Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jau toreiz OMEGA lepojās ar Improvizēto sprādzienbīstamo ierīču meklēšanas un neitralizēšanas nodaļu jeb tautā sauktiem par sapieriem. Kādu laiku viņi bija kā universālie kareivji, kuri pildīja arī citas funkcijas, taču, Vienībai attīstoties, secināts – visiem nevar būt vienādas prasības, jāizvērtē katra cilvēka dotības un izpratne. Kāds varbūt domā, ka viņa fiziskā sagatavotība nav pietiekama, taču Vienības pārstāvji uzsver: „Ir mainījušās prasības. Vairs nav jābūt universālajam kareivim, bet augstas klases profesionālim ar atbilstošām tehniskajām zināšanām un dotībām.”
Kas mainījies laika gaitā? Kāds šobrīd ir Valsts policijas pretterorisma vienības OMEGA sapieris? Kas viņam jāzina un jāprot? Cik smalks un interesants ir viņu darbs? Cik ļoti dalās domas vai sakrīt viedokļi dažādu paaudžu speciālistiem? Par to vairāk uzzini sarunā ar OMEGA Improvizēto sprādzienbīstamu ierīču meklēšanas un neitralizēšanas nodaļas senioru Agri, kurš dienestā bijis no Vienības pirmsākumiem, un jaunākas, bet pieredzējušas paaudzes pārstāvjiem – Mārci un Kārli.
*Intervijas varoņu vārdi ir mainīti
– Kāpēc Latvijā ir vajadzīga pretterorisma vienība OMEGA un Improvizēto sprādzienbīstamu ierīču meklēšanas un neitralizēšanas nodaļas speciālisti?
Agris: Agrāk bija deviņdesmitie, bija bandīti. Salīdzinoši maz, bet bija. Kādreiz kriminālo pārstāvju domstarpības mēdza atgādināt bandītu seriālus.Tāpat, ja gribējām, lai mums ir starptautiska lidosta, jurisdikcija pieprasīja šādas specvienības esamību.
Mārcis: Būtiski ir saprast, ka Improvizēto sprādzienbīstamu ierīču meklēšanas un neitralizēšanas nodaļas speciālisti nav gluži tas pats, kas armijas sapieri. Mēs esam specializējušies tieši uz improvizētiem un modificētiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Zinām, kā neitralizēt, lai nekas neuzsprāgtu. Mēs esam atšķirīgi sagatavoti.
Kārlis: Tikai ikdienā dēvējam Vienības sprādzienbīstamu ierīču neitralizēšanas speciālistus par sapieriem, jo tā ir īsāk, vienkāršāk. Arī šodien.
– Kur jūs apguvāt zināšanas un iemaņas?
Agris: Pašā sākumā, deviņdesmitajos, mums nebija nekādas skolas, mums bija trīs lietas – priekšnieks, kuram bija armijas pieredze, prakse un zināšanas, “spridzinātāju kursi”, kuros instruktori dalījās ar informāciju un pieredzi, un veselais saprāts jeb domā, ko dari.
Mārcis: Tie bija tie laiki, tā bija tā apmācība. Šobrīd viss ir ielikts normatīvajos aktos, ANO standartos un līgumos, daudzās instrukcijās, kā jārīkojas katrā situācijā. Agrāk nevadījās pēc normatīviem. Taču pēc armijas pieredzes misijās Irākā un Afganistānā, saprata, ka, vadoties pēc noteiktiem principiem, vari sevi pasargāt. Pēc tam NBS izveidoja savu skolu un kursus, kur iespējams iegūt kvalifikāciju. Pēc to pabeigšanas rodas priekšstats, kā būtu pareizi izmantot savas zināšanas.
Protams, tu nekad nezināsi, kas bīstamajā priekšmetā ir iekšā, bet, vadoties pēc pamatprincipiem, ievērojot tos tieši tādā secībā, kā ir rakstīts, neizdarot izņēmumus, pilnībā vari pasargāt, lai nebūtu draudi ne tev, ne apkārtējiem. Sākumā – senioru laikā – bija grūtāk, jo informācijas apmaiņa bija minimāla.
Agris: Arī pieredzes tādas nebija.
Kārlis: Ja kādreiz bija viens mikslis – visi gāja uz vienu atlasi ar vienādiem kritērijiem, tad tagad ir pilnīgi citādāk. Ja skatāmies uz specifikācijām Vienībā, tad, piemēram, trieciennieka profils ir pilnīgi citādāks nekā sapieru profils.
„Sapieru nodaļā svarīgi, lai cilvēkam ir tehniskā domāšana. Tagad mēs vērtējam katra cilvēka tehniskās dotības un izpratni, piemēram, par elektrotehniku un elektrību,” uzsver Kārlis.
