Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms desmit gadiem intervijā LTV raidījumam De Facto mēs tikāmies Stokholmā. Latvijā tobrīd bija ekonomiskā krīze. Tagad uzticēšanās bankām atkal ir dienaskārtības jautājums saistībā ar naudas atmazgāšanas skandāliem.
– Pateicoties stingrākam regulējumam Eiropas Savienībā, darījumi, kas pirms piecpadsmit gadiem bija atļauti, tagad tiek uzskatīti par krimināliem. Pēc Lehman Brothers bankrota ASV, kad pasauli skāra finanšu krīze, Eiropas banku uzraugi pamazām pastiprināja kontroli. Baltijas valstis tas ir skāris īpašā veidā, jo caur jūsu valstīm nosacīti brīvi plūda Krievijas nauda. Skandināvu bankas savlaicīgi aizgāja, piemēram, no Ukrainas. Ja tas tā nebūtu noticis, tad, visticamāk, skandāls būtu sācies tur. Bet tas sākās pie jums.
Es teiktu, ka ir notikusi kultūru sadursme arī jūsu pašu sabiedrības vidū. Ir daļa, kas ar nostalģiju skatās uz Krievijas naudu, jo bija laiks, kad viņi varēja uz tās rēķina iedzīvoties, bet tagad noteikumi ir mainījušies un ir mieles. Skandināvu bankas noteikti nav bez vainas, jo tās ir flirtējušas ar šo situāciju un nav spējušas atturēties no kārdinājuma.
– Ar kādu nākotni mums šajā jautājumā vajadzētu rēķināties?
– Stāsts lielā mērā ir par digitalizāciju un tās tempiem. Jāņem vērā, ka daļa ekonomikas, un ne tā tīrākā, jau ir digitāla. Es te runāju par kriptovalūtu, konkrēti – par bitkoinu. Nav noslēpums, ka šī valūta īpaši populāra ir Krievijā un Ķīnā, kuras ekonomikā ir pietiekami ievērojama pelēkās vai melnās naudas proporcija. Un tai kādā brīdī un kaut kādā formā būs jāsaskaras ar tīro ekonomiku. Līdz ar to diezgan drīzā nākotnē es paredzu banku skandālus tieši šajā aspektā.
– Kriptovalūtu bums bija noplacis, bet, cik saprotu, tam ir potenciāls atgriezties.
– Bitkoinam ir ļoti lielas problēmas ar vērtības pierādīšanu. Operācijas, ja vēlies ar to spekulēt, prasa lielu piepūli un enerģiju. Pagaidām tā ir kā akcija, kas pat īsti nav piesaistīta akciju tirgum.
Es joprojām uzticētos klasiskajam valūtas tirgum, kur ir skaidri nosacījumi un caurspīdīgums. Ja ir augsta produktivitāte un ekonomika aug, noteiktās valūtas vērtība pieaug. Ja ekonomika slikti strādā, konkrētās valūtas vērtība krīt. Vienkārši.
Man nešķiet loģiski, ka darījumos ar uzņēmumu, kas maksā algas, nodokļus, visu dara legāli, kaut kādus līdzekļus būtu nepieciešams turēt digitālā valūtā tikai tāpēc, ka tāda eksistē, bet nav skaidrs, kāda būs tās vērtība rīt vai pēc gada. Savukārt melnajā ekonomikā tas ir teju perfekts norēķinu veids. Es teiktu, ka neviena no līdz šim eksistējušām kriptovalūtām nevarētu pretendēt uz eiro vai pat mārciņas aizstāšanu.
– Vēl viens jauns fenomens ir finanšu tehnoloģiju kompānijas (fintech). Uzskata, ka tās nevar apdraudēt bankas, jo abām ir dažādas priekšrocības – bankām ir kapitāls, bet finanšu tehnoloģiju uzņēmumi uzlabo finanšu pakalpojumu kvalitāti un ātrumu. Vai šīs abas pasaules kādreiz satiksies un kādas pārmaiņas šī satikšanās ieviesīs mūs paradumos?
