Pauls Jonass: Ja nevaru būt čempions, tad veselība pirmajā vietā

Saruna publicēta žurnālā Klubs 2016. gada 10. numurā.

– Neņem ļaunā, bet man radies priekšstats, ka mūslaiku motokross ir kā MTV – pārāk popsīgs.

– Nu, ja. Un klauni brauc pa trasi (smejas.). Cirks. Reāls cirks. Tā arī ir. Visi nāk skatīties šovu. Mēs esam cirka klauni. Jo labāks klauns tu esi, jo apkārt visi priecīgāki, un labāk tevi pabaro (smejas.). Protams, braucot es šādās kategorijās nedomāju, bet, ja analizē, tad tā ir.

– Un tad vēl tā plakātu parakstīšana pēc pirmā brauciena.

– Nav tik traki – pie tā pierod. Parakstu tīkotājiem nepietiek laika, lai man kaut ko pateiktu, parasti viņus dzen uz priekšu. Protams, ne visi vēl labu.

– Ir arī tādi, kas saka – kaut tu nokristu?

– Nu nē, protams. Bet tu jau nekad nezini, ko cilvēki patiesi domā, kaut arī viņi saka – lai tev veicas. Ko viņi novēl īstenībā, tu nezini.

– Par ko tu ikdienā visvairāk domā?

– Par motokrosu. Tagad pēc kritiena Čehijā daudz domāju par to, ko izdarīju nepareizi, kāpēc kritu, jo nekas nenotiek tāpat vien.

– Visam ir iemesls?

– Katru kritienu var izanalizēt.

– Un ko Čehijā izdarīji nepareizi?

– Tas var pat nebūt saistīts konkrēti ar Čehiju. Ir jāpaskatās atpakaļ.

– Tev tā notikumu ķēdīte ir skaidra?

– Man ir variants. Zini, pēdējā laikā šķita, ka viss ir kārtībā, un Čehijā jutos ļoti labi. Viss gāja no rokas, un tad (sasit knipi) – bija jāatpūšas.

Kad ieeju azartā, piemirstu, ar ko tas var beigties. Šogad vairākkārt pirmajos apļos esmu kritis.

Satrakojos un – bams! uz muti. Vienkārši gribas būt tur priekšā.

– Bet dzīve ņem un nomet.

– Liek atpūsties, tas ir pirksts no augšas.

– No augšas?

– Nu ja. Viss tiek kontrolēts (smaida.).

– Kas to kontrolē?

– Visādi spēki (smejas.).

– Tu tici tiem spēkiem?

– Kādreiz neticēju, tagad ticu. Tā pati karma – liekas, kas tas par sviestu? Čehijā, kvalifikācijas braucienā, mani apdzina Ferandis. Tad es apdzinu viņu. Ferandis nepadevās, mēs saķērāmies, un viņš nokrita. Pēc finiša viņš man parādīja tā (pārvelk ar labo roku pār kaklu). Nākamajā nedēļā Ferandis salauza labo roku.

– To pašu roku, ar kuru tev draudēja.

– Nu ja! Pagājušajā gadā, Holandes posmā braucot pa taisni, viņš man spēra. Motokrosā tā nedara. Nākamajā nedēļā satraumēja celi un sezona beidzās. Pagājušā gada MX GP čempionu Febvru Francijas posmā kāds braucējs trasē apdzina, tīri apdzina. Labi, varbūt ne pārāk solīdi. Nākamajā aplī Febvre atguva savu pozīciju un, lecot gaisā, parādīja vidējo pirkstu, bet kalnā brutāli pierāva savam sāncensim priekšā. Tur varēja sanākt lielas ziepes. Pēc diviem posmiem viņš krita un desmit minūtes nogulēja bez samaņas.

– Bet, Paul, vai tas nozīmē, ka tu kādam kaut ko esi izdarījis, ja Čehijā šitā sanāca?

– It kā ne. Pašam nešķiet, ka būtu kādam darījis pāri. Varbūt nemanot? Protams, ja kāds man trasē uzbrūk, zinu, nedrīkst ļaut sevi apcelt.

– Bet kas Čehijā notika? Izskatījās, ka šķībi aizlec.

– Es gribēju lēkt pa diagonāli, bet par daudz noslāpēju. Pats nokļūdījos.

– Un sekas – smadzeņu kontūzija?

