Sabojāta reputācija – vai to ir iespējams labot?

«Sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par kādu cilvēku, tā īpašībām, darbības nozīmīgumu,» tik sausa kā pērnā zāle ir reputācijas definīcija Skaidrojošajā vārdnīcā.

«Mans formulējums – reputācija ir tas, ko par kādu domā noteikta sabiedrības daļa. Tas nozīmē, ka reputācija nav monolīta – vienam un tam pašam cilvēkam atšķirīgās sabiedrības grupās tā var būt dažāda,» precizē Andris Tauriņš advokātu biroja SORAINEN zvērināts advokāts, kas specializējies reputācijas aizsardzības jautājumos.

«Reputācija ir magnēts, kas var pievilkt vai atgrūst klientus, darbiniekus, investorus, sabiedrības grupas, no kurām atkarīgas tavas veiksmes un neveiksmes,» savukārt definē Dagnija Lejiņa, Reputācijas vadības aģentūras Lejiņa&Partneri vadītāja.

Definīcijas nav un nebūs

Latvijā par Valsts prezidentu var ievēlēt Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju. Šis termins atrodams vairākos likumos, arī augstu valsts pārvaldes amatu konkursos pretendentiem tā ir kā viena no galvenajām prasībām, bet – konkrēta atšifrējuma nevainojamai reputācija nekur nav. «Vienota definīcija nav iespējama – tā kā ģenerālklauzula ir nenoteikts juridisks jēdziens, kas pašam tiesību piemērotājam jāaizpilda ar noteiktu saturu konkrētā gadījumā,» saka advokāts Tauriņš.

2020. gadā portālā manabalss.lv reģistrēta iniciatīva Par nevainojamas reputācijas kritēriju noteikšanu normatīvajos aktos. Iniciatīvas autori uzskata – likumos, kuros minēta nevainojama reputācija, tā jāatrunā precīzi. Proti: ja atbilsti nosauktajām pazīmēm, tev ir nevainojama reputācija; ja neatbilsti – tādas nav. 

«Sabiedrība no tā iegūs skaidru, tiešu nevainojamas reputācijas jēdziena formulējuma izmantošanu Latvijas likumos un citos tiesību normatīvajos aktos, būtiski samazinot attiecīgo likumu piemērotājiem manipulācijas iespējas,» teikts iniciatīvas aprakstā. Tiesa, nekādu lielo atsaucību iniciatīva nav saņēmusi.  Lai to iesniegtu izskatīšanai Saeimā, jāsavāc 10 000 balsu, bet trīs gadu laikā izdevies savākt vien 123.

No ķēniņa par cūkganu

«Reputāciju veido trīs svarīgi savstarpēji saistīti elementi,» uzsver Lejiņa. Pirmkārt, cilvēka raksturs, īpašības, paradumi, ko izmainīt nevar vai arī var tikai ar dzelžainu disciplīnu. Otrkārt, tas, ko cilvēks dara: profesionālā darbība, hobiji. Treškārt, veids, kā viņš komunicē publiskos pasākumos, sociālos medijos; tas, ko stāsta par sevi un ko par viņu stāsta citi. «Bieži vien reputācijas kļūdas, īpaši krīzes situācijās, rodas nevis no tā, kas pateikts, bet gan – kā pateikts. Ļoti svarīgs ir komunikācijas tonis – bieži vien pat svarīgāks nekā tas, ko cilvēks saka,» saka Lejiņa. 

Pat ja pagātne spīd un laistās, rūpes par reputāciju nekad nebeidzas. Sabiedrības uzraugošā acs gadu desmitiem būvēto gluži kā zemestrīce var sagraut pāris minūtēs – kā tai dziesmā: vēl šodien tu esi ķēniņš, bet cūkgans jau būt vari rīt.

Viens no pēdējā laika piemēriem, kā pazaudēt spožumu, ir bokseris Mairis Briedis. «Tikai dažiem cilvēkiem ar saviem sportiskajiem panākumiem izdevies iegūt Latvijas valsts tēla un nacionālās identitātes vēstnieka reputāciju. Bet tad sāka izlīst īleni… Daudzos jautājumos viņš vairākkārt izteicās tik bērnišķīgi, infantili un skandalozi, ka soli pa solim pats sagrāva savu reputāciju,» saka Tauriņš.