– Mūsu ekonomikas jau kādu laiku nedzīvo kapitālismā. Es pirms 20 gadiem kopā ar Jānu Sēderkvistu par šo rakstīju grāmatā Netokrātija – jaunā varas elite.
Mēs dzīvojam uzmanības ekonomikā. Īstā vērtība ir uzmanība un algoritmi, kas pārņem pasauli. Mēs arvien retāk izdarām izvēles bez interneta meklētāju palīdzības.
Mums kabatās faktiski ir pieejama visa pasaules vēsture un visi pasaules veikali. Algoritmi arvien vairāk tiek trenēti, lai uzrādītu rezultātus, kas ir ar visaugstāko vērtējumu jeb kvalitatīvākie un ar vislielāko caurspīdīgumu jeb tādi, kurus ir viegli pārbaudīt vai sakontaktēt. Tātad kvalitāte un caurspīdīgums ir prioritārās vērtības digitālajā ekonomikā. Tas nozīmē, ka algoritmi norāda uz produktiem, kuriem ir visaugstākā uzmanība jeb augsts novērtējums.
Tas ir princips, pēc kā strādā TripAdvisor vai Uber. Ja mēs slikti uzvedamies, mēs tiekam slikti novērtēti – vienalga, kā pircēji vai pārdevēji. Līdz ar to krītas arī mūsu reitings un algoritmi piedāvā vietā kādu no mūsu konkurentiem. 98% veidu, kādā tiek atrasti produkti un pakalpojumi, ir tieši ar algoritmu palīdzību. Tikai 2% – ar reklāmu. Tas, protams, ir skaists veids, kā Facebook un Google pelna naudu, bet pirkt reklāmas tiešām nav efektīvi.
– Tātad kapitāls iet pie tiem, kam ir uzmanība?
– Jā. Tas nenozīmē, ka kapitālisti izzūd. Vienkārši tiem vairs nav tādas varas, kāda bija agrāk. Bankām vairs nav agrākās slavas un spozmes. Mēs to tagad redzam ļoti uzskatāmi. Tās ir spiestas cīnīties par uzmanību kopā ar tādiem spēlētājiem, kurus tās agrāk neuzskatīja par konkurentiem.
– Tad kāds būtu tavs padoms, kā biznesam operēt jaunajā uzmanības ekonomikas paradigmā?
– Tev ir jāizveido pats labākais iespējamais produkts vai pati labākā pircēju pieredze pasaulē. Tev ir jāiedod šo produktu novērtēt ietekmīgiem viedokļu līderiem, kuriem vietējā sabiedrība uzticas. Vienā brīdī palīgā nāks algoritmi un ieteiks tavu produktu tiem, kurus šie viedokļu līderi nebūs sasnieguši. Tu sāksi pārdot savu produktu svešiniekiem, kuri tālāk radīs uzmanību savos tirgos un komunikācijas burbuļos. Un vienā brīdī tavs bizness būs pacēlies jau nākamajā līmenī.
– Vai tu bieži dod investīciju padomus? Kur Aleksandrs Bards investē?
– Man ir daži draugi, ar kuriem apspriežu savas investīcijas, bet publiskus padomus nekad nesniedzu. Visi šie padomdevēji ir angažēti, viņi ir iemīlējušies savās investīciju idejās, un tev skriet pakaļ viņu izvēlēm nozīmē ielēkt trešajā, piektajā vai desmitajā vagonā. Jo kāpēc gan, lai tev kāds dotu labu padomu bez maksas?
– Es ļoti spilgti atceros, kad pirms desmit gadiem devi padomu Latvijai investēt izglītībā un infrastruktūrā, sakot, ka tas mums atmaksāsies nākotnē. Tagad, skatoties plašāk, – vai tas ir iemesls, kāpēc Eiropa un ASV, kas nav to darījušas, konkurences cīņā atpaliek no Āzijas centriem?
