Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms sarunas ar nu jau Latvijas lielākā novada vadītāju satiekamies uz jaunatklātās Ogres Centrālās bibliotēkas kāpnēm. Pa nedaudz zemāk esošo ielu nemitīgi plūst auto straume. Tāda veidojas arī šī saruna – par ilgtermiņa paliekošām vērtībām: dzīves principiem, filozofiju, straujo ikdienas ritējumu.
– Latvijā jūs pazīst kā Ogres mēru, kā cīņas meistaru. Bet kas ir Egils Helmanis ceļojumos, vietās, kur nenojauš, kas ir Latvija, Ogre, pašvaldība?
– Tā kā izvēlos ceļojumus, kas saistīti ar zināmu risku, uz valstīm, kurās nav tūristu iestaigātu taku, jo, manuprāt, standarta tūrisms visu samaitā – nav iespējams iepazīt patieso dzīvi un cilvēkus viņu dabiskajā vidē, cenšos būt kā balta lapa. Uz brīdi es neesmu ne mērs, ne melnā josta. Tu esi tas, kas tu esi, pazemīgi ieklausies vidē, cilvēkos un iekļaujies tajā.
– Tas ir respekts pret vietējo kārtību?
– Jā, ja es, piemēram, esmu Afganistānā un tajā laikā ir ramadāns, tad es to ievēroju kopā ar vietējiem.
– Kādēļ jums ir nepieciešams šāds adrenalīns?
– Domāju, katram no mums ir vajadzīgs sava veida restarts. Jo cilvēkam ir tendence kā ripojošai sniega bumbai ikdienā aplipt ar statusiem, sasniegumiem, ieradumiem. Tāpēc, lai saglabātu skaidru skatu un zināmu pazemību pret apkārtējo pasauli, ik pa laikam ir nepieciešams šīs te aplipušās kārtas kaut uz brīdi notīrīt nost, jo tās traucē dzīvot, baudīt un uztvert dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā.
– Vai varētu būt tā, ka šī nepieciešamība rodas arī tādēļ, ka, ikdienā esot hierarhiskās attiecībās ar padotajiem, iekšējam līdzsvaram nepieciešams sajusties vidē, kurā pašam nav iespējams neko noteikt un nākas pakļauties iepriekš iedibinātai kārtībai?
– Protams, īpaši būtiski tas ir manā darbā, jo ir jāstrādā ar cilvēkiem un jāsaprot viņu domas, rūpes, arī sāpes. Piemēram, Tibetā cilvēki uzraksta savas lūgšanas uz karodziņiem, kurus sakar garās virtenēs. Tās var būt izkārtas uz takām, kalna pakājēs vai uz lauka. Ja tu šādu virteni savā ceļā sastopi, vietējo tradīcija neļauj kāpt tai pāri, bet vienīgi izlīst pa apakšu.
Tu nedrīksti kāpt pāri cita dvēselei, lūgšanai.
Šī tēze ir sastopama visās lielajās, senajās kultūrās. Indiāņiem, ja mazs bērns ar kāju pasper mežā nokritušu čiekuru, māte to noliek atpakaļ, tādējādi mācot bērnam, ka dabā, pasaulē visam jābūt savās vietās. Ir jāapzinās, ka tavi jaunievedumi pasaulē nedrīkst būt destruktīvi, kārtību graujoši.
– Vai būtu pareizi secināt, ka jūsu ceļojumi pasaulē ir saistīti arī ar garīgajiem meklējumiem?
– Pilnīgi noteikti. Iepazīstot dažādu tautu izturēšanos pret veciem ļaudīm, sievietēm, veidojas zināmi priekšstati, pieredze, kuru izvērtēt. Kulturāls cilvēks ne tikai nes savas tautas kultūru, bet arī atzīst un pieņem labo citās kultūrās.
– Tāpēc jūsu suņiem ir interesanti vārdi – Ošo un Sokrats?
– Filozofi, jā.
– Vai jums šie filozofi šķiet tuvi?
– Kaut kādā mērā viņi ir veidojuši manu skatījumu uz pasauli.
– Kādas vēl filozofiskas mācības veidojušas jūsu dzīves principus?
– Filozofija man ir tuva, esmu to studējis, arī psiholoģiju. Saistošs ir britu filozofa Bērtranda Rasela skatījums uz vēsturi, reliģiju, viņa domu gājiens – uz notiekošo raudzīties caur racionalitātes prizmu ar vēsu prātu, spēt saskatīt vēsturisko kopainu.