– Iepriekš atlase pretendentiem bija vienāda, kā ir šobrīd – ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš vēlas nokļūt sapieru nodaļā?
Kārlis: Pēdējā laikā esam sapratuši, ka tieši vienībā OMEGA nepastāv tāds termins kā universālais kareivis, ka visiem ir jāprot viss un jābūt spējīgam visos aspektos. Ir nepieciešami profesionāļi pēc noteiktiem standartiem. Esam izkristalizējuši, kāds ir nosacīti ideālais sapieris.
Kāds viņš ir?
Kārlis: Ar augstāko izglītību, vēlams tehniskajās, eksaktajās zinātnēs – inženierzinātnes, elektronika, matemātika, fizika, ķīmija. Arī juridiskā izglītība ir piemērota, ja cilvēkam piemīt tehniskā domāšana un dotības. Viņam jābūt arī emocionāli noturīgam. Skaidrs, ka uztraucās visi, neesmu redzējis cilvēku, kurš neuztrauktos. Tāpat viņam jāspēj paredzēt, plānot, domāt un novērtēt, jāprot loģiski domāt.
Mārcis: Sapierim viens uzdevums var ieilgt pat četras stundas, un tev ir jāspēj nostaigāt šo laiku ar 40–50 kilogramu smagu uzkabi.
Kārlis: Tagad atlase sapieriem notiek atsevišķi, jo ir pilnīgi cits rakurss, kam pievērst uzmanību. Fiziskā sagatavotība ir svarīga pilnīgi citādā nozīmē – drīzāk jābūt cīņas sparam un gribēšanai, arī veselības stāvoklim, jo ar muguras problēmām nepanesīsi 40 kilogramus smagu sapiera tērpu.
– Kā laika gaitā ir mainījies sapieru tērps un ekipējums?
Agris: Kad sākām, mums vispār nekā nebija. Bija tas, kas palicis pāri no padomju laika –broņiki (bruņuveste), ķiveres – vecās sfēras, izdomāts formas tērps – kombinezons. Aprīkojums tuvu nullei. Salīdzinot ar to, kas mums bija toreiz, tagad ir kosmoss.
Mārcis: Laika gaitā, attīstoties tehnoloģijām, arī ekipējums attīstās. Tērpi tiek modificēti, uzlaboti. Šobrīd mums ir jaunākā un augstākā līmeņa tērpi. Nedrīkst domāt – ja ir ekipējums un tas pilda funkciju, pie tā jāpaliek. Ir jātiecas uz jaunāku, labāku un kvalitatīvāku, jo tas palīdz dienestā darba funkciju pildīšanā. Tādēļ darbs pie materiāli tehniskās bāzes nekad neapstājas, jo vienmēr var ko uzlabot.
– Kādi soļi ir veicami, lai pretendents, kurš izgājis atlasi un apmācību, tiktu pie sava pirmā īstā uzdevuma?
Mārcis: Paiet aptuveni divi gadi, bet tāpat vienmēr ir kolēģi, ar kuriem salikt kopā galvas un kam paprasīt padomu, jo mēs nekad nebraucam vieni, mēs esam komanda. Vienībai tas ir raksturīgi – viens tu neesi karotājs.
Agris: Tas ir laiks, kad sāc saprast vairāk, ne tikai to, kas ir iemācīts. Mācības nekad nenodrošinās apstākļus, kādi ir īstajā dzīvē, kad aizbrauc un tev aiz muguras stāv simtiem cilvēku un skatās uz pirkstiem.
Kārlis: Agrāk sapieru joma bija salīdzinoši vienkāršāka, tagad parādās dažāda spectehnika, kas vien prasa lielu darbu un nav iespējams kvalitatīvi apvienot šīs funkcijas.
“Kādreiz bija jāprot gan trieciennieka, gan kinologa, gan sapiera funkcijas. Tagad tā vairs nav,” uzsver Kārlis.
Mārcis: Divus darbus darot, tu tos izdarīsi, bet nekvalitatīvi. Tas ir jānodala, jo tās ir pilnīgi atšķirīgas jomas, ļoti specifiskas un prasa uzmanību – gan tehnikas pārzināšana, gan darbības, gan pamatprincipi, gan filozofija, gan aprīkojuma pārzināšana, ja vēl tu esi kinologs, tev augstā līmenī jāsagatavo arī suns, kur ir pavisam citi principi. Nevar apvienot pilnīgi atšķirīgas un sarežģītas profesijas. Viņi ir vienoti un viens otram palīdz, bet nedara visu.
– Kā laika gaitā ir mainījušies kadri?
