies neletālie.
P.: Ja mani iemestu 90. gados, es teiktu nē, tas būtu solis atpakaļ. Man tomēr patīk, ka Latvijā viss attīstās sakārtotības virzienā. Agrāk bija vairāk haosa…
– Omegā no 90. gadiem kaut viens cilvēks strādā?
K.: No vadošā sastāva pilnīgi noteikti. Tie, kas palikuši, vairs neveic primārās kaujinieku funkcijas.
P.: Pie mums ir ļoti plašas iespējas sevi attīstīt, atrast vietu, kur tu varēsi atrast specialitāti. Ne tika aktīvajā trieciennieka, bet arī administratīvajā darbā. Piemēram, tagad ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri labi saprot tehniku, datorus, dronus.
Vienība attīstās, nav teikts, ka tā ir labāka vai sliktāka – tā vienmēr bijusi laba. 90. gados strādāja citādi. Tā kā pats vadu taktisko grupu, tagad man ir bauda, ja visu izdari pēc procedūras sadarbībā ar savējiem – zini, ka bijām mazākumā, bet izdarījām visu pareizi, tā, kā esam trenējušies: viens piesedza, otrs darīja ko citu.
Man pašam saistošākas šķiet ķīlnieku situācijas, tās ir interesantas, tuvāk mūsu profilam.
Pirms gadiem trim, četriem bija viens smuks gadījums daudzdzīvokļu ēkā Bauskas ielā. Kazahstānas pilsoņi bija sagrābuši kazahu ģimeni ar bērniem un spieda no viņiem naudu, draudot nogalināt. Sākumā likās, ka tas ir izdomājums, jo mums bieži ir interesanti uzdevumi, bet tie tiek atcelti kā viltus trauksmes. Pēc apraksta arī šis tāds šķita, bet izvērtās citādi.
Šādos gadījumos var pielietot dinamisko un lēno triecienu. Lēnais ir tad, ja cilvēks ir iebarikādējies, agrāk tādu izsaukumu bija vairāk, piemēram, Latgalē, kad kāds sadzēries mednieks šaudījās ar bisi. Tā ir ļoti bīstama situācija, sevišķi tagad, kad medniekiem ir ļoti advancēta optika un viņi ļoti labi šauj. Ja tādiem cilvēkiem aiziet ciet, tas ir ļoti bīstami. Tās Latvijā ir ļoti reālas situācijas. Ja tāds trakais ir mājā, kāpēc riskēt? Jāstrādā lēnām.
Bet ķīlnieku situācijā jāveic dinamiskais trieciens, ātri jāpārņem visas telpas un jāatbrīvo ķīlnieki. Visam jānotiek vienlaikus. Bet šādu triecienu var pielietot tad, kad ir ļoti precīza izlūkinformācija un plāns. Skriešana ar švunku, kā rāda filmās, nestrādā, sevišķi, ja iekšā, iespējams, ir bruņotas personas, tas ir diezgan pašnāvnieciski. Katra situācija, protams, ir unikāla un atšķiras.
Bauskas ielā mēs izmantojām taktisko alpīnismu, no jumta iekļūstot dzīvoklī caur logu. Tas bija kāds septītais stāvs.
– Cik cilvēku gāja iekšā pa logu?
P.: Pieci. Ķīlnieku turētāji tika pārsteigti. Tas mazināja viņu vēlmi pretoties. Esmu ievērojis – ja noziedznieki šādās situācijās ierauga cilvēku ar ieroci, viņi uzvedas citādi, sabīstas. Tās piecas, sešas sekundes, kad tu iemet gaismas trokšņu granātu vai uzspridzini durvis, ir laiks, kas vajadzīgs pārsteigumam.
Mēs nezinājām, kurā istabā ir ķīlnieki. Apmēram redzējām, kur ir gaisma un notiek kustība. Pēc tam, kad ķīlnieki tika atbrīvoti, mēs sēdējām slēpnī, jo vienam vēl bija jāatnāk pārbaudīt. Tā viņš atnāca pie mums pats.
– Arī Imantas hakeri Omega ņēma ciet.
P.: Jā, es pats toreiz gāju no jumta caur septītā stāva logu.
– Daudzi nesaprata – kāpēc pie hakera bija jālaužas caur logu.
P.: Tāpēc, ka mums vajadzēja ieslēgtu datoru. Citādi viņš varēja to izslēgt vai pat kaut ko izdzēst. Viena parole, un viss mākonis pazūd, pēc tam savelc galus kopā! Uzdevums bija – visu darīt ātri. Durvju atvēršana prasītu ilgāku laiku.