Piemēram, mūsdienās daudzi jauni cilvēki iesaistās varavīksnes revolūcijā, bet neviens nevar paredzēt, kādas būs sekas, ja šīs idejas tiks attīstītas skolās, stāstot par dzimumu maiņu un tamlīdzīgi, kāda veidosies mūsu pasaule. Raselam bija redzējums par vēsturisko norišu likumsakarībām, kas ir svarīgi, arī darot manu darbu, – saskatīt kopainu.
Jebkuram cilvēkam nepieciešama filozofija, lai izprastu savu esību, jo bez šā punkta nav iespējams virzīties uz priekšu.
– Psiholoģijas un filozofijas studijas bieži ir saistītas ar krasiem dzīves pagriezieniem.
– Manā gadījumā ne, jo vienmēr ir interesējis saturs. Forma bez satura vienmēr šķitusi pliekana, nepiepildīta. It visā, ar ko nodarbojos, esmu meklējis piepildījumu, mani nesaista tikai ārējais skaistums. Piemēram, cīņas māksla nedrīkst būt tikai skaista deja, bet ir jārod piepildījums ar zināmu saturu un jēgu. Arī tuvcīņā ir sava filozofija.
– Sun Dzi atziņas?
– Jā, bet es skatos arī uz fiziku. Piesaistīja mana skolotāja, tuvcīņas meistara Kadočņikova pieeja cīņu skatīt caur fizikas principiem, piemēram, enerģijas nezūdamības likumu, sviras-svārstu principu. Ir būtiski, lai vienu jomu dzīvē izkop pilnīgi, izproti, un tad to vari piemērot arī citos dzīves aspektos. Svarīgi izprast, kurā brīdī neiet ar spēku, bet izmantot pretinieka enerģiju.
Afgāņiem ir ļoti labs teiciens: dzīvo ar jēriem kā jērs un ar vilkiem kā vilks. Problēmas veidojas tad, ja tas tiek sajaukts.
Šo principu manā dzīvē ir mācījusi politika.
– Vai šis filozofiskais princips ir noteicis to, kā pieņemat lēmumus politikā? Vai varbūt otrādi – nepieciešamība pieņemt šādus lēmumus politikā ir ieviesusi šo principu jūsu dzīvē?
– Droši vien abējādi, jo cilvēku veido viss, ko viņš domā, dara, kur ceļo, ko ir piedzīvojis. Cilvēks ir vienots veselums. Pat vēl vairāk – tas veido tavu dzīvi, draugus un visu, kas tev apkārt. Manā dzīvē ir sanācis tā, ka ar katru gadu draugu kļūst aizvien mazāk. Draugu daudzums mainījies atkarībā no tā, kur dzīvoju, kas esmu, ar ko nodarbojos.
Pie uzklāta galda draugu vienmēr ir daudz.
Atceros laiku, kad biju domes priekšsēdētāja vietnieks – saņēmu ļoti daudz apsveikumu, uzmanības apliecinājumu. Bet, kad zaudēju šo amatu, pēkšņi cilvēku, kuri mani atceras, kļuva daudz mazāk.
Savulaik manu ikdienu veidoja cīņas māksla, tie bija mani audzēkņi, sabiedrotie, ar kuriem bija kopīgs dzīves skats un vērtības. Kopā nogāju kādu dzīves sadaļu…
– Un, mainoties apstākļiem, nomainījās arī cilvēki.
– Jā, tieši tā. Cilvēks ir īpašību un virzienu kopums.
– Arī pats savā dzīvē esat mainījies, mainījis izvēlētos virzienus. Kādēļ no uzņēmēja izlēmāt pārtapt par politiķi? Tā tomēr ir sfēra, kurā nav drošas veiksmes garantijas.
– Tas bija laiks, kad uz pasauli mēdzu skatīties daļēji caur uzņēmēja prizmu. Uzņēmējam ir svarīgi saskatīt iespējas un izmantot tās. Pilsēta tajā laikā bija ar milzīgu neizmantoto potenciālu. Nu, kaut vai viens aspekts: Ogre ir pilsēta starp divām upēm, blakus ir vairāki ezeri, bet nebija nevienas iekārtotas peldvietas, nevienas kāpnītes, pa kurām varētu ērti noiet līdz upei. Nemaz jau nerunājot par dabas takām vai labiekārtotiem objektiem, kas varētu piesaistīt tūristus.