– Tā ir elementāra mācība no vēstures grāmatām. Tās valstis, kas pirmās investēja izglītībā un infrastruktūrā, gāja visām pārējām pa priekšu. Tās bagātās impērijas, kas dzēra un ballējās, sabruka. Skaties, kas notiek Vācijā, piemēram.
Vācija grūž milzu naudu 5G tīkla izveidē. Un es varu saderēt, ka pēc desmit gadiem Vācija un Eiropa būs atpakaļ zirgā.
Runājot par izglītību, mums jāmāca bērniem sociālā un emocionālā inteliģence. Šodienas digitālā izglītība nenozīmē mācīt, kā instagramā atvērt kontu un likt tur bildes ar bēbīšiem un ēdienu. Sociālā inteliģence nenozīmē nobērt citus cilvēkus ar fotogrāfijām no savas dzīves un ikdienas. Tāda veida ietekme ir bērnišķīga, īstermiņa, un tā faktiski ir beigusies. Īstie influenceri būs cilvēki ar zināšanām un autoritāti, nevis egocentriski tīņi. Sociālā inteliģence ir par un ap to, kā es varu būt noderīgs citiem cilvēkiem.
– Bet ASV uzmanības ekonomikā, būsim godīgi, lielā mērā dominē šie egocentriskie influenceri.
– Ir jāsaprot, ka ASV bija varena tikai pirmajā digitalizācijas vilnī, jo viņiem bija tehnoloģijas un universitātes, uz kurām brauca visi pasaules gaišie prāti. Tur bija arī ļoti labi apstākļi tehnoloģiju biznesiem. Īpaši rietumkrastā. Amerikāņi ir individuālisti. Tas ir viņu kultūras stūrakmens, viņu DNS. Visi šie personīgie zīmoli, sevis pārdošana, lifta prezentācijas – tas ir amerikāniskais ceļš. Bet tās nav vērtības, kas raksturos nākotnes digitālo ekonomiku. Tā ekonomika būs daudz sociālāka, orientēta uz taustāmu kvalitāti, nevis reklāmas burbuļiem. Fundamentālais digitālās ekonomikas aspekts ir tāds, ka tā visu atcerēsies.
Sūdabrāļi, augļotāji un tukšu salmu kūlēji ātri zaudēs uzticību un līdz ar to arī uzmanību.
Līdz ar to cilvēki, kuri uzkrītoši gribēs sevi pārdot, nebūs tie, kurus tu meklēsi. Tu jutīsi lielu nogurumu no viņu uzbāzības. Tu jutīsies noguris no tā egoisma.
– Tātad individuālistiem nākotne tiek krāsota pelēkās krāsās?
– Mēs esam dzīvojuši individuālistu un egoistu kultā simtiem gadu. Mēs uzbūvējām kapitālismu uz individuālistiem, uz uzņēmējiem, kuri kļuva par rūpnīcu īpašniekiem, uz akadēmiķiem – profesoriem, uz politiķiem, kuri izlikās esam gudrākie cilvēki apkārtnē. Kā tu redzi, neviens no šiem trim manis nosauktajiem tēliem nav autoritāte mūsdienās. Mēs negribam, lai politiķi mums saka, ko mums darīt. Mēs viņiem prasām noteiktu uzdevumu pildīšanu, konkrētu problēmu risināšanu, lai mēs varam grupās un kopienās nolemt, kā mēs turpmāk gribam dzīvot. Tu taču nedomā, ka profesoros ir apslēpta visa pasaules gudrība, vai ne?