«Cilvēkam ar atšķirīgu viedokli sensitīvā jautājumā jābūt ārkārtīgi spēcīgiem argumentiem, lai savu ideju aizstāvētu, citādi nav nekādu iespēju uzvarēt cīņā par reputāciju, jo līdzšinējie atbalstītāji ir nevis neitrāli vērotāji, bet aktīvākie kritizētāji. Viņi tavus izteikumus saplosa gabalos, nevis mēģina saprast, tāpēc kaut ko savākt nav iespējams. Uz šādu fenomenu var raudzīties arī ar līdzjūtību.»

Iespējams, Brieža stāstā zināma loma ir arī sabiedrības domāšanas kļūdai: sportiskie panākumi aizmigloja acis, neļaujot redzēt ko citu – sociālo atbildīgumu, valstisko nostāju, jo tas viss jāvērtē kopā.

«Par laimi, elkdievību laiks ir pagājis – sabiedrība nevērtē tikai cilvēka panākumus kādā konkrētā jomā, bet kopumu,» uzsver Tauriņš.

Lielgabals pret zvirbuļiem

Kas notiek ar cilvēkiem, kas ar skaļu blīkšķi izkrīt no reputācijas košajiem ratiem? Vai vienmēr viss pagalam un nekad neizdosies atgriezties labas reputācijas smailē? Dagnija Lejiņa uzskata – nekad nevar teikt, ka nekas nav glābjams: «Reputācija ir tas, ko cilvēki par tevi domā šobrīd, un tas var mainīties, jo esam viegli ietekmējami. Stereotipus un mainīt ir ļoti grūti mainīt, bet domas dažādu apstākļu iespaidā var mainīties mēneša, nedēļas, pat dienas laikā.»

Viņa pieļauj, ka cilvēkam var būt arī pilnīgi vienalga, ko citi par viņu domā: «Ja ir sakārtots bizness, nauda nāk, draugi ir – vari tā dzīvot, bet līdz laikam, kad tev būs vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Jo zināmāks esi, jo vairāk ne visiem patiksi. Arī tā ir spēka pozīcija – kā nelocīties vējam līdzi. Tāpēc vispirms jānoskaidro, kuru sabiedrības grupu viedoklis ir svarīgs, un nekad nav jāšauj ar lielgabalu pa zvirbuļiem.»

Piemēram, politikā vispirms jākomunicē ar atbalstītājiem, savukārt ar šaubīgajiem jādarbojas visvairāk, jo viņi vēl nav izlēmuši, bet ar pretiniekiem patiesībā nav daudz jēgas strādāt.

Interesanti, ka arī harismātiskiem cilvēkiem var būt arī slikta reputācija. «Piemēram, Lembergam tā ir toksiska, un šādi piemēri redzami visā pasaulē,» saka Lejiņa. Kā spilgtāko piemēru viņa min Trampu: «Mūsdienu laikmetu raksturo milzīgs uzmanības deficīts, burbuļi, kuros cilvēki sadrūzmējušies, viedokļu marginalizācija. Sadrumstalotajā pasaulē, kur tūkstošiem ziņu cīnās par mūsu uzmanību, lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz to, kam uzticamies. Bet mums trūkst autoritāšu, kam ticēt, – demokrātija visā pasaulē piedzīvo uzticības krīzi, baznīcai, skolai, vecākiem, medijiem vairs nav tādas lomas, tāpēc ticam tiem, kurus pazīstam. Reputācija ir īsceļš, lai noorientētos, kam ticēt un sekot, un Tramps ļoti labi izmanto šo situāciju.»

Atvainošanās ir spēks

«Brīžos, kad sašķobās kāda cilvēka reputācija, jāsaprot – krīze ir lokāla un īslaicīga vai tai ir tālejošas un ilglaicīgas sekas,» saka Tauriņš.  Ir situācijas, kurās pareizāk par notikušo īpaši nerunāt, lai jautājums noklust, un viss, savukārt, ja džins no pudeles izgājis un problēma var vai jau sākusi eskalēties, ir jārunā.

«Parasti cilvēki iekrīt tāpēc, ka nobīstas, – izmanto strausa taktiku. Tā ir dabiska cilvēka reakcija ar domu – gan jau visi nomierināsies. Bet to nevar zināt!

