Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā atpazīt galējas stresa izpausmes un ko ar tām iesākt, stāsta psihiatrs, RPNC AC «Pārdaugava» vadītājs Dr. Elmārs Tērauds, kurš par šo tēmu runāja arī AS «Olainfarm» 50 gadu jubilejai veltītajā mediķu konferencē.
Stress – ikdienas pavadonis, kas pēdējā laikā kļuvis skarbāks
«Ar stresu diendienā dzīvojam mēs visi. Ne vienmēr tas ir kaut kas slikts. Reizēm stress var būt labvēlīgs, un tad to dēvē par eistresu: tas visbiežāk ilgst īsu brīdi, sniedz papildu enerģiju, veicina motivāciju darboties un fokusēties, uzlabo veiktspēju un produktivitāti. Otrs stresa paveids – distress – ir pārlieku intensīvs, traucē cilvēkam funkcionēt un izraisa psihosomatiskas reakcijas. Tas var būt īstermiņa vai ilgtermiņa, izraisa trauksmi, izdegšanu, mazina enerģiju un produktivitāti, var izraisīt psihiskas un psihosomatiskas veselības problēmas, un arī ierastās stresa pārvarēšanas stratēģijas te daudz nepalīdz,» stāsta Dr. Elmārs Tērauds.
Pēdējo gadu laikā iemeslu distresam bijis ne mazums: Covid-19, kas daudziem iedragājis ekonomisko situāciju, personiskās attiecības un veselību; karš tepat netālu, Ukrainā; ar joni virsū nāk vēl viens distresa vilnis – jaunie apkures tarifi.
Kā norāda psihiatrs, gandrīz visi, kas pārdzīvojuši ārkārtas situācijas, piedzīvo distresu. Jāņem vērā, ka dažādās kultūrās var būt atšķirīgi veidi, kā tas tiek aprakstīts un izpausts, piemēram, tādu kultūru pārstāvji, kur svarīgs kolektīvs un kopiena, var koncentrēties uz ģimeni un kopienas attiecībām, nevis personisku reakciju uz traumām, bet dažās kultūrās traumatiskus notikumus skaidro ar garīgiem vai pārdabiskiem cēloņiem – karmu, likteni, ļaunu aci, burvestībām vai atriebību. Ņemot vērā Latvijā nepieredzēti intensīvo bēgļu migrāciju, šis aspekts nav mazsvarīgs. Migrantu populācijās ir augstāks stresa līmenis, jo jāņem vērā traumas ietekme apvienojumā ar sociālo faktoru ietekmi – sākot ar nabadzības risku, iespējamo diskrimināciju no uzņemošās kopienas puses, atšķirtību no ģimenes u. c. Un nav jābūt kara bēglim – augstākam stresam ir pakļauti arī tie, kuri šeit ieradušies darba vai labākas dzīves meklējumos.
Lai gan kopumā lielākajai daļai cilvēku distresa izpausmes ir līdzīgas un laika gaitā mazinās, 22% traumatiskus notikumus pārdzīvojušu cilvēku pat 10 gadu laikā pēc ārkārtējās situācijas attīstās depresija, trauksme, posttraumatiskā stresa sindroms vai pat šizofrēnija. Tāpēc ir svarīgi laikus atpazīt stresu un vērsties pēc palīdzības.
Sadzīvisku problēmu sekas – adaptācijas traucējumi
Vienas no biežāk izplatītajām stresa sekām ir adaptācijas traucējumi. Tādi dzīves laikā rodas katram, tomēr ne visiem jāiet pie psihiatra – vien nepilniem 10% cilvēku ar adaptācijas traucējumiem to cēlonis ir meklējams psihiskajā veselībā, norāda Dr. Elmārs Tērauds.
