Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šautuvē šauj, bet medībās medī. Par šiem jēdzieniem mums vajadzētu vienoties, pirms sākam sarunu par šaušanu. Redz, medības tas ir vesels process, nevis trula dzīvnieka nošaušana. Apiet medību tēmu, runājot par šaušanu, mēs nevaram. Bet pie tā vēl atgriezīšos. Tagad pastāsti – kāpēc tevi interesē šaušana un kāpēc apsver iespēju to apgūt,» mudina Oskars Treilihs.
Kāpēc šaušana? Mans vectēvs bija mednieks. Bet tas uz mani nekādu iespaidu nav atstājis. Es pat neesmu viņu saticis. Zinu tikai to, ka viņš bija labs mednieks – nesmādēja ne pīles, ne mežacūkas. Taču man pašam nekad nav bijusi vilkme medīt. Tomēr pavisam nesen sajutu savādu iekšēju impulsu. Man radās vēlme izšaut uz mērķi. Domāju – tādu kā es ir vēl, gan jau arī citiem radusies vēlme vismaz reizi nedēļā uz stundu ielīst šautuvē, lai ieblieztu mērķī. Manuprāt, tas ir labs veids, kā atslēgt domas, visu savu būtību koncertējot uz brīdi – te un tagad.
«Skaidrs, ka džekiem gribas izklaidēties un sajust stobru rokās. Es gan nesaprotu, kam tev to vajag? Protams, ja, atbraucot pie mums izklaidēties, izšaujies kārtīgi dažādās disciplīnās ar dažādiem ieročiem, saproti, ka tas tevi saista, tad lai notiek.
Citi lasa
Bet, ja nevari man atbildēt, kādēļ vēlies šaut, tad tev ierocis nav vajadzīgs.
Ja galīgi nespēj pretoties savai vēlmei, ņem pneimatisko ieroci jeb gaiseni un šauj. Lai sāktu treniņu, nav vajadzīgs šaujamierocis. Pneimatika – tā ir vesela pasaule. Pneimatisko ieroci līdz 12 džouliem vari nopirkt bez policijas atļaujas. Izklausās, ka tavām vajadzībām ar to pilnībā pietiks. Turklāt Latvijā regulāri notiek šaušanas sacensības ar pneimatiskajiem ieročiem. Disciplīnu buķete ir ļoti plaša.
.jpg)
Viena no populārākajām disciplīnām – šaušana no 10 metriem uz kustīgu mežacūkas mērķi. Šaušana uz dzīvnieku siluetiem dažādās distancēs vai siluetu šaušana, disciplīna Ultimate sniper, kur no guļus pozīcijas ir precīzi jāraida šāvieni papīra mērķī 25 un 50 metros. Daudzi atbildīgi mednieki, kuros ir sportiskais azarts, tostarp sporta meistari šaušanā, ir pievērsušies sacensībām ar pneimatisko ieroci.
Medību šaušanā populāra ir disciplīna Eiropas zvēri, kurus šauj 100 metros ar vītņstobra ieroci. Šaušanā ar pneimatisko ieroci ir izveidota šīs disciplīnas miniatūra, kurā mērķis (mežacūka, lapsa, ģemze un stirna) atrodas 10 vai 20 metru attālumā. Mednieks un šaušanas sports ir ļoti cieši saistīti. Piemēram, sportings (kompaksportings, angļu sportings, apaļais stends u. c.) jeb šaušana uz lidojošu mērķi ir disciplīna ar vēsturi, kas stiepjas vairāku gadsimtu senā pagātnē. Gatavojoties putnu medību sezonai, ir vērtīgi iegūt prasmes un trenēties šaut uz lidojošu mērķi.
Tāpat ir disciplīna – šaušana uz skrienošu mērķi (alni) no 100 metriem, kā arī šaušana pa stāvošu mērķi un citas interesantas šaušanas disciplīnas.»
Lai gan Oskara ieskicētā aina par šaušanas iespējām izklausās cerīga, viņš arī piebilst, ka Latvijā ikviens šaujamieroča lietotājs ir pakļauts ļoti stingrai kontrolei, kāda citur Eiropā nav sastopama.
«Mums ir ļoti stingri noteikumi un tikpat stingrs likums. Lai iegūtu šaujamieroča glabāšanas atļauju, un es nemaz nerunāju par pašaizsardzības, bet medību ieroča glabāšanas atļauju, ir jāiziet vesels iniciācijas process.
Piemēram, ja gribi tikt pie medību ieroča, tev jākļūst par mednieku. Lai to izdarītu, jāiet kursos un jānokārto mednieka teorijas eksāmens. Jāapgūst vairāk nekā 1000 jautājumu.
Ne mazāk svarīga ir praktiskā daļa – šaušanas eksāmens. Kad tas izdarīts un esi ieguvis mednieka apliecību, jāvēršas policijā ar iesniegumu par ieroča iegādi. Tad sākas otrais cēliens – veselības un personas pārbaude. Atbilstoši Ieroču aprites likumam ir jābūt iekārtotai vietai, seifam, kur glabāsies ieroči, inspektori apmeklē mājas, visu pārbauda. Un tikai tad vari cerēt iegādāties ieroci.
