Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esmu vadījis izdevniecības, žurnālus un avīzes (Vakara Ziņas, Sievietes Pasauli, Laternu, Panteru, izdevniecību Artava un citus – aut.), godprātīgi pelnījis naudu šajos biznesos un vēl šur tur citur. Bet es nemācēju apvienot vadīšanas darbu ar rakstīšanu. Tāpēc Dienasgrāmatā, kuru jau sen rakstu, vienmēr cauri gadiem parādās vēlme – ak, kaut es varētu tikai rakstīt! Jo tieši rakstīšana man liek justies dzīvam.
Tik mazproduktīvam rakstniekam kā man, kas neģenerē tekstus citu pēc cita, ir ļoti augsti iekšējie standarti, kas pat robežojas ar tādu drusku slimīgu perfekcionismu. Bet valoda, tāpat kā marmors, ir materiāls, ar kuru var strādāt līdz vienai robežai. Ja esi uzrakstījis stāstu, kuru labāk uzrakstīt nemaz nav iespējams, tad augstāko līmeni esi sasniedzis un tur tu arī esi. Tālāk vairs nav, kur iet. Tālāk viss var sabirzt.
Tūlīt iznāks manu stāstu krājums (Gājiens ar klibo zirdziņu – aut.), kurā būs 18 īsie stāsti. Stāstā ar šādu pašu nosaukumu ir ietverta filozofiska doma – mēs nevaram būt perfekti ne mākslā, ne literatūrā, tikai vairāk vai mazāk pieklibot.
Stāsti izplūst kā no tinteszivs – kā tādi milzīgi mākoņi, kuros ir savs iekšējs skaistums
Īsais stāsts ir vistuvāk dzejai. Jo koncentrētāks un īsāks tas ir, jo prasa lielāku garīgu un emocionālu piepūli. Arī no lasītāja. Minimālistiskā prozā tu nevari atļauties uzrakstīt neko lieku. Ne velti mēdz teikt, ka labs stāsts ir kā lasītāja sirdī iegrūsts un divreiz pagriezts nazis.
Lasītāju man ir maz, un, manuprāt, rakstu tiem, kas jau sen miruši.
Tai paaudzei un cilvēkiem, kuri mācēja lasīt lēnām un uzmanīgi. Mūsdienu lasītājs maniem ažūrajiem un, kā reiz teica dzejnieks Jānis Elsbergs, barokālajiem tekstiem nespēj iziet cauri.
Tāpēc, piemēram, romāna Tu nevari dabūt visu, ko gribi pirmo nodaļu mani personāži pavada kapsētā, kur tad arī iestrēgst visi tie nepacietīgie lasītāji, kas nespēj tikt galā ar šādu tekstu. Grāmata iznāca, un ar Daces Rukšānes vieglo roku šim romānam tika uzlikta birka – melnais humors. Tomēr manā uztverē tas nav melnais, bet traģiskais humors – ar smiekliem caur asarām.
Pievērsos fantāzijai un izdomai, lai aizpildītu robus atmiņā
Bērnībā – divu gadu vecumā – izslimoju meningoencefalītu. Tā dēļ man ir vāja atmiņa un problēmas ar koordināciju. Mani palaida skolā tikai astoņu gadu vecumā un savulaik atbrīvoja arī no dienesta armijā.
Bet man ir ļoti lielas spējas īsā laikā apgūt jaunu informāciju. Es esmu beidzis 1. vidusskolu – fizikas un matemātikas skolu. Pēc tam, iespējams, protestējot pret vecākiem – rakstniekiem, kādus trīs gadus studēju bioloģiju. Daudz ko jau esmu aizmirsis, bet atceros, piemēram, ka ceļmallapa latīniski ir Plantago major, bet smaržzālīte – Anthoxsanthum odoratum.
Nekādu īpašu atzinību neesmu izjutis
Mans pirmais stāstu krājums (Mēs atradīsim, 1987 – aut.) tika pārdots 30 000 eksemplāru. Bet romāns Tu nevari dabūt visu, ko gribi, kas bija izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai kategorijā Proza, tikai – 1500 eksemplāros. Šis, protams, ir cits laikmets. Bet mans vislielākais pagodinājums, ka tūlīt Inostrankā (žurnālā Inostrannaja Literatura) parādīsies krievu valodā tulkots šis pats romāns, tikai ar nosaukumu Pikņik v teņi krematorija.
Kaut arī, darbojoties ļoti dažādās – gan biznesa, gan izdevniecības – sfērās, man ir bijuši vairāk vai mazāk lieli panākumi, tādas zvaigžņu stundas manā dzīvē īsti nav bijušas.