Adaptācijas traucējumus visbiežāk izraisa sadzīviski notikumi – atlaišana no darba, konflikti ģimenē, šķiršanās, problēmas ar likumu, materiāls zaudējums, uzņēmuma bankrots utt. Stresors jeb stresa izraisītājs var būt nespēja iedzīvoties jaunā vidē – skolā, dienestā, darbā. Bieži stresors ir nokļūšana slimnīcā vai fiziska slimība. Adaptācijas traucējumu variants ir arī izdegšanas sindroms, kas saistīts ar pārslodzi darbā. Tam raksturīgs nepārtraukts emocionāls vai fizisks nogurums, motivācijas trūkums darbā un sadzīvē, lejupslīde darba sniegumā, vienaldzība pret rezultātu, neapmierinātība, cinisms, saskarsmes problēmas – konflikti vai norobežošanās, uztveres problēmas, fokusēšanās uz negatīvo, nevajadzīguma sajūta u. c.
«Jāteic, divus gadus pēc pēdējās darba dienas žēloties par izdegšanu un gaidīt pabalstus un slimības lapas šķiet pārspīlēti, bet dažus mēnešus tas gan var prasīt,» uzsver ārsts. «Parasti adaptācijas traucējumi nav ilgāki par sešiem mēnešiem, tomēr ieilgusi depresīva reakcija ir iespējama pat līdz diviem gadiem. Te liela nozīme ir cilvēka personībai. Kopumā cilvēki ar adaptācijas traucējumiem arī mazāk rūpējas par sevi, savu veselību un miega higiēnu, mēdz aizrauties ar alkohola un miega līdzekļu lietošanu, var iedzīvoties reālās fiziskās veselības problēmās. Taču jāatceras, ka adaptācijas traucējumu cēloņi ir sadzīviski, tās ir risināmas situācijas, tāpēc nevajadzētu nolaist rokas un justies kā upurim.»
Liela nozīme ir tam, vai cilvēks sporto, iet svaigā gaisā, tiekas ar draugiem, spēj kādam uzticēties, atturas no alkohola un psihoaktīvu vielu lietošanas – tas viss ietekmē pašsajūtu un atlabšanu no pārdzīvojumiem.
Ja paša spēkiem tomēr neizdodas tikt galā, būtu svarīgi vērsties pēc palīdzības un problēmu neielaist: derēs atbalsta psihoterapija, krīzes intervence, apkārtējo atbalsts un empātija, jūtu ventilēšana, grupu psihoterapija utt. Savukārt medikamentu nozīmēšana atkarīga no traucējumu simptomātikas, intensitātes un ilguma – par to lems ārsts.
Posttraumatiskā stresa sindroms – kad cilvēks patiešām ir upuris
PTSS miera laikos piedzīvo 2–5% cilvēku, bet kara laikā no tā var ciest 30%, 40% un pat 60% populācijas. «Atšķirībā no adaptācijas traucējumiem PTSS izraisa katastrofiski notikumi jeb lietas, ko mēs nevaram ietekmēt vai mainīt. Katastrofiski notikumi ir tādi, kas izraisa plašus cilvēku, ekonomiskos un vides zaudējumus un pārsniedz sabiedrības spēju atrisināt radušos situāciju. Tās nav tikai dabas katastrofas – cikloni, zemestrīces, cunami un tropiskie cikloni; tās ir arī cilvēka izraisītas katastrofas, tostarp vardarbība, militāri konflikti, terorisms, politiskie nemieri un rūpnieciskas avārijas. Katastrofas ir neprognozējamas, tās vienmēr ir saistītas ar ekonomiskiem un sociālās funkcionēšanas traucējumiem un paaugstinātu psihisku traucējumu risku cietušajiem,» skaidro Dr. Elmārs Tērauds.