– Jā. Tikko biju pie neirologa. Pie katra smadzeņu satricinājuma neliela daļa smadzeņu šūnu pārplīst. Un, ja es pareizi sapratu, tad man pieres daļā smadzenēs ir nevis asins izplūdums, bet kā skrāpējums. Smadzenes ir noskrāpētas.

– Pašu kritiena brīdi atceries?

– Atceros, ka uzlecu par tuvu, un viss. Tad atceros, ka runāju ar cilvēkiem, kas man kaut ko prasīja, es visu sapratu, bet bildes nebija.

Bija tikai skaņa. Bilde parādījās, kad mani iestūma palātā.

– Cik ilgi nogulēji bez samaņas?

– Šķiet, divas minūtes. No lūzumiem mani pasargāja tas, ka veicu pietiekami daudz stiepšanās vingrinājumus. Tas paglāba arī Meksikā, kaut gan toreiz man šķita, ka nositīšos. Vienu brīdi lidoju ar vēderu pret zemi, pat nezinu, kā piezemējos uz kājām. Starp citu, mans tramplīns ir pārtaisīts. Vienmēr, ja kāds runā par to posmu, saka: «Tur, aiz Džonasa tramplīna, nākamajā līkumā jābrauc tā un tā.»

– Tie atkal bija spēki no augšas. Saki, vai apgalvojums, ka motosportā nevajag domāt – vienkārši uzkāp un brauc –, ir pareizs?

– Tā gluži nav. Protams, ir jādomā, bet brīžiem sanāk par daudz. Šogad Vācijā braucu iepazīšanās apli. Otrais līkums bija nolaistīts, lai neput. Tur bija dubļi. Vēl nodomāju – šitajā līkumā, ja izcelšu startu, jābūt prātīgam. Braucu, izceļu startu un līkumā nokrītu. Varbūt pa daudz domāju. Ir jāatrod domāšanas balanss.

– Meksikā vienā posmā tu kriti divreiz.

– Un abas reizes vienā braucienā (iesmejas). Iepriekšējā posmā paliku otrais. Plāns bija panākt čempionu, tāpēc gājām uz pilnu banku. Pirmo braucienu uzvarēju. Otrajā nokritu, satrakojos. Piecēlos un pēc pirmā apļa jau biju sestais, un tad es kritu, jo špūrē norāva kājas no kāpšļiem. Tobrīd dusmojos. Man bija aizvēries širmis. Kā jebkurā dzīves situācijā – ja esi dusmīgs un tev kaut kas ir jādara, tev sanāk? Nesanāk.

– Internetā izlasīju komentāru – Red Bull Jonasam piešķīris spārnus.

– Tā jau ir. Varu lido (smaida.).

– Arī. Bet arī tādā nozīmē, ka tevi kāds sargā, jo kritieni ir bijuši daudz un pamatīgi.

– Veiksme man ir stāvējusi blakus. Pavisam noteikti.

– Tev nav sajūta, ka dzīve tevi lutina?

– Nē. Drīzāk šķiet, ka dzīve mani noliek pie vietas.

– Mēs daudz runājam par sportu. Saki, tev laiks sievietēm atliek?

– Nē. Tagad ne. Tagad nevajag. Varbūt, ja vajadzētu, laiku atrastu.

– Tev bija draudzene.

– Bija. Es domāju, ja ir sasniegts attiecīgs vecums un mērķi un ja dzīve daudz maz sakārtota, tad sieviete palīdz, bet šobrīd esmu armijā.

Man ir jāstrādā, lai tiktu līdz topa augšgalam un būtu stabils, lai sasniegtu augstāko punktu. Sievietes paņem daudz enerģijas.

– Kādā ziņā? Motokross arī prasa enerģiju…

– Viņām ir jāvelta laiks. Kura gribēs būt draudzene, ja nevelta laiku?

– Bet tu saproti sievietes?

(Iesmejas.) Es domāju, viņas neviens nesaprot. Brīžiem tur ir kosmoss. Sieviete ir sieviete. Bez viņām jau nevar. Pienāk brīdis, kad tiešām vairs nevar bez viņām…

– Oskars Vailds ir teicis, ka sievietes vajag mīlēt, nevis saprast.

– Tā jau ir. Nevajag iespringt uz lietām, ko nevar mainīt.

– Tu Tinderī esi?

– Esmu, bet Beļģijā nav tādu meiteņu kā Latvijā. Te ir visskaistākās meitenes. Vietējie beļģi citreiz saka: «Paskaties, kas par meiteni!» Tad es viņiem saku: «Esmu no Latvijas, ko jūs te runājat?» Un tad viņi saka: «Nu jā. Beļģu 10 ir Latvijas 6.»