Mēs gājām iekšā pa diviem logiem. Tika pielietoti speclīdzekļi, kas dezorganizēja dzīvoklī esošās personas. Tie speciāli paredzēti panikas radīšanai. Uz cilvēkiem, kuri to negaida, ir ļoti labs efekts.
– Hakeris uzreiz muka prom no datora?
– Jā, skrēja prom un neko nepaspēja izdarīt.
– Jūs esat alpīnists?
P.: Tās ir iemaņas. Mums katram ir iemaņas, sevišķi kopš laika, kad struktūra ir mainījusies. Visi iziet kursu, bet pēc tam vēl tiek atlasītas grupas, lai saprastu, kas ar ko nodarbosies. Mēs attīstāmies, maināmies un ejam līdzi laikam. Ir snaiperu grupa, ir alpīnisti, ūdenslīdēji…
K.: Šobrīd vienībā notiek paaudžu maiņa, tās dēļ notiek kadru mainība, bet vispār – ja atnāk kaujas spējīgs cilvēks, ir diezgan maza iespējamība, ka viņš aizies projām. Agrāk līdz mums varēja nonākt tikai caur paziņu paziņām, jo informācija par vienību netika izplatīta. Tagad tas ir mainījies.
Vienu brīdi – gandrīz desmit gadu – netika pieņemti jauni dalībnieki.
Bija vairākas atlases, kurās nevarējām savākt četrus piecus cilvēkus, lai nodrošinātu mācību grupu. Tika nolemts, ka netērēsim savus resursus, lai apmācītu vienu divus cilvēkus.
Agrāk vienībā nevajadzēja augstāko izglītību. Varēja iestāties un tad sākt mācīties. Tagad ir ļoti strikti – vispirms nepieciešama augstākā izglītība un tikai tad var nokļūt Omegā. Mēs visi esam pielīdzināti virsniekiem, bet virsniekiem jābūt ar augstāko izglītību.
Mums abiem ar Pēteri ir psihologa izglītība, paralēli darbojos arī kā klīniskais psihologs. Jau no sākuma biju gan kaujinieks, gan pārrunu vedējs, bet Pēteris – tīrasinīgs kaujinieks.
– Radi, draugi, kursabiedri zina, ka esat Omegā?
Tuvākie zina kādā sfērā strādājam. Varam pateikt, ka strādājam policijā, bet detaļas līdz galam nevienu neinteresē. Cilvēki vairāk gatavi runāt par sevi.
– Cik pārrunu vedēju ir vienībā?
– Vairāki. No sākuma biju psihologs, un tikai pēc tam klāt nāca pārrunu vešana. Augstskolā to nemāca.
– Tās ir dabiskas spējas?
– Nē, ir jāmācās. Esmu izgājis gan Vācijas, gan Amerikas kriminālpolicijas kursus. Amerikā FIB akadēmijā mācījos tieši vest pārrunas.
– Omegā ir daudz vīru, kas stažējušies FIB?
– Nē, nav daudz.
– Kādas vēl ir iespējas stažēties?
– Ņemot vērā, ka Omega ir Eiropas pretterorisma, precīzāk, speciālās intervences vienību tīkla ATLAS sastāvdaļa, ar visām Eiropas vienībām mēs sadarbojamies. Mūsu snaiperi regulāri brauc pie citu valstu snaiperiem, alpīnisti pie alpīnistiem, pārrunu nodaļa pie pārrunu vedējiem. Dažādu valstu specvienību grupām var būt dažāds nodrošinājums, bet iemaņu un individuālā ekipējuma ziņā mēs noteikti neatpaliekam.
P.: Nupat biju Slovākijā starptautiskajās mācībās, kur piedalījās 12 komandas – tā pati Austrijas Kobra, Slovēnijas Sarkanās panteras, Igaunijas K-Comamando, Lietuvas Aras… Atceros, pirms pāris gadiem bija iespēja aizbraukt pie vācu GSG 9. Biju par viņiem dzirdējis, man tajā laikā tas šķita kā ticīgajam pie Dieva aizbraukt. Tagad situācija ir mainījusies, jau esam «līdzīgās kurpēs».
– Vai esat piedalījušies operācijās citās valstīs?
K.: Mācības ir bijušas, operācijas ne. Lielās valstis, ja ir pretterorisma apkarošanas operācija, noteikti pašas tiks galā. Vācijā, Francijā, Polijā gan centrālās, gan reģionālas vienības ir ļoti spēcīgas, tāpēc iespēja, ka viņi kādu pieaicinās, ir diezgan maza. Likums mums atļauj sadarboties, pieaicināt kaimiņvalstu vienības.
P.: Ja kaut kas notiktu, piemēram, Igaunijā, mēs labprāt ietu palīgā, bet tajā pašā laikā uzreiz arī Latvijā palielinātos terorisma draudi. Būtu jābūt gataviem reaģēt tepat.
