Oskarotais latvietis Oskars

Ar Oskaru tiekamies viņa vecāku mājās Liepājā. Mazliet atstatus no centra esošā ieliņa ir pavisam klusa. Kad piezvanu pie durvīm, tās ar plašu smaidu atver Oskara mamma Baiba. Caur halli nonākam gaišā un mājīgā viesistabā, kas apvienota ar virtuvi. Pa atvērtajām sētas durvīm var redzēt, ka iespēju rosīties dārzā bauda viņa tētis Guntars. Pēc mirkļa telpā ienāk arī pats Oskars. Vienkāršs. Basām kājām, pelēkos kokvilnas šortos un bēšā T kreklā. Bet aiz apkakles pavīd zelta ķēdīte.

Par sarunas vietu izvēlamies galdiņu pagalmā. Oskara latviešu valoda ir laba, bez specifiska akcenta, lai gan Latvijā viņš pēc sešu gadu pārtraukuma pirmoreiz bija tikai pērn. Ikdienā runā un domā angliski, latviešu valodu izmanto tikai tad, kad tiekas ar brāli Kasparu, kas arī uzturas Kanādā. «Man liekas, ka tie, kas atbrauc pēc diviem Anglijā nodzīvotiem gadiem un runā ar akcentu, bišķi pietēlo,» Oskars pasmaida.

Krustcelēs

Kad Oskars stāsta par savu darbu, nevar nejust to, cik ļoti tas viņam patīk. Viņš izbauda to, ka vienu mēnesi var justies kā švīts no smalkajām aprindām, apmeklēt pieņemšanas un lepnas balles, bet jau nākamajā – netīrām drēbēm sēdēt stroikā. Lai izprastu un uzrunātu mērķauditoriju, ir jāsaprot tās paradumi, valoda un dzīves redzējums. Tikai tad reklāma trāpīs desmitniekā.

«Tas ir tas interesantākais, ka tev ir jāsaprot to cilvēku psiholoģija. Agrāk es visu pasauli mērīju pēc sevis: ja es tā domāju, tad tā ir norma. Bet vienā brīdī sapratu, ka katram cilvēkam, katrai cilvēku grupai tā norma ir pilnīgi citāda. Un tas ir interesanti apzināties, ka dzīve īsti negrozās ap to, kā tu domā, ka viņa grozās. Un tā mēs uztaisām reklāmas konkrētiem cilvēkiem, lai viņi saprot, pat ja es to nesaprotu,» Oskara balsī jūtama patiesa aizrautība, mērķtiecība, pozitīva deva godkāres. Lepnums par to, kas jau izdevies tik īsā laika posmā. Pārliecība, ka nonācis uz pareizā ceļa un izdarījis pareizās izvēles. Jo viss varēja būt arī pavisam citādāk.

Skolas laikā Oskars mācījās diezgan labi, tomēr skolotājiem sagādāja lielas galvassāpes. Mamma bieži tika saukta uz pārrunām pie direktora vai pedagogiem. Te puika logu izdauzījis, te ar kādu sakāvies. 12. klasē viņu uz mēnesi pat izslēdza no skolas. Līdz šim direktora lēmumam gan aizveda dažādi disciplīnas pārkāpumi, tajā skaitā kautiņa laikā nejauši zemē nogrūsts skolotājs. «Viņš kaut kā tur trāpījās pa vidu.»

Pēc Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas izlaiduma Oskars dzīvi vadīja, lieki sevi nenodarbinot un nesatraucot. Katru otro dienu dzīvojās mūziķa Luija Fonteina klubā, domāja par iespējām kaut kad tālākā nākotnē studēt reklāmu. Tuvākajos plānos neietilpa arī vajadzība meklēt darbu. «Es nekad pa īstam nebiju strādājis,» viņš atzīstas.

Oskara mamma, kura ir audiologopēde, Latvijas Logopēdu savienības valdes priekšsēdētāja, reiz kādā konferencē uzklausīja rosinājumu studēt Kanādā. Viņa pati šo iespēju negrasījās izmantot, bet iedomājās, ka tā varētu būt piemērota dēlam. Oskars Baibas ideju uzklausīja un padomāja – kāpēc ne. Vispirms visa ģimene uz valsti pāri okeānam devās ekskursijā. Atgriežoties Latvijā, Oskars saprata, ka vēlas studēt reklāmu Humber koledžā. Nopirka biļeti un devās uz miljonu pilsētu Toronto.

