Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Fotogrāfs Gunārs Binde savā nelielajā, taču ārkārtīgi mājīgajā koka namiņā Langstiņos mani sagaida kopā ar melnbalto kaķi Štruntiņu. Gunārs smej – kopš sieva pametusi, viņš esot sācis mīlēt dzīvniekus. Patiesībā jau neviens nevienu nav pametis, tikai Gunāra sieva, jogas pasniedzēja Tatjana, blīvā darba grafika dēļ darbdienās dzīvo Rīgā.
Ar mālēniešu lauzto akcentu
Bindes radītās fotogrāfijas provocējušas, izaicinājušas un likušas domāt, sākot no sešdesmito gadu vidus, un mudina izjust, vērtēt, iedvesmoties arī tagad. Viņa uzņemtais Eduarda Smiļģa portrets 1965. gadā ieguva galveno balvu izstādē Buenosairesā kinomākslas fotogrāfijas jomā. Šī un citas fotogrāfijas simtiem reižu izstādītas dažādās izstādēs, mākslas biennālēs un skatītas internetā. Gunārs saņēmis neskaitāmus apbalvojumus, bet 2009. gadā kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. «Esmu visīstākais malēnietis. Tur dzimis un visu mūžu runājis ar malēniešu lauzto akcentu. Un arī raksturs man ir kā īstam malēnietim – esmu neatlaidīgs un spītīgs… Mātes tēvs bija kurpnieks, ļoti strādīgs, un līdz ar to arī pārticis. Savus bērnus, tai skaitā manu māti Emmu, viņš nodrošināja nevis ar naudu, bet zemi – mamma dabūja 21 hektāru. Otrs vectēvs, tēva tēvs, bija krāšņu meistars – viņš ar visu ģimeni ceļoja pa Alūksnes pusi. Padzīvoja pie vienas ģimenes, tad devās strādāt pie citas.
Tēvs, viņam vārdā Jānis, bija kalps pie mana vectēva, un tā iepazinās ar manu mammu. Mammīte bija ļoti klusa, labestīga, smalkjūtīga – no viņas nedzirdēju nevienu prastu vārdu. Turpretī tēvs bija skarbs un robusts, ļoti racionāls. Un manī ir pa daļai no katra – no vienas puses esmu ļoti emocionāls, jūtīgs, no otras – izteikti racionāls.» Gunārs ģimenē bija vecākais brālis māsai un brālim. «Dzimtā vieta man tagad kā fotogrāfija stāv acu priekšā – ēkas sabūvētas vienā svītrā. Mammai pūrā nāca govs, dažas aitas, bet tēvam tikai paša rokas. Tēvs sāka būvēt – vispirms pagrabu, tad lielu šķūni, kur vēlāk notika balles. Dzīvojamo māju būvēja pašu pēdējo.
Jāstrādā bija visiem. Mēs, bērni, katru dienu govis dzinām ganībās. Bet pusdienlaikā skrējām uz mežu, kasījām sūnas un skuju nobirumus, kaisījām govīm pakaišos.»
Atstumtais
«Vecākiem mīļāks bija mans jaunākais brālis, dūšīgs puika, kurš vienmēr mani pielauza un bija kā paraugs. Es biju tievs, kaulains, izdilis. Atstumtais.
Domāju, ka atstumtība un ciešanas dzīvē ir ļoti svarīgas.
Un ne jau ārējās ciešanas, vissvarīgākās ir tās, kas nāk no tevis paša, no dvēseles. Jūtīgs, ļoti slimīgs es esot bijis. Mazasinīgs un bāls, un tēvs pat ilgi esot domājis, ka neesmu viņa dēls. Tikai pēc daudziem gadiem tēvs konstatējis, ka esam līdzīgi.»