Sapratu, ka es kā uzņēmējs nekādi nevaru to mainīt, vienlaikus apzinājos, ka šāda pilsētas vadības attieksme pret pilsētvidi būtiski ietekmē gan manas, gan citu uzņēmēju darbības iespējas un nākotnes izredzes, ogrēniešu dzīves kvalitāti.
Ogre faktiski bija kā slikti uzturēts Rīgas guļamrajons.
Tā kā biju uzņēmējdarbībā sasniedzis līmeni, kurš man nodrošināja zināmu neatkarību un pieņemamu dzīves kvalitāti, izlēmu mainīt darbošanās sfēru un doties politikā.
– Atskatoties uz paveikto, ko jūs būtu darījis citādāk?
– (Pārdomu pauze.) Bieži vien ceļu uz risinājumu norāda eksperti, savas jomas speciālisti, kuriem uzticamies, bet ne vienmēr viņu pieņemtie lēmumi bijuši veiksmīgi. Piemēram, piekrītot ekspertu slēdzienam, centrālā gājēju tuneļa liftu izbūvējām vienā no ejām, daļēji to aizšķērsojot. Šobrīd atskatoties, bija jāpieņem lēmums mainīt projektētāju un lifts jāizbūvē jau esošajā gruntī, neaizsedzot gājēju tuneli.
Ir situācija, kad bija jābūt stingrākam un jāpieņem lēmums ātrāk pārtraukt darba attiecības ar cilvēku, kurš pieļāva kļūdas un negatīvi ietekmēja kolektīva mikroklimatu. Sasniegumi un izaugsme ir iespējama tad, ja kopā strādājošie cilvēki spēj saskatīt vienotu kopējo virzienu un ir vērsti uz darbu, nevis kašķēšanos. Nedaudz banāli, bet kļūdas gadās visiem, kas dara.
– Jūsu konkurenti izteikuši pārmetumus par izšķērdību leģendārās kafejnīcas Pie zelta liepas restaurācijā un gājēju tilta būvniecībā. Vai šie pārmetumi tiešām ir pilnīgi nepamatoti?
– Viss tiek vērtēts pēc samērīguma principa un individuāliem izejas datiem. Acīmredzot mani konkurenti uz procesiem raugās no sava skatupunkta – šrota, kurā pārdod auto detaļas bez PVN. No viņu viedokļa, tas, ka tilta būvniecībā un Zelta liepas restaurācijā PVN tika maksāts, var likties izšķērdīgi. Bet tā nemaz nav, valstī PVN ir jāmaksā. Lai to saprastu, viņiem sava iekšējā pozīcija būtu jāmaina.
– Ir tik daudz mainīgo – mainās draugi, izaicinājumi darbā, veiksmes un kļūdas, bet ir arī nemainīgas vērtības. Ģimene?
– Protams. Primāro izpratni sniedz vecāki, tas, kā tēvs izturas pret māti un otrādi. Un, lai kādās cīņās tu piedalies – vai tas ir rings vai politiskās cīņas –, tu vienmēr atgriezies pie ģimenes. Ir svarīgi, lai ir kas tāds, kur esi pieņemts, neatkarīgi no tā, vai esi virsotnē vai pašā lejā, zemākajā punktā. Man ir ļoti paveicies, ka man ir tāda ģimene, jo laikā, kad iesaistījos politikā, pat neapjautu, ka īstās cīņas bez noteikumiem notiek nevis ringā, bet politikā. Sportā cīņas bez noteikumiem ir tikai bērna šļupsti. (Smaida.)
Kad politiskās konkurences dēļ tiku iesūdzēts un mani tiesāja, tad, apzinoties šo netaisnību, skaidri apjautu, ka nekad savā dzīvē negribētu netaisnīgi izmantot savu varu.
Tomēr jāatzīst, ka arī šā politiskā pasūtījuma tiesvedības pieredze mani veidoja, tie tomēr bija divpadsmit gadi. Bet vispār – mana ģimene ir tas, kas ir tikai mans, un es negribētu detaļās par to runāt publiski.
– Tomēr tagad tas ir beidzies, esat attaisnots arī augstākajā tiesu instancē.