Patiesībā nākamo trīsdesmit gadu laikā universitātes un skolas šādā formā vairs nepastāvēs, jo tās vairs nebūs visgudras un visu zinošas. Pēc dažiem gadiem jebkurš mājsaimniecības robots – jebkura Aleksa vai Siri – būs labāki skolotāji un padomdevēji. Ja reiz būs kāds, kas iemācīsies, kā noturēt četrgadnieka uzmanību, tad tas būs šis mājsaimniecības robots, nevis kāds skolotājs. Tas pats ir ar uzņēmējiem. Nav vairs tāda koncepta kā – es un mans produkts. Tagad ir koncepts – mans produkts un klientu dati.
– Vai mājsaimniecības roboti būs tik gudri, ka tie mums palīdzēs novērst arī globālās klimata pārmaiņas?
– Mašīnmācīšanās tehnoloģija to atrisinās. Tas varbūt izklausās absurdi, bet roboti mums palīdzēs neuzspridzināties un neiznīcināt citam citu. Internets negrib sevi iznīcināt, bet cilvēkam gan ir tendence pašiznīcināties. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēkiem ir ļoti grūti mīlēt svešinieku. Mēs faktiski piedzimstam ar domu, ka mums ir jāiznīcina viss, kas ir ārpus mūsu cilts. Visas civilizācijas problēmas vienmēr ir sākušās tajā brīdī, kad kāds ir iedomājies, ka mums vajadzētu sākt mīlēt un pieņemt tos, kas ir ārpus mūsu rases un cilts. No ciltīm uz klaniem, no klaniem uz nācijām un tagad no nācijām uz globālo impēriju jeb digitālo sabiedrību – šīs pārejas ir bijušas un būs smagas. Tāpēc uzskatu, ka kodolkara draudi šodien joprojām ir daudz lielāki nekā globālās klimata pārmaiņas.
Bet, atgriežoties pie pašiznīcināšanās, jāsaprot, ka internetam nav vēlmes sevi iznīcināt, tas ir būvēts ar mērķi savienot mūs arvien lielākos un lielākos tīklos, uzkrāt datus un, iespējams ar tiem kaut ko nākotnē iesākt. Ja kāds mūs nogalinās, tad tie būsim mēs paši, un mēs to, visticamāk, izdarīsim kļūdas dēļ. To var novērst, attīstot mašīnmācīšanās un mākslīgā intelekta tehnoloģijas, kas mums palīdzēs šo kļūdu nepieļaut un novērst lielas krīzes.
– Tesla radītājs un Marsa iekarotājs Īlons Masks ir liels mākslīgā intelekta kritiķis. Viņš tieši uzskata, ka šis intelekts mūs iznīcinās.
– Īlons daudz runā. Tesla ir laba mašīna. Tā nav perfekta, bet ir ļoti laba. Bet lidot uz Marsu? Ko, pie velna, tu tur darīsi?! Amerikāņi aizlidoja uz Mēnesi 1969. gadā, un viņi tur vairs nav atgriezušies. Kāpēc? Jo tas ir auksts un nekam nederīgs akmens, ar ko tu neko nevari iesākt. Tu sajuktu prātā, ja tur paliktu dzīvot.
Kristofors Kolumbs 1492. gadā ieradās Amerikā, atklāja jaunu pasauli. Planēta pēkšņi kļuva divreiz lielāka. Lūk, tas ir kaut kas!
Īlons grib doties uz Marsu. Vai tur ir kas vairāk nekā uz Mēness? Nē. Īlon, kāpēc tu negribi braukt uz Sibīriju? Tur ir siltāks, tu nenomirsi no radiācijas, un, tāpat kā uz Marsa, tur neviena nav. Ar to es gribu teikt, ka teritoriālās ekspansijas laiks ir beidzies. Mēs vairs neizplešamies horizontāli. Mēs saprātīgās robežās varam izplesties vertikāli. Tādi centri kā Dubaija, Singapūra, Katara, Kaimanu salas – tās ir pilsētvalstis. Tām nav nabadzīgu lauku apvidu. Tām nevajag laukus, kas ražo izejmateriālus. Tas vienkārši būtu pārāk dārgi. Kāpēc vēl kādam būtu vajadzīga teritoriālā ekspansija?
