Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2020. gada medību sezona Latvijā bijusi skaudra. «Negribu nevienu attaisnot, bet, manuprāt, arī saspringtais kovidlaiks dara savu – visiem ir nervi uzvilkti,» saka Latvijas Mednieku savienības priekšsēdētājs Jānis Baumanis. Valsts meža dienestā atzīst: arī medību uzraudzība pašlaik ir mazāka nekā pirms pandēmijas.
Divos mēnešos medībās nogalināti divi cilvēki. 5. decembrī Viļakas novada Žīguru pagastā medību laikā nošāva 1963. gadā dzimušu vīrieti – medību kolektīva vadītāju. Noteikumus pārkāpa gan bojāgājušais, gan šāvējs. Vadītājs patvaļīgi masta dzīšanas laikā atstāja stāvvietu un pārvietojās pa mednieku līniju, bet šāvējs pārkāpa pat divus stingrus aizliegumus: izšāva pa mednieku līniju, turklāt pa neskaidri redzamu mērķi.
Savukārt 29. janvārī Viesītē mednieks, pārkāpjot vairākus noteikumus, nošāva cilvēku, kurš gāja pāri laukam. Šāviens tika raidīts no automašīnas, nepārliecinoties par mērķi, turklāt vietā, ar kuras īpašnieku nebija noslēgts medību līgums.
Diemžēl jāmācās no nāves
«Kopš tās dienas plinti rokās neesmu paņēmis – mēģinu, bet nejūtos labi,» saka pieredzējis Žīguru mednieku un makšķernieku kluba mednieks, kas piedalījās arī traģiskajās decembra medībās, kurās nošāva kolektīva vadītāju. Viņš visiem medniekiem iesaka atkārtot ne vien medību noteikumus, bet arī pirmās palīdzības sniegšanu ievainotam cilvēkam.
«Tajā vakarā mēs neko nespējām runāt, visi drebējām un valdījāmies. Joprojām esam ierāvušies katrs sevī un smagi pārdzīvojam notikušo.
Zinu, ka vairāki mednieki iet pie ārsta un dzer zāles, lai varētu dzīvot. Pārāk smagi mūs tas ir skāris,» saka mednieks.
Kolektīva vadītāja rīcība, patvaļīgi pametot savu vietu, bijis kaut kas neizskaidrojums un prātam neaptverams. Mednieki runājot, ka notikušo veicināja arī pēdējā gada stresa pilnā pandēmijas situācija: lai pieļautu tik rupju pārkāpumu – patvaļīgi pamestu savu vietu –, kaut kam jānotiek ar veselību vai ar prātu, iespējams, vadītājam kļuva slikti.
«Visi nelaimes gadījumi ir skaļi jāpārrunā mednieku kolektīvos, līdz sīkumam izanalizējot, kas tieši tika pārkāpts,» saka Jānis Baumanis. «Protams, vissūrākā mācība ir vainīgajam. Tomēr arī citiem medniekiem jāaizdomājas: cik bieži esmu pārkāpis noteikumus? Jā, par laimi, nekas nav noticis, bet var notikt,» saka Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Diemžēl neviena nāve nedod mūžīgu mācību. Kopš 1969. gada Latvijā medībās nošauti 83 cilvēki.
Medību noteikumi rakstīti asinīm
«Medībās nejaušību nav – katras nelaimes iemesls ir rupja medību drošības noteikumu prasību pārkāpšana – tos nav ievērojis vai nu cietušais, vai šāvējs, vai abi,» saka Lūsis. Latvijā nav bijis neviena gadījuma, kad medībās kāds būtu nošauts tīšām. Tāpat nekad nav pierādījusies nejaušība, piemēram, ievērotas visas drošības prasības, bet lode atsitusies pret koku vai citu šķērsli un tikai tad rikošetā trāpījusi cilvēkam.
