Ņikitas Hruščova bērnu likteņi

Ņikitam Hruščovam bija tikai 20 gadi, kad viņš apprecējās pirmo reizi. Ar gada starpību pasaulē nāk meita Jūlija un dēls Leonīds. Abi ir pavisam mazi, kad viņu māte saslimst ar tīfu un mirst… Par bērniem gādā nelaiķes māsa, taču tas ir tikai pagaidām, iekams tēvs nokārtos savu dzīvi. Ir Hruščova dzīvesstāsti, kuros minēts, ka viņš pāris mēnešus bijis precējies ar kādu vientuļo māti, taču oficiālajā biogrāfijā norādītas divas sievas. Ar Ņinu viņš ir kopā no 1924. gada līdz pat aiziešanai mūžībā, kaut gan oficiāli savas attiecības abi reģistrē tikai 1965. gadā. Tad, kad Hruščovu sazvērējušies līdzgaitnieki atstādina no visiem amatiem.

Jūlija Hruščova (1916–1981)

Hruščova vecākajai meitai Jūlijai ir astoņi gadi, kad viņa ar brāli pārceļas uz dzīvi pie tēva un viņa dzīvesbiedres Ņinas, politekonomijas pasniedzējas partijas skolā. Pretēji brālim, meitene pamāti pieņem. Jūlija tik ļoti atšķiras no Leonīda itin visā! Klusa, centīga, paklausīga, allaž labprātāk paiet maliņā, lai nekristu acīs. Pelēkā pele – tā par viņu reizēm saka. Jūlija sapņo kļūt par arhitekti, un arī cenšas sapni īstenot. Viņa iestājas augstskolā, bet ieceres izjauc slimība. Jūlija saslimst ar tuberkulozi, ārstēšanās ir sekmīga, bet ļoti ilga, un viņai nākas augstskolu pamest.

Tad jau tēvs ir augstos amatos, ģimene ir materiāli nodrošināta, taču Jūlija, tāpat kā citi Hruščova bērni, nedzīvo dīkā, bet mācās un strādā. Viņa apgūst pilnīgi citu profesiju un strādā par laboranti ķīmijas laboratorijā. Kopā ar tēvu, kurš tiek norīkots darbā Ukrainā, pārceļas uz Kijevu un tur arī paliek uz dzīvi. Apprecas ar Kijevas operas direktoru, abi dzīvo sirsnībā un saticībā, bet bērnu laulībā nav. Jūlija piedzīvo laiku, kad tēvs ir pirmā persona valstī, pēc tam viņa gāšanu, vecumdienas VDK uzraudzībā un bēres. Hruščova vecākā meita tēvu pārdzīvo vien desmit gadus – 1981. gadā, tikai 65 gadu vecumā, Jūlija aiziet mūžībā.

Leonīds Hruščovs (1917–1943)

Cik māsa rāma, tik brālis – vētrains. Leonīds kopš mazām dienām rīkojas pēc sava prāta, viņam allaž ir gana daudz dūšas pastāvēt par savu viedokli, pat ja tas nesakrīt ar vairumu un draud ar milzu nepatikšanām. Zinātāji teic, ka pēc kara Hruščovs neesot pieminējis vecāko dēlu, vien reiz kādā ģimenes saietā pēkšņi smeldzīgi noteicis: «Leonīds, ak, kāds gan vējgrābslis viņš bija! Bet tik ļoti savējais…»

Leonīds netika lutināts. Kaut arī partijas činavnieka dēls, viņš, tāpat kā tēvs jaunībā, arī kādu laiku strādāja fabrikā. Ģimenē saglabājušies stāsti, cik vieglprātīgais Leonīds bijis izpalīdzīgs. Viņš gan atdevis savas drēbes draugiem un paziņām, kam to trūcis, gan varējis atvest uz mājām paēst veselu baru izsalkušo.

Dzīves svinētājs un siržu lauzējs jau kopš laikiem, kad pamanīja, cik daudz skaistu meiteņu dzīvo līdzās.