– Vai es saprotu pareizi, ka tu netici globālai sasilšanai?
– Es ticu skaitļiem un faktiem. Ekoloģija un ekonomika ir līdzīgi vārdi, jo tie ir arī līdzīgi koncepti. Abi ir cikliski, abiem ir nepieciešamas krīzes, lai tie virzītos uz priekšu. Ļaunākais, kas var notikt ar klimatu, kad mums uz planētas būs desmit miljardi iedzīvotāju, ir tas, ka iestāsies ledus laikmets. Tas nozīmē – kādā brīdī ir pat labi, ka tā planēta ir siltāka, nekā tai vajadzētu būt pēc zinātnieku noteiktās normas. Ar ekonomiku ir līdzīgi. Rodas burbuļi, kuri izaug un sprāgst. Ir noteiktas sekas, bet visi dzīvo tālāk. Starp citu, par šo būs arī mana nākamā grāmata.
Jāatceras, ka mēs operējam slēgtā sistēmā – uz planētas Zeme, kuru ieskauj atmosfēra. Mūsu uzdevums, līdzīgi kā ekonomikā, ir sadalīt skābekli un ūdeni, kā arī zemi, uz kuras audzēt pārtiku. Pie noteikta cilvēku daudzuma šie resursi kļūs dārgāki par dārgmetāliem un visām štrunta kriptovalūtām. Tā būs grāmata, kurā tiks uzskatāmi parādīts, kā šādos apstākļos cilvēkiem un robotiem nāksies sadarboties, lai cilvēce izdzīvotu.
– Kādā gatavībā šī grāmata ir? Vai tuvu finišam?
– Es vēl daudzas lietas pētu. Rīt, piemēram, lidoju uz ASV, kur kopā ar vairāku universitāšu pētniekiem iedziļināsimies kolektīvajā intelektā. Viņiem tā lieta ir labi izpētīta un attīstīta, jo amerikāņi joprojām ir līderi datu efektivizēšanā. Eiropā es strādāju ar hakeriem un decentralizēto platformu kopienām, tāpat daudz ceļoju uz Āziju un pētu jaunus tehnoloģiju fenomenus, kas parādās, piemēram, Dubaijā.
– Parunāsim par jauno paaudzi. Parādās arvien vairāk spēcīgu vārdu, piemēram, nepilnus trīsdesmit gadus jaunā ASV politiķe Aleksandrija Okasio-Kortesa vai tava tautiete sešpadsmit gadu vecā klimata aktīviste Grēta Tunberga. Ļoti ietekmīgas jaunas dāmas ar ambīciju glābt pasauli. Vai viņas varētu būt spējīgas ap sevi pulcēt lielas masas un būt nākamās pasaules līderes?
– Nekādā gadījumā! Ja nu ir kaut kas, ko vēlos nogalināt saknē, tad tā ir iedoma, ka kaut kādi amerikāņu tīņi savā šābrīža briedumā var vadīt lielas masas pretī labākai pasaulei. Viņi vēl ir bērni, kuri neko nesaprot. Viņu ego ir liels, jo viņu sekotāju skaits instagramā ir liels. Tas ir ne tikai stulbi, tas ir traģiski! Kāpēc tu gribētu, lai kaut kādi bērni vada pasauli? Viss, ko Okasio-Kortesa dara, ir tas, ka viņa liek citām jaunām sievietēm sajusties labāk, jo viņas kopā iet gājienā un vicina plakātus pie kongresa. Okasio-Kortesa nekad nav studējusi finanses un ekonomiku – viņa nesaprot pusi no tā, par ko runā.
Man nevajag nekādu Grētu, kas izglābs pasauli! Man vajag gudrus inženierus. Grēta, ej atpakaļ uz skolu, iegūsti inženiera izglītību, kļūsti par zinošu eksperti, un tad parunāsim!