– Doma, ka jāsasniedz mērķis, traucē sportā?

– Mērķim ir jābūt. Citādi nav iemesla trenēties. Tiem, kuriem sacensībās nav mērķu, varbūt ir vieglāk. Bet, ja tev nav mērķa, braucot treniņu, kam tu to dari? Es zinu, kāpēc ceļos no rīta un skrienu, lai kādu dienu būtu labākais.

– Tu runā kā Švarcenegers. Mani interesē, kāpēc sportisti vēlas kļūt par vairākkārtējiem čempioniem.

– Jo vairāk titulu, jo vairākas reizes esi ierakstījies pasaules sporta topā. Daudzi cilvēki skatās uz Stefanu Evertu un domā – desmitkārtējs pasaules čempions, wow! Arī man šķiet – tas ir džeks, tas ir čalis, ka tā var izdarīt. Cik ir tādu, kas to var? Nav daudz. Nevienam neinteresē otrā, trešā vai ceturtā vieta. Šogad pēc Čehijas man teica – nākamajā posmā Lomelā tev ir jābrauc. Aizgāju pie daktera, tobrīd rangā biju piektais un pacelties uz trešo vietu varēju. Dakteris man prasa: «Cik svarīgas tev ir atlikušās sacensības?» Teicu, ka esmu piektais un par čempionu kļūt nevarēšu, tāpēc man ir vienalga, vai esmu otrais vai desmitais. Mani tas neinteresē. Ja nevaru būt čempions, tad veselība pirmajā vietā.

Dakteris teica, ja tu tagad brauksi, kritīsi un sasitīsi galvu, trauma var būt uz visu mūžu.

– Bet, ja tev būtu iespēja kļūt par čempionu, mēģinātu?

– Domāju, ka jā, es mēģinātu. Tas, protams, būtu jāizsver, ilgi un dikti vajadzētu diskutēt ar dakteri, kādas sekas var būt kritiena gadījumā. Bet es mēģinātu, jo čempiona titulus tik bieži negadās izcīnīt (pasmaida).

– Tavs titulētais komandas biedrs Džefrijs Hērlings ir traks?

– Traks viņš diez vai ir, bet talantīgs gan. Viņš vienmēr brauc uz visiem 100. Iespējams, tāpēc pēdējos gados daudz traumējies. Šosezon atslēgas kaulu viņš salauza Holandes čempionātā – pavisam nesvarīgā gonkā, kuru viņš varētu uzvarēt, braucot ar vienu roku. Smilšu trasēs Hērlings ir nepārspējams. Bet, redz, kā gadās. Hērlings ņem un nokrīt.

– Tātad tehniskajai meistarībai nav izšķirošā nozīme.

– Protams, nē. Bet, runājot par Hērlingu, viņam ir dabas dots talants. Hērlingam ir apbrīnojama sirds. Mēs reiz kopā izgājām pamīties ar riteņiem. Tas bija nereāli. Viņš pats teica, ka viņam jau no bērnības esot zems pulss, tāpēc bijis pārāks par citiem.

– Lenam Ārmstrongam naktī sēdējuši klāt ārsti, jo viņa pulss bijis tik zems, ka sirds teju vai stājusies.

– Riteņbraucējiem uz nakti liek impulsus, lai sirds neapstātos. Hērlings teica, ka viņam ir līdzīgi. Brīžiem tas ir bīstami. Ja jau tā – tad jāsāk baidīties iet gulēt (smejas).

– Pagājis gads, kopš nestrādā ar Stefanu Evertu. Ir kāds padoms, ko Stefans tev devis, bet tā jēgu esi sapratis vēlāk?

– Man pat ir piemērs. Viņš man teica: «Vienmēr domā, ko vajag domāt, nevis ko gribi.»

– Piemēram?

– Lai nebūtu jāgruzās, domāju tikai par nepieciešamo, lai vairotu pozitīvās emocijas. Es varētu tagad sēdēt mājās un domāt, cik viss ir slikti, jo esmu traumējies, bet katrā negatīvajā aspektā var atrast kaut ko pozitīvu. Labi, satraumējos, nevaru braukt. Bet es ātrāk varēšu gatavoties jaunajai sezonai, būšu spēcīgāks. Vēl svarīgi ir iemācīties neuztraukties par to, ko nevari mainīt. Un saprast, ka dažkārt risinājumu nevar rast uzreiz. Paies laiks, un risinājums pats atnāks.

