Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Manā vērtību sistēmā mīlestība ir pati svarīgākā. Kā bērnus iemācīt mīlēt? Šajā ziņā viņi ir kā spogulis – ja vecāki viņus mīl un ciena, tad bērni to jūt, apgūst mīlestību un ir spējīgi to dot citiem. Mīlestība pārmantojas no paaudzes paaudzē.
Ne velti atceros vecāsmātes un vectēva mīlestības pilnos apskāvienus, ikreiz tiekoties vai atvadoties. Pats nāku no 12 bērnu ģimenes – nevienā brīdī nejutu mīlestības trūkumu.
Dzīvojot lielā ģimenē, bērni norūdās. Ja, sēžot pie pusdienu galda, pārāk ilgi lūrēsi pa logu, cepelīns no tava šķīvja var pazust.
Man dzīvē paveicies, jo savu laiku plānoju pats. Jau jaunībā sapņoju dzīvot tā, kā dzīvo Misisipi fermeri. Iespaidojos no ārzemju filmām, kurās fermeri bija redzami kaut kur fonā. Man iepatikās viņu brīvība – lielie ganāmpulki un neatkarība no citiem. Kāpēc lietoju vārdu fermeris? Jo man nepatīk vārds zemnieks.
Tas man asociējas ar ko pazemotu, tādu, kuru muižkungi varēja piekaut un kurš gāja lūgties, žņaudzot cepuri rokās. 1989. gadā jutu, kā notikumi risināsies tālāk, man bija skaidrs virziens – pie pirmās izdevības kļuvu par fermeri ar mērķi izaugt par tādu, kurš var iet ar paceltu galvu un braukt ar džipu, kura bērni ir izglītoti un pārtikuši. Un es to izdarīju.
Vecākiem nav dots instruments, kuru lietojot bērni kļūs laimīgi, bet mēs uz to varam tiekties, tāpēc uzskatu, ka vecāku pienākums ir bērnus audzināt par radošām, attīstītām personībām.
Vecāki veido bērnā pamatus. Viss pārējais atkarīgs no bērniem pašiem, tālāk viņi sevi pilnveido – lasa, domā un meklē savu ceļu. Taču, lai tā notiktu, vecākiem ir jāpalīdz, jāpavirza, lai bērnam būtu nodarbe. Ja bērns saka – viņam ir garlaicīgi, vecākiem jāmeklē vaina sevī. Dzīvei jābūt piepildītai. Tik piesātinātai, ka tīņu vecumā bērnam pat prātā nenāk garlaicību kliedēt tusiņos.
Krist un celties
Bērnus no mazotnes centos piesaistīt vienkāršai un parastai lauku viensētas dzīvei. Arī tad, kad bērni bija pavisam mazi, katram no tiem uzticēju kādu pienākumu. Piemēram, kad pirms Ziemassvētkiem gājām uz mežu pēc eglītes, kādam no bērniem uzticēju zāģi. Pat ja zāģis vilkās pa zemi, tā bija bērna atbildība, lai zāģis būtu pieskatīts. Mēs nekad nezāģējām veselu egli. Tā vietā paņēmām vairākus zarus no dažādām eglēm, bet pēc tam tos sasējām un veidojām tā, ka tie izskatās kā eglīte.
Bērniem teicu, ja katru gadu zāģēsim pa eglei, tad pēc piecpadsmit gadiem būsim nozāģējuši jau piecpadsmit egles. Tādā veidā bērni apguva to, kā rīkoties saudzīgi, taupīgi un čakli.
Manuprāt, šīs īpašības bērniem jāiemāca līdz sešu gadu vecumam. Tad arī bērnā nostiprinās sapratne, ka nopietna pieeja darbam dod rezultātu. Kad dēls bija četrus piecus gadus vecs, uzticēju viņam pienākumu sanest dzeramo ūdeni. Toreiz dziļurbums atradās fermā un ūdeni uz māju vajadzēja nest ar spaiņiem. Dēls šurpu turpu gāja vairākas reizes, jo vairāk par diviem trim litriem katrā spainī nevarēja panest. Atceros, dažkārt caur logu vēroju, kā Mindaugs veic uzticēto pienākumu.