Medību norises noteikumi ir stingri: katram punktam ir pamatojums. Gan mednieki, gan medību uzraudzītāji lieto skaudru salīdzinājumu: medību drošības noteikumos katrs punkts rakstīts ar asinīm. Katrreiz, kad medībās notiek nelaime, tiek analizēts, vai noteikumos nav kāds trūkums, bet atkal un atkal pārliecinās – ar regulējumu viss ir kārtībā.
«Atliek sapurināties un pievērst uzmanību drošības prasību ievērošanai,» saka Lūsis. Vienlaikus viņš atzīst: tas mednieks, kas apgalvo, ka nekad nav pārkāpis nevienu medību drošības noteikumu prasību, vai nu melo vai nekad nav bijis mežā.
Diemžēl ir kolektīvi, kuros noteikumu neievērošana kļūst par sistēmu, tādēļ rodas vieglprātīga paļaušanās, ka ikviens var rīkoties līdzīgi un nekas slikts nenotiks.
«Pārkāpumi salasās kopā pilienu pa pilienam, un viens tāds piliens ir pēdējais. Diez vai kolektīvā, kurā medībās ir cietis mednieks, tas ir bijis pirmais pārkāpums,» saka Lūsis.
Medniekus kontrolē gan Valsts meža dienests, gan policija, tomēr lielākā atbildība jāuzņemas pašiem medniekiem. «Kolektīvā satiekas cilvēki ar dažādiem uzskatiem, izglītību, amatiem, tāpēc pašiem jāuzņemas un jāpilda šī loma – pieskatīt, lai noteikumi tiek ievēroti,» saka Lūsis.
Medību kolektīvu vadītājiem ir jāziņo Valsts meža dienestam par katru konstatēto pārkāpumu, bet šādu ziņojumu ir maz – vien pāris sezonā. «Galvenais ir katru pārkāpumu pamanīt, un tā jau ir puse uzvaras arī bez ziņošanas dienestam,» saka Lūsis. Dienests saņem ziņas par pārkāpumiem arī no kolektīva biedriem, tomēr lielākie ziņotāji ir kaimiņu kolektīvi, kā arī vietējie iedzīvotāji.
Tikmēr ir mednieku kolektīvi, kas rīkojas skarbi: pat izslēdz no kolektīva mednieku, kurš pārkāpis drošības noteikumus. «Tas ļoti disciplinē. Un tā arī būtu jābūt – ikviens pārkāpums var būt apdraudējums pārējo dzīvībai,» saka Lūsis.” Tikmēr ir kolektīvi, kas noteikumu pārkāpumus pieņem kā normu un slēpj: «Reizēm viesmednieki, kas redzējuši kādā kolektīvā notiekošo, jau pēc medībās notikušas nelaimes saka: viss jau uz to gāja – tas jau bija gaidāms. Kāda jēga runāt pēc tam! Klusēšana ir pats trakākais. Vai viņi kaut ko teica kolektīva vadītājam tad, kad tur bija? Runāt pārkāpuma brīdī ir daudz drosmīgāk nekā kaut ko teikt pēc tam, kad kāds ir nošauts.»
Īpašs brīdis: jauns mednieks kolektīvā
«Veči jātur stingri grožos,» saka Latvijas Mednieku savienības priekšsēdētājs Jānis Baumanis. Vīriem tāda daba – tikko ķēdi palaiž vaļīgāk, tā izstiepjas kā gumija.
Medību kolektīva vadītājam jāgādā, lai mednieki atsvaidzina zināšanas, turklāt ikvienai instruktāžai jābūt tādai, ka mednieki to ne tikai klausās, bet arī dzird un jāizmanto dažādi kolektīva disciplinēšanas paņēmieni.
Pieredze rāda, ka noteikumus vairāk respektē jaunie mednieki.
«Varbūt viņi vairāk baidās, lai gan bailes medībās – tas nav labi, tomēr vienmēr ir labāk piecreiz neizšaut nekā vienreiz izšaut,» saka Lūsis.