«Pirmajā dienā nezināju, kur pa nakti palikšu. Es tur biju pilnīgi viens. Nevienu nepazinu,» atceras Oskars. Pašam vajadzēja izprast visas sadzīviskās lietas – kā iekāpt autobusā, kā atvērt bankas kontu, kā strādā telefona sistēma. Tas prasīja gana daudz laika. Un arī nervu. «Tas bija stresains laiks. Nekad nebiju viens dzīvojis, menedžējis savu naudu, kad vairs blakus nav mammas, kurai paprasīt piečuku.» Lai nopelnītu iztikai, paralēli studijām Oskars strādāja celtniecībā.

Sākumā viņš regulāri sazinājās ar ģimeni, draugiem. Fiziski dzīvoja Kanādā, bet ar prātu aizvien bija Latvijā, līdz vienā brīdī saprata, ka pats sevi grauj. Dzīve starp divām valstīm neļauj koncentrēties tam, ko dari konkrētajā brīdī. Nonākot krustcelēs, ir jāiet vai nu pa labi, vai pa kreisi, nevar iet pa vidu. Iepriekšējā dzīve ir jāpalaiž vaļā. «Vienam dzīvojot, man uzauga šausmīgi bieza āda. Tas palīdzēja tik labi iziet cauri skolai un tik labi pabeigt. Neslinkot un iet riktīgi uz priekšu,» viņš ir pārliecināts.

Tuvāks nekā draudzene

Pabeidzot koledžu, studenti Kanādā piedalās tādā kā gadatirgū. Izveido savu labāko darbu portfolio, tos ierodas apskatīt dažādu reklāmas aģentūru radošie direktori un saviem favorītiem piedāvā prakses vietas. Praksē koledžas beidzējs par simbolisku atalgojumu nostrādā pusgadu. Ja sevi labi parāda, viņam piedāvā ilgtermiņa līgumu.

Oskars saņēma prakses piedāvājumus no visām lielākajām Toronto reklāmas aģentūrām. «Nezināju īsti, ko darīt. Nebiju to gaidījis,» viņš ir atklāts. «Tajā pašā laikā mani studiju biedri varbūt vienu, divus piedāvājumus dabūja.»

Oskars izvēlējās pilnas slodzes darbu nelielā vietējā reklāmas aģentūrā, pārlecot pusgadu ilgajam prakses laikam.

Tomēr pēc astoņiem mazajā aģentūrā nostrādātiem mēnešiem Oskars nolēma kļūt par frīlanseru. Alga bija laba, bet trūka stabilitātes un karjeras veidošanas iespēju. Kādu dienu ar viņu sazinājās starptautiskās reklāmas aģentūras Saatchi&Saatchi kopiraiters Korijs Hansens (Cory Hansen), kurš meklēja kolēģi, ar ko strādāt tandēmā. Abi aizgāja iedzert aliņu, norunāja četras, piecas stundas un secināja, ka domas daudzos jautājumos sakrīt. Pēc trim dienām Oskars saņēma darba līgumu, un no tā laika abi strādā kopā un kopā arī kaļ nākotnes plānus. «Mēs ar Koriju esam bezmaz tuvāki nekā es ar savu draudzeni, jo ļoti garas stundas pavadām kopā, saprotam viens otru no pusvārda.»

Pērn – vien pēc trim reklāmā nostrādātiem gadiem – nāca milzu pārsteigums. Divas balvas pasaulē nozīmīgākajā reklāmas festivālā Cannes Lions. Žūrijas atzinību izpelnījās Korija un Oskara veidotās sociālās reklāmas kampaņai par geju un lesbiešu iznākšanu «no skapja» arī sporta pasaulē. Pārsteigums tāpēc, ka uz lauvu puiši paši cerēja ne ātrāk kā pēc gadiem sešiem, septiņiem. Katru gadu festivālam iesniedz vidēji 50 tūkstošus darbu. Tikai viens procents tiek virzīts uz finālu, un viens procents no tā saņem balvas. «Ja tu būtu aktieris, tad tas ir kā iegūt Oskaru,» viņš saka.

Uz apbalvošanas ceremoniju puiši gan neieradās. «Parasti dienu iepriekš privāti pasaka, ja esi uzvarētājs, lai vari aizlidot uz Kannām. Bet mūsu priekšnieks, kreatīvais direktors, nepacēla telefonu, kad viņam par to zvanīja. Domāja, ka kāds fake numurs vai kaut kā tā,» pasmaida Oskars.

