Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Naudu vai cimdus!
Ierodoties Gruzijas vietējā autoostā, mūs ielenca taksisti. Mēs gan teicām, ka esam studenti, bet viņu acs bija vērīga. Viņi nosprieda, ka esam ģērbti pārāk labi, un visdrīzāk esam biznesmeņi. Tāpēc atbilstoši mūsu statusam viņi piedāvāja taksometra Opel Vectra pakalpojumus par, viņuprāt, nieka 150 dolāriem. Labi, ka šim pavērsieniem bijām gatavi, zinājām, ka ar vilcienu jābrauc līdz Tbilisi, no kurienes par trim latiem ar maršruta autobusu dosimies tālāk.
Pašā rīta agrumā ieradāmies Tbilisi. Lidmašīnā nedrīkstējām pārvadāt gāzes baloniņus, tāpēc iepirkām tos vietējā tirgū, lai vēlāk kalnos būtu, ar ko gatavot siltu maltīti. Es paliku sargāt mantas, kamēr mani ceļabiedri iepirkās. Gaidot iemigu un pamodos no tā, ka mani bija ielenkuši divi bērni, puikas. Viens pavisam mazs, bet otrs – labi ja sasniedzis skolas vecumu.
Sapratu, ka puikas ir atsūtīti izvērtēt situāciju.
Ja ļaušos viņu provokācijām, visdrīzāk no vietējā tirgus mani ielenks čigānu bars. Ķēros pie aizrunāšanas, runāju par alpīnismu un to, kā tūliņ došos iekarot virsotni. Visbeidzot puika man teica: «Ja nevari iedot naudu, atdod vismaz savus cimdus!» Bet arī no šīs iekāres viņu atrunāju, sakot, ka bez cimdiem kalnos nu nekādi nevaru iet.
Maršruta autobuss izbrauc tikai tajā brīdī, kad visas vietas ir aizņemtas, nevis laikā, kas norādīts transporta kustību sarakstā. Šķiet, 150 kilometru attālumu braucām vismaz četras stundas. Ceļš bija slikts – kalnains, slidens un akmeņains, ar sniegotām sienām ceļa malās. Kādā brīdī pamanīju, ka autobusa šoferis ik pa laikam ieņem mazu malciņu no plastmasas pudeles. Sākumā domāju, ka viņš malko ūdeni. Bet, smakai izplatoties pa autobusu, sapratu – šoferis dzer čaču*.
*Stiprs brendija tipa gruzīnu dzēriens
Stāsta turpinājums:
