Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Motosportista Kaspara Stupeļa un autosportista Emīla Blūma draudzības pamatā ir divas lietas. Sports un sarunas. Viņi viens otram ir plecs, abi viens otru saprot no pusvārda, abi apzinās, cik svarīgi ir izrunāties un darīt to, ko mīli.
Emīls: Es ar Kasparu pirmo reizi runāju LMT Autosporta akadēmijā, kur viņš uzstājās kā mentors, stāstot par to, kas sportistam jādara, lai sasniegtu savus mērķus. Šķiet, toreiz biju vienīgais, kurš nenokautrējās un pēc viņa uzstāšanās pienāca, lai uzdotu vēl dažus sev interesējošus jautājumus.
Kaspars: Tā bija, bet īstā draudzība sākās nedaudz vēlāk. Tas notika dienu vai divas pēc tam, kad 2016. gadā traumēju celi un mana sezona motokrosā aprāvās. Todien mēs ar Reini Nitišu, kuram tolaik biju fiziskās sagatavotības treneris, sēdējām Ātruma cilts kartinga halles kafejnīcā, un mums pievienojās Reiņa čoms Emīls. Toreiz, kad sākām runāt, varēja just, ka Emīls ir zaudējis ticību kā sportists. Šo tēmu mēs kārtīgi iztirzājām.
Emīls: Trīs dienas pēc kārtas tirzājām… (Smejas.) Kaspars neteica: «Re, tur ir grāvis, ej un roc.» Viņš norādīja aptuveno virzienu un sakārtoja man prātu, kā arī skatu uz dzīvi. Lai piekļūtu Kasparam, jāpārvar stipri biezs slānis. Lai viņš ieklausītos desmit gadu jaunākā džekā, kaut kam kopīgam ir jābūt. Mēs arī esam no viena rajona. Kaspars nāk no Vecpiebalgas, bet es no Raunas. Ātri vien sapratāmies.
Kā Kaspars saka: «Abiem žokļi uz priekšu, un abi no Vidzemes.»
Galu galā šim puikam, kurš izgājis cauri ellei, var lūgt padomus par visu. Viņš ir karavīrs. Ģeda, kā mēs viņu saucam.
Kaspars: Redzi, mums abiem ir izvirzīti žokļi. Tādi, kā mēs smejamies, ir riktīgiem večiem. Karsumam arī ir tāds žoklis?
Emīls: Gan Karsumam, gan Melbārdim.
Kaspars: Man dzīvē gadījies nevienam vien dot padomu un virzienu rādīt. Nesaku, ka esmu perfekts. Noteikti nē. Bet man ir zināšanas. Kā jau Emīls teica, esmu gājis cauri ellei, piedzīvojis, kritis un cēlies. Šķiet, es sajutu, ka Emīlam vajag manu plecu. Viņš bija labs autosportists un iesākto vēlējās turpināt. Viņa acis dega, tāpēc mēģināju izdomāt, kā palīdzēt. Padomu nevar dot, otrā cilvēkā nemaz neiedziļinoties.
Emīls: Mūsu draudzībā bijis posms, kad nesazvanāmies vairākus mēnešus, tik vien kā īsu ziņu uzrakstam un viss. Bet ar labiem draugiem ir tāpat kā ar draugiem no bērnības. Vari uzzvanīt jebkurā laikā un runāt tā, it kā pēdējoreiz būtu runājuši vakar.
Kaspars: Lai kāds režīms man būtu, ja ilgāku laiku neesam redzējušies, zinu, ka tiekoties agrāk par vieniem naktī runāt nebeigsim.
Emīls: Visas lietas ir jāpārcilā.
Kaspars: Emsis vienmēr saka: «Te ir jātaisa sapulce.» Tas, kuram vairāk sakrājies, tad arī krauj laukā pirmais.
Emīls: (Paskatās uz Kasparu un piekrītoši pamāj ar galvu.)
Kaspars: Man šķiet, ir forši, ja tev ir draugs, ar kuru reizi pa reizei vari arī iedzert. Tas ir veids, kā izrunāt vēl vairāk…
Emīls: Izrunāt to, kas katram sāp un kādēļ sāp.
Kaspars: Mēs neklusējam un esam atklāti viens pret otru visu laiku. Tas mūs notur kopā.
Emīls: Patiesībai draudzībā ir izšķirīgā nozīme. Mēs viens par otru zinām gandrīz visu.
Kaspars: Gandrīz visu. Pieļauju, ka kādi pāris procenti tomēr vēl ir palikuši noklusēti. Bet man arī šķiet, ka pilnīgi viss nemaz nav jāatklāj. Ja pienāks tāds brīdis, tad arī pastāstīs.
Emīls: Man nemaz nenāk prātā tēma, kurai šo gadu laikā neesmu pieskārušies.
Kaspars: Nav bijis arī tā, ka viens no mums teiktu: «Par to es nerunāšu.» Man prātā ir dažas spilgtas pēdējā laika sarunas, kuru saturu Emsis stāstījis varbūt tikai dažiem vai varbūt pat nevienam citam, tikai man.
