Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ievas stāsti» 2014. gada 9. numurā.
Franču vecmāmiņa
Cēsu Neredzīgo biedrības daudzdzīvokļu nama kāpņu telpa pielāgota iemītnieku ērtībai – katra stāva pēdējais pakāpiens ir spoži balts, bet metāla pumpas uz margu lenteriem palīdz noteikt stāvu. Aigars Ikšelis laipni aicina savā divistabu dzīvoklī, kurā pārvietojas kā atspole, un tikai zinātājs var pateikt, ka viņu vada sajūtas, nevis acis. Muzikants ar skatuves vārdu Aigariņš, slavenā hita «Ir ļoti labi rukšiem būt» izpildītājs, mainījis imidžu – nogriezis garos, sprogainos matus, kas sniedzās līdz lāpstiņām, un nodzinis kuplo bārdu. Muzikants padod krēslu, bet pats paliek stāvot kājās. Pat sarunājoties viņš jūtas kā uz skatuves. «Visu laiku esmu pie mikrofona stāvējis,» saka Aigariņš.
Par cēsinieku Aigars sevi sauc kopš 1986. gada. Viņa dzimtā puse ir Dzelzava. «Kad man bija divarpus gadi, vecāki izšķīrās un mūs ar brāli izšķīra – mani aizveda pie tēvamātes uz Grundzāli, bet brāli uzaudzināja otra vecmamma. Tēvs apprecējās otrreiz, pēc tam trešo reizi. Nepārdzīvoju, ka augu bez mammas.
Vecmāmiņa Karlīna Ellena man bija Dieva vietā.
Viņa bija gaišs cilvēks, smalka dāma, kas tamborēja mežģīnes un spēlēja kokli. Viņas senči Latvijā ienāca no Francijas Napoleona laikā. Man kopš dzimšanas ir glaukoma.
Bērnībā švakāk redzēju, bet govis ganos varēju saskaitīt – ganāmpulkā bija četrdesmit divas. Kaimiņi sadzina govis barā, un es gāju tantukiem līdzi ganos. Patiesībā darīju visus lauku darbus. Kad jaunieši rauc degunu – fu, sūdu smaka! –, es saku: nav nekā patīkamāka, kā ieiet zirgu stallī un kūtī. Četrpadsmit gados cēlos piecos no rīta un devos uz pļavu sienu pļaut. Tas man patika, bet, kad vajadzēja ārdīt un kasīt, gulēju gubā ar izdomātām vēderkaitēm. Vecmamma mani lutināja, bet, kad neklausīju, teica: «Kad nomirīšu, tev būs manis žēl.» Bērnībā jāju ar zirgu, braucu ar kāpurķēžu traktoru, pat viens ar smago mašīnu devos vīķus pļaut. Mašīna gan gāja no viena grāvja malas uz otru, bet mājās tiku. Labāk redzēju krēslā.
Dzīvojot pie vecmāmiņas, es sāku apaugt ar mūziku. Sēdēju uz mūrīšu un, vērpjot dziju pie ratiņa vai tinot to kamolā, ar vecmammu dziedājām. Pirmais instruments, ko pēc dzirdes iemācījos spēlēt, bija ermoņikas vai kā tautā sauc, garmoška. Varēju uz tām nospēlēt visus šlāgerus.»
Brīvdomātājs
Aigars Ikšelis mācījās Strazdumuižas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā Rīgā. «Skolā nebiju eņģelis. Negribēju mācīties, tāpēc par varītēm rāvos prom, bēguļoju, taisīju muļķības. Dikti gribēju ātrāk kļūt patstāvīgs, strādāt, muzicēt, bet mani nelaida prom no skolas. «Tu esi talantīgs,» teica. Es labi zīmēju, rakstīju dzejoļus. Vārdus dziesmai «Rozīte», kas radio skanēja līdz nelabai dūšai, sarakstīju skolas laikā.
Gribēju būt stiprs. Cēlos pussešos un skrēju krosu. Cilāju svarus.