– Un tagad vēlreiz atgriezīsimies pie tavām dusmām trasē.

– Tagad nokrītot esmu kļuvis mierīgāks. Sezonas sākumā bija daudz lielākas problēmas. Pēc Ķeguma posma daudz kas mainījās.

– Kas mainījās?

– Saruna ar ļoti gudru cilvēku daudz ko mainīja.

– Kuru cilvēku?

– Kristeru Serģi.

– Un ko Kristers tev pateica?

– Ui (nopūšas)! Daudz ko, daudz ko. Tā bija ļoti, ļoti vērtīga saruna.

– Vari kādu tēzi atklāt arī mums?

– Labāk nevajag. Tā saruna lai paliek. Tā bija ļoti laba.

– Īsa?

– Gara. Ne pa velti Kristers ir pieckārtējs pasaules čempions.

– Čempiona domāšanu var iemācīt?

– Var, bet ne jebkurš. Katram čempionam domāšana ir citādāka, tāpēc no katra var paņemt daļiņu. Kaut ko man iedeva Stefans, kaut ko iedod Kristers, bet pārējais man ir jārod sevī.

– Sacensību dienā komunicē ar daudziem cilvēkiem?

– (Domā.) Ja sacensības notiek Eiropā, tad līdzās ir tētis, treniņu mehāniķis un fiziskās sagatavotības treneris. Tā ir mana mazā komanda. Sacensībās komunicēju ar savu sacensību mehāniķi, sacensību menedžeri un komandas koordinatori. Koordinatore ir tā, kas pirmā pēc finiša būs pie manis – pados cepuri vai ūdeni, vai skārdeni ar Red Bull. Vēl man ir treneris Džoels Smits, kas diemžēl blakus šogad nebija tik daudz, cik vēlētos.

– Kāpēc tā?

– Nezinu. Nebija (apmulst un iesmejas). Viņš strādāja vēl ar pieciem citiem braucējiem. Smits nesadalīja laiku tik daudz, cik es vēlētos.

– Tu runā pagātnes formā, it kā jūsu sadarbība jau būtu šķirta.

– Nākamgad mēs vairs kopā nestrādāsim. Šobrīd norit sarunas ar jaunu treneri. Džoels nebija tāds kā Stefans, kas vienmēr teica visu, ko domā. Labi, es tikko teicu, ka katrā negatīvajā lietā var atrast pozitīvo, bet ne vienmēr to vajag. Piemēram, braucot Hērlingam zaudēju trīs sekundes uz apli. Tur nav nekā pozitīva! Džoels man saka: «Jā, bet Hērlings labi brauc pa smiltīm.» Man ir vienalga, cik labi viņš brauc. Es negribu viņam zaudēt tik daudz laika. Tas nav normāli. Džoels bija pārāk mīksts. Gribēja būt pārāk labs un nevienam neko sliktu neteica. Bet ir jāsaka, kā ir: «Tu brauc sūdīgi.»

– Varētu teikt, ka šo gadu esi braucis bez trenera?

– (Zibenīgi). Jā, tā arī ir. Treneris bija, bet vienlaikus nebija. Pagājušogad knifus man mācīja Stefans Everts. Tagad pats analizēju. Kaut ko jau arī pats var izdomāt. Nav tā, ka viss jāpasaka priekšā. Lai gan esmu tāds, kuram patīk, ja pasaka, ko darīt. Ja zinu, ka tas ir labi, es daru. Ja kādam uzticos un viņš man pasaka – dari tā, es darīšu.

– Uzticēšanās – tā tomēr ir slidena lieta.

– Tāpēc arī daudziem neuzticos tik ļoti, cik gribētos.

– Dzīve cilvēkam uzliek tik daudz, cik viņš spēj panest.

– Katram cilvēkam ir dots dzīves uzdevums. Mans uzdevums ir kādu dienu kļūt par čempionu. Fiziski man nav grūti sadzīvot ar šo slogu, bet jūtu, ka ar gadiem arvien pieaug psiholoģiskais spiediens.

– Citi veči nedēļas nogalē pēc smagas darba nedēļas iedzer alu. Kā tu noņem uzkrāto spriedzi?

– Es trenējos. Ja man psiholoģiski kļūst grūtāk, uzkāpju uz riteņa vai uzvelku skriešanas botes un – aidā! Pēc tam atkal viss kārtībā – priecīgs puik`.

– Mēdz teikt, ka sportistiem ir divas dzīves – dzīve pirms sporta un pēc tā. Būsi uzkrājis pietiekamu pieredzi jaunajai dzīvei?