Reiz vēlā vakarā viņš esot pārsteidzis tēvu, pārnākot mājās ar pudeli un paziņojot, ka ir iemesls abiem kopā iedzert. Uz Hruščova neizpratnes pilno jautājumu, dēls līksmi atbildējis – tēvs, tu tagad esi vectētiņš! Piebildīsim, ka tobrīd Leonīdam bija vien astoņpadsmit, un viņa dēla mātei – tikpat. Esfira Etingere bija izcila skaistule, slavena aviokonstruktora meita. Leonīds gribējis viņu apprecēt, bet tēvs esot to aizliedzis, kaut gan mazdēlu atzinis un zēnam tika Hruščova uzvārds. Jaunie vecāki nepalika kopā, viņu attiecības izčākstēja, taču Leonīds esot apciemojis dēlu, kuru nosauca par Juriju, un arī palīdzējis finansiāli.

Uzreiz izstāstīsim, kas notika ar Hruščova vecāko mazdēlu. Vecvecākus pirmo reizi Jurijs satika, kad viņam bija jau 12 gadi, un turpmāk viņš ticis laipni uzņemts Hruščova ģimenē. Jurijs iestājās Gaisa spēku inženierzinātņu akadēmijā, kļuva par lidotāju izmēģinātāju. Apkārtējo cieņu viņš izpelnījās, jo nekad neizmantoja savu slaveno uzvārdu. 2003. gadā Jurijs Hruščovs gāja bojā autokatastrofā.

Tas, ka jaunos gados kļuvis par tēvu, neatturēja Leonīdu no dēkām un piedzīvojumiem, tomēr vienlaikus viņš mācījās aviācijas skolā par pilotu. Tur bija neizpratnē, ko gan jaunais Hruščovs atļaujas! Partijas bosa dēls nekautrējās paust, ka viņu neinteresē partijas vēsture, tāpēc šīs nodarbības topošais pilots neapmeklēja. Viņš aizgāja no komjauniešu sapulces ar vārdiem: «Apnikuši tie jūsu lozungi, labāk iešu ar moci pabraukt!» Viss beidzās ar to, ka Leonīdu izslēdza no komjaunatnes par biedru naudas nemaksāšanu. Tēvs centās vecāko dēlu vest pie prāta, baidoties, ka tas var slikti beigties, jo pat bez šādas rīcības arestēja un uz nometnēm aizsūtīja augstu vīru ģimenes locekļus.

Leonīds par brīdinājumiem tikai smējās.

Staļins allaž esot interesējies par Kremļa bērnu gaitām, bijis par tām labi informēts. Tā kādā reizē viņš Hruščovam teicis, ka Leonīdam ar viņa raksturu daudz piemērotāk būtu kļūt par militāro pilotu. Vai nu tā bija vai ne, bet Leonīds Hruščovs patiesi no civilā pilota pārkvalificējās par militāro, kaut gan pat armijas režīms nespēja mazināt viņa brīvdomātāja garu un nepārtrauca arī kaislīgus romānus. Viens no tiem ar aktrisi Rozu Treivas beidzās ar oficiāla dokumenta – laulības apliecības – noformēšanu. Rozas tēva brālis bija partijas funkcionārs, kurš tikai pāris mēnešus pirms laulībām bija arestēts kā kontrrevolucionārs un nošauts. Kad Hruščovs uzzināja, ko izdarījis vecākais dēls, viņš izmantoja savu ietekmi, lai šo laulību anulētu. Un atkal vēsture atkārtojas – it kā nepaklausīgais dēls šīs attiecības pārtrauc.

Tomēr drīz vien viņam ir jauna mīļotā. Leonīdam patika fotografēt, jo īpaši sievietes, taču kopš iepazīšanās ar Ļubovu Sizihu pilota albumā ir tikai viņas portreti. Ļubova ir vairākus gadus vecāka šķirtene un dēla mamma. Taču daudz būtiskāk – viņa nodarbojas ar izpletņlēkšanu un ir instruktore avioklubā. Tur Ļubova arī iepazīstas ar Leonīdu, kurš piedāvā jauno sievieti aizvest uz mājām, un kopš tā vakara abi ir kopā. Šoreiz ar dēla izvēli tēvs ir mierā, jaunie cilvēki apprecas, un 1940. gadā pārim piedzimst meita. Jaunie vecāki vēlas mazo saukt par Jolandu, bet Ņikitas Hruščova māte ir tik sašutusi par vārdu, ka viņi piekāpjas – lai būtu Jūlija! Tāds pat vārds, kā atceramies, ģimenē jau ir – tā sauc Leonīda māsu. 