Šīs abas pieminētās personas ir daļa no dekorāciju sabiedrības. Tā ir sabiedrība, kurā tev šķiet, ka tonalitāte, attieksme un etiķete visu izdarīs tavā vietā, lai gan patiesībā tev ir vajadzīga pieredze un zināšanas. Jāatceras, ka 1789. gadā Parīzē notika Franču revolūcija, un tā notika tāpēc, ka parīzieši, kuri bija iemācījušies rakstīt un lasīt, atklāja, ka galms, kas dzīvoja no karaļa un Marijas Antuanetes labvēlības, neprata ne lasīt, ne rakstīt. Viņi zaudēja cieņu pret monarhiju. Un tas ir tas pats, ko redzu šodien ar Okasio-Kortesu un mazo Grētu – princesēm, kurām ir ļoti dekoratīva nozīme. Mums šodien vairāk vajadzīgi zinātnieki. Faktos, skaitļos, pieredzē un uz pierādījumiem balstīti zinātnieki, nevis tīņi ar uzpūstiem ego.
– Zviedrija mums ir labi zināma ar savu liberālo imigrācijas politiku. Kaut gan pēdējā laikā dzirdu arvien skaļākas balsis, kas to vēlas iegrožot. Kurā pusē tu nostājies?
– Jā, tādas runas ir parādījušās medijos. Zviedrija pamodās pirms apmēram diviem gadiem, iesaucoties – ārprāts, imigrācijas politika nestrādā! Man nav nekas pret imigrantiem. Man viņi patīk, bet tas neizslēdz to, ka sistēmai ir jāstrādā. Tā vietā, lai izvēlētos labākos no imigrantiem, kā to desmitgadēm ir darījušas ASV, Kanāda un Austrālija, mēs pēdējo piecu gadu laikā vienkārši esam ielaiduši visus, kuri to ir vēlējušies. Mums ir simtiem tūkstoši cilvēku, kuri nerunā nedz angliski, nedz zviedriski un kuru kultūra mums ir sveša. Uzskatu, ka imigrācijas politika vai nu ir bijusi pārāk naiva, vai ir izvēlēta pārāk ambicioza, un nav pieticis resursu, lai to realizētu.
Tas, ko šobrīd redzam Zviedrijā, ir zviedru sabiedrība ar 3% bezdarba rādītāju un imigrantu sabiedrība ar vairāk nekā 50% bezdarbu.
Tas nozīmē, ka agri vai vēlu starp šīm sabiedrībām būs sadursmes. Un tas, ka zviedri ir iedomājušies, ka ir morāles paraugi un vēstneši, ir vienkārši smieklīgi. Tāpēc man patīk Baltijas valstu pieeja. Jūs esat daudz piezemētāki un draudzējaties ar realitāti. Manuprāt, zviedriem kā labs paraugs varētu būt Kanāda un Austrālija. Man nav nekas pret imigrantiem, ja viņi atbrauc šeit, iemācās valodu, dabū darbu un piekrīt dzīvot ar tām vērtībām, kas ir šajā valstī.
– Tātad tavs ieteikums būtu mums turēties pie konservatīvas imigrācijas politikas?
– Es teiktu, ka Latvija šajā ziņā ir pārāk konservatīva. Baltija kopumā ir zaudējusi lielu skaitu iedzīvotāju pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Igaunijā iedzīvotāju skaits sāk pieaugt, viņiem tagad ir arī liels digitālo iedzīvotāju skaits, kas nav mazsvarīgi, raugoties no nodokļu iekasēšanas viedokļa. Latvijai un Lietuvai šāda politika palīdzētu. Ja ir jaunieši, kas runā angliski un kuri grib uzsākt uzņēmējdarbību pie jums, laidiet viņus iekšā. Imigrācija pati par sevi nav problēma. Runa nav par skaitļiem. Runa ir par kvalitāti – par cilvēkiem, kas ar savu klātbūtni pievieno vērtību. Kas ir interesanti – pie jums jau ir daudz krievu, kuri ir integrējušies. Un, ja tu vari iemācīt krievam būt par latvieti, tad tu vari iemācīt jebkuram būt par latvieti (smejas).