Bērnībā pierietināts ar mūziku, spēlēju skolas ansamblī ģitāru un dziedāju solo. Muzicēju arī skolas pūtēju orķestrī un dziedāju Latvijas Neredzīgo biedrības korī «Jolanta», ko vadīja Arnolds Skride. Svētkos uzstājās viņa trīs meitiņas. Jauka ģimenīte. Apmeklēju skolas mūzikas pulciņu, ko vadīja Voldemārs Sulainis. Mācoties Strazdumuižā, «apmuļļāju» visus instrumentus.
Necietu skolotāju visatļautību. Mums visiem vajadzēja būt jēriņiem. Pieaugušie neatļāvās sodīt ar ēdienu, bet reizēm pateica: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Kad izmācījos, varēju iet pusdienās. Taču bargākais sods bija vārdi: kamēr neesi izmācījies, neiesi uz mūzikas pulciņu. Skolotāji nepadomāja, ka varbūt ar mūziku pelnīšu maizi.
Kariķēju skolotājus, ar meitenēm dikti dauzījos, plēsos ar klasesbiedriem. Internātskolā iemācās par sevi pastāvēt. Ja kāds nozaga man naudu, piekāvu, un nākamajās brīvdienās tēvam bija jāierodas skolā. Bet lielākās nepatikšanas sākās, kad lika mācīties PSRS himnu. Man bija vienpadsmit vieninieki. «Kāpēc jūs divniekus neliekat?» jautāju skolotājam. «Ikšeļa kungs, divniekus liek, ja kaut ko zina, bet jūs nezināt neko,» man paskaidroja. Nevarēju paciest sistēmas klaji redzamo liekulību. Izstāstīšu vienu piemēru. Biju Latvijas PSR taurētāju instruktors un skolas pionieru vienības skatēs pūtu tauri. Stāvēju pie durvīm un kā muļķis pūtu signālus, kad zālē ienesa un iznesa skolas karogu. Mani uzņēma pionieros, bet, kad, spēlējot futbolu, izsitu logu, no organizācijas izmeta. Nedēļu labi uzvedos, un man kā vienības taurētājam svinīgajā līnijā apsēja kaklautu, nodevu zvērestu, roku pieliku pie pieres. Kad sakāvos ar puisi, kas cigaretēm «Kosmoss» paņēma manas piecdesmit kapeikas, mani atkal izmeta no pionieriem. Tā kā tuvojās skates un man bija jāpūš taure, mani atkal uzņēma pionieros…
Mājturības stundā klasesbiedri tina kamolus, ko bērnībā biju darījis, bet es kā izlēcējs no preses auklām pinu savai ģitārai siksniņu.»
Mīļā tante
Kad putniņš beidzot bija izlauzies brīvībā, devās uz Cēsīm, kur Neredzīgo biedrības kopmītnēs dabūja istabu, strādāja mācību un ražošanas uzņēmumā, turpināja mācības Strazdumuižas vidusskolā, kurp skolēnus no Cēsīm veda ar autobusu. «Iekārtoju kopmītnēs savu istabiņu, gribēju būt liels mākslinieks. Mani arī iesauca par Mākslinieku. Manā pirmā benefice bija kaimiņienes piecdesmit gadu jubileja, kurā spēlēju garmošku. Tā es nospēlēju arī brāļa kāzas. Kad precējās pusbrālis, man jau bija sintezators.
Par to, ka esmu izsities, man jāpateicas audžumammai Dzintrai Polei, kas strādāja par bibliotekāri, bet viņas vīrs kādreiz bija Cēsu mācību ražošanas kombināta direktors. Es biju kā viņu ģimenes loceklis. Ar audžumāti iepazinos bibliotēkā. Dabūju magnetofonu un mājās un darbā ar austiņām klausījos audiogrāmatas. Divas reizes «izlasīju» bibliotēkas arhīvā neredzīgajiem pieejamo literatūru. Man ir mīksta sirds – kad klausījos «Indrānus», kamols bija kaklā. Pēc grāmatas «Kalnu karalis» noklausīšanās uz bibliotēku pie audžumātes gāju noraudājies, bet «Dūkano» es vispār izņemtu no apgrozības.
