Patiess stāsts par ceļu uz Gruzijas augstāko virsotni — nepareizi lēmumi sniega ieskāvumā

Redzamība – piens

Pirmo nakti pārlaidām ciematā, aptuveni kilometru virs jūras līmeņa, īrētā istabā, no rīta devāmies tālāk augstienē, kur jau drīz vien parādījās arī sniegs. Redzi, maijā neviens normāls cilvēks kalnos nekāpj. Sezonas laikā meteoroloģiskā stacija atrodas astoņu stundu gājienā no ciemata, mēs to sasniedzām, ejot trīs dienas un divas naktis pavadot teltī.

Sameba, pareizticīgo klosteris, bija pirmais mērķis, ko sasniedzām. Tur piestājām, lai paņemtu ūdeni ceļam. Pametot klosteri spīdēja saule, gaiss bija silts, bet drīz vien sniega kārta auga augumā – sākumā līdz potītēm, tad ceļiem un visbeidzot līdz pat viduklim. Piedevām sākās migla, tik bieza, ka neredzi, kur iet.

Attāluma izjūta pilnībā pazuda, sajūta kā pienā. Piemēram, redzējām, ka tālumā, šķiet, vismaz 300 metru uz priekšu, stāv koks. Nolēmām, ka tas būs mūsu mērķis. Sasniegsim un tad domāsim, kā iet tālāk. Realitātē tas bija zāles stiebrs dažu metru attālumā.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Šādā redzamības un uztveres stāvoklī nodzīvojām trīs dienas. Nekritām panikā – mūs vadīja maksimālisms.

Pēc pirmās nakts, ko pavadījām teltī, cēlāmies ar iedvesmu, ka šodien noteikti sasniegsim meteoroloģisko staciju. Bet sniegs kļuva arvien biezāks, uz priekšu pārvietojāmies, teju rokoties. Turklāt, vējam pieņemoties spēkā, kļuva arvien aukstāks. Mums nebija sejas masku, tāpēc seju aptinām ar dvieļiem. Bet, par spīti šķietamajai aizsardzībai, Raimis apsaldēja seju. Šķita, ka aukstumpumpas klāj visu viņa seju. Pat ēšana viņam sagādāja sāpes.

Arī otrajā dienā, nesasnieguši galamērķi, uzcēlām telti. Valdīja nenormāls aukstums. Piemēram, man līdzi bija vasaras guļammaiss, kam komforta temperatūra ir +10 grādi, bet ekstrēmi –12 grādu. Raimim bija vēl draņķīgāks guļamais, tāpēc viņš gulēja pa vidu. Gulējām, protams, ar visām drēbēm, kuras piedevām bija slapjas.

Lai izietu no telts pačurāt, vajadzēja nežēlīgu apņēmību, tāpēc, šķiet, laidām pat pudelēs, nepametot nometni.

Trešajā dienā laikapstākļi noskaidrojās un uzlabojās. Neilgi pirms meteoroloģiskās stacijas sākās ledājs, kurš bija pilns ar plaisām, tāpēc gājām sasaitē. Stacija, gluži kā Kafkas pils, mūsu acu priekšā bija visu dienu. Lai gan vajadzēja iet pa kreisi, aizgājām pa labi, kur atkal sākās cīņa ar sniegu, un visbeidzot nonācām stacijā, kur palikām trīs dienas, lai aklimatizētos.

Stāsta turpinājums:

Nākamā lapa