– Mēs tevi Latvijā pazīstam ne tik daudz kā futurologu un ekonomistu, bet gan kā slavenu mūziķi no grupas Army of Lovers un veiksmīgu singlu producentu. Daži vērīgākie varbūt ir pamanījuši tavu žūrijas vadītāja darbu šovā Sweden’s Got Talent. Ņemot vērā to, ka esi saistīts gan ar mūziku, gan nākotnes paredzēšanu, kāda, tavuprāt, būs izklaides industrijas nākotne?
– Es tev pastāstīšu, kas ir noticis ar mūzikas industriju. Rokzvaigzne kā fenomens ir mirusi. Tagad viss, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, ir harismātisks dīdžejs, kurš atskaņo viņiem tīkamu Spotify dziesmu sarakstu. Dīdžeji tagad ir tie, kas aicina dziedātājus pie sevis. Viņi kopā rada singlu. Tad šis singls nonāk straumēšanas džungļos internetā, kur soli pa solim algoritmi to atrod un uzceļ reitingu augšgalā. Tad šis dīdžejs saņem zvanu no ierakstu kompānijas, kas tagad faktiski vairāk veic tādas kā mārketinga aģentūras funkcijas, paraksta līgumu un nokļūst lielo straumēšanas pakalpojumu sarakstos. Dziesmu saraksti, nevis albumi ir tas, kā mūsdienu cilvēks vēlas, lai viss būtu organizēts. Mums vairāk nav vajadzīgas zvaigznes.
– Tu saki, ka mums nav vairs vajadzīgas koncertgrupas, bet tajā pašā laikā pirms pāris gadiem Army of Lovers paziņoja par atgriešanos. Kā tas iet kopā?
– Tas ir produkts veciem cilvēkiem – nostalģijas apsēstiem deviņdesmito gadu faniem. Tiem, kuri fanoja arī par Ace of Base un Headaway. Visi atceras lielos vārdus no astoņdesmitajiem – Maiklu Džeksonu, Madonnu, Frediju Merkūriju un Eltonu Džonu. Es teiktu, ka rokzvaigznes augstākais punkts bija Live Aid pasākums 1985. gadā. No tā brīža sākās šādu mākslinieku noriets. Tagad mēs esam veca grupa, kas pārdod biļetes veciem cilvēkiem. Ja tu aiziesi uz Iron Maiden koncertu, tu tur redzēsi cilvēkus pāri 70, dažus pat ratiņkrēslā. Tās faktiski ir rokmūzikas beigas. Mūsu ēra ir beigusies, vietu ir ieņēmusi digitalizācija un savstarpēji izdevīgas sadarbības fenomens.
Braiens Ino par šo industrijas attīstības ceļu teica, ka nākotne būs skaņu tapete. Un tas nav nekas slikts. Lai gan pagājušajā gadā es ar savu sarakstīto dziesmu uzvarēju Ķīnas TV konkursā Voice, mūzikas industriju pametu pirms sešiem gadiem. Es tur biju pavadījis 25 gadus un sapratu, ka uzrakstīt nākamo grāmatu man pašam ir daudz svarīgāk nekā sakomponēt kārtējo dziesmu. Spotify jau ir 18 miljoni dažādu dziesmu, viņiem noteikti nevajag vēl vienu dziesmu no manis.
– Izmantojot savu slavu, tu esi bijis ļoti pamanāms ksenofobijas un antisemītisma apkarotājs. Atskatoties pēdējā desmitgadē, vai Eiropā ir manāms progress šajās jomās?