Bet tas varbūt tāpēc, ka man viss, ieskaitot stāstu rakstīšanu, notiek samērā smagi. Es visu pārrakstu kādas septiņas līdz desmit reizes. Tāpēc katrs stāsts, katra nodaļa romānā man ir kā izdzīvošana pēc lidmašīnas katastrofas, kad kaut kā jātiek līdz piekrastei. Katru reizi, kad izkuļos laukā no ārkārtīgi sarežģītas situācijas stāstā, izjūtu zvaigžņu mirkli. Cenšos rakstīt, cik vien labi varu. Bet, kā to novērtē lasītājs, es nezinu. Vairāk jūtos kā pats sava ceļa gājējs.
Es īsti nezinu, kas ir humora izjūta
Saka jau, ka tā ir intelekta pazīme. Pats nekad neesmu centies būt humoristisks rakstnieks, bet humora izjūta, manuprāt, man ir iedzimta no tēva (ukraiņu rakstnieka Vladimira Kaņiveca).
Es jau esmu tāds kā Mičurina (selekcionārs, kas izveidojas daudzas jaunas augļu koku šķirnes – aut.) auglis, kas iegūts krustojumā no diviem rakstniekiem (Vlada mamma rakstniece Velta Spāre – aut.). No tēva man ir bišķiņ dienvidnieciskākas asinis. Jo, paskatoties kādreizējos latviešu humora šovus, man gandrīz no kauna gribas ielīst zemē. Tas tāds kūtspakaļas humors. Tad jau drīzāk paskatos krievu stendapus.
Jā, bet tēva sarakstītās joku lugas – apmēram tādas kā Skroderdienas Silmačos – bieži tika izrādītas Ukrainas teātros. Taču vairāk par viņu neko daudz nezinu, jo tēvs tad, kad man bija divpadsmit gadu, aizgāja no ģimenes, un mums nebija īpaši labas attiecības.
Droši varu apgalvot, ka nerakstu sūdus
Varbūt šis ir tāds pārdrošs izteiciens, bet, ja man saules pinumā ir sajūta, ka tekstā kaut kas nav kārtībā, strādāju tikmēr, kamēr šī sajūta zūd. Kā reiz teica Hemingvejs: «Ja tu zini, ka tu raksti labi, tad tu to zini, bet, ja tu kādam to pasaki, tad jūties ļoti sūdīgi.» Bet manī ir gan mazvērtības sajūta, gan lielummānija. Esmu tāds rēns un samērā mierīgs cilvēks, kas gatavs arī uzsprāgt – kā tāds Molotova kokteilis.
Atceros, ka 18 gadu vecumā gāju uz Skapi (leģendāro bāru Skapis) un teicu, ka būšu liels romānists. Jā, manī bija samērā liela iedomība, kaut arī toreiz biju uzrakstījis tikai pāris miniatūras. Kad es iepazinos ar Lienīti (Vlada sieva Lienīte Medne-Spāre – aut.), man jau
šķita, ka esmu liels rakstnieks.
Toreiz biju sācis rakstīt banālu romānu par skolas izlaidumu. Viena šausmīga strīda laikā Lienīte to romānu izmeta pa logu kopā ar visiem maniem dokumentiem un drēbēm. Viņa ir karstasinīga sieviete (smejas). Bet tas romāns tiešām bija mēsls.
Es pats sevi pazaudēju rakstot. Lienīte man ir teikusi, ka, paskatoties uz mani no malas, brīdī, kad rakstu, man ir patrula bezdomu cilvēka sejas izteiksme. Katrā ziņā ne apgarota. It kā es būtu sastingusi statuja.
Mans pirmais honorārs bija rupjmaizes gabaliņš
To, ka varu rakstīt labi, zināju jau tad, kad nebiju uzrakstījis nevienu rindu. Kad mācījos 3. internātskolā un vakaros gulējām zēnu guļamistabā savās gultās, puikas man prasīja: pastāsti kaut ko! Un tad es sāku stāstīt. Tās bija kompilācijas no Marka Tvena plus vēl klāt mani izdomājumi.
Vienā brīdī es apklusu, un visi ieinteresēti prasīja: kas tālāk? Teicu, ka gribu ēst. Un tad mans klasesbiedrs Tālis Bercis, kurš vēlāk bija Ogres ģimnāzijas direktors un kura māte tolaik strādāja internātskolas virtuvē, atnesa rupjmaizes gabaliņu, un es stāstīju tālāk. Tas bija mans pirmais honorārs par stāstnieka lomu.
Psiholoģiski šobrīd jūtos kā trīsdesmit piecus gadus vecs
Un es nerunāju par izskatu, kas ir kā tēlam no Adamsu ģimenītes. Lai nu kā, literatūra tomēr ir pieredzes jautājums, jo astoņpadsmitgadīgs cilvēks var uzrakstīt tikai par savu pirmo mīlestību. Ja es justos iekšēji kā deviņdesmitgadīgs, nevarētu uzrakstīt tik jauneklīgu romānu kā Tu nevari dabūt visu, ko gribi.
Karš, sievietes, vīns — tas ir vīrieša pamatkomplekts
Birža (90. gadu vidū Vladis veiksmīgi darbojās investīciju biznesā – aut.) bija karš, kas man patika vislielākajā mērā. Tik un tā literatūra dod lielāku iekšējo gandarījumu.