Ar Dzintru dziedājām Neredzīgo biedrības jauktajā korī «Daina», un es viņu par mīļo tanti saucu. Reiz jautāju: «Vai es drīkstu tevi saukt par mammu?» – «Jā,» viņa piekrita. Dzintra bija zelta cilvēks. Parūpējās, lai man nebūtu jādzīvo kopmītnēs. Ierādīja ģimenes mazo istabiņu, lai varu komponēt. Viņas dēls Arturs bija basģitārists, kas man daudz mūzikā iemācīja. Ar viņu kopā spēlēju grupā «Kaugurieši». Audžumamma mani reizēm glāba no meitenēm. Kad kāda zvanīja pie durvīm un jautāja, vai Aigars mājās, atbildēja, ka izgājis. Patiesībā pirms vakara vai pēc rīta maiņas gulēju.
Mūža nogalē Dzintrai bija problēmas ar veselību, kājām, un mana sieva viņu kopa. Audžumāte aizgāja trīs dienas pirms astoņdesmitās dzimšanas dienas. Vai tā nav nekrietnība?! Nesagaidīja apaļo jubileju! Nevīžoja dzīvot, kā es saku.»
Krāsaini sapņi
Tēvs Aigaru veda uz Maskavu pie slavenā acu ķirurga Svjatoslava Fjodorova, kas radīja tuvredzības ārstēšanas metodi ar lāzeru, bet šķīrās no dzīves traģiski – akadēmiķis ieguva lidotāja licenci un pirms četrpadsmit gadiem pirmajā lidojumā ar asistenti nositās. «Fjodorovs mani trīs reizes operēja, ceturto operāciju veica profesore Aleksandra Hvatova, bet piekto – jau Rīgā. Biju puišelis, gribēja izrādīties, staigāt uz rokām, tāpēc pēc operācijas mani piesēja pie gultas, jo nedrīkstēju kustināt galvu. Pēc narkozes nedeva dzert. Ķirurģiskās manipulācijas laikā novadīja šķidrumu, kas acu ābolā radīja spiedienu, un uz laiku slimību apturēja. Taču nervi atrofējās un vēlāk operācija vairs nelīdzēja. Redzes pasliktināšanos ietekmēja arī traumas. Skolas laikā spēlēju futbolu un ar bumbu dabūju pa aci, mežā reiz gribēju palaist garām vecus cilvēkus, kas man nāca pretī pa taciņu, un, pagājis solīti sāņus, uzdūros ar aci uz zara. Biju biežs viesis «Stradiņos» un Vienības gatves Bērnu slimnīcā. Pēdējā operācija notika 1987. gadā. Tad es vēl varēju ar flomāsteru rakstīt, redzēju, kādā krāsā ir mašīnas uz ielas, pat soliņa dēlīšus saskatīju no ceturtā stāva. Saskatīju cigaretes degošo galu, ja tā nokrita zemē. Ar laiku redze kļuva arvien miglaināka, miglaināka un… nekā. Tagad vairs neredzu.
Pierast pie tā nevar. Jāsamierinās. Taču es daudz ko daru pats. Gatavoju ēst, vāru kafiju. Pagrabā sanagloju plauktus, meitiņa vien naglas padeva. Veikalā neredzīgam cilvēkam gan nav, ko meklēt, jo tur bieži maina plauktu saturu. Esmu izjutis pazemojumu, jo cilvēki ir nežēlīgi. Uz ielas neeju ar neredzīgo spieķi, jo bērni bieži saka: «Re, aklais!» Savām meitām mācīju nesmieties par onkulīti, kas lec ar vienu kāju uz kruķiem vai paklūp, jo vienai kājai ir protēze. «Nekad nesmejieties par otra nelaimi, jo neesat vēl mūžu nodzīvojušas,» teicu. «Pieejiet klāt, palīdziet.» Nesen draudzenei uzrakstīju uz lapas «Labrīt, es tevi mīlu». Viņa glabā šo zīmīti.»