– Fobijas bija un būs, taču šodien, kad pasaule ir daudz atvērtāka, es jūtos ērtāk un labāk nekā tad, kad tā bija aizvērta un fragmentēta. Internets mums ir iedevis daudz informācijas. Daudz kas no tā noteikti nav patiesība, bet daudz kas ir. Pēdējos gadus esmu veltījis tam, lai cilvēkus atgrieztu no fantāzijas un pieņēmumiem pie konkrēti pierādāmiem faktiem. Un tad, kad tev apkārt ir fakti, var notikt kvalitatīvas debates. Šādā veidā ir vieglāk diskutēt par homofobiju, transfobiju, ksenofobiju, rasismu un antisemītismu, jo cilvēkiem ir atļauts runāt to, ko viņi domā, ar pārliecību, bet izmantojot faktus. Un, kad saruna ir par faktiem, tad daudzi pieņēmumi, kas mūsos mājoja emocionālu aizspriedumu vai baiļu dēļ, dabiskā veidā atkāpjas.
Jāsaka godīgi, ka esmu ļoti sašutis par to, kas Zviedrijā tagad notiek. Mēs esam kļuvuši tik politkorekti, ka taisni riebjas. Mani ceļi ar Stokholmas praidu šķīrās pagājušajā gadā, es negribu ar viņiem strādāt šā iemesla dēļ.
Bet es braukšu uzstāties ar runu Baltijas praidā šogad jūnijā, kas notiks Viļņā. Ņemot vērā to, ka katoļu baznīcai Lietuvā joprojām ir lieli aizspriedumi pret homoseksuāļiem un biseksuāļiem, redzu, ka viņiem ir nepieciešams mans atbalsts. Es nebeigšu vēstīt to, ka tolerance ir lieliska lieta. Neesmu naivs – es nevaru piespiest kādu mīlēt mani par to, ka esmu gejs, bet man ir tiesības uz cieņu. Tu esi pilsonis, es esmu pilsonis – labāk atrodam civilizētu veidu, kā līdzpastāvēt.
– Kādu padomu tu dotu cilvēkiem šajā nepatieso ziņu laikmetā, lai viņi neapjuktu un atrastu faktus starp emociju pelavām?
– Neticiet vienam avotam. Izlasiet vismaz piecus avotus, un tā vidējā sajūta, kas jums paliks pēc iepazīšanās ar izklāstītajiem faktiem, arī būs jūsu patiesība.
– Tu Rīgā esi bijis vairākkārt. Ar kādām lietām tev asociējas Latvija?
– Ar Rīgas lidostu un airBaltic. Es bieži no Zviedrijas lidoju uz dažādām pasaules valstīm caur Rīgu. Pakalpojums ir ērts un salīdzinoši lēts. Rīga ir labs Ziemeļeiropas krustpunkts. Jums vajadzētu vēl vairākus austrumu maršrutus un tad būtu pavisam labi. Man vienmēr ir licies, ka Latvijai ir perfekts teritorijas lielums – ne pārāk liels, ne pārāk mazs. To var viegli pārvaldīt un vienkārši dibināt kontaktus. Manuprāt, Latvijai ir izcils potenciāls būt paraugam pārējiem.
– Un ar ko tev asociējas latvieši?
– Man patīk, kā viņi klusēdami iet mežā. Viņi ir klusāki un diskrētāki nekā somi. Un šajā ziņā somus ir grūti pārspēt (smejas). Jums vajadzētu vairāk sevi pārdot. Amerikāņiem būtu jāpārtrauc sevi pārdot, bet jums būtu jāsāk tas darīt. Un vēl esmu pamanījis, ka jums ir labāka reputācija ārpusē nekā tas, ko jūs paši par sevi domājat. Jūs strādājat smagi, jūs esat tehnoloģiski attīstīti, nupat pārcietāt smagāko ekonomikas krīzi pēckara Eiropā – tātad esat izturīgi.