Krīzē vispirms jāsaprot mērogs, jo tiešām ne uz visu jāreaģē.

Reakcijai jābūt samērīgai,» saka Lejiņa, piekrītot, ka diemžēl reizēm stresā un bailēs parādās augstprātība kā aizsargreakcija – jūs neko nesaprotat, es ar jums nerunāšu, visu zinu labāk!

Viens no veidiem, kā saglābt reputāciju ir atvainošanās sabiedrībai. Piemēru netrūkst. Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks pēc protesta akcijas Rododendrs atvainojās par savu izteikumu: «Ja celtnieki sāk Satversmi lasīt, tad arī rodas interpretācijas.»

Ģenerālprokurors Juris Stukāns šovasar atvainojās par saviem pārmetumiem advokātei saistībā ar Jēkabpils slepkavas Rusiņa lietu. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins par to, ka policijas konvojs neveica savus pienākumus un ļāva izmukt noziedzniekam Mārtiņam Cesmanim. Savukārt nenotikušais Saeimas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris pavisam nesen atvainojās par saviem izteikumiem par apsūdzēto un notiesāto uzklausīšanu ekonomikas jautājumos, pēc tam gan sakot, ka nožēlo to, ka atvainojās.

«Atvainošanās ir būtiska, tā ir arī spēka pazīme. Ne vienmēr cilvēki ir tik spēcīgi, lai atvainotos, nopurinātos un ietu tālāk,» saka Lejiņa. Viņa uzsver, ka krīzē pirmajam jārunā nevis preses sekretāram, bet pašam, uzņemoties atbildību par to, kas noticis un demonstrējot empātiju pret cilvēkiem, kurus krīze ietekmējusi. Te nu jāpiebilst, ka uzņemties atbildību zināmā mērā nozīmē arī atzīt savu vainu, un tas var būt atvainošanos bremzējošs faktors.

Vērtējums bez noilguma

Kamēr administratīvajās un krimināltiesībās lielākā daļa sodāmību pēc noteikta laika dzēšas, reputācijas vērtējumā nekādu termiņu nav.

Brīžos, kad pie politikas vai valsts pārvaldes apvāršņa uzlec jauna zvaigzne, atliek vien gaidīt – kādi un cik seni fakti par šo cilvēku tiks izvilkti no vecām avīzēm, arhīva vai skapja. «Manuprāt, reputācijas mērījumiem ir piemērojams zināms noilgums, jo cilvēki nobriest, maina izpratni, viedokli un attieksmi pret lietām,» saka Tauriņš. 

«Tiesa, kā krimināllikumā ir noziegumi, kam nav noilguma, piemēram, genocīds un kara noziegumi, tā arī reputācijas kontekstā ir notikumi, kas iet pāri laikam.

Tikmēr ir nepamatoti un nepareizi cilvēku mūža garumā sodīt, piemēram, par bērnībā un jaunībā sadarītām muļķībām.

Atcerēsimies princeses Diānas un prinča Čārlza jaunāko dēlu princi Hariju, kas uz masku ballīti bija ieradies nacistiskās Vācijas laika militārajā formā. Kad šo fotogrāfiju dzeltenā prese ekspluatēja atkal un atkal, domāju – cik gadu tas ir aktuāli, cik ilgi tas jāatgādina?»

Tikmēr brīdī, kad par cilvēku sāk vilkt ārā ļoti senus notikumus, lai sabojātu viņa reputāciju, pat juridiski ir ļoti grūti ko darīt. «Bieži vien viedoklis ir jāpacieš, jo reputāciju var aizskart tikai nepatiesība. Ja tiek atgādināti seni, bet patiesi notikumi, iespēju aizstāvēties nav vispār, jo demokrātiskā valstī pastāv vārda brīvība. Pret šādas informācijas izplatīšanu kaut ko iebilst var vienīgi tad, ja tās izpaušana nesamērīgi aizskar privāto dzīvi,» skaidro advokāts.

Reputācijas izvērtējuma termiņu nosaka konkrētā situācija. Piemēram, deviņi gadi kopš kāda izteikuma var būt gan daudz, gan maz.