Un tad sākas karš… Leonīds dodas karot, drīz vien viņa bumbvedēju notriec, par laimi, izpletnis piezemējas neitrālajā teritorijā un viņu izdodas izglābt. Taču kāja ir tik smagi cietusi, ka hospitālī to grasās amputēt. Puisis paziņo – ja kāds nāks man klāt, es nošaušos! Ārsti apspriežas un nolemj nogaidīt, varbūt tiešām jaunais organisms izrādīsies spēcīgāks par gangrēnas risku. Un patiesi – jaunais Hruščovs atveseļojas. Kamēr ievainotais lidotājs ārstējas, atsākas uzdzīve un romāni ar lozungu: šodien esam uz zemes, bet varbūt rīt jau zem zemes! Dzīva ir leģenda, ka reiz kompānijā dzērumā sākuši lielīties, kurš prot precīzāk šaut. Kāds jūrnieks provocējis Hruščovu, sak, ja jau tu tāds snaiperis, tad sašauj man uz galvas uzliktu pudeli! Kad Leonīds trāpījis pudeles kaklā, jūrnieks neliecies mierā, lai trāpot precīzāk, pa vidu pudelei. Nākamā lode trāpījusi jūrniekam pierē… Dokumentu par šādu notikumu ar letālu iznākumu nav, un radinieki uzskatīja, ka šo stāstu varēja izdomāt pats Leonīds, lai veiksmīgi tiktu vaļā no kāda ieilguša romāna, sak, tāpēc man tagad no tavas dzīves jāpazūd. Ir, kas uzskata – tā bija, bet iejaucās un pēdas dzēsa gādīgais tēvs, ietekmīgais Hruščovs.

Lai vai kā tur bija, bet izveseļojies vecākais leitnants atgriežas ierindā, turklāt saņem rīkojumu no bumbvedēja pārsēsties uz iznīcinātāju. Laika apgūt jauno lidmašīnu 26 gadus jaunajam pilotam ir maz, jo stāvoklis frontē ir šausmīgs. 1943. gada 11. martā viņš kopā ar grupu iznīcinātāju dodas kārtējā lidojumā.

Izraisās gaisa kauja, kuras laikā viens no kolēģiem redz, kā Hruščova lidmašīna, sadaloties gabalos, krīt.

Ņikita Hruščovs saņem ziņu, ka vecākais dēls nav atgriezies no kaujas uzdevuma. Daudzus gadus vēlāk, lai ietekmētu politiķa karjeru, ap šo faktu tiks vērpts stāstu, ka Leonīds neesot gājis bojā, bet izlēcis ar izpletni, nonācis gūstā un sadarbojies ar fašistiem, pēc Staļina pavēles izzagts no gūsta un pēcāk Maskavā nošauts…

Drīz pēc Leonīda bojāejas apcietina viņa sievu, apvainojot… spiegošanā! Ļubovas dēls nonāk bērnunamā, bet viņas un Leonīda meitu Jūliju turpmāk audzina Ņikitas Hruščova ģimene.

