Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1972. gadā tika publicēta klasika Par dzērieniem (On Drink), 1983.gadā – Ikdienas dzeršana (Everyday Drinking), gadu vēlāk – Kā klājas tavai glāzei? (How’s Your Glass?). Vēlāk tās tika apkopotas un izdotas vienā sējumā, ko ievada kodīgā polemiķa (un dzērāja) Kristofera Hitčensa priekšvārds.
Grāmatas esot tik garšīgas, ka to lasīšana liek lasītājam justies tā, it kā viņš nupat būtu iemalkojis pasaules aukstāko, sausāko martini, kā precīzi norāda viens apskatnieks. Tajās ir apšaubāmas kokteiļu receptes, apceres par paģirām, šmucīgo britu pubu kritika, aizrādījumi sievietēm par tendenci pirms pusdienām niekoties ar baltvīnu (ja Eimiss vispār dzēra vīnus, viņš deva priekšroku lētajiem). Eimiss ir vietā un nevietā saukts par reakcionāru, sieviešu nīdēju, antisemītu, rupekli, cūku, ēzeli, taču šajās grāmatās viņš sevi atklāj kā inteliģentu, godīgu un reti asprātīgu kungu, kuram konvencionālie viedokļi par dzeršanu ir, tā teikt, pie kājas.
Paģiru dzimumakts
On Drink Eimiss diskutē paģiru fiziskās un metafiziskās izpausmes. Eimisa receptes fiziskajām paģirām ir te visai vienkāršas, te reizēm neizpratni raisošas (suņa spalvas!), te nedaudz nekorektas, – «Ja jums līdzās ir jūsu sieva vai cits partneris, veiciet dzimumaktu, cik vien enerģiski spējat – protams, ja vien otra puse to vispār vēlas.» Lielāku uzmanību viņš velta paģiru metafiziskajiem aspektiem, – tā «neaprakstāmā depresijas, skumju, baiļu, sevis nīšanas, izgāšanās un nākotnes bažu kombinācija» nākamajā rītā. Viņš iesaka paģiru lasīšanu, kas «balstās uz principu, ka tev jājūtas sliktāk pirms tu sāc justies labāk. Pirmais solis ir laba izraudāšanās.» Tam viņš iesaka Džonu Miltonu: «Mana izvēle parasti krīt uz Zudušās paradīzes pēdējo ainu.» Tad Eimiss pievēršas Aleksandram Solžeņicinam un citiem skumjiem rakstniekiem. Viņa paģiru mūzikas sesijā ieteikta Čaikovska Sestā simfonija, Sibēliusa Tuonelas gulbis, Brāmsa Rapsodija altam. Tai pat laikā viņš iesaka lasītājam būt uzmanīgam ar džezu, jo, piemēram, Džons Koltreins «jums ar pārliecinošiem izteiksmes līdzekļiem pateiks, ka dzīve ir tieši tāda, kā jūs tajā brīdī to jūtat – nevērtīga, tukša un bezjēdzīga.»
Eimiss dzēra kā zivs no puikas gadiem līdz vecumdienām. Esot vēl jauns, nabadzīgs un nepazīstams rakstnieks, viņš priekšroku deva lētam un stipram alkoholam. Jaunais Eimiss atklāja, ka viņš varēja pārdzerties par 25 penijiem – trīs miežu vīni, pinte sidra un mazais viskijs. Kļūstot situētākam, par viņa ikdienišķo dzērienu kļuva alus. No alus viņš evolucionēja līdz skotu viskijam. Eimiss sacīja, ka neesot vīnu vīrs. Viņš deva priekšroku spirtam un alum un sūdzējās par vīna snobiem un vīna spiedienu. 1970. gadu beigās viņa mēneša izmaksas par viskiju sasniedza tūkstoti sterliņu mārciņu. «Skotu viskijs ir ne vien mans mīļākais dzēriens, bet manā redzējumā tas ir vispiemērotākais dzēriens visiem gadījumiem un visiem diennakts laikiem,» viņš sacīja. Kā vairums rakstnieku, Eimiss tomēr nebija sevišķi turīgs. «Taču ja man būtu maisiem naudas,» viņš mēdza teikt, «Vienīgā lieta, ko es nopirktu, būtu cilvēki, kas mani nēsātu apkārt.»
Alkoholam – atsevišķu ledusskapi
Eimiss mīlēja uzņemt viesus un gatavot viņiem kokteiļus. Taču viņa dzērienu receptes visdrīzāk ir nepieņemamas cilvēkiem, kas pieraduši iemalkot pa pāris glāzēm vīna dienā. Piemēram, Asiņainā Mērija ar kečupu tobasko vietā, sarkanvīns ar limonādi, Guinness ar džinu un ingvera alu, skotu viskijs ar ceptām olām, vai viens no viņa mīļākajiem kokteiļiem – džina, viskija, ruma, šņabja un brendija sajaukums. Var vien minēt, ko par tādiem dzērieniem domāja Eimisa viesi. Cilvēkiem, kas attiecās pret dzeršanu nopietni, rakstnieks ieteica atsevišķu ledusskapi, jo «sievas un viņām līdzīgās konstanti aizpilda katru ledusskapi, pat tā saldētavu, ar nejēdzīgiem atkritumiem kā ēdienu.»
Neraugoties uz savu dienišķo reibumu, Eimiss spēja radīt lieliskus un satīriskus romānus (to skaitā vienu par Džeimsu Bondu), dzeju, stāstus, esejas par politiku, recenzijas un memuārus. «Katram kārtīgam rakstniekam jāspēj rakstīt par jebko,» viņš mēdza teikt. Atslēga bija disciplīnā un dzelžainā rutīnā. Eimiss katru rītu apņēmīgi uzrakstīja piecsimt vārdus. Pusdienlaikā viņš beidza rakstīt. Tas tika nosvinēts ar pirmo viskiju, lenčā viņš devās uz savu klubu, kurs viņš dzēra līdz 17.30 un tad devās dzert citviet. Katru ceturtdienu viņš devās pusdienās ar savu dēlu, tagad labi pazīstamo rakstnieku (arī dzert mīlētāju) Mārtinu Eimisu un vedeklu Antoniju un ēda allaž vienu un to pašu ēdienu – konservētus kartupeļu salātus un mēli. Parasti viņš spēja ierausties taksī, lai tiktu mājup darbam nākamajā rītā, taču ne vienmēr. Reizēm viņam nācās rāpot pa kāpnēm uz savu guļamistabu, kas vainagojās ar pāris traumām. Reiz, savainojis kāju viņš pārtrauca dzert – uz sešiem mēnešiem. Eimiss dzeršanu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem cilvēces sasniegumiem. «Cilvēce,» viņš rakstīja, «nav izdomājusi labāku līdzekli barjeru nojaukšanai, cilvēku ātrai tuvināšanai un mulsuma klīdināšanai» kā alkoholu. Viņaprāt, «prieks un dzeršana ir vienota dziļi cilvēciskā, īpaši intīmā veidā.»
Raksts no žurnāla Klubs arhīva.