Reklamēt zāli

«Kannu lauvu» saņemšana bija labs tramplīns turpmākajai karjerai. Par Oskaru un viņa kolēģi sāka interesēties daudz un dažādas reklāmas aģentūras. «Ir riktīgi patīkami, bet jābūt baigi uzmanīgam ar to, kādus izdari nākamos soļus. Uztaisi vienu nepareizu, un vari iesprūst vietā, kur vairs nebūs tik lielas iespējas darīt darbu, kas tev patiešām patīk un kam ir potenciāls pacelties internacionālā līmenī,» pamato Oskars. Par piemēru min piedāvājumu strādāt kompānijā, kas pārsvarā izstrādā reklāmas farmācijas biznesam. Nopelnīt var labi, bet izaugsme tai vietā arī apstājas. «Tas ir baigi sarežģīti. Tev piedāvā četrdesmit, piecdesmit tūkstošu lielu algas pielikumu, bet varbūt vajag turēties pie tā, ko pelni tagad, un iet uz iespējām (profesionālā ziņā). Tā nauda beigās tik un tā kaut kad atnāks.»

Tomēr novembrī Oskars un Korijs nolēma pamest Saatchi&Saatchi un pieņemt starptautiskās reklāmas aģentūras Grey darba piedāvājumu. 2018. gada Kannu festivālā startēja ar sociālo reklāmas kampaņu, kas pievērš uzmanību darba drošībai, un iekļuva divos šortlistos, kas jau arī ir gana liels panākums. Tas deva pārliecību, ka savu darbu dara pareizi un iepriekšējā gada panākums nebija tikai veiksme. «Līdz tam domājām, ka balvas varbūt bija tikai veiksme. Bet, kad nākamajā festivālā ar pilnīgi citu kampaņu, citu klientu un no citas aģentūras atkal sasniedzām to sarakstu, sapratām – laikam darām to lietu pareizi,» viņš dalās pārdomās.

Sociālās reklāmas kampaņas ir tikai maza daļa no pasūtījumiem. Oskara vārds redzams arī, piemēram, pie Toyota RAV4 reklāmas rullīšiem. Tagad viņš strādā pie projekta, kas reklamēs marihuānu – Kanāda to legalizēja rudenī. Zāles pīpēšana tur esot ļoti izplatīts netikums. Legalizēšana ļauj pelēko zonu padarīt caurspīdīgu. Produktam, ko tirgo veikalos, ir noteikti standarti, to vairs nemeklē pie slepeniem dīleriem, kuru piedāvājuma kvalitāte nevienam nav zināma. Iekasētie nodokļi dod ienākumus valsts kasē, daļu no tiem izlietos palīdzībai narkoatkarīgajiem. Veidojas audzētavas un ļoti daudz jaunu darbavietu. Un tā noteikti būs iespēja piesaistīt papildu tūristus, ieguvumus uzskaita Oskars, piebilstot, ka varbūt šis ceļš ejams arī Latvijai. Pats viņš marihuānu ir mēģinājis, tomēr tā nesaista: «Pat smarža riebjas.»

Jautāts, vai ir kāds tabu, kāds personīgais ētikas kodekss lietām, pie kuru reklamēšanas nekad nestrādātu, viņš atzīst: «Pēc morāles principiem man tādu produktu nav, ja vien tos reklamēt atļauj likums. Labākie projekti pasaulē ir skaļākie un skandalozākie. Ir interesanti ar tādiem strādāt. Bet es noteikti teiku nē lietām, kas man liedz augt.»

Ideāls no bērnības

Kopš bērnības Oskaram prātā palikusi Aldara reklāma, kurā «no pirts iznāca tie čuvaki» un izskanēja frāze: «Anton, alu dzersi?!» Kāpēc? Jau ieraugot reklāmu, pēc raksturīgajām krāsām – brūnās un zaļās – varēja zināt, kas tas būs par produktu. Šo principu Oskars izmanto arī savā darbā: «Mans uzdevums ir cilvēkam jau pirmajā sekundē, kad ierauga reklāmu, likt saprast, par ko tā būs. Lai nav jānogaida līdz beigām, kad parādīs logo. Tas ir diezgan grūti izdarāms. Kampaņai jāizvēlas konkrēta krāsu palete, līdzīgas filmēšanas vietas, līdzīgi apģērbti cilvēki. Mans uzdevums ir filmējot vai fotografējot redzēt, kādu gaismu vajag, kāds ir fons – pat līdz tādām detaļām, kādā krāsā būs puķes, vai pie krekla būs piespraude. No viena maza elementa piecpadsmit sekunžu reklāmā var mainīties tas, kā tu to redzi.»