Mārcis: Manuprāt, lielākā atšķirība ir motivācijā, kāpēc tu to dari. Kad nācu uz Vienību, gaidīju emocijas, gaidīju, kad tikšu iekšā. Tā bija vienīgā iespēja pilnveidoties. Šobrīd pastāv daudz alternatīvu – dators, simulatori, sajūta, ka to pašu vari izspēlēt. Agrāk tā nebija. Mēs gājām un gaidījām brīdi, kad varēsim iet uzdevumā, mums dega acis. Šobrīd daudziem kandidātiem trūkst šādas motivācijas, viņi izvērtē, vai tas ir izdevīgi.
“Tie, kas interesējas par Vienību, tiem OMEGA asociējas ar triecienniekiem. Ļoti reti kāds vispār zina, ka Vienībā ir sapieri,” uzsver Kārlis.
Agris: Viņi vienkārši ir redzamāki, jo sapieri pārsvarā strādā slēgtos objektos.
– Citus piemin par labiem darbiem, bet OMEGA vārdu un darbus minēt nedrīkst, vai to drīkst pavisam retos gadījumos. Citkārt pat nākas lasīt, ka “viņi jau tikai trenējas, bet neko nedara”. Nav nedaudz žēl, ka slepenība uzliek tādu kā priekškaru? Jūs labi pastrādājat, bet priekškars tā arī neatveras, un jūs tikai iekšēji varat papriecāties par darba rezultātiem?
Mārcis: Tā ir katra iekšējā apziņa, ka viņš tur ir bijis un to darījis. Mēs neapvainojamies, ja kaut ko nepublicē, jo savu darbu esam izdarījuši labi, un pašiem ir gandarījums.
Agris: Mūsu darbs ir neredzams – ja esam labi pastrādājuši, tad rezultāta nav. Aizgājām, pārbaudījām, visu izdarījām un nekas nav sprādzis.
– Kā jūs personīgi izjūtat šo slepenības jeb incognito nepieciešamību?
Agris: Jau no laika gala mums tika iemācīts – ja kāds par tevi kaut ko zina, viņš to var izmantot pret tevi. Jo mazāk plāties ar informāciju, jo labāk.
Mārcis: Slepenība noteikti netraucē. Neesam nākuši te iegūt kādu prestižu, mēs darām savu darbu zem viena nosaukuma.
– Kādus piemērus varat minēt no savas darba dzīves?
Agris: Vienreiz kādā ēkā bija nostrādājusi signalizācija un ugunsdzēsēji bija atraduši kaut kādu kasti. Izsauca mūs, izbraucām, ieraudzījām to kasti, bet atradām vēl 16 aizdedzināšanas ierīces. Savulaik bija arī izsaukums, kurā konfiscējām padsmit kilogramus dažādas lietas no pusaudža, kurš ir spēcīgs ķīmijā. Viņš vēl mums par katru priekšmetu noteica – to ņem droši, šo labāk neaiztiec, to aiztiec, bet uzmanīgi.
Kārlis: Bija arī gadījums, kad vīrs savai bijušajai sievai atsūtīja mazu paciņu, kurā bija lūpu krāsas veidolā iestrādāts sprādzienbīstams priekšmets.
– Kas ir tie palīginstrumenti, kas padara jūsu darbu drošāku?
Mārcis: Būtu grūti to visu uzskaitīt, bet galvenokārt tas, kas tev ir galvā. Tikai pēc zināšanām, spējām un saprašanas nāk ekipējums, kas jāprot pareizi izmantot. Ja tev ir zināšanas un arī ekipējumu izmanto pareizi, tad palielini iespēju, ka lādiņš nekad nenostrādās.
– Lasot ziņas par policiju un tās darbu, kādreiz pieķerat sevi pie domas, ka vērtējat un domājat, kā paši būti rīkojušies konkrētā situācijā?
Agris: Citādāk nemēdz būt.
Mārcis: Pat negribot, tu vienmēr visu informāciju ar līdzīgu uzdevumu, ko darījuši citi, analizē, pārspried kolektīvā. Arī vērtējot starptautisko pieredzi – kā vajadzētu darīt, lai neatkārtotos.
Kārlis: Deviņdesmitajos starptautiskā pieredze bija kā epizodisks mīts, bet tagad ārzemēs esam bieži. Mēs komunicējam vienā vidē, izmantojam vienus un tos pašus terminus, mums ir vienādas mācības un ekipējums.