Vispirms Ļubovu aizsūta uz nometni, bet pēc pieciem tur izciestiem gadiem seko astoņi gadi izsūtījumā Kazahijā. Viņu atbrīvo tikai 1956.gadā, bet Ļubova paliek dzīvot Kazahijā, Karagandā. Vēl pēc gada viņa beidzot satiek meitu. Tas notiek tā: «Ņina Petrovna (Hruščova sieva – red.) uzrakstīja, ka es varu atbraukt un satikties ar meitu. Jūlija atvēra durvis, un pirmais, ko viņai teicu: «Cik tu esi līdzīga tēvam!» Mums uzreiz izveidojās siltas, tuvas attiecības. Pēc kāda laika man izdevās atrast arī dēlu, kuram tad jau bija 25 gadi.» Tikai aizejot pensijā, Hruščova vedekla atgriežas dzimtajā Kijevā, kur dzīvo viņas dēls. Par spīti nometnē un izsūtījumā izciestajam, Ļubova nodzīvo apbrīnojami garu mūžu – 101 gadu –, līdz pēdējai dienai saglabājot skaidru prātu un sniedzot pa retai intervijai. Uz žurnālistu jautājumu, vai tad varenais vīratēvs nevarēja viņu izglābt no aresta, sirmgalve atbildēja, ka tolaik tas nebija iespējams un ne viena vien Staļinam tuvu stāvoša partijnieka sieva atradās gulaga nometnē. Savukārt jautāta par ilgā mūža recepti, viņa atbildēja: «Es nekad ne uz vienu neesmu turējusi ļaunu prātu, kaut liktenis man nav bijis viegls…»

Mirusī cerība

Hruščovu ģimenē auga gan meita un dēls no Ņikitas pirmās laulības, gan viņa un Ņinas laulībā dzimušie bērni, gan bojāgājušā vecākā dēla meita. Pirmo kopīgo meitiņu vecāki nosauc par Nadeždu, par cerību, diemžēl viņa mirst pavisam maziņa. Pēc tam ģimeni cits pēc cita papildina Rada, Sergejs un Jeļena.

Jeļena Hruščova (1937–1972)

Arī jaunākā meita Jeļena nodzīvo vien 35 gadus… Jau kopš bērnības meitenes dzīve ir cīņa ar neārstējamu slimību. Tā ir sistemātiskā sarkanā vilkēde – hroniska autoimūna saslimšana, kad cilvēka imūnsistēma kļūdaini vēršas pret savu ķermeni, skarot jebkuru orgānu, īpaši ādu, locītavas, sirdi, asinis un centrālo nervu sistēmu.

Kā atcerējās Hruščova miesassargi, Jeļena bija ļoti trausla, ēda izteikti maz, reizēm viņas brokastis veidoja viena plāna desas šķēlīte.

Visi Hruščovu bērni nebija izlutināti dīkdieņi, kas izmanto varenā tēva vārdu, un arī Jeļena, spītējot veselības problēmām, pabeidza augstskolu, strādāja un apprecējās.

Tomēr slimība izrādījās stiprāka – Jeļena nomira gadu pēc tēva.

Rada Adžubeja (1929–2016)

Pretēji jaunākajai māsai vecākā Rada nodzīvoja garu, piepildītu mūžu. Viņa piedzima Kijevā un tur laikā, kad tēvs bija Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs, ar zelta medaļu pabeidza skolu. Universitātē gan iestājās Maskavā – sākumā studēja filoloģiju, bet tad pārdomāja un turpināja mācības žurnālistikā.

Šis solis bija liktenīgs arī privātajā dzīvē, jo Radas kursabiedru pulkā bija arī Aleksejs Adžubejs. Piecus gadus vecāks, šarmants puisis, kurš žurnālistos iestājies pēc tam, kad jau ieguvis aktiera diplomu, tomēr nolēmis dzīvi nesaistīt ar teātri. Kamēr mācījās par aktieri, Adžubejs apprecēja citu studenti, vēlāk populāro aktrisi Irinu Skobcevu. Tomēr studentu laulība ātri tika šķirta, un katrs aizgāja savu ceļu. (Skobcevas slavenākā loma ir Elēna vērienīgajā filmā Karš un miers, ko uzņēma aktrises vīrs Sergejs Bondarčuks.) Studējot otro reizi, Adžubejs atkal apprecējās, un par viņa sievu kļuva Rada Hruščova. Tas notika gadā, kad Ņikitu Hruščovu no Ukrainas pārcēla uz Maskavu – viņš kļuva par pilsētas un Maskavas apgabala partijas pirmo sekretāru. Paklausot vīram, Rada pārgāja viņa uzvārdā, jo Aleksejs uzskatīja – viss jāsasniedz pašiem, nav jāizmanto Hruščova ietekme.