Pavisam nesen tobrīd topošā Latvijas aizsardzības ministra Andra Sprūda reputāciju vērtēja par viņa 2014. gada izteikumiem saistībā ar Krimas okupāciju, kas teju kļuva par iemeslu, lai viņa kandidatūru neatbalstītu. Atcerēsimies arī vairākus bijušo prezidentu izteikumus. Prezidents Andris Bērziņš palicis prātā ar savu jautājumu: «Čaļi, pa galvu vajag, ja? Ilgi neesat sisti, ja?» Prezidents Raimonds Vējonis savu prezidentūru iesāka ar vārdiem: «Vispirms laikam jāierauj.» Savukārt Egila Levita secinājums: «Tie cilvēki, kuri nomiruši no kovida, tiem Ziemassvētku nebūs.» Lai cik gadi pagājuši, sabiedrībai šie spožie izteicieni neaizmirstas.

Tikmēr arī 30+ gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas diskutējams paliek jautājums, kā karjeru ietekmē tas, ka cilvēks bijis komunistiskajā partijā.

«Lai kā visi mazgājas balti un nevainīgi, sakot – tas bija tāds laiks, kad nebija citas izvēles, atkal jau jāvērtē katrs konkrētais gadījums individuāli,» uzsver Tauriņš. Diemžēl Latvija nepieņēma regulējumu par lustrāciju, dodot vietu dažādām interpretācijām un teorijām, kas daudzus cilvēkus pat pakļāva šantāžai un joprojām tiek izmantotas kā pārmetums arī tiem, kas pierādījuši savu lojalitāti Latvijas valstij.

Nomelnošanas kampaņa

«Ir diletantiski un bērnišķīgi jebkuru reputācijas aizskārumu sākt ar tekstu: es neko neesmu darījis – tā ir nomelnošanas kampaņa! Nepasakot neko vairāk, šāda atruna izklausās triviāli, un cilvēki tai nenotic. Vismaz mani tas nepārliecina, jo zinu, ka tā ir ierasta reakcija – teikt, ka kāds tevi nomelno,» uzskata Tauriņš.

Latvijas politikā piemēru netrūkst. Savulaik par nomelnošanas kampaņu ar safabricētiem un samontētiem materiāliem Inguna Sudraba nosauca viņas lidojumu uz Maskavu privātā lidmašīnā kopā ar Aleksandru Rogožinu. «Pret Rēzeknes pilsētu un tās mēru personiski ir organizēta nomelnošanas kampaņa, kurai ir politiski mērķi,» septembra vidū pauda Rēzeknes domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs. Partija Jaunā Vienotība nesen vērsās ar iesniegumu Valsts drošības dienestā par iespējamu prettiesisku iejaukšanos iekšpolitiskajos procesos, nomelnojot premjera amata kandidāti Eviku Siliņu. «Pret mani un manu ģimeni organizēta nomelnošanas kampaņa, izmantojot publisko telpu,» pavasarī teica toreizējais LOK prezidents Žoržs Tikmers.

Tomēr nav tiesa, ka nomelnošana vienmēr ir tikai atruna. «Politika šajā kontekstā ir interesanta, jo politiķiem jāpacieš skarbāka publiska kritika. Tikmēr manā praksē nonāk uzņēmumu vai turīgu cilvēku reputācijas graušana, kad par klientu kāds apzināti vai nepazināti publiskojis nepatiesu un aizskarošu informāciju. Kā advokāts esmu pieredzējis vairākus gadījumus, kad var pamatoti uzskatīt, ka pret kādu patiešām vērsta konkurentu organizēta plānveida nomelnošanas kampaņa,» saka Tauriņš.

Visbiežāk tiek izmantoti klasiskie viltus ziņu veidošanas paņēmieni: kāda druska patiesības, kaudze nepatiesību, viss sajaukts kopā un no tā izdarīti koši secinājumi.

Lai arī tiem nav pat cēloniskas saistības ar pieminētajiem viltus faktiem, tiek darīts viss, lai sabiedrība par tiem intensīvi runā. «Sagraut konkurējoša uzņēmuma reputāciju var būt izdevīgi, lai pār viņu kristu šaubu ēna, tā traucējot uzvarēt, piemēram, iepirkumos, kur arī bieži prasa nevainojamu reputāciju. Turklāt jāpatur prātā, ka uzņēmums nav nodalāms no uzņēmuma vadītāja vai īpašnieka – kritizējot viņu, tiek grauta arī uzņēmuma reputācija,» saka Tauriņš.