– Jā, esmu savam advokātam Saulvedim Vārpiņam ļoti pateicīgs, jo bez viņa racionālās pieejas man būtu daudz grūtāk. Tagad man ir iespēja – iet atriebības ceļu, bet es apzinos, ka tas mani nīcinātu ārā, iztukšotu. Apziņa, ka esi piedzīvojis tik lielu netaisnību, liek saprast, ka tu to nepieļausi nekur un ne pret vienu citu.
Mana pieeja vienmēr bijusi tāda, ka enerģija ir jāvelta kaut kam pozitīvam, ko var sasniegt – piesaistīt finansējumu, īstenot projektus. Ir jāapzinās, ka enerģijas mums katram ir tik daudz, cik ir. Un ir svarīgi, kam tu to velti.
– Ņemot vērā lielo aizņemtību un zinot, ka būtiska enerģijas deva ir jāvelta attiecībām, kāds tad ir veiksmīgu attiecību noslēpums?
– Tas ir ļoti individuāli, cilvēku vajadzības, vēlmes, intereses un vājības ir tik atšķirīgas. Piemēram, brīžos, kad esmu patiesi apbēdināts vai skumjš, man vajag būt pilnīgi vienam. Ir svarīgi, lai sieviete spēj sajust, kurā brīdī apskaut, kurā brīdī atstāt vienu.
Mēs, vīrieši, gribam paši tikt pāri savām problēmām, sievietei tas ir jāļauj.
– Vai jums nešķiet, ka ir iestājies liels disbalanss starp vīrišķo un sievišķo pasaules izpratni?
– Jā, tā robeža lēnām izirst. Manuprāt, ir jābūt citādi. Brīžiem jūtos kā vecs veterāns. Esmu daudzus gadus vadījis tuvcīņas skolu, un mana galvenā motivācija bijusi dot iespēju puikām izaugt kā puikām, diemžēl ļoti daudzi patlaban aug nepilnās ģimenēs, un viņiem nav pat teorētisku iespēju fiziski apjaust, kāda ir tēva un vīrieša loma.
Šo iespēju – vīrišķo pieredzi – esmu centies sniegt. Un problēmas nav tikai ģimenēs. Arī skolās vairāk nekā deviņdesmit procenti skolotāju ir sievietes, bet visam būtu jābūt līdzsvarā.
– Kas, jūsuprāt, ir vīrišķība?
– Atbildības sajūta. Tā nav muskuļu masa, cik tu vari izspiest no krūtīm vai atspiesties, tā ir atbildības uzņemšanās par sevi, savu rīcību, sievieti, ģimeni. Lai vīrišķību sasniegtu un tā nebūtu kā smaga nasta, pie tā ir neatlaidīgi jāstrādā.
– Un kas tādā gadījumā ir sievišķība?
– Sievišķīga sieviete sniedz vīrietim to, ko viņš vēlas. (Smaida.) Un, protams, otrādi.
– Ceļojot ir iespēja novērtēt sievietes ārpus Latvijas robežām. Kādas ir atšķirīgās iezīmes?
– Nav būtiski, vai sieviete ir latviete, pakistāniete vai amerikāniete, svarīgi, lai sieviete saglabātu un izkoptu savu sievišķīgo smalkumu.
Uzskatu, ka sieviete caur sievišķīgo prizmu spēj sasniegt daudz vairāk nekā nometot to malā.
– Tuvcīņu mēdz apmeklēt arī sievietes.
– Vienmēr esmu mēģinājis viņas atrunāt. Viss, ko mēs darām, veido mūsu prātu.
– Kas sagādā lielāko baudu jūsu prātam?
– Padarīta darba sajūta. Pārnākot mājās pēc kārtīga treniņa, kurā esi darbojies ar atdevi, kad zini, ka neesi nohaltūrējis, ir gandarījums. Tāpat arī darbs domē, kad vari redzēt, kā pilsēta mainās, kļūst labāka, sakoptāka.
– Izklausās, ka visu, kas uzbūvēts, izdarīts Ogrē, pielīdzināt savam personīgajam treniņam?
– Tā ir. Viss, kas izdarīts, ir kā personības treniņš. Redzēt sava darba augļus ir milzīgs gandarījums un personību formējošs guvums. Es to pat salīdzinātu ar zināmu reliģisku pārliecību, vēlmi padarīt savu pasaules daļu labāku.