Ceļā uz fermu vajadzēja šķērsot uzkalniņu, kurš ziemas laikā apledoja, turklāt lietus laikā tas kļuva ļoti slidens. Reizēm dēls pakrita un ūdens turpat izlija. Tad viņš cēlās, nopurinājās un devās no jauna piepildīt spaiņus. Bet, nākot atpakaļ, viņš jau bija kļuvis gudrāks un izvēlējās citu trajektoriju, nevis to pašu, kur pirmīt paklupa.
Tagad Mindaugs dzīvo Anglijā. Viņš nevis strādā pie angļiem, bet dod tiem darbu. Viņam pieder veselīga uztura restorāns un jogas studija.
Viņš ir daudz vērojis, kā biznesā rīkojos es, tāpēc pie manis vēršas tikai ar dažiem ļoti konkrētiem jautājumiem. Piemēram, vai ir vērts riskēt. Šis jautājums viņu interesēja.
Taisnību sakot, šobrīd dēls sniedz pa kādam padomam arī man. Viņam ir 30 gadu, un varu atzīt, ka dažās jomās viņš mani ir apsteidzis. Dēls biznesā nerīkojas pret saviem principiem. Bizness kā matemātika viņu neinteresē. Lai gan Mindaugs varētu nopelnīto naudu investēt un tikt pie ātras peļņas, viņš to nedara. Iet savu ceļu, kurā svarīga ir veselība, sportiskums un godīgums. Tagad, skatoties uz viņu, redzu, ka tas ir spogulis tam, ko dēls no bērnības mācījies.
Divu santīmu skola
Ja bērni darbu paveica labi – paslavēju, bet reizēs, kad darbs bija paveikts slikti vai viduvēji, ar slavināšanu neaizrāvos. Nevajag pārāk daudz slavēt. Kad Latvijas rubli nomainīja lati, neradināju bērnus pie dāsnām naudas balvām. Meitenes par labu darbu, mazgājot traukus, saņēma divus santīmus. Bērni priecājās, jo zināja, ka pēc desmit dienām viņu īpašumā būs 20 santīmu un, kaut kur braucot, paši varēs nopirkt saldējumu.
Bez vajadzības bērniem nevajag dot pārlieku daudz naudas. Tā ātri vien zaudēs vērtību.
Vēl, runājot par naudu, bērniem esmu mācījis ekonomikas zelta likumu – izdevumiem mēnesī jābūt nedaudz mazākiem par ienākumiem. Tagad, kad bērni lieli, joprojām viņus atbalstu finansiāli, ja tas nepieciešams viņu attīstībai. Bet, kas attiecas uz komfortu, tam lai pūles velta paši. Ja kāds no bērniem man lūgtu, lai nopērku automašīnu, es noskaidrotu, vai tā kalpos attīstībai vai komfortam, jo varbūt pietiek ar velosipēdu?
Man bizness vienmēr bijis kā instruments, nevis mērķis. Man nepatīk galējības. Es arī nepiekrītu tam, ka – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Ar tādu domāšanu nekad netiksim pie putna cepeša. Par prioritāti vienmēr esmu izvirzījis īsto dzīvi, nevis naudas pelnīšanu.
Īstā dzīve ir tava ģimene, tavi senči, vectēvi un vecāsmātes.
Uzskatu, ka mums jāciena visi, kas dzīves laikā devuši ko pozitīvu. Arī kaimiņi. Atceros no bērnības, kad mamma teica, lai pagaidu, kad viņa dažas minūtes parunā ar kaimiņieni. Vienmēr zināju, ka tās būs stundas, nevis minūtes. Šajās sarunās varēja saklausīt vērtību. Dzirdēt pieredzējušu cilvēku sarunu ir kā lasīt gudras grāmatas.
