Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veikalā nonācu, kā lai pasaka, jau laimīgi apskurbis. No savas pirmās reizes Parīzē iespaidiem, no visiem laukiem, alejām, avēnijām, arkām, torņiem, dārziem, Sēnas un pudeles vīna, protams. Nepievēršot uzmanību tā franciskajai etiķetei un absolūti neko nenojaušot par tā iespējamo izcelsmi un radurakstiem, toreiz tas no kakliņa tika sūkts turpat centrā. Ir tur tāds Parīzes bohēmai radīts gājēju tiltiņš (saucas «Pont des Arts») ar soliņiem un hrestomātiski romantisku skatu uz «Ile de la Cite».
Pēc pirmās pudeles seko nākamā. Un nākamajai mēs parasti saņemamies drosmi, veikalu plauktos meklējot nu jau vairs ne kaut ko anonīmu.
«Vai jums ir «Pinot Noir»?» ar pašapmierinātu lepnumu sejā jautāju veikalniekam pēc tam, kad, krietnu brīdi pētījis etiķetes, vīnu ar šādu nosaukumu neatrodu. Nevarētu taču būt, ka «Pinot Noir», tas pats, kas slavenajā filmā «Sideways», visu romantiķu un bohēmas vīns, nebūtu atrodams tik šarmantā vīna bodē kā šī, pašā Parīzes centrā. Sapratis, ka viņa priekšā ir naivs iesācējs, saimnieks paved mani nostāk un šarmanti lauzītā angļu mēlē čukst, ka, šajā veikalā pārsvarā vispār esot tikai «Pinot Noir», bet, ka te, pie viņiem Francijā, ir «šambertāni», ir «šambolē-musiņjī», ir «volnē», ir «pomardi», ir parastie «borgoņ» jeb «Bourgogne», ir simtiem citu romantiski skanošu segvārdu, zem kuriem slēpjas šīs cēlais vīns, bet tikai ne «Pinot Noir». Nekad «Pinot Noir». «Pinot Noir», «mon cher ami,» esot tikai tūristiem.
Ar šādu elegantu izgāšanos savulaik sākās mana iepazīšanās ar Francijas vīniem, to «segvārdiem», vīna dārzu un etiķešu labirintiem. Man paveicās. Kā jau teicu, veikalnieks bija smalkjūtīgs, situācijas nopietnību pats nebiju spējīgs novērtēt, kā arī snobisku skatītāju apkārt toreiz īpaši daudz negadījās. Tieši tāpēc, vīna (ne) skatīšanai «no cepures» ir daži priekšnoteikumi, kurus vērts iegaumēt. Kas zina, aiztaupīsiet sev kādu neveiklu situāciju?
Pirmkārt, tā sauktie vecās pasaules jeb Francijas un Eiropas valstu vīni, to stili un kvalitātes līmeņi vēsturiski bijuši niansēti saistīti ar izcelsmes vietu. Šo vīnu etiķetes pārsvarā rotās ģeogrāfiskie – «Bourgogne» un «Medoc» Francijā, «Chianti» un Barolo Itālijā, «Rioja» un «Ribera del Duero» Spānijā un tā tālāk – nosaukumi. Gandrīz nekad vai tikai retos gadījumos vecās pasaules etiķetes jums atklās vīnogas, ko gatavojaties no konkrētās pudeles baudīt, – tātad nekādu «Pinot Noir» vai «Cabernet Sauvignon», «Sangiovese» vai «Nebbiolo», «Tempranillo» vai «Garnacha». Tīri teorētiski šāda sistēma liekas loģiska un saprotama. Bet tikai teorētiski. Ja aizraujaties ar veco pasauli, rēķinieties, ka savus ietaupījumus, brīvo laiku un apzinīgo vīnmīļa mūžu pavadīsiet ceļojumos pa vīna reģioniem, urbjoties vīnu kartēs, atlantos un enciklopēdijās, cenšoties kaut nedaudz aptvert Vecās pasaules niansētos ciematu un vīna dārzu nosaukumus, nogaršojot kārtējo vēl ne-nogaršoto apelāciju un iekuļoties miljons neērtās un apkaunojošās situācijās. Nu, kā tajā reizē, kad jums likās, ka šo un to jau esat apguvis, saderot, ka «Montepulciano» ir vietas nosaukums Toskānā. Nu jūs taču pats tur bijāt un dzērāt «Vino Nobile de Montepulciano», kuru ražo no ‘Sangiovese’ vīnogas, vai tad ne tā? Tas viss labi, bet izrādās, turpat blakus kaimiņu reģionos kultivē, piemēram, «Montepulciano d’Abruzzo» vīnu no vīnogas ar nosaukumu «Montepulciano». Un tādā garā.