Advokāts uzsver, ka kopš Krievijas un Ukrainas kara sākuma arvien izteiktāki ir gadījumi, kad uzņēmumus vai to īpašniekus apvaino sadarbībā ar Krieviju. Bieži vien tas ir plānveida uzbrukums, lai sētu šaubas par uzņēmuma uzticamību un godaprātu un uzņēmuma vārds kļūst tik toksisks, ka neviens negrib sadarboties.

Aizdomu ēna paliek

Lai aizstāvētu savu reputāciju, jāvēršas tiesā par goda un cieņas aizskaršanu vai neslavas celšanu. Diemžēl tas notiek visai reti – Latvijā nav ierasta prakse, ka par katru nepatiesu, reputāciju graujošu vārdu cietušais uzreiz dodas uz tiesu. Kā zināms, tiesvedības process velkas ilgi, un jēga no tā ir nosacīta: nu labi – atvainojas, nu labi – atsauc nepatiesās ziņas. Un?

«Manuprāt, tomēr vērts savu reputāciju aizstāvēt arī juridiskām metodēm,» saka advokāts Tauriņš. Viņš norāda, ka klusēšanu sabiedrība var uztvert kā piekrišanu vai nespēju sevi attaisnot: sak, nav dūmu bez uguns. Iestājoties pret šādu rīcību, var pierādīt, ka dūmi mēdz celties nevis no īstas, bet mākslīgi radītas uguns.

Diemžēl realitāte ir skarba. «Esmu konsultējusi klientus, kam uzsākta tiesvedība, cilvēks bieži minēts medijos negatīvā gaismā,» saka Lejiņa. «Lai arī tiesas lēmums bijis cilvēkam labvēlīgs un juridiski reputācija ir atjaunota, retorisks paliek jautājums, vai tā ir nevainojama.» Diemžēl pat uzvara tiesā neizdzēš sabiedrības atmiņu – ja par kādu kritusi aizdomu ēna, tā turpina un turpina sekot. Kā tai senajā anekdotē – karotītes atradās, bet rūgtumiņš palika.

Personīga atzīšanās

Vīrietis un reputācija

KLUBS uzrunāja divus vīriešus, kas savulaik bijuši sabiedrības slavas un cieņas virsotnēs, bet… tas ir mainījies.

• Sagatavo nāvei un pamodina dzīvei

Divus mēnešus pēc aiziešanas no baptistu garīgā līdera amata kļuva par Saskaņas Vidzemes saraksta līderi un Valsts prezidenta amata kandidātu.

Pēteris Sproģis, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps emeritus:

«Kopumā nejūtos kā reputāciju zaudējis, bet gan kaut kādā pakāpē saņēmis atbrīvošanu no sava ego. Mums visiem vienlīdz vajag gan panākumus, gan neveiksmes. Bez tām zaudējam līdzsvaru un neiedzīvojam atbrīvošanu un apziņas paplašināšanu. Daudziem vajag tieši neveiksmes, jo tikai tās viņus var izglābt.

Cik gan iluzora ir panākumu sniegtā pašpārliecinātība un drošība!  Tieši tāpēc daudzi, kas guvuši panākumus, tiek uztverti un/vai pasniedz sevi kā sekmīgos, patiesībā ir dziļi nelaimīgi un jūtas fundamentāli  tukši. 

Cilvēks apzinās savu mirstību un meklē, ko tai likt pretī.

Kad sajūtamies mazliet nomiruši, spējam patiesāk paskatīties uz realitāti un sevi, atrodot vai apjaušot atbildes, kas citādi varētu mūs nepiemērotā brīdi sastapt nesagatavotus. Šī apjausma ir paradoksāla: savā ziņā tā nedaudz sagatavo nāvei, bet vienlaikus atver un pamodina dzīvei.»

• Dimanti ir izbiruši

Mairis Briedis, bokseris:

«Reputācija ir izveidots vai izdomāts tēls. Cilvēki bija izdomājuši, ka Mairis Briedis nevar uzsmaidīt, pajokot, bet esmu tāds pats cilvēks kā visi pārējie, tikai mazliet spēcīgāks.