Bet biržu biznesā man ļoti noderēja iemaņas zemūdens medībās. Kas tajās ir pats galvenais? Iznirt. Un es to mācēju.
Manī ir zināmi aizrautības elementi, un man patīk niršana, patīk peldēt, patīk zemūdens pasaule. Kad savulaik braucām uz Melno jūru, man vienmēr līdzi bija zemūdens šautene.
Kad jauni cilvēki visu naudu iztērē, nopērkot vietējo vīnu un nedaudz maizes, vajadzīgs klāt arī kaut kas ēdams. Bet es nekad neesmu šāvis vairāk zivju, nekā vajadzīgs katlam. Man drīzāk patīk iepeldēt Melnajā jūrā un atrast, piemēram, Pirmajā pasaules karā nogremdētu baržu. Man joprojām patīk ūdens – vismaz vienreiz nedēļā eju uz Ķeizarmeža baseinu un katru reizi nopeldu vismaz kilometru vai pusotra.
Es neskatos atpakaļ
Dzīvoju šodienā un pavisam nedaudz arī nākotnē. Un man ir grūti kaut ko stāstīt par pagātni. Bet es ļoti labi zinu, ko nozīmē aiziet no biznesa. Tad ir kā afrikāņu parunā «Kad lielais baobabs nokrīt, pa to lēkā pat vismazākās kazas». Zinu, ko nozīmē, kad nevienam vairs neesi vajadzīgs un tavs telefons apklust. Esmu izgājis cauri dažādām emocionālām kolīzijām.
Mēs ar Lienīti esam ļoti harmonisks pāris
Sākotnēji es viņu ievilku žurnālistikā, pēc tam – prozā. Izrādījās, ka Lienītei ir ļoti spēcīgs talants, un es ar viņu lepojos. Lienītei nupat kā iznācis perfekts stāstu krājums – Dziedošās smiltis.
Viņa ir arī lieliska redaktore, no maniem darbiem izņem ārā liekās rindkopas un dažkārt mēdz man teikt: «Vladi, beidz, tu vari labāk!» Pēc rakstura gan mēs esam pilnīgi pretēji. Es esmu ekstraverts, bet Lienīte – introverta. Es esmu pļāpīgs, bet viņa mīl klusēt. Trīs ceturtdaļas vārdu, kas izskan mūsu ģimenē, nāk no manis.
Savulaik mums kolosālas kāzas noorganizēja Ainis Saulītis. Kāzu dienā mūs abus uzrāva debesīs gaisa balonā. Kad balons krita lejā, mēs atsitāmies pret zemi, un mums abiem tajā brīdī apstājās pulkstenis. Daudzi mūsu draugi jau ir šķīrušies, bet mēs ne. Un vispār visas problēmas laulībā lielākoties nākušas no manas puses, jo jaunībā biju samērā karstgalvīgs.
Visus šos ilgos gadus (Vladis ar Lienīti ir kopā vairāk nekā 40 gadu – aut.) Lienīte man ir nesusi kafiju un auzu putru pie gultas no rītiem.
Feministēs tas varētu izsaukt šausmas.
Bet pagājušajā gadā Lienīte, kura pirms tam bez roku palīdzības varēja piecelties kājās no lotosa pozas, smagi saslima, un tagad viss ir mainījies.
Tagad es viņai gultā pasniedzu kafiju, cepu omletes un vāru zupas.
Slīgt depresijā man šķiet pārāk garlaicīgi
Ko tad es tā sēdēšu un visu laiku skatīšos uz savu nabu? Protams, man ir bijuši saguruma, pesimistiski un depresīvi brīži, bet ne ilgāk par trīs, četrām dienām. Un es nekad neesmu padevies.
Paldies Dievam, ka cilvēki nedabū visu, ko viņi grib
Jo patiesībā viņi līdz galam nemaz nezina, ko grib. Un visu nevar dabūt. Jā, es būtu priecīgāks, ja būtu uzrakstījis vairāk. Bet savos spēcīgākajos dzīves gados biju spiests pelnīt naudu, jo man kā samērā patriarhālam vīrietim šķita, ka sievietei jājūtas pasargātai. Ka mans uzdevums ir nodrošināt ģimeni. Ja es būtu tikai rakstījis, tad uzsēstos Lienītei uz kakla, un to es nevaru iedomāties.
Es gribu strādāt līdz nāves brīdim
Tikai neesmu pārliecināts, vai tas būs iespējams. Kā izbijis biologs saprotu, ka smadzenes noveco un agrāk vai vēlāk tas augstais līmenis vairs netiks sasniegts. Bet, ja nevarētu vairs rakstīt, atgrieztos biržā.
Cilvēkam patiesībā neko daudz nevajag – samaksāt rēķinus, jumtu virs galvas, grāmatas apkārt un labas sarunas.