Aigariņš redz krāsainus sapņus, kuros kā jaunībā brauc ar mopēdu, jāj zirga mugurā. Ja daba cilvēkam kaut ko atņem, kaut ko citu iedod bonusā. Latviešu Stīvs Vonders apveltīts ar skaistu balsi un spēcīgu radošo garu.
«Nevienai dziesmai neesmu mācījies vārdus,»
viņš saka par savu Dieva doto muzikalitāti. «Ņemu instrumentu un dziedu.» Muzikanta mobilajā telefonā ieskanas putnu balsis, čivināšanai pa vidu atskan zvanītāja vārds. «Man telefonā katram zvanītājam iestatīts vārds. Kad zvana mīļotā sieviete Ilze, skan mana dziesma «Dzintara meitene.» »
Kā tevi sauc?
«Cēsu Neredzīgo biedrības kombinātā štancēja un lakoja metāla vāciņus, bet mēs tiem likām gumijas blīves,» par pirmo darba pieredzi stāsta muzikants. «Montējām arī trīsfāžu kontaktus motorzāģiem. Paralēli darbam uzņēmumā no veciem muzikantiem nopirku ģitāru, uzņēmumā nodibinājām grupu «Kreņķis», un sāku muzicēt. Spēlējot nopelnīju piecas reizes vairāk nekā pie valces. Deviņdesmito gadu sākumā uzņēmumā darbs apstājās, jo beidzās noieta tirgus uz Krieviju, un es sāku pelnīt iztiku tikai ar mūziku.
Pirmās kāzas nospēlējām 1987. gadā. Grupā nebija basģitārista, un es ņēmu rokās basģitāru. Rīta pusē uz pirkstiem bija uzmetušās tulznas, tās plīsa un asinis šķīda. Skarbi, taču kopumā gāja jautri. Man bija nepilni deviņpadsmit gadi, par ģimeni nedomāju un baudīju jaunību.
Bija bohēma – meitenes, cigaretes, alkohols.
Ar alkoholu gan nevarēju aizrauties – sestdien, svētdien spēlēju kāzas, bet pirmdien jāiet uz darbu, vēl kora un vīru ansambļa mēģinājumi.
Es patiku meitenēm. Pirmkārt, tāpēc, ka muzikants, otrkārt, vienmēr esmu jautrs. Kad jautāju, ko tu no manis gribi, teica: «Es tevi mīlu!» Tagad domāju, ka lielākā daļa vēlējās baudīt bohēmu, gribēja, lai izmaksāju šampanieti, kafejnīcu. Neesmu naidīgs, draudzējos ar visiem, bet, ja man nodara pāri, labi nav. Mana māte reiz teica: «Vai, dēliņ, tu nedrīksti runāt ļaunu. Domāju, ka tev ir tas pats, kas man.» Viņu mēdz dēvēt par Piebalgas raganu, jo viss, ko viņa saka, piepildās. Piemēram, divi apprecas. Viņa saka: «nezin vai divus gadus kopā izvilks». Pēc pusotra gada pāris izšķiras. Precas nākamie. Viņi pēc pāris mēnešiem jau dalīs mantu, māte nosaka. Tā arī ir – jaunais vīrs un sieva jau pēc pāris mēnešiem dzīvo kā suns ar kaķi. Man reiz gadījās tā – pēc kādām kāzām solīja naudu atdot pirmdienas rītā, bet sestdienas naktī mūs atveda uz mājām un vēl drusku pasēdējām. Viens no kompānijas izgāja laukā. Vēlāk konstatēju, ka man no jakas izvilkti divi rubļi. «Kaut tu, maita, kaklu nolauztu!» sapratu, kas ir vainīgs. Nākamajā dienā tas vīrietis ieradās ar ieģipsētu roku, esot aizķēries aiz kājslauķa. Viņš man atnesa divus rubļus, gribējis no taksista vīnu nopirkt. «Vai nevarēji paprasīt? Es tev to naudu iedotu,» teicu. Taču es nedrīkstu neapdomīgi mētāties ar vārdiem, ļaunu vēlēt. Kādas piecpadsmit reizes mani lāsti piepildījušies. Neciešu zagļus un meļus. Vecmāmiņa man mācīja: «Nebāz roku otra kabatā, labāk iegrūd sūdu čupā.»