Otrkārt, tā saukto jaunās pasaules vīnu etiķetes pārsvarā rotās vīnogu nosaukumi. Ja vēlēsieties balto «Chardonnay», būs jums «Chardonnay». Ja savam vakara grilējumam prasīsies sarkanais «Cabernet Sauvignon», tad ar tādu nosaukumu viņš jums veikala plauktā pats arī atradīsies. Un pilnīgi bez jebkādas maskēšanās vai paslēpēm aiz neizrunājamiem ģeogrāfiskiem nosaukumiem. Vienkārši un saprotami, vai ne? Un kurš gan nav spējīgs atcerēties vismaz pāris populārākās vīnogu šķirnes? Bet ne tik strauji. Ko darīt, ja skaisti iekārtotā lielveikala plauktā atrodat veselus septiņpadsmit «Chardonnay»? Sākumā jums būs vienalga, bet tas tikai sākumā. Pēc tam, jūs jau gribēsiet zināt, kurš ir treknāks un druknāks, kurš atturīgāks un aristokrātiskāks. Vai šis derēs pie jūsu maigajām austerēm, bet vai šis pietiekami trekns tartaram. Sākās. Būs vien jāpieplok.
Treškārt, ja tā īsti neorientējaties ne vīnogās, ne reģionos, tad paliek divi pēdējie etiķetes «salmiņi». Viens ir ražotāja zīmols. Neatkarīgi no vīna ģeogrāfiskā nosaukuma, neatkarīgi no tā, vai tēmējat uz veco vai jauno pasauli, «Chardonnay», «Riesling» vai «Nebbiolo» laba ražotāja zīmols uz etiķetes vienmēr ir iespējami veiksmīgākā loze – no «Penfolds» Austrālijā līdz «Armand Rousseau» Burgundijā. Otrs un pēdējais «salmiņš» – etiķete. Ja par vīnu nevēlaties zināt neko, izvēlēties pēc etiķetes. Izgāzties, kā noprotat, nav iespējams. Par gaumi, kā zināms, nestrīdas. Par Jūsu attiecīgā brīža noskaņojumu ne tik. Un kāpēc gan lai kāds apšaubītu Jūsu tiesības uz, piemēram, simpātisku blondīni uz etiķetes? Vai Deivida Linča meistardarbu uz «Dom Perignon» 2003 etiķetes? Vai Prinča Čārlza ķēpājumus uz «Mouton – Rothschild» 2004? Vai varbūt leģendāro un nenopērkamo «Barolo» slavenā Mascarello izpildījumā ar pašzīmēto «No Barrique No Berlusconi?» Uz etiķetes? Kāpēc ne? Priekā!
Divi šardonē, divas pasaules – vecā un jaunā.
Henri Boillot Puligny – Montrachet 2010
Nekādu «Chardonnay», kā pamanījāt, uz šī vīna etiķetes neatradīsiet. Tomēr zinātājiem, kas protas izburtot «pujiņjī-monrašē», ir skaidrs, ka runa ir par Burgundijas Greisu Kelliju jeb baltvīnu, kas gadu no gada vīnmīļiem sagādā, iespējams, elegantāko un aristokrātiskāko šardonē baudījumu pasaulē. Vecās pasaules klasika.
Hamilton Russell Chardonnay 2010
Viens no Dienvidāfrikas slavenākajiem šardonē ar skaidru «Chardonnay» norādi uz etiķetes, darināts vēsajā «Hemel-en-Aarde» ielejā pie paša okeāna. Ja kādreiz esat bijuši Dienvidāfrikā, iespējams, tieši uz šejieni braucāt skatīties vaļus. Kad pie Raseliem viesojos 2009.gadā, man viņu šardonē un pinoti kombinācijā ar ģimenes biznesa stāstu likās daudz aizraujošāki par vaļiem. Esmu pārliecināts, ka ar jums būs tāpat.
