Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Laikam sen kara nav bijis…»
Dažkārt var saskarties ar izteikumu, ka cilvēki kļuvuši vienaldzīgāki pret kara izraisītām ciešanām, jo vismaz Rietumu sabiedrībās nu jau vairākas paaudzes karu nav piedzīvojušas. Izteikums man neliekas korekts, jo mūsdienu informatīvās telpas īpatnību dēļ ikviens Rietumos dzīvojošais var iegūt visnotaļ emocionāli piesātinātu priekšstatu par militāriem konfliktiem citos pasaules nostūros. Citiem vārdiem sakot, te iemesli, manuprāt, vairāk meklējami informācijas patērēšanas paradumu un emocionālās inteliģences jomā.
Tomēr ir joma, kur modelim «neatceros, tādēļ neuztveru» ir zināms pamats, turklāt rezultāts ir ļoti nepatīkams visiem. Formulēšu citādi. Laiku pa laikam ASV presē var lasīt neizpratnes pilnus tekstus par to, kā gan cilvēki var aizmirst postošus plūdus konkrētajā teritorijā un pēc desmit, piecpadsmit gadiem naski atkal būvēt šādās teritorijās savus mājokļus. Bet, ciniski sakot, tā nu ir šo cilvēku pašu problēma.
Savukārt ar vakcinācijas līmeņa kritumu saistītās problēmas skar visus. Vislielāko publicitāti ieguvis masalu uzliesmojums vairākos ASV un Eiropas reģionos. 2017. gadā Eiropā («izceļas» Itālija, Ukraina, Francija, Grieķija, Krievija) tika fiksēti apmēram 40 000 infekcijas gadījumi, bet 2018. gadā jau – 83 000. Līdzīgs uzliesmojums fiksēts ASV. Eiropas gadījumā to daļēji var skaidrot ar salīdzinoši liela pret masalām nevakcinēta cilvēku skaita ierašanos imigrācijas plūsmu rezultātā, tomēr lielā mērā iemesls ir arī vakcinēšanās līmeņa kritums pašu rietumnieku vidē.
Citi lasa
Līdzīga aina ir ar vēl dažām infekcijām, kas rietumos tika un tiek uzskatītas par pagātni.
Šajā tekstā negribētu izvērst tēmu par to, cik pamatoti ir vakcinēšanās pretinieku argumenti. Runa ir par to, ka ļaudis rietumos acīmredzot vienkārši neatceras, ko nozīmē masalu infekcijas uzliesmojumi, jo runa ir par aptuveno posmu no 1906. līdz 1913. gadam. Mēs vairs neatceramies, ko nozīmē dzīvot, atvainojos par jancīgi skanošu apgalvojumu, nevakcinētā sabiedrībā, attiecīgi pieņemam, ka gan jau nekas traks nenotiks, ja vakcinācijas līmenis pazemināsies.
Šajā tēzē nav nekāda moralizējoša zemteksta, jo būtu dīvaini moralizēt par cilvēka kognitīvo spēju īpatnībām. Mūsdienu cilvēka dzīvē viņa uzmanību piesaista salīdzinoši daudz vairāk ziņu nekā, teiksim, 18. gadsimtā dzīvojoša indivīda dzīves ritumā, kurā attiecīgi notikuma nospiedums atmiņā bija reljefāks.
Interesanti, ka citos gadījumos, kad mums jāattaisno sava rīcība, mēs, tieši otrādi, atsaucamies uz atmiņu. Piemēram, ir indivīdi, kuri, viņuprāt, atspēko jebkādus brīdinājumus par riskiem, ko rada klimata izmaiņas, ar uzvarošu «varētu domāt, ka klimats pasaules vēsturē nav mainījies arī agrāk?!». Ir, ir mainījies, tikai diez vai šis arguments sevī ietver arī izmaiņu sekas – bada gadus, sugu izzušanu, piespiedu migrācijas u. c. –, kuras mēs diez vai paši gribētu piedzīvot šodien. Tāpat arguments «tas viss jau ir bijis agrāk» neņem vērā to, ka ir zināma atšķirība starp izmaiņām, kas notiek salīdzinoši vienkāršu ekonomisko un tehnoloģisko modeļu apstākļos, un tām pašām izmaiņām šodienas pasaulē.