Kāda ārkārtēja stresora – piekaušanas, izvarošanas un cita veida vardarbības, ceļu satiksmes negadījuma, dabas vai cilvēka izraisītas katastrofas rezultātā – vispirms rodas akūta stresa reakcija. Simptomi var sākties uzreiz (minūtes, stundas) pēc notikuma un izpausties kā fiziski un psihiski trauksmes simptomi, bezmērķīga vai neadekvāta hiperaktivitāte, nekontrolētas un pārmērīgas bēdu izpausmes (tās izvērtējot, gan jārēķinas ar kulturālām īpatnībām), norobežošanās no sociālajiem kontaktiem, izmisums un bezcerīgums, dusmas, agresivitāte, depersonalizācija, dezorientācija, apjukums, apziņas traucējumi, amnēzija utt. Ja stresors ir novērsts, reakcijai būtu jāmazinās pēc 8–72 h, tomēr vēlāk var attīstīties PTSS.
Tā var būt atbildes reakcija, ja cilvēks tieši piedzīvojis dabas katastrofu, karadarbību, smagu negadījumu, spīdzināšanu, seksuālu vardarbību, terorismu, uzbrukumu, akūtu dzīvībai bīstamu slimību (piemēram, miokarda infarktu), redzējis cita cilvēka apdraudējumu, ievainojumu vai pēkšņu, negaidītu vai vardarbīgu nāvi, saņēmis ziņu par mīļotā cilvēka pēkšņu, negaidītu vai vardarbīgu nāvi. Cilvēkiem ar PTSS raksturīgas uzmācīgas atmiņas par pārciesto situāciju (uzmācīgas domas, murgaini sapņi, pagātnes uzplaiksnījumi), izvairīšanās no situācijām, cilvēkiem, sarunām, vietām, kas atgādina par notikušo; kairināmības simptomi – nespēja iemigt un gulēt, dusmas vai naidīgums, aizdomīgums, piesardzīgums, koncentrēšanās grūtības, pārspīlēta reakcija izbīļa gadījumā; disociatīvie simptomi – atmiņas traucējumi, depersonalizācija u. c. PTSS var rasties jebkurā dzīves brīdī pēc traumatiskā notikuma, bet lielākoties simptomi parādās trīs mēnešu laikā pēc notikušā.
Gandrīz pusei PTSS pacientu novēro pilnīgu atveseļošanos trīs mēnešu laikā pēc simptomu parādīšanās. Dažiem cilvēkiem, kuriem diagnosticēts PTSS, var rasties pastāvīgi simptomi, kas bez pārtraukuma ilgst mēnešiem vai pat gadiem. PTSS simptomi var arī atkārtoties dzīves laikā, ja cilvēks sastopas ar līdzīgu traumatisku notikumu vai apstākļiem, kas par to atgādina. Te līdzēt var psihoterapija – uz traumu fokusēta kognitīvi biheiviorālā terapija, EMDR (Eye Movement Desensitization and Reprocessing) – desensibilizācija un traumu pārstrāde ar acu kustībām, krīzes intervence/psihoterapija, grupu psihoterapija (tā gan nav piemērota cilvēkiem, kas pabijuši karadarbībā), atsevišķos gadījumos arī ģimenes psihoterapija vai īstermiņa psihodinamiskā psihoterapija.
«Ja cilvēks ir saskāries ar jebkuru ārkārtas situāciju, nevajag baidīties lūgt palīdzību – kaut vai pastāstīt par savām izjūtām ģimenes ārstam. Bet, iespējams, vēl lielāka nozīme ir līdzcilvēkiem, kuri pamana, ka ar tuvinieku vai draugu kaut kas nav īsti labi un nepaliek vienaldzīgi, nesaka – saņemies taču, bet gan meklē konstruktīvus risinājumus un sniedz atbalstu. Pateikt cilvēkam ar traumatiskām stresa reakcijām “saņemies” ir tāpat kā ieteikt paciesties cilvēkam ar caureju. Cilvēks ne vienmēr spēs pieņemt palīdzību, tāpēc tieši ģimenes un draugu neatlaidība un atbalsts var palīdzēt pārvarēt krīzi,» rezumē Dr. Elmārs Tērauds.