– Pagaidām pie mums terorisma draudu līmenis nav augsts, bet Rīga kļūst arvien krāsaināka. Kā mēs varam zināt, kas īsti iebrauc? Ko viņi dara? Ir taču bijis, ka cilvēki, kuri pabijuši Latvijā, vēlāk Eiropā sarīko teroraktu.
K.: Tam mēs arī gatavojamies. Bet salīdzinoši ar mazajiem zaļajiem cilvēciņiem tā nebūtu tik liela bīstamība.
– Gatavojaties arī Krimas scenārijam?
K.: Varbūt nesauksim to gluži par Krimas scenāriju, bet tādai varbūtībai, hibrīdkara iespējām, kur arī mums būtu noteikta loma, pilnīgi noteikti gatavojamies.
Iekšlietu ministrijas iestādes ir tās, kas atbild par tiesiskumu valstī miera apstākļos. Visticamāk, ja darbības būtu pēkšņas un «neskaidras», tad ministrijas vienības, tajā skaitā Robežsardze un tās Speciālo operāciju dienests SIGMA, Policijas Speciālo uzdevumu bataljons un mēs būtu pirmie, kas reaģētu.
– Tas nozīmē, ka Omegai jābūt ļoti patriotiskai struktūrai.
P.: Tā tāda arī ir. Atlase ir ļoti rūpīga. Un arī pēc tās mums vēl ir mācību grupa astoņu mēnešu garumā, kad izvērtējam cilvēkus, ne visi to iztur.
Ir skaidrs, ka Omegas dalībniekiem jābūt ar labu veselību. Ir jāsporto. Ja tev tas nepatīk vai nevari saņemties, būs grūti. Mums ir pāris sportistu, bet lielākā daļa ir normāli, veselīgi puiši.
– Arī psiholoģiskā puse jātestē.
Tā ir daudz, daudz svarīgāka. Tā ir spēja uztvert informāciju, un to mēs ļoti akcentējam pēdējās atlasēs. Piemēram, pirms katra etapa tiek dota detalizēta instrukcija, cik ļoti cilvēks spējīgs iegaumēt informāciju.
Viena lieta ir iegaumēt, otra – realizēt dzīvē.
Elementārs piemērs – iet iekšā telpās, kur ir uzdevums neitralizēt tikai noteiktas krāsas šķīvīšus vai iegaumēt noteiktas sejas un uz tām reaģēt. Ir uzzīmēta nevis karte, bet ēkas plāns, kur izvietojies pretinieks, un kandidātam ir jānonāk tieši līdz šai vietai.
Ja ņem vērā augstākās izglītības esamību, atbilstību medicīnas komisijai, diemžēl atbirst liela daļa. Ja skatāmies cilvēkus, kas veic komplekso fizisko atlases daļu, tad līdz finiša līnijai iztur aptuveni puse.
– Bet patriotisko pusi jau nevar tā uzreiz cilvēkā saskatīt.
Tam ir partnerdienesti, kas veic detalizētu personas pārbaudi.
– Omegā nevar nokļūt, neizejot SAB pārbaudi?
Nē, ir citas iestādes. Protams, nedrīkst būt sodāmība, arī vide, kurā apgrozās cilvēks, nevar būt kriminogēna. Ja neesi izdarījis noziedzīgus nodarījumus, bet atrodies vidē vai ir cieši paziņas, kas krimināli sodīti vai saistīti ar organizēto noziedzību, viennozīmīgi sakām nē.
– Alkoholu drīkstat lietot?
K.: Atvaļinājuma laikā jā. Bet, ja esi stand by grupā, kad jābūt gatavam stundas laikā ierasties darbā, skaidrs, ka nedrīksti lietot alkoholu.
– Vai alga, ko saņemat, ir motivējoša, lai paliktu vienībā?
P.: Pietiekama. Es nekad nebūšu miljonārs tāpēc, ka negribu tāds būt. Tas ir jautājums par prioritātēm. Lai dzīvotu, pietiek, šikot nevar. Ņemot vērā kopējo līmeni, es neteiktu, ka mūsu algas būtu sliktas.
– Starp citu, cik daudz drīkstat stāstīt sievai?
K.: Sieva zina sfēru, kurā darbojos. To noslēpt, kad tu atved mājās formu izmazgāt, nav iespējams. Skaidrs, ka patruļpolicija tādu formu nelieto. Bet detaļas noteikti nestāstu.
P.: Draudzene jau redz, ka mani naktī izsauc. Piemēram, viņa televīzijā redz kokaīna kravas aizturēšanu Koknesē. Biji? Biju! Ar to arī viss beidzas.