Agris: Jā, informācijas aprite ir pavisam citādāka, nekā 30 gadus atpakaļ. Arī valodu nezināšana agrāk bija problēma, mūsdienās tas ir stipri vienkāršāk, tādēļ arī komunikācijas iespējas ir pavisam citas. Sākumā, kad pie mums brauca ārzemju instruktori, tad mums vienmēr vajadzēja tulku, un bija diezgan grūti, ja tev ir vairāki specvienības pārstāvji, notiek dažādi uzdevumi, bet ir iedots tikai viens tulks. Nevar salīdzināt līmeni, kāds vienībai bija sākumā un kāds ir tagad!
„Mēs sākām no nulles, izmēģinājām – kas strādā, kas nestrādā. Šodien mēs varam pateikt priekšā, ir pieejama informācija un uzkrāta pieredze,” norāda Agris.
– Jūs esat psiholoģiski noturīgi, tomēr gribu uzzināt, vai ir bijušas reizes, kad notrīc roka?
Mārcis: Tu nevari pieiet pie objekta bez emocijām. Ja tev nav emociju, tad nav arī iztēles, ko tas var izdarīt, un tev nebūs motivācijas visu izdarīt pareizi. Ja nebūs pašsaglabāšanās instinkts, domu, ka tevi mājās kāds gaida, tad uzdevumu neizpildīsi kvalitatīvi. Vienmēr jāatceras, ka mājās tevi kāds gaida. Tas ir pirmais, kas iedod emocijas, bet tu tās kontrolē.
Agris: Emocijas nekur nevar likt, tas ir cilvēcīgais faktors un vienmēr strādā visos līmeņos, cits jautājums – kā tu ar to tiec galā.
– Ko dod dienests pretterorisma vienībā OMEGA?
Agris: Man tika iedzīti iekšā dzīves principi, kurus ļoti vēlams arī ievērot – slepenība, gods, cieņa, mīlestība, draudzība. Vienība to ir nostiprinājusi. Ja situācija pieprasa, mums jau no pirmās dienas jebkurā brīdī ar jebkuru ir jāsastājas mugurām kopā un jāiet iekšā telpā. Uzticēšanās sajūta nākusi līdzi arī līdz šim brīdim.
Kārlis: Es gan neesmu vēl seniors, bet paskatoties no malas gribas akcentēt, ka Agris no Vienības ar savām zināšanām aizgāja kā augstas klases profesionālis.
Agris: Ja vairāk nekā 20 gadu laikā neesi vēl papildu mācījies, tad tu neesi nekam derīgs. Nākusi arī klāt saprašana par to, ka arī manos gados jābūt fiziskajai sagatavotībai.
Mārcis: Rodas cieņa, kad mēs, jaunāka gada gājuma cilvēki, redzam, ka gados vecākais vairs ne tik ātri, bet turpina tikpat ilgi kustēties, kā tu, un futbolā var parādīt klasi.
Kārlis: Neskatoties uz to, ka pat futbols dažbrīd mūsu vienībā līdzinās regbijam.
Mārcis: Tad mēs bļaujam, jo patiešām sāp.
– Noslēgumā aicinu izkristalizēt vienu atziņu par savu darbu.
Agris: Lai kā ir gājusi uz priekšu gan tehnika, gan apmācība, gan visi algoritmi, galvenais ir tas, kas tev ir galvā. Algoritmus vari iezubrīt no galvas, bet, ja veselais saprāts nestrādā, tajā brīdī, kad ej klāt, tu esi viens pret vienu ar objektu – tam cilvēkam ir bijis laiks no stundas līdz gadam, lai izdomātu un uztaisītu spridzekli, bet tev ir tikai tas brīdis. Vienalga, lai arī ir algoritmi, ekipējums, sagatavotība, bet galvenais ir tas, kas tev ir galvā.
Kārlis: Sistēma ir kļuvusi daudz sakārtotāka, arī prasības pret darbinieku ir nevis kā pret universālo kareivi, bet gan kā augstas klases profesionāli ar atbilstošu zināšanu un materiāltehnisko nodrošinājumu.
„Nevajag domāt, ka tava fiziskā sagatavotība ir nepiemērota Vienībai, varbūt tev ir tehniskās dotības un zināšanas, kas ir piemērotas un būtiskas sapiera profesijai,” sarunas noslēgumā uzsver OMEGA pārstāvji.
Mārcis: Darbs specvienībā nav darbs, darbs specvienībā ir aicinājums. Nav būtiski, ko tu dari, tu nāc uz darbu, lai izpildītu uzdevumus, satiktu kolēģus un pēc tam atgrieztos mājās. Ja kaut kas no tā visa sāk radīt šaubas vai bažas, tad ir pienācis laiks to mainīt. Ja tas nebūs tev kā aicinājums, nebūs gandarījums, tad esi sevi izsmēlis.