Cilvēkos visaugstāk vērtēju godīgumu, savukārt no sievietēm gaidu uzticību.»
Izspēlējies vairākās grupās – «Kreņķis», «Klapata», «Kaugurieši», «Kurmji», neilgi koncertējis kopā ar apvienību Vēja runa, pēdējā laikā Aigariņš ar jestrām, dejojamām dziesmām publiku priecē viens. Ierakstījis trīs albumus – «Aigariņš Nr. 1», «Ir ļoti labi rukšiem būt» un «Saldais grēks». Ar savām dziesmām piedalījies dažādos mūzikas ierakstu projektos. Aigariņa dziesma «Ak, dzīve, ko nu dzīve» iekļuva desmit labāko skaitā «Latvijas šlāgeraptaujas» rudens posmā. «Pierietējis mūzikas tesmenītis pilns, nāk pāri.» Muzikants sapņo par ceturtā albuma izdošanu.
Aigars Ikšelis ieslēdz mūzikas atskaņotāju, kurā skan viņa dziesmas. «Šī ir mana komercbalss,» viņš komentē rūcošā balsī ieskaņotu dziesmu. «Tajā dziedāt nav viegli. Kad balss saites nosēžas, braucu pie daktera Dina Sumeraga, viņš man ielej kaklā eļļu, un atkal kādu laiku varu dziedāt. Kādreiz man jautā, kāpēc visas dziesmas ir par iedzeršanu, krodziņiem, meitenēm? Tautai patīk.»
Aigariņa dziesmas ir dzīvi apliecinošas, pat «Šķiršanās» sarakstīta uz jestras nots. «Pārsvarā ballītēs izpildu savas dziesmas, tās ir lecamas, jautras, bet dziedu arī «Zilo lakatiņu», «Šalc zaļais mežs», manā repertuārā ir «nejēgā» dziesmu. Tāpēc mani bieži aicina spēlēt kāzās un jubilejas ballītēs. Tante zvana un saka: «Es jūs gribu uz 70 gadu jubileju. Ja netiekat, nemaz netaisu «dzimteni!» »
Kā orientējos telpā, spēlējot pasākumos? Zinu, kur ir skatuve, galdiņš, krēsls, uz kura apsēžos galda runu laikā. Iemanos naktī pārtraukumā iziet laukā. Šad tad jau gadās kuriozi. Otrā rītā jaunie viesiem dala torti, sniedz glāzi vīna. Pāris klusi pienāk pie manis un sniedz vīnu. Es to nemanu. «Baigi lielīgais, vakar ar vīriem kopā dzēra šņabi, bet šodien vīnu neņem,» saka jaunais vīrs. «Viņš neredz,» kolēģis paskaidro. Līgavainis netic: «Nu, nu, vakar gāja laukā pīpēt, pats šņabi lēja glāzē. Būs sliktu šņabi dzēris, ka vairs neredz!»
Sarunas fonā skan Aigariņa dziesma «Šķiršanās», kurā saksofonu spēlē Zintis Žvarcs. «Manu sirdi silda tas, ka ierakstos pieejami labākie mūziķi – saksofonists Zintis Žvarcs, ģitārists Valdis Rēbuks, bundzinieks Gundars Lintiņš, Ainis Zavadskis, akordeonists Kaspars Gulbis. Viņi ir ļoti aizņemti, bet, kad lūdzu iespēlēt partiju, protams, par samaksu, saka: «Sūti šurp notis!»