Tagad atskatoties pat nevaru pateikt, kā mana saikne ar bērniem veidojusies, bet ģimenes svinībās, izlaidumos vai pilngadības svētkos nekad nesēžam atsevišķi. Bērni un pieaugušie netiek dalīti. Un bērni nekad arī nav tiekušies atdalīties, jo paaudžu robeža mūsu ģimenē neeksistē.
Neredzamais darbs
Vēl mazas būdamas, Inese un Jolanta sportā spēja parādīt labus rezultātus. Tajā pašā laikā meiteņu psiholoģiskā sagatavotība vēl nebija pietiekami augstā līmenī. Lai to kompensētu, viņām bija nepieciešama drošības izjūta, par kuru rūpējos. Es biju cilvēks, uz kuru var paļauties, cilvēks, kurš izdarīs, nokārtos, atradīs risinājumu.
Meitas zināja, ka mana klātbūtne nodrošinās visu, lai viņas justos droši – no maltītēm un naktsmājām līdz nedēļu gariem turnīriem pasaules otrā malā. Atceros, Jolanta četrpadsmit gados bija ļoti nedroša. Pasaules čempionātā kadetiem Azerbaidžānā viņa nocīnījās piecas cīņas un tika pie sudraba medaļas. Toreiz viņai bija ļoti svarīgi, ka tētis atrodas līdzās. Un vēl svarīga bijusi laimes izjūta, par kuru rūpējos ik uz soļa, esot prom no mājām, darot neredzamo darbu.
Tētim jāprot nebūt uzbāzīgam un vajadzīgā brīdī paiet maliņā.
Kad meitas bija septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecas, redzēju un jutu, ka mana klātbūtne vairs nav primāra. Viņas bija kļuvušas par dāmām, kuras sākušas koķetēt, un pārlieku liela tēva klātbūtne tam traucēja.
Lai gan meitas dzīvo un trenējas Vācijā, viņas reizēm vaicā manu padomu. Dažkārt meklē psiholoģisko atbalstu. Piemēram, nesen Mančestrā notika pasaules čempionāts, un meitas ļoti gribēja, lai esmu klāt. Sēdos lidmašīnā un lidoju turp. Tagad redzu, kā bērnībā mācītā attieksme pret darbu atmaksājas. Man nesen pienāca Ineses treneris un pateica, ka pirmo reizi savā 20 gadu ilgajā trenera pieredzē redz, ka meitene tā spēj trenēties.
Kad braukāju meitām līdzi pa sacensībām, nejutos kā skatītājs no malas, jo biju procesā – es sekundēju un reizēm reģistrējos kā treneris. Ja tu jautā, ko jutu, vērojot cīņu uz paklāja, varu pateikt, ka tekvondo nav ciets cīņas sports. Es teiktu, ka tas ir paukošanas un baleta sakausējums. Panākumi ir kā virpulis, kurš sportistu iesūc sevī.
Medaļas kļūst arvien svarīgākas, tāpat iespēja kvalificēties olimpiskajām spēlēm sāk šķist arvien kārdinošāka, taču, ja godīgi, tas viss ir nedaudz mākslīgi, jo rezultātu arvien uzstājīgāk pieprasa sporta ierēdņi un žurnālisti. Intrigas ir vajadzīgas sabiedrībai.
Es bērniem mācīju, ka svētki ir katru dienu, proti, ka jāpriecājas ne vien par izcīnīto medaļu, bet arī par ceļu līdz tai.
Es arī meitām kaut kad pastāstīju, ka mēs kā cilvēki, izņemot tuviniekus, nevienam citam īpaši vajadzīgi neesam. Sevišķi svarīgi to zināt sportistam, kuram vienā dzīves posmā ir tūkstošiem atbalstītāju. Pat ja esi zirgā, jāatceras, ka pienāks brīdis, kad no zirga būs jānokāpj, jo gadās, ka zirgs jau beigts, bet kāds to nesaprot un turpina uz tā sēdēt…