Sākot savu karjeru, Oskars visu darīja pats. Tagad vada veselu pulku cilvēku, kuri mēģina izprast, ko mākslinieciskais direktors savā prātā iedomājies, un kā to izpildīt. Grūtākais ir izskaidrot savu vīziju. «Man patīk pašam darīt, bet vienā brīdī sapratu: ja pats darīsi, tikai tik daudz arī varēsi izdarīt, jo projektu ir tik daudz, ka laika visiem nepietiek. Grūtākais bija palaist to vaļā.»

Tomēr viņa darbs nav būt tikai vadītājam, tas ir gana radošs. «Mūsdienās tiec tik šausmīgi daudz bombardēts ar reklāmām, ka vajag atrast veidu, lai tavējā neizskatās tāpat kā viss pārējais, lai nepazūd tajos džungļos.» Novērojis, ka Latvijā reklāmas auditorija pārsvarā netiek izvēlēta selektīvi. «Šauj pa visiem kanāliem, un varbūt kaut kas pieķersies. Bet te to var atļauties – visā valstī ir tikai pusotrs miljons cilvēku. Mums Toronto vien ir sešarpus miljonu. Ja šeit iemet granātu, tā uzsprāgst un var visus paņemt,

Kanādā strādājam kā snaiperi – šaujam pa konkrētiem cilvēkiem.»

Ir reklāmas, ko rāda tikai hokeja starplaikos, tikai no rīta vai tikai vakaros, vai tikai pa dienas vidu, kad mājās ir mammas ar maziem bērniem. Citādi tiek sasniegts pretējais efekts – izveidojas naids pret reklāmu. «Mēs negribam rādīt astoņdesmit tūkstošu vērta Volvo reklāmu makšķerēšanas šova starplaikā, jo tad cilvēki teiks – kas tas par sūdu ir?» Stratēģiju, kādos informācijas kanālos, kādā laikā un vietā izvietot reklāmu, izstrādā Oskara kolēģi citos departamentos.

Lepna ģimene un draugi

Runājot par nākotnes plāniem, viņš atklāj, ka pāris gadu labprāt pastrādātu Eiropā, piemēram, Londonā vai Amsterdamā. Nav runa par to, ka vienā vai otrā pasaules daļā atšķirtos reklāmas industrijas kvalitāte. Tas tikai dos papildu pieredzi, iespējas papildināt portfolio. Līdz 30 gadu vecumam Oskars gribētu iesēsties radošā direktora krēslā – tas būtu labs lēciens karjerā. Un arī finansiālā ziņā. Taču lielāki ienākumi neesot galvenais: «Svarīgākais ir tas, ka paliec atpazīstams. Es, puisis no Latvijas, no mazas pilsētas Liepājas. Es, protams, nebūšu Porziņģis, kas Latvijas vārdu nes tik tālu pasaulē. Bet, ja reklāmas industrijā varu kaut ko sasniegt, tas ir diezgan patīkami. Ne tikai pašam, bet arī tāpēc, ka ģimene ir lepna. Un draugi.»

Nosaucot Zelta lauvas saņēmēju vārdus, pie Oskara vārda gan bija rakstīts Canada. Viņš atzīst, ka, no vienas puses, tas ir mazliet skumīgi, tomēr – latviešu vārds jau liecina par izcelsmi.

«Es tur esmu no 2011. gada, un, kad man prasa, kur man īsti ir mājas, saku – Kanādā.»

Pēc sešiem gadiem atkal atbraucot uz Latviju, lielākais pārsteigums bijis šejienes mazās algas un augstās cenas. Domājis, ka, ņemot to vērā, šeit viss būs ļoti lēti. Bet nē – aizej uz veikalu, iztērē 30 eiro un neko pat īsti nenopērc. Par to pašu naudu Toronto produktu pietiek tik, lai divām, trijām dienām vakariņas pagatavotu. «Nespēju saprast, kā cilvēki te var labi dzīvot,» viņš atzīst.

Otrs – kad pierasts pie burzmas, trokšņa, milzīgām mājām un mašīnu straumēm, šķiet, ka Latvijā viss ir tik mazs. «Ir sajūta, it kā uz laukiem būtu atbraucis. Izej cauri pilsētai, un neviena cilvēka nav. Pasēdi te, mājas pagalmā, un vispār nekādas skaņas nav. Vakarā paskaties zvaigznēs… Kapitāli īstenībā. Bet tajā pašā laikā – vai es varētu ilgi tā dzīvot tagad, kad esmu pieradis pie tās citas dzīves? Noteikti nē.»