Neizpratni tēvā radījusi arī Gunāra mākslinieciskā daba. «Man nebija vēl ne pieci gadi, kad jau no visas sirds zīmēju. Tiklīdz aizbrauca mašīna, skrēju uz smilšainā ceļa malu skatīties riepu nospiedumus – skujiņas, svītriņas… Tas viss bija jāiegaumē. Rūpīgi izskatījis šos neparastos rakstus, skrēju atkal uz mājām un auto atstātos ornamentus pēc atmiņas pārzīmēju burtnīcās. Jau pamatskolas laikā, kad bija runa par to, kur mācīties tālāk, zināju – būšu mākslinieks.»
Arī skolā Gunārs atšķīrās – rakstījis dzeju, spēlējis akordeonu. Viņam neinteresēja pie skolas aiz mazmājiņas ar čaļiem pīpēt un runāt rupjības. «Beidzu pamatskolu, vienu gadu pabiju Alūksnes vidusskolā, bet pēc tam – devos uz Priekuļu tehnikumu.» Simt trīsdesmit kilometru garo ceļu Gunārs kopā ar tēvu mērojis uz motocikla.
«Tēvs prata izmantot situāciju. 1949. gadā kolhozs brauca uz Pleskavu pārdot kartupeļus. Krievija tolaik bija pusbadā – cilvēki kājām gāja piecdesmit kilometru, lai tikai no latviešiem izlūgtos puskulīti kartupeļu. Kolhozs piekrāva pusmašīnu ar kartupeļiem un brauca tirgot. Tēvs izprasīja, vai otru pusi var piekraut ar savējiem. Saņēmis atļauju, iekrāva visus savus kartupeļus un Pleskavā momentā visus arī esot pārdevis. Par šo naudu tēvs atveda motociklu – IŽ 49. Tēvs bija pirmais, kuram mūsu pusē bija motocikls.»
Tā kā Jaunalūksnes pagastā (bijušais Bejas pagasts) tolaik vēl nebija elektrības, pat skolā bērni mācījās pie petrolejas lampām, Gunāra tēvs norādījis – elektrifikācija nākotnē būs svarīga lieta. Lai dēls mācās par elektriķi. Ne pārāk ilgi pēc pirmā motocikla iegādes tēvs nopircis otru braucamo, un vecais uz mācību laiku ticis Gunāram. «Es biju pirmais puisis tehnikumā, kuram bija savs motocikls. Izbraukājām visas Gaujas taciņas kopā ar draugu Gunti Sīli.»
Kad Gunārs beidza tehnikumu, mammīte pa kluso viņam uzdāvinājusi naudu, lai varētu nopirkt fotoaparātu, un tad tik sākās! Gunārs fotografēja daudz un dikti. Tad arī viņš draugu iepazīstināja ar savu fotomodeli Sarmīti Liepiņu, kura vēlāk kļuva ne tikai par Gunta sievu, bet arī par zināmu mākslas zinātnieci. Viņa iegājusi Latvijas kultūras un mākslas vēsturē ar savām aktu fotogrāfijām, kuras ar desmit gadu intervālu, kopš Sarmītes bija tikai 17 gadu veca, tapušas fotogrāfa Gunāra Bindes studijā. Pavisam ir sešas šādas fotogrāfijas.
Armijas multimākslinieks
«No tehnikuma otrā kursa mani paņēma armijā. Trīs gadus pavadīju Ziemeļu flotē, Severomorskā, trīsdesmit kilometru aiz
Murmanskas. No oktobra beigām līdz martam saules tur nav vispār, tā sāk parādīties tikai martā. Vasaras vidū saule iet zemu, pa horizontu, nekad gaisā. Tas, ka tiku armijā, bija ļoti labi – tāda pieredze un rūdījums! Viegli nebija, bet – kas šai dzīvē ir viegli?