K.: Es neteiktu, ka tā bija kāda īpaša operācija. Mēs tikām pacelti vakarā un līdz pat rītam domājām, ka tā nevar būt patiesa operatīvā informācija. Lai gan bija runa par lielu apjomu, paši bijām pārsteigti, ka kokaīna ir tik daudz. Sevišķi vietā, kur krava atradās, – vienkāršā bijušo PSRS laiku fermā bez nopietnām durvīm. Biju iedomājies, ka šādam kokaīna daudzumam būs daudz nopietnāka apsardze.
– Iespējams, tie cilvēki pat nezināja, kas tur ir.
P.: Ļoti iespējams. Taču nedrīkst atslābt nevienā brīdī. Latvijā situācija ir mierīga, bet tas var iemidzināt. Visi negadījumi notiek tieši tāpēc, ka cilvēki atslābst.
K.: Pirms gadiem deviņiem gada laikā trīs reizes vienības triecienniekiem nācās letāli izmantot ieroci. Pamatoti, protams. Tās bija situācijas, kad šaujamais tika pavērsts pret mums. Vienā gadījumā tie bija degvielas uzpildes stacijas laupītāji, otrajā privātmājas laupītāji… Vēl bija viens sadzēries cilvēks, kuram radās domstarpības ar kaimiņiem.
Mūs izsauca, mēģinājām vest pārrunas, uz tām viņš neparakstījās. Tad tika nolemts iekļūt dzīvoklī.
Vienība jau gatavojās triecienam, kad dzīvoklī tika sadzirdēti soļi, un pēc īsa brīža vērās vaļā durvis – viņš cēla uz augšu divstobreni un nospieda mēlīti…
Paldies Dievam, viņam bise nenostrādāja…
– Skaitliskā sastāva zaudējumi vienībā pēdējos gados ir bijuši?
K.: Paldies Dievam, nē.
– Vai likumdošanā vajadzētu ko mainīt, lai atvieglotu jūsu darbu?
P.: Pilnīgi noteikti ir lietas, pie kurām nepieciešams piestrādāt. Kaut vai tā pati spēka pielietošana. Beļģijā, Francijā, Polijā ir pieņemti likumi, kas atvieglo policijas darbības gadījumā, ja notikums tiek izvērtēts kā terorakts. Beļģijā pretterorisma vienība pret teroristiem jau var izmantot pat kaujas granātas.
– Kā rīkojaties, ja ārpus darba redzat konfliktu uz ielas?
K.: Ja kāds guļ zemē, ir nācies iejaukties. Bija situācija Ziedoņdārzā, kad kompānija spārdīja cilvēku. Centos nevis pats situāciju atrisināt, bet pārtraukt spārdīšanu. Pienācu klāt, paņēmu uzmanību uz sevi, bet kāds no apkārtējiem jau bija paspējis izsaukt pašvaldības policiju.
– Paņemot uzmanību uz sevi, noteikti zinājāt, ka būs jāuzklausa nepatīkami vārdi.
K.: Protams, nācās dzirdēt, ka tūlīt pats dabūšu pa muti. Vienkārši sāku diskusiju, kāpēc viņi spārda cilvēku. Pats galvenais – censties nepagriezt nevienā brīdī muguru. Vajadzēja tikai vienu vārdu pateikt nepareizi, un būtu izcēlies kautiņš. Kurš būtu vainīgs tajā situācijā? Tikpat labi arī es varētu aizbraukt uz iecirkni.
P.: Darbs policijā man devis lielāku atbildības izjūtu pret sabiedrību. Ja redzu cilvēku guļam, vienmēr apstājos.
– Tātad jūs iesakāt konfliktus uz ielas censties noregulēt ar vārdiem?
P.: Viennozīmīgi.
K.: Lielāko daļu konfliktu tā var atrisināt. Izņemot ekstrēmus gadījumus. Pretterorisma operācijās, plānojot dažādus scenārijus, pārrunu vešana mums ir viena no primārajām. Nav jēgas riskēt ar cilvēku dzīvību, ja situāciju varam atrisināt bez vardarbības. Lai cik labi tu būtu sagatavots, lietojot šaujamieroci, vienmēr ir rikošeta risks. Nav tāda ekipējuma, kurš tevi pasargās par 99%. Tikai tad, kad saprotam, ka pārrunas nestrādā, tiek pielietota taktiskā intervence.
– Kā jūs saukt – par kaujiniekiem?
P.: Es teiktu trieciennieks. Tā, man šķiet, skan smukāk.
K.: Vārdam trieciennieks ir pilnīgi skaidra nozīme, kaujinieks ir tas, kas piedalās kaujā. Tas nav īsti tas, ar ko nodarbojamies. Mēs esam trieciennieki.