Rezumējot: mūsdienu cilvēks gan ir nasks uz drūmu novērtējumu došanu visiem un visam, bet atļaušos apgalvot, ka pamatu pamatos mēs esam visnotaļ pārliecināti par to, ka «gan jau kaut kā», jo neesam piedzīvojuši reālas visu populāciju, nevis indivīdu skarošas krīzes.
«Baltos plankumus» atmiņā var kompensēt
Jāpiebilst, ka es gan neesmu sajūsmā par kritiski skanošo izteikumu «cilvēki no vēstures neko nemācās», jo izteikumā tiek prasīts neiespējamais. Precīzāk izsakoties, jā, cilvēces vēsturē ir bijušas kultūras, kurās precedentam, tradīcijai, kolektīvajai atmiņai bijusi liela nozīme – to pastāvīgi turēja prātā, savu darbību samēroja pret to utt. Var noprast, ka tā ilgus gadsimtus bijis gan Ķīnā, gan Eiropā un Tuvējo Austrumu reģionā. Bija un vairs nav, modeļi mainās.
Tādēļ, manuprāt, nav konstruktīvi vaimanāt par cilvēku nesaprātīgumu, jo var meklēt risinājumus, kā mazināt mūsu neiesakņotību plašākā kontekstā.
Būtu nejēdzīgi iedomāties, ka mūsdienu cilvēks, kurš izkopis apbrīnojamu spēju, kā sevi nodarbināt un aizpildīt laiku, ķersies pie agrāko paaudžu pieredzes sistemātiskas pētīšanas un apgūšanas. Tā nebūs.
Cita lieta, ka mēs varam pievērsties pieredzei segmentēti, izvēloties tēmas, kas katru vairāk interesē viņa šodienas dzīvē. Piemēram, ļaudīm, kurus nodarbina privātuma tēma mūsdienu tehnoloģiju kontekstā, varētu būt interesanti salīdzināt savu pieredzi un pārdomas ar to, kā privātums notika (pareizāk sakot, nenotika) ilgu gadsimtu garumā, faktiski līdz 20. gadsimtam, kad ļaudis dzīvoja, gulēja, ēda, mazgājās un darīja visu ko citu cits citam blakus burtiskā nozīmē.
Tiem, kuri ir bažīgi par t. s. mākslīgā intelekta un cilvēka attiecību perspektīvām, varētu būt interesanti palasīt par to, kā citos laikmetos ļaudis stresojuši jaunu tehnoloģiju vai savu spēju ierobežotības apzināšanās priekšā. Starp citu, šāgada 15. maijā Edge interneta vietnē tika publicēta diskusija par attieksmi pret cilvēkveidīgiem robotiem nākotnē, kā mēs uztversim un nošķirsim to «robotiskumu» un «cilvēciskumu». Viens no runātājiem trāpīgi sacīja, ka 18. gadsimta sākumā ļaudis, skatoties uz t. s. mehānisko pīli, kas izkārnījās ar reālām fekālijām (lūgums konstrukcijas aprakstu pašiem atrast tīmeklī…) droši vien juta tādu pašu mulsumu. Citiem vārdiem sakot, mēs varam padziļināt savu atmiņu, sākot ar mums personīgi tuvākiem jautājumiem.
Ar segmentētu vēstures sižetu starpniecību mēs varam iegūt jaunu skatpunktu uz to, ko darām zinātnes un tehnoloģiju jomā šodien. London Review of Books šāgada 4. aprīlī publicēja jauku tekstu par baložu izmantošanu militārajām vajadzībām 20. gadsimta pirmajā pusē.
Ir simtiem citu jauku tekstu par to, kā cilvēks savām vajadzībām piemērojis citas dzīvas būtnes.
Un tagad (atvainojos par nelielu teatrālismu…) ņemam šāgada 20. marta The Gurdian, kur, atsaucoties uz Reuters, publicēts materiāls par suņu klonēšanu Ķīnā. Īsumā: tiek apgalvots, ka policijas dienestā esošais suns, kas ir īpaši spējīgs narkotiku atrašanā, ir jau veiksmīgi klonēts, pieļaujot, ka šādi pavairot šo talantu ir ātrāk un lētāk, nekā trenējot kādu suni no nulles. Ķīniešiem ir raksturīgi piepušķot savus veikumus, tomēr runa šajā gadījumā ir par ko citu – mēģinājumu pārnest konkrētas iemaņas, izmantojot klonēšanu.