– Protams. Arī motokrosa iekšiene nav pasaka. Katrs grib gūt labumu un nereti grib apčakarēt. Tāpēc ļoti jāfiltrē laukums.

– Tu tādās situācijās esi bijis?

– Esmu gan, bet es vēl neesmu tik gudrs, tik daudz vēl nefiltrēju. Nebūtu man blakus Kristers Serģis un ģimene, mans tētis, es tur jau būtu pazudis, būtu auzas.

– Vari nosaukt piemēru?

– Tad jāpadomā. Komandas iekšienē neviens tev nevēl ļaunu, visi grib, lai komanda būtu augstākā vietā un es būtu labākais, bet katrs pats sev grib gūt labumu, lai viņam būtu vieglāk un labāk. Motokrosa dzīve ir skarba.

– Katrai maizītei sava garoziņa.

– Nu, piemēram, varbūt no malas izskatās, ka piecu gadu līgums ar rūpnīcas komandu man nācis viegli, bet tā nebūt nav. Moči, protams, man ir sagatavoti, bet jātrenējas pašam. Neviens cits manā vietā to nedarīs. Fiziskās sagatavotības treneris, dakteris, osteopāts, fizioterapeits – šī komanda man pašam ir jāsameklē.

– Nesen biju Daugavpilī. Apmeklēju arī vietējo zoodārzu. Tur bija uztaisīts ļoti interesants skudru ceļš, dienu un nakti skudru mātītes dodas pēc lapām, kuras nes uz pūzni. No lapām veidojas kaut kāda pelējuma sēne, no kuras pārtiek karaliene. Proti, visas darba skudras strādā tikai karalienei un pēc mēneša viņas ir beigtas, tad viņu vietā stājas jaunas skudras.

– Katrs dzīvo, kā māk un kā var. Es nezinu, vai mēs dzīvojam tā, kā jādzīvo. Bet cik ir tādu, kas dzīvē ir patiesi? Kaut kad redzēju filmu, tur bija tāda aina – ģimene, kas dzīvoja džungļos, pilsētniekiem iedeva spēli. Ja spēles laikā meloji, tu nonāci nepatikšanās. Džungļos neviens nemelo. Tur bez meliem iztiek, kamēr pilsētnieki, kas dzīvo reālo dzīvi, kuļas vienos melos.

– Kā teica mana klasesbiedra mazā māsa – tie, kas melo, tie beigās nomirst.

– Nu ja. Tāpēc jau mēs visi reiz nomirstam (iesmejas).

– Tevi kādreiz ir kāds uzmetis?

– Protams. Kurš gan dzīvē nav uzmests? Piemēram, draudzība kā tāda arī neeksistē. Ir tikai paziņas. To esmu sapratis pēdējā gada laikā. Uzrodas daudzi tādi, kas grib draudzēties. Es neuzskatu viņus par draugiem, bet par paziņām. Cilvēki, ar kuriem ikdienā komunicēju, ir vecāki. Es tusēju ar pensionāriem (smejas.). Šie cilvēki ir dzīvē vairāk pieredzējuši nekā es. No viņiem mācos.

Iepriekšējo reizi, kad biju Latvijā, satikos ar vienaudžiem un sapratu, ka nekā kopīga mums vairs nav. Viņi dzīvo citādāk.

– Kā – citādāk?

– Mūsdienu jaunatnei interesē ballītes, narkotikas un alkohols. Viņi grib izklaidēties. Cik ir tādu, kas grib strādāt? Protams, ir izņēmumi, kas ir nobriedušāki un saprot, ka nevar tikai ballēties.

– Tavuprāt, tas ir labi vai slikti, ka cilvēki grib neiespringt par dzīvi?

– Var atpūsties un kādu brīdi neiespringt par mērķi. Tomēr lielākā daļa to vien dara, kā atpūšas. Turklāt šķiet, ka lielai daļai nav mērķa. Ja nu vienīgi izdzīvot līdz nākamajai ballītei.

– Tu nosodi tos, kas tā dzīvo?

– Nenosodu, man kļūst skumji, par viņiem domājot. Es nesaprotu, kā viņi redz nākotni. Tikai ballējoties jau neviens neizdzīvos. (Domā un pēkšņi iespurdzas.) Pēc tam mani sitīs nost par šito!

– Nesitīs, nesitīs. Viņi būs pārāk atpūtušies, lai cīnītos.

(Smejas.)