Daļa atbalstītāju mani sāka nesaprast, kad parādījos Tik Tok video. Lai Latvijas vārdu pasaulē dzirdētu vēl vairāk, gribēju pamainīt savu klusā un mierīgā boksera tēlu – būt skaļākam, lai ieinteresētu lielāku ārvalstu auditoriju, kur šāda pieeja ir pilnīgi normāla, bet daļai latviešu atbalstītāju tas nepatika. Kā tas var būt, ka Mairis jokojas!

Un tad – mani izteikumi par karu, kur biju pret asins izliešanu abās pusēs, nepatika mūsu sabiedrībai. Mēdz teikt, ka sportam nav tautības, ka sports jānodala no politikas, bet, kā redzams, tās ir pilnīgas muļķības. Ar ko es sabojāju savu reputāciju? Ar to, ka pašā Ukrainas kara sākumā izteicos diplomātiski? Cilvēki sadzird, ko viņi grib dzirdēt, un mediji tajā ļoti palīdz. Joprojām atceros Edgara Rinkēviča tvītu, ka nākamreiz, skatoties divu bokseru cīņu, viņš nebūs neviena pusē. Nevienu neinteresēja, ka jautājumu par karu man nesagatavotam uzdeva lidostā, sakot: ja neatbildēšu, visi mediji teiks, ka esmu par Putinu. Es nevarēju atbildēt tā, lai visiem patiktu! Esmu bokseris, nevis politiķis!

Sabiedrība mani par šo viedokli sodīja.

Cilvēki tobrīd bija uzvilkti, dusmīgi un atrada vainīgo – Mairis Briedis!

To varētu saprast, ja es būtu deputāts vai lēmējs, bet visa vaina tika savelta sportistam! Vai Latvijai no tā kas mainījās? Mums palika labāka dzīve un cilvēki nebrauc prom? Mums samazinājās rēķins par elektrību vai pieauga demogrāfijas rādītāji? Kam tagad grib līdzināties Latvijas puikas?

Pirms cīņas Austrālijā Latvijas sporta žurnālisti domāja, kā Mairim izdarīt sūdīgāk, un vienojās, ka par mani neviens nerakstīs. Nu baigie malači! Vienmēr biju gājis kā tautas cīkstonis un cīnījies par Latvijas godu, un, protams, arī Austrālijā man bija Latvijas karogs. Gadiem centos apvienot visus Latvijā dzīvojošos, lai esam vienoti, mentāli un fiziski spēcīgi – maza, bet neuzvarama valsts. Turēju savus līdzjutējus rokās kā apaļus dimanta gabaliņus, bet tagad ir sajūta, ka tie izbiruši – plaukstās palikuši tikai daži.

Latvieši no manis novērsās, un par spīti piekritu balotēties Saeimas vēlēšanās no Saskaņas saraksta – tajā laikā neviena cita partija mani neuzrunāja. Bija idejas, gāju darīt. Uzzināju šīs partijas plusus un mīnusus, bet otrreiz no tās nekandidētu. Ieskatījos pa politikas logu, bet tas nebija īstais.

Nevaru novērtēt savu reputāciju. Man uz ielas nāk klāt cilvēki, sveicinās, grib fotografēties, prasa parakstīt cepures un kartiņas, vienmēr ar prieku to izdaru. Tomēr, visticamāk, reālo stāvokli redzēsim decembrī vai janvārī, kad notiks mana cīņa Arēnā Rīga.

Esmu domājis – vai visi mani fani bija īstie, vai tikai gaidīja brīdi, lai iekniebtu?

Ir video, kur gans vienu aitu iemet upē, un citas sāk lekt viņai pakaļ. Manuprāt, tas, kas tiek vērsts pret mani, ir pūļa efekts. Pat tas, kurš saprot, ka esmu iznesis Latvijas vārdu pasaulē, vairs nevar pateikt par mani ko labu, jo ir ielecis upē līdzi citiem un izmircis slapjš. Tikmēr es vēl kādu laiku turpināšu darīt savu darbu. Ja svilpotu pa prātam visiem, es nebūtu tas, kas esmu. Bet, neraugoties ne uz ko, turpinu domāt to labāko par mūsu cilvēkiem un saviem līdzjutējiem, kuri vienmēr visai pasaulei varēja parādīt piemēru, kā jāatbalsta savējais.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.