Tomēr no tā viņam izvairīties neizdevās. Hruščovs, kļuvis par ietekmīgāko cilvēku valstī, veicināja znota karjeru. Adžubejs kļuva par galveno redaktoru vispirms avīzē Комсомольскaя правдa, pēcāk – Известия. Kad Hruščova varas laiks beidzās, amatu zaudēja arī Adžubejs. Tomēr kolēģi atmiņās redaktoru slavē – par izdomu, drosmi, neordināriem risinājumiem, prasmi iedvesmot kolēģus. Arī pēc krišanas nežēlastībā bijušais galvenais redaktors palika žurnālistikā – viņam atvēlēja necilu amatu nepopulārā avīzē.

Savukārt Hruščova meita Rada visu aktīvo darba dzīvi – 50 gadus – aizvadīja žurnālā Наука и жизнь. Viņa tā medicīnas un bioloģijas nodaļā sāka strādāt pēc pirmā dēla piedzimšanas. Sapratusi, ka pietrūkst zināšanu, lai perfekti veiktu darbu, Rada neklātienē otro reizi pabeidza augstskolu – studēja bioloģiju. Turklāt pēc vecākā dēla Ņikitas viņai piedzima vēl divi dēli – Aleksejs un Ivans. Arī pēc tēva atstādināšanas Rada turpināja darbu žurnālā.

Valda viedoklis, ka Hruščovs varas pārņēmējam Brežņevam īpaši lūdzis nevērsties pret viņa bērniem, un tas to esot apsolījis.

Turklāt pat pašiem dedzīgākajiem Hruščova pretiniekiem neesot bijis iemesla, lai vērstos pret Radu. Jo savu darbu viņa veikusi nevainojami, saskarsmē bijusi taktiska, pat kautrīga, un nekad nav izrādījusi kaut mazāko interesi par iesaistīšanos varas spēlēs. Viņas dzīves pamatvērtības veidojis darbs un ģimene. Adžubeju dēli saņēma labu izglītību, ilgu laiku strādāja un dzīvoja arī ārzemēs. Diemžēl Radai nācās apglabāt gan vīru, gan vecāko dēlu Ņikitu, ekonomikas zinātņu kandidātu, kurš uzrakstīja arī grāmatu par sava vectēva politiku. Kad mūža izskaņā Radai tik ļoti pasliktinājās veselība, ka viņa vairs nespēja paiet, pie mātes no ārzemēm atgriezās vidējais dēls Aleksejs. Jaunākais Ivans turpināja strādāt Hārvarda Universitātes Medicīnas fakultātē.

Sergejs Hruščovs (1935)

Vienīgais Hruščova bērns, kurš joprojām var dalīties atmiņās par savu leģendāro tēvu…

Iespējams, ka Sergeja rakstura veidošanu ietekmēja notikums sešu gadu vecumā, kura rezultātā – gūžas kaula lūzums… Zēnam nācās gadu pavadīt ģipsī. Un vēl viņš centās līdzināties čaklajai, zinātkārajai Radai – tāpat kā māsa pabeidz skolu ar zelta medaļu, ir izcils students. Sergejam ir 20 gadi, kad tēvs nokļūst varas virsotnē. Tomēr jaunā cilvēka dzīvesveidu tas nemaina, viņš turpina tik aizrautīgi mācīties, ka līdz ar augstskolas diplomu saņem izcilu darba piedāvājumu. Sergejs nonāk īpašā konstruktoru birojā, kurš izstrādā tehniku lidojumiem kosmosā. Tur viņš piedalās kosmisko kuģu nosēšanās sistēmu izveidē, izstrādā ballistisko raķešu projektus. Saņem augstus padomju apbalvojumus, kļūst par tehnisko zinātņu doktoru, pasniedzēju augstskolā, turpina darbu konstruktoru birojā, vārdu sakot – viņš strādā no sirds, un karjera ir izdevusies. Kad tēvs pret savu gribu kļūst par pensionāru, tieši Sergejs esot viņu mudinājis rakstīt memuārus un palīdzējis to tapšanā.

Sergejam Hruščovam ir 56 gadi, kad sabrūk PSRS, un viņu uzaicina lasīt lekcijas ASV par aukstā kara vēsturi.