Ar gadiem, nākot pieredzei un pārliecībai par savām spējām, visbiežāk noteikumus pārkāpt sāk mednieki 40–60 gadu vecumā. Savukārt vēl vecāki mednieki tos neievēro nevis paviršības, bet izmainīto maņu dēļ: pasliktinās redze, dzirde, kaut kas piemirstas. Neviens likums nenosaka konkrētu vecumu, līdz kuram cilvēks var būt mednieks: medībās dodas arī tie, kam deviņdesmit. Vienīgais robežu noteicējs ir medicīniskā komisija, kas kāda iemesla dēļ medniekam nepagarina ieroča glabāšanas atļauju, tāpēc medībām jāpieliek punkts.
«Vecajiem medniekiem nevajadzētu apvainoties, ja jaunais viņu māca,» saka Lūsis. Svaigā un pat ideālā redzējuma dēļ būtu savā labā jāizmanto jauna mednieka ienākšana kolektīvā. Iespējams, apmācībās viņš būs dzirdējis vienu, bet, nonākot praksē, ieraudzīs citu. Medību kolektīvam būtu jaunajam medniekam jāsaka: tu esi tikko mācījies, zini, kā un kas jādara, tāpēc saki, ko darām nepareizi. Ja jaunajam medniekam šādas skaidras norādes netiek dotas, viņam ir divas izvēles: justies neomulīgi par to, ka citi noteikumus neievēro, bet pašam tos tomēr ievērot vai arī iekļauties kolektīvā kā vilku barā un sākt darīt nepareizi. «Ir svarīgi palikt pie savas nostājas, teikt: es daru tā, lai ir droši,» iesaka Lūsis.
Akmenī iecirstie noteikumu punkti
Medību noteikumos visi punkti ir svarīgi, tomēr kā akmenī iekaltiem vajadzētu būt trim: patvaļīgi nepamest norādīto vietu, nešaut pa mednieku līniju un nešaut pa neskaidri redzamu mērķi. Tieši šo noteikumu pārkāpumi atnes visliekākās nelaimes.
- 2015. gads. Medībās ar dzinējiem mednieks šāvis pa mednieku līniju, ievainojot mednieku, kas atradās savā stāvvietā uz mednieku līnijas.
- 2016. gads. Nelikumīgās mežacūku medībās mednieks izsekojis ievainotu mežacūku un izšāvis pa neskaidri redzamu mērķi, nošaujot otru mednieku.
- 2018. gads. Mežacūku medībās mednieks izšāvis pa neskaidri redzamu mērķi, ievainojot otru medību dalībnieku abu kāju apakšstilbos.
- 2019. gads. Mednieks šāvis pa mednieku līniju, un lode nāvējoši trāpījusi medniekam blakus tornī.
Nošaut briedi, nevis cilvēku
«Man izskatījās, ka tas ir dzīvnieks,» saka vīrietis, kas medību laikā nošāva cilvēku. Vairāk nekā desmit gadu mednieka pieredzē pa skaidri neredzamu mērķi viņš izšāva pirmoreiz, jo šķita, ka to redz. Diemžēl tas nav attaisnojums.
«Jājautā, ko īsti viņš redzēja. Jauno mednieku apmācībās vienmēr saku: cilvēks redz to, ko viņš grib redzēt,» saka Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības priekšsēdētājs. Arī viņš reiz medībās it kā redzēja dzīvnieku, bet ievēroja noteikumus un neizšāva: «Tās bija rudens dzinējmedības netālu no Jelgavas, bijām ielenkuši meža gabalu, un pēc pēdām bija skaidrs: tur ir divi aļņi. Stāvu un redzu: nāk alnis! Lai drīkstētu šaut, man bija jānogaida vēl daži dzīvnieka soļi, un tieši tad uz aļņa sāna pamanīju gumijas zābaka siluetu: tas bija nez kā te gadījies zirgs ar jātnieku…»
Pirms medībām jāpārstartē smadzenes
Jānis Vītiņš, ārsts psihoterapeits
«Lai arī medībās neviens neiet ar domu savainot vai nogalināt savu kolektīva biedru vai kādu citu cilvēku, tā diemžēl var notikt ar jebkuru mednieku. Neviens nav pasargāts no dzīvnieka ieraudzīšanas tur, kur tā patiesībā nav. Smadzenes sakārto mūsu uztveri atbilstoši tam, ko tās grib redzēt, nevis tam, kas notiek realitātē: spēj no cilvēka redzeslauka izņemt to, ko viņš nevēlas redzēt, vai ielikt tajā to, ko grib redzēt. Tas arī ir izskaidrojums mednieku stāstiem par to, ka viņi šāva, jo redzēja dzīvnieku.