Muzikantus izjūtu kā lielu, skaistu ģimeni. Kad aizbraucu un Vasarsvētku mūzikas festivālu Bīriņu pilī, man apkārt ir daudz cilvēku. Viņi mani uzrunā vārdā, bet es pēc balss visus neatpazīstu. «Kā tevi sauc?» jautāju. «Neteikšu, tu tāpat man nākamreiz prasīsi!» Agrāk mani aizvainoja, ja kāds uzsita pa plecu, pieliecās pie auss un čukstēja: «Kas es esmu?» Teicu: «Klausies, neparādi savu muļķību! Vai tad esmu atbraucis mīklas minēt?» Pagriezos un gāju prom.»
Mana dieviete
Saņēmis sava dzīvokļa atslēgas, Aigariņš nolēma meklēt saimnieci. «Mana pirmā brūte bija skolas sekretāre, kas dzīvoja netālu no skolas. Viņai veltīju «Rozīti». Vēlāk iepazinos ar liepājnieci, kurai auga dēls. Braucu ciemos, bet vienu dienu viņa paziņoja: «Tu gribēsi bērnus, bet es slimības dēļ nevaru tos radīt. Meklē sev citu sievieti.» Nākamo sievu Zaigu satiku kopmītnēs. Viņa bija atbraukusi ciemos pie draudzenes. Zaiga ir mana klasesbiedrene, trešajā klasē sēdējām vienā solā. Mūs gan izšķīra, jo, atšķirībā no pārējiem, kas rakstīja braila rakstā, es ar neredzīgo rakstāmmašīnu drukāju tā, ka galds vibrēja. Tikšanās reizē smējos: «Man ir dzīvoklis un vajadzīga saimniece. Vai nāksi?» Vārds pa vārdam un viņa apsolīja atbraukt ciemos. 1995. gadā apprecējāmies. Lielu jūtu nebija. Nepaspēju iemīlēties, jo viss notika ātri, dabiski, it kā pats par sevi. Mums ir divas meitiņas, paldies Dievam viņām nav problēmu ar redzi. Vecākā jau ir savā dzīvē, jaunākajai ir sešpadsmit gadu. Zaiga ir vājredzīga, bet ar lēcām redz labi, viņa veda mani uz koncertiem, palīdzēja uzlikt aparatūru. Attiecībās iestājās rutīna, sākās nesaskaņas. Pēc septiņpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem 2012. gada vidū izšķīrāmies. Liktenīgi, nesen biju pabeidzis dziesmu «Šķiršanās». Pārdzīvoju, kā viens iztikšu, internetā samaksāšu rēķinus, bet, kā Rainis teicis, zārks jau nevar palikt tukšā. Pēc mēneša uz mājām atvedu draudzeni.
Ilze man daudz palīdz. Ar mašīnu ved mani muzicēt, palīdz uzlikt sintezatoru un bungas, vadus gan es pats esmu iemanījies saslēgt. Viņa ir no Alsungas – auklējusi Anci Krauzi, Jolanta Gulbe uzaugusi kaimiņos. Ilzei pūrā ir divi dēli. Mazākais dzīvo pie mums. Gudrs puika. Klasē labākais. Arī Ilze skolā bija teicamniece. Viņa ir grāmatvede veikalu tīklā «Optimus.»
Beidzot esmu saticis mūža mīlestību. Ilzīte man ir viss, viņa ir mana dieviete. Es neredzu savu mīļoto sievieti, bet jūtu, kāda viņa ir. Ja man atdotu redzi, es viņu klātneesot uzzīmētu. Zinu, ka viņa ir blondīne. Man blondīnes patīk. Mīlestība ir tik stipra, ka reizēm ar sevi netieku galā, mokos līdz sāpēm. Nevaru sagaidīt, kad mīļotā pārnāks no darba, domāju, lai viņai viss ir labi. Gan jau ar laiku jūtas piezemēsies, pat gaidu to rutīnu. Pusotra gada laikā, kopš esam kopā, esmu sakomponējis tikai vienu dziesmu.
Citiem muzikantiem, kad jauna brūte, top daudz dziesmu, jo ir jaunas emocijas, jūtas, bet no manis mūza novērsusies, jo dvēselē ir tikai mana dieviete.