Viņš itin kā sāk dzīvot otru dzīvi – no inženiera konstruktora pārkvalificējas par politologu, publicistu. Paliek dzīvot Amerikā, kļūst par ASV pilsoni, strādā Brauna Universitātē, dzīvo Providensā, vienā no vecākajām ASV pilsētām, raksta grāmatas un reizēm apciemo Krieviju.

Šogad janvārī Maskavu pāršalca ziņa, ka savā dzīvoklī mirusi atrasta 85 gadus vecā Gaļina Šumova. Kāpēc par viņu tik daudz rakstīja? Jo Gaļina pirms daudziem gadiem bija Sergeja Hruščova sieva. Zinātnieks steigšus apprecējās otrreiz – šķirtene Olga ar dēlu un meitu dzīvoja Dušanbē un nu nokļuva Maskavā. Taču arī šīs attiecības izira, jo Sergejs iemīlējās… Olgas labākajā draudzenē. Valentīna kļuva par Hruščova trešo sievu un kopā ar viņu pārcēlās uz dzīvi Amerikā.

Jūlija Hruščova (1940–2017)

Mazmeita un meita vienlaikus – tā par viņu mēdz teikt. Jūlija ir Ņikitas Hruščova vecākā dēla Leonīda meita, kura pēc tēva bojāejas un mātes aresta auga vectēva ģimenē. Viņa bija vien trīs gadus jaunāka par Hruščovu meitu Jeļenu. Kad 16 gadu vecumā meitene grasījās stāties komjaunatnē, lai pareizi aizpildītu anketu, viņai izstāstīja patiesību. Tad Jūlija uzzināja, ka cilvēki, kurus viņa uzskatīja par saviem vecākiem, patiesībā ir vecvecāki. Drīz pēc tam Jūlija iepazinās ar māti, kas beidzot drīkstēja atbraukt uz Maskavu. Kaut abu attiecības izveidojās sirsnīgas, visu mūžu par tēvu un māti viņa turpināja saukt Ņikitu un Ņinu Hruščovus, un savas tantes un onkuli uzskatīja par māsām un brāli.

Kad pienāca laiks stāties augstskolā, Jūlija izvēlējās to pašu profesiju, ko Rada, proti, žurnālistiku. Kādā intervijā viņa atzina: «Tēvs neatbalstīja manu izvēli, bet es nepiekāpos. Ilgu laiku nostrādāju ziņu aģentūrā Новости un pievīlos žurnālistikā. Godīgi runājot, man apnika melot. Aizgāju strādāt uz teātri par literārās daļas vadītāju, un tur ar prieku pavadīju garus gadus.»

Savu meitu viņa nosauca par Ņinu – tās sievietes vārdā, kas pēc radurakstiem bija vectēva sieva, bet pēc būtības – mamma.

Jūlija ļoti pārdzīvoja, kad presē parādījās nievājošas publikācijas par Ņikitu Hruščovu.

Meitai allaž atgādinājusi, lai atceras, kā 1971. gada 1. septembrī, mazās Ņinas pirmajā skolas dienā, piezvanījis vecvectēvs, lai apsveiktu ar darba dzīves sākšanos. Jau pēc dažām dienām Ņikita Hruščovs piedzīvoja infarktu, nonāca slimnīcā un 11. septembrī aizgāja mūžībā. Viņam bija 77 gadi, un – kāda sagadīšanās – tādā pašā vecumā Jūlija Hruščova gāja bojā. Šķērsojot dzelzceļa sliedes, viņu notrieca vilciens…

Bet Jūlijas meita politoloģe Ņina Hruščova jau ilgus gadus dzīvo Ņujorkā, pasniedz universitātē propagandu. Dalās mātes stāstītajās atmiņās par slaveno ģimeni un smejas par dzīves ironiju: vecvectēvs solīja, ka 1980. gadā padomju tauta dzīvos komunismā, taču tā vietā PSRS sabruka un viņa, lūk, dzīvo Amerikā. Ar tēvoci, Sergeju Hruščovu, attiecības esot saspīlētas, jo abi sastrīdējušies par Krimu. Viņš esot Putina pusē, bet Ņina – Ukrainas.