"Un arī tad tev jādzīvo priekšzīmīgi un likumpaklausīgi, jo administratīvais sods par publiskā vietā izdzertu alu vai pļaukas cirtiens kādam lopam, kurš apkauno tavu sievieti, var maksāt ar ieroča atļaujas zaudējumu.»
Saku Oskaram, ka šis viss izklausās baigi piņķerīgi un laikietilpīgi. Protams, es runāju no savām pozīcijām – kā cilvēks, kuru medības neiedvesmo. Viņš pasmej un saka, ka mūsos (vīriešos) šādā vai citādā veidā mednieka instinkts tāpat spiežas uz āru.
«Viens krāj pastmarkas, cits fotografē, vēl cits skrien pakaļ meitenēm. Grozi, kā gribi, bet mērķis ir nomedīt – iegūt."
"Ir vēl viens aspekts, kādēļ, iespējams, vērts kļūt par mednieku. Šobrīd Aizsardzības ministrija ir parakstījusi sadarbības memorandu ar mednieku sabiedriskajām organizācijām. Vienošanās paredz, ka Aizsardzības ministrija un mednieku nevalstiskās organizācijas, kopīgi sadarbojoties, veicinās brīvprātīgu mednieku iesaistīšanos valsts aizsardzības stiprināšanā. Latvijā ir reģistrēti vairāk nekā 25 000 šaujamieroču īpašnieku – ir vērts aizdomāties, vai ne? Jau kopš 2017. gada Aizsardzības ministrija prāto, kā šo resursu iesaistīt sadarbībā. Taču tas neuzliek par pienākumu obligāti iesaistīties,» stāsta Oskars.
.jpg)
«Ir daudzi veči, kuri šauj tikai ar pneimatiskajiem ieročiem un uz šaujamieročiem pat neskatās. Šā segmenta pievienotā vērtība ir ļoti plašas izvēles iespējas. Starp citu, daudzi mednieki brīvbrīžos ir iemīļojuši šaušanu ar pneimatisko ieroci. Ja gribi būt atbildīgs mednieks vai labs sporta šāvējs, tev ir daudz jāšauj.
Protams, tas maksā naudu. Piemēram, ja tev patīk šautuvē šaut skrienošo cūciņu, tad vienas sērijas (10 reižu) izšaušana maksās ap sešiem eiro, neskaitot šautuves īri. Taču, šaujot ar gaiseni uz skrienošo cūciņu no 10 metriem, 6 eiro būs ieguldīti 500 šāvienos. Un te ir vērts aizdomāties, kas dod lielākas prasmes – pareizi izšauti 10 vai 500 šāvieni. Protams, ja esi mednieks vai sporta šāvējs, tad pneimatikas treniņi un šaušana šautuvē ar medību ieroci ir jāsabalansē, bet viens otru neizslēdz.
Noklausījies Oskara salīdzinājumu, saprotu, ka runa ir par kvantitāti. Šaušanā nav kā šahā. Pastāv niecīga iespēja, ka Garijs Kasparovs varētu zaudēt pirmajam ceļā sastaptajam nejēgam. Bet šaušanā ir citādi. Lai arī zini, kā tas darāms, daudz kas atkarīgs no tavām prasmēm, ne tikai no teorētiskajām zināšanām.
«Šaušanā vislielākā nozīme ir pareizai tehnikai. Kāpēc svarīgi ir daudz šaut? Jo tas trenē muskuļu atmiņu. Man kā ikvienam, kurš šauj, mēdz būt kāpumi un kritumi. Tos, kuri sāk nodarboties ar šaušanu, pavada iesācēja veiksme, kam seko pamatīga lejupslīde. Tas ir laiks, kad esi kaut ko iemācījies un vari sākt analizēt savas darbības. Kad strādāju ieroču veikalā, uz darbu mēdzu nākt agrāk, lai šautuvē patrenētos. Tāpat svarīgs ir sausais treniņš, kad bez šaušanas pacilā ieroci un pavelc līdzi skrejošajam mērķim. Es tev teikšu tā – ja esi no Rīgas un gribi sākt apgūt šaušanas mākslu ar gaiseni, ej uz SIA Ieroči šautuvi Dzirnavu ielā.
Tur tev pastāstīs, parādīs un pamācīs. Bet, ja gribas izšaut ar šaujamieroču arsenālu, tad ir vērts apmeklēt Walters šautuvi Meža ielā.
Un vēl ne mazāk svarīgs elements šajā stāstā ir labs instruktors.
Es vienmēr ieklausos, ko saka Agnis Dombrovics (starptautiskas klases meistars ložu šaušanā, sporta meistars lietišķajā šaušanā un sporta meistars medību šaušanā – red.). Viņš ir mans skolotājs, ja tā var teikt. Tas, ko un kā Agnis pasaka, ir ļoti svarīgi, tāpēc cenšos dzirdēto uztīt uz ūsu.»
Tādas, lūk, pārdomas un padomi, runājot par šaušanu. Tagad atliek to visu sagremot un spert pirmo soli. Un tad jau jāskatās, uz kuru pusi vairāk velk. Varbūt arī manī ierunājas senču asinsbalss.