Emīls: Ja Kaspars gūst traumu, es to zinu, pirms to uzzinājis Kaspara tētis.
Kaspars: Tā ir. Emsis zina daudz – gan sāpju, gan morālā ziņā.
Emīls: Ja Kaspars saka, ka sāp, tad ir skaidrs, ka tiešām sāp. Tad ir jārunā, jo viņa galvā šaudās miljoniem domu – kāpēc tas tā noticis.
Kaspars: Tādos brīžos man ir miljons jautājumu, uz kuriem nevaru rast atbildes. Man vajag izskaidrojumus, tāpēc mēģinu notikušo saprast. Ir labi, ja šādās reizēs līdzās ir kāds, kurš noņem nastu un pārņem uz sevi.
Viens normāls teikums var motivēt nākamajā rītā celties, lai saņemtos iet tālāk.
Emīls: Atceros reizi, kad pirms sacensībām treniņos noplīsa mašīna. Šā iemesla dēļ, ejot uz startu, jutos nepārliecināts, jo nebiju pienācīgi sagatavojies. Kaspars manas šaubas kliedēja, sakot: «Aizmirsti, kas bijis. Liec jaunu bildi iekšā un dari, kas darāms, ar svaigām domām.»
Kaspars: Man ir svarīgi, lai ar savām domām varu padalīties. Varbūt es daudz runāju, bet, kā jau Emsis teica, ne visiem atveru savu otro slāni.
Emsis par mani zina daudz tādu lietu, ko neviens cits nezina. Pat ne mans tētis.
Vārdu draudzība tā plašuma dēļ gribu pielīdzināt vārdam mīlestība. Īstas definīcijas ne vienam, ne otram jēdzienam nav. Ja mīli, vari to pateikt vārdiem, uzrakstīt vai nodziedāt. Arī draudzības apliecinājumu var izteikt dažādi, lai gan mūsdienās cilvēki pārlieku mētājas ar vārdiem un maz par tiem atbild. Es varu pateikt – Emīls ir mans draugs. Šobrīd viņš ir viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem, un esmu pateicīgs, ka tā tas ir. Tiesa, šī draudzība varētu būt vēl stiprāka un ciešāka. To, kā būs, rādīs laiks. Protams, grūti pateikt, vai mūsu draudzība paliktu tāda, kā līdz šim, ja vienam no mums vairs nebūtu sporta.
Emīls: Pirmkārt, manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēks neapnīkst. Zini, ir tās reizes, kad kādam negribas telefonu celt, jo būs jāklausās vecā dziesma. Otrkārt, ja nepieciešams padoms vai palīdzība, draugs nesaka – pagaidi. Viņš ņem un pievēršas uzreiz, nevis pēc dienas vai divām.
Kaspars: Piedod, ka pārtraucu, bet savā būtībā mēs esam diezgan dažādi. Mūsu sporti ir dažādi. Otrkārt, atšķirīgas ir mūsu ģimenes. Emīla ģimene ir saticīga, bet mani vecāki ir šķīrušies.
Emīls ir pastāvējis blaķenē, viņš zina, ko man tas nozīmē, tāpēc es ļoti novērtēju, ka viņš nesaka: «Necepies tik daudz par to sportu, ejam labāk patusēt.» Lai gan mēs abi nodarbojamies ar riskantiem sporta veidiem, man sacensības ir daudz biežāk nekā Emīlam, tāpēc man ikdienas rutīna ir ļoti svarīga. Emīls var atļauties dzīvot elastīgāk un brīvāk. Sports ir svēts. Bet arī draudzība ir augsti vērtējama, tāpēc tās vārdā esmu gatavs apēst ko neveselīgu. Man gribas domāt, ka mēs viens otram sliktas lietas nemācām, bet gan pabalstām un kopējo skatījumu uz dzīvi veidojam pozitīvu.
Emīls: Reizēm man jābūt tam, kurš pasaka: «Noliec kedas un laižam.» Kasparam dzīvē vajag arī pofigismu, citādi viņš var pārtrenēties.
Kaspars: Man ir bīstami pārspringt, jo tādēļ nonāku tādā kā tunelī. Un, ja tādās reizēs pēc piecu mēnešu darba kaut kas noiet greizi, gadās, ka galvā sevi morāli izvaroju.
Emīls: Kā jau Kaspars minēja, mūsu draudzība lielā mērā balstās uz to, ka esam sportisti. Domāju, ka sieviete mūsu draudzību nevarētu sačakarēt, bet zināmas korekcijas gan tā ieviestu.
Kaspars: Par šo gan mēs esam runājuši. Proti, es savas ex negribu redzēt ar Emīlu, ne kopā, ne vienas nakts formātā. Tas pats attiecas uz mani un Emīla ex sievietēm. Tie ir mani nerakstītie dzīves likumi. Tas ir viņa un mans pagātnes svētums, kuru nevajag aizskart.
Emīls: Piekrītu, un, runājot par nerakstītajiem likumiem, vēl svarīgi ir nekavēt tikšanos, tāpat kā izrunāt lietas līdz galam, nevis atstāt karājamies gaisā.