Labi, aprakstītajā situācijā runa ir par tādu iemaņu kā narkotiku saošana, bet – vai mēs apzināmies, ka šādā idejā per se ir kaut kas neskaidri draudīgs? Ja biotehnoloģiju kompānija Sinogene un Juņnaņas provinces Lauksaimniecības universitāte būs veiksmīga, kādas vēl citas iemaņas klonēšanas ceļā mēs dzīvniekos mēģināsim «ievietot» bez kaut kādām «vecmodīgām» ilglaicīgas selekcijas pavairošanas metodēm?
Cell, ko grūti turēt aizdomās par lētu sensāciju meklēšanu un paviršību, šāgada 28. februārī ziņoja par Masačūsetsas Universitātes un Ķīnas zinātnieku kopīgu darbu, kura mērķis ir panākt to, ka, injicējot noteikta satura nanodaļiņas, dzīvas būtnes acs iegūst spēju redzēt infrasarkanā starojuma diapazonā. Peļu gadījumā mērķis ir sasniegts. Labi, tās ir peles, bet skaidrs, ka mērķis jau nav jaunās spējas radīt tām, nebūsim naivi.
Cilvēks ir pārveidojis vidi gadu tūkstošiem, būtu smieklīgi par to šausmināties.
Par šo tēmu mēs pat varam atrast pavisam lokāli saprotamus piemērus – galu galā jau Kurzemes hercogs Jēkabs 1631. gadā vēlējās uzspridzināt Ventas rumbu, lai padarītu upi kuģojamu.
Starp mums vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri uzskatījuši, ka pasaule ir jāmaina, jāuzlabo. Cita lieta, ka vēsturiskie salīdzinājumi dod iespēju labāk novērtēt to, ko mēs darām, uz ko tiecamies šodien, ņemot vērā tās iespējas, kādas mums ir vai drīz būs. Mani neuzrunā vaimanāšana, mani interesē aukstasinīgs novērtējums, un tādam ir nepieciešama distance, plašāks konteksts.
Vēsturiskā konteksta zināšanas var būt noderīgas arī pašiem zinātniekiem un tehnoloģiju sfērā strādājošajiem, kuri mūsdienās nereti saskaras ar sarežģītiem profesionālās ētikas jautājumiem. Vai es esmu atbildīgs par mana atklājuma vai izgudrojuma tālāko izmantošanu? Vai solis uz priekšu jaunu zināšanu vai tehnoloģiju jomā ir sperams, ja nav skaidras iespējamās nevēlamās blaknes?
Šie jautājumi nav jauni, uz tiem atbildes ir meklējuši talantīgi un aizrautīgi pētnieki un inženieri gan totalitārajā PSRS un Vācijā, gan rietumu demokrātijās. Konceptuāli nav lielas atšķirības starp situāciju, kurā bija fiziķis padomju Latvijā, kuram VDK piedāvāja sadarbību, un kurā šobrīd ir mākslīgā intelekta pētnieks komunistu Ķīnā. Universālu un nepārprotami labu atbilžu, šķiet, nav, tomēr precedentu zināšana var palīdzēt līdzīgās situācijās šodien.
Šāgada 15. maijā Nature ziņoja par Kembridžas molekulārās bioloģijas laboratorijas sasniegumu – radīt tādu zarnu nūjiņas Escherischia coli štammu, kura genoms ir sintezēts pilnīgi no jauna, turklāt, samazinot ģenētisko kodu no 64 līdz 61 pozīcijai. Tas ir nozīmīgs rezultāts, cilvēki, poētiski izsakoties, arvien biežāk spēj nostāties Dieva vietā. No otras puses, droši vien līdzīgas ambīcijas un vērtību sistēmas bija alķīmiķiem pirms daudziem gadsimtiem. Zinātniskās izziņas un tehnoloģiskās jaunrades process – maldi, savstarpējā konkurence, ētiskie kompromisi – savā būtībā nav mainījies, un šī procesa hronoloģiski senāko posmu aizmiršana vai ignorēšana nav prāta darbs.
