Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man rūgtums pret dzīvi bijis tad, kad esmu no tās gaidījis to, ko dzīve nespēj dot.
Kopā ar sievu savulaik adoptējām divus bērnus un likām cerības uz to, ka daba vai medicīna atrisinās viņu veselības problēmas. Tas nenotika! Tas bija viens no smagākajiem dzīves posmiem, un es biju rūgts. Tikai tad, kad saproti – es daru, cik varu, un pārējais ir Dieva rokās, rūgtums palēnām izplēn. Līdz samierināšanās stāvoklim agrāk vai vēlāk nonākam tikai tad, ja saprotam – ir lietas, ko nevaram mainīt.
Šaubas ir normāls stāvoklis. Taču jautājums – uz ko šaubas balstītas.
Vai cilvēkam jāšaubās par saviem priekšpieņēmumiem? Jā, noteikti. Bet tai brīdī, kad es kā ķirurgs sāku apšaubīt zinātni, tad pārējiem ķirurgiem mani jānoņem no trases. Nekad nevarēšu pateikt – šaubīties medicīnā ir cilvēcīgi, tā ir jābūt, tā es analizēju savu dzīvi un pieredzi.
Tai brīdī, kad tu šaubies par zinātniskiem pētījumiem un maini savu ķirurģisko taktiku, balstoties uz savām šaubām, tu esi bīstams!
Ja tev ir noteikti parametri, kuriem sekot, bet tu to nedari… tu esi bīstams. Es esmu pilots, lidoju privātajā aviācijā. Tai brīdī, kad sāku apšaubīt rādītājus, ko redzu lidmašīnas panelī, glābiet un izolējiet mani! Jo es noliedzu dzīvību. Proti, mana dzīvība ir uzticēties rādītājiem, nevis izjūtām, emocijām. Piloti, kas šo uzticēšanos rādītājiem pazaudē, parasti aiziet bojā. Kad cilvēks telpā, kurā lido, sāk justies citādi, nekā rāda rādītāji, angliski to sauc par special disorientation. Viņš ir nolemts nāvei.
Medicīnā mani no līdzsvara maz kas var izsist. Jauniešus gan.
Mums bija paciente, kurai bija ļoti smaga patoloģija – nervu audzējs. Mēs cīnījāmies, vairākas reizes viņu operējām, beigās bija jānoņem roka. Kundze nomira ciešanās, kas bija likumsakarīgs slimības rezultāts, jo audzēju nekā nevarēja ārstēt. Skarbi un sāpīgi, bet dzīvē tā notiek. Rezidenti, studenti, kas to redzēja, notiekošo nespēja saprast un pieņemt. Viņiem tā bija pirmā saskarsme ar savu bezspēcību, precīzāk – ne visvarenību. Medicīna nav visvarena, medicīnas doma nav visvarena, un zinātne nav visvarena. Bet, ja cilvēkam iemācīts, ka viņš visu var, tikai vajag labu gribēt un mīlēt? Nē!
Izrādās, tu vari rīkoties no visas sirds ar labākajiem nodomiem, bet viss sagāžas.
Tā jau nav tikai medicīnā. Ko darīt? Dzīvot! Un neļauties rūgtumam, jo iedzīvoties tajā ir viegli.
Viss raksts lasāms žurnālā Klubs un portālā Santa+.