– Esat iepazinis daudz reliģiju. Kā nonācāt līdz kristietībai?
– Laikā, kad mana pasaule bruka, mani netaisni apsūdzēja. Modos naktī no murga, kurā atrodos tiesā un mēģinu izmisīgi pārliecināt par savu nevainīgumu. Tā ir smaga sajūta. Tu ej kā pret sienu, jo skaidri zini, ka fakti ir izdomāti, tiesa pieņem netaisnīgus lēmumus.
Mana veselība šajos gados tika sadragāta. Senāk treniņu nometnēs biedri mani bija iesaukuši par Lelli, jo spēju zibenīgi iemigt pat pie visskaļākajiem trokšņiem, pēc vissmagākās treniņu dienas. No tā visa gandrīz nekas nav atlicis. Tāpēc pienāca brīdis, kad meklēju atbalsta punktu, glābēju.
Var izklausīties skaļi, bet spēju asociēties ar Kristu, ko sit krustā un kas izdzīvo to.
Tiesu vara mani piesit krustā. Paldies Dievam – Augstākā tiesa to visu spēja saredzēt citādi. Divējādās nozīmēs augstākā. Mani attaisnoja.
– Vai nesenā, plašu rezonansi izraisījusī Ogres tilta izgaismošana Ungārijas karoga krāsās ir veids, kā publiski aicināt aizdomāties par tradicionālo jautājumu atstāšanu novārtā un nonivelēšanu?
– Jā, var teikt arī tā. Viss, ko patlaban baudām kā Eiropas kultūras mantojumu, viss, ko saucam par ekonomisko izaugsmi, ir gadu simtos, arī pēdējos gadu desmitos, sasniegts sabiedrībā, kurā noteicošas ir tādas vērtības kā tradicionāla ģimene, darba mīlestība, paaudžu pārmantojamība un klasiska izglītība. Tās ir patiesās Eiropas vērtības, un ļoti žēl, ka Eiropas Savienība bieži no tām novirzās.
Vēsture arī rāda, ka visi sociālie eksperimenti, kas tiecas radikāli mainīt sabiedrības gadu simtos pārbaudītās vērtības un attiecību modeļus, beidzas ar krahu un traģiskām sekām, daļu no kurām piedzīvojam vēl šodien.
Tieši tāpat kā seksuāli citādi orientētajiem ir tiesības uz savu dzīvesveidu un izvēlēm, arī tradicionālajai sabiedrības daļai tādas ir.
Tajā skaitā tiesības izvēlēties, kā audzināt un izglītot savus bērnus. Tādēļ prioritāte ir un paliek tās sabiedrības daļas viedoklis, kura radīs pēcnācējus un turpinās mūsu valsts eksistenci.
– Kādas ir jūsu tālākās ambīcijas? Saeima, Ministru kabinets?
– Nē, manas ambīcijas saistās ar vietu, kur es dzīvoju. Vēlos turpināt Ogres pilsētas attīstību, vēlos, lai Ikšķiles iedzīvotāji justu pozitīvas pārmaiņas.
Lielvārde ir latviska pilsēta ar savu vēsturi, tā sen ir pelnījusi, lai būtu kārtīga saimnieka rokās.
Ir vairākas vīzijas – Ogres sanatorijā izveidot SPA ar vairākām pirtīm, Tautas nama labiekārtošana, gājēju ielas turpināšana – vīzijas, kuras es vēlos realizēt. Kad tās īstenošu, būšu gatavs noiet no politiskās skatuves.
– Tilts pāri Daugavai būs?
– Nebūs. Vēlos Ogri veidot kā kūrortu, bet kā kūrortu pašiem Ogres novada iedzīvotājiem, kā ērtu mājvietu, nevis tikai kā galamērķi tūristiem, kurā vietējiem atvēlēta vienīgi apkalpojošā personāla loma.
Kad ziemā Ogre kļuva par neoficiālu Ziemassvētku galvaspilsētu un tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas brauca priecāties par rotājumiem, tas man kļuva par zināmu simbolu manai pieejai politikā – plaša pieredze un spējīga, uzticama komanda. Ceļojumos biju daudz vērtējis izrotātās Eiropas pilsētas, ar minēto pieredzi un savu prasmīgo komandu radījām Ziemassvētku brīnumu. Tu veido politiku, un politika veido tevi, un manu ambīciju robežas ir mana novada robežas.