Armijā manas piezīmes vienmēr papildināja zīmējumi. Kādu dienu mani izsauca vada komandieris – vai es varot uzzīmēt tādus un tādus burtus. Izdarīju. «O, prīmā!» viņš saka. «Tev būs jāzīmē lozungi.» Tā es kļuvu par mākslinieku. Uz līstītēm uzstiepa sarkanu audumu, un ar zobu pulveri, kas sajaukts ar ūdeni un kam piespricēts nedaudz cukurūdens, ar speciālām spalvām vajadzēja vilkt burtus visdažādākajos šriftos. Mācēju ļoti akurāti visus burtus izzīmēt. Tāpēc mani nedzina ar laužņiem uz ostu. Tur bija ļoti stāvas klintis, un jūrā iekšā gāja tuneļi, pa kuriem varēja iebraukt zemūdenes. Zaldātiņi tur strādāja augām dienām, bet es tikmēr zīmēju.
Un tad… Tā kā skaitījos mākslinieks, izdomāju, ka man vajadzētu iestāties slavenajā Muhinas Mākslas skolā. Komandierim sacīju, ka es kā lozungu zīmētājs gribu paaugstināt savu izglītību un iestāties šai skolā. Lūdzu! Skola sūtīja paraugus, sākumā parastas formas – lode, kubs, cilindrs, piramīda –, un man tos vajadzēja zīmēt. Biju cītīgs skolnieks, bet, tiklīdz beidzu dienestu, tā skolu pametu. Par muļķību saucu to tāpēc, ka labāk taču būtu bijis gulēt, nevis zīmēt neskaitāmus darbus,» smejas Gunārs.
No elektriķa par gaismotāju
Pēc atgriešanās no armijas Gunāram, lai kļūtu par elektriķi, vajadzēja pabeigt tehnikumu. «Par elektrību zinu visu. Pēc tehnikuma kļuvu par Bejas ciema elektrostacijas direktoru un sāku kolhozā nodarboties ar elektrifikāciju. Elektriķa darbs gan man nebija tuvs. Toties biju ieguvis piekļuvi gaismu teorijai, kas vēlāk noderēja.
Vēl tehnikuma laikā sapņoju – pabeigšu to un stāšos Mākslas akadēmijā. Izrādījās, lai tiktu akadēmijā, ir jāiegūst vēl viena vidējā izglītība kādā no mākslas skolām. Otra iespēja, ko apsvēru, – kļūt par kinooperatoru. Tolaik daudz skatījos filmas. Pēc tam, kad divus gadus biju nostrādājis kolhozā, savas bildes aizsūtīju uz Maskavu, uz kino institūtu. No turienes saņēmu uzaicinājumu uz eksāmeniem, jo fotogrāfijas tika labi novērtētas. Aizbraucu, sniedzu dokumentus, bet… Man neesot nostrādāti trīs gadi kolhozā. Izrādās, pēc nolikuma, Hruščova laikā bija trīs gadi jānostrādā profesijā, jāatpelna valsts nauda, kas ieguldīta cilvēka izglītībā. Biju ļoti vīlies un, pārbraucot mājās, kolhoza priekšsēdētājam tūlīt iesniedzu atlūgumu. Par šo manu lēmumu bija ļoti priecīga vietējā kultūras nama vadība, jo viņiem steidzami vajadzēja elektriķi. Lūk, tur sākās mana īstenā foto skola! Kādu laiku tur pastrādāju, kad no Madonas ieradās Uldis Sedlenieks. Viņš izdomāja uzvest vienu interesantu krievu lugu un dekorāciju zīmēšanai uzaicināja studentus no Mākslas akadēmijas. Atbrauca Jurģis Skulme, Arnolds Plaudis un Jānis Vidušs – trīs jauni studentiņi, rīdzinieki. Nu man bija kompānija!
Vakaros dzērām vinčiku, jautri to visu apspēlējām, un viņi taisīja dekorācijas, bet es gudroju, kā tekstus ar gaismām savietot.
Pēc pusgada luga aizgāja uz republikas skati. Nekādu prīzi jau tā nedabūja, toties es dabūju toreizējā ministra Kalpiņa parakstītu apbalvojumu par lugas apgaismošanu. Cīņā par