- Medības vienmēr ir saistītas ar gaidām. Cilvēks, kurš sistemātiski dodas medībās, atkārtoti un ilgstoši atrodas līdzīgā situācijā ar vienu mērķi: piemēram, nomedīt briedi. Situācijas atkārtošanās smadzenēs izveido nosacītas gaidas: ja mednieks dodas nomedīt briedi, viņš noskaņojas ieraudzīt briedi un šai interpretācijai sagatavo smadzenes. Ja vietā, kurā jāredz briedis, parādīsies cilvēks, viņu var neglābt pat koša veste vai cepure.
Mednieks spilgtas krāsas apģērbā maldīgi sajūtas drošāk: domā, ka kolektīva biedri viņu pamanīs pat tad, ja viņš atradīsies tur, kur nedrīkst atrasties. Savukārt tam, kurš noskaņots ieraudzīt briedi, smadzenes jebkuru krāsu, arī oranžo, no bildes var izkombinēt ārā – viņš to vienkārši neredzēs. - Turot rokās ieroci, cilvēka veģetatīvā nervu sistēma ir aktivizēta režīmā cīnīties vai uzbrukt, nevis domāt, gaidīt un uzmanīties. Dodoties medīt, cilvēks grib nošaut medījamo dzīvnieku, nenokavēt īsto brīdi, neļaut dzīvniekam aiziet. Kad smadzenes atrodas medību režīmā, ir ticamāk, ka, ieraugot mērķi, cilvēks rīkosies – šaus.
- Jo biežāk pieredzēts laimīgs medību nobeigums, jo bīstamāka kļūst situācija. Būtiska loma ir tam, ka medības ir kolektīvās gaidas: visi noskaņoti laimīgam iznākumam un panākumu nosvinēšanai. Tieši tāpēc lielāks risks ieraudzīt to, kā nav, ir pieredzējušajiem medniekiem. Viņi ir pieraduši atrasties šajā situācijā un zina: briedis būs nošauts, un medības beigsies laimīgi, lai arī pats vai kāds cits mazliet pārkāps medību noteikumus.
- Lai izvairītos no tā, ka mednieks ierauga to, ko grib redzēt, ir tikai viens ceļš: smadzeņu restartēšana. Medībās jāiet ar domu, ka var notikt kaut kas slikts, turklāt nevienas veiksmīgas medības negarantē, ka arī nākamajās būs labas. Tiem, kas medībās redzējuši nošautu cilvēku, ikreiz, ņemot rokās ieroci, acu priekšā būs tieši viņš, nevis nomedīts briedis. Bet tā ir pārāk dārga maksa. Tāpēc, lai tā nenotiktu, jābūt nežēlīgam: dodoties medībās, jāvizualizē, kā izskatās nogalināts medību biedrs un sev jāsaka: es negribu nošaut cilvēku. Tāpat sev ik pa brīdim jāatgādina, ka pat tukšs ierocis mēdz izšaut, tāpēc jāievēro viss, kas jāievēro.
- Neveiksmes cena ir daudz augstāka nekā veiksmes cena. Medību noteikumu atkārtošana būs bezjēdzīga, ja tā tiks uztverta kā formalitāte: sak, es taču to visu zinu! Noteikumi katrreiz jāklausās kā pirmoreiz, lai smadzenes krīzes brīdī varētu izmantot svaigāko saņemto informāciju. Restartētas smadzenes dos signālu: ja tu arī neizšausi, tas būs tikai viens nenomedīts briedis, nevis nošauts cilvēks. Taisnība ir tam, kurš nav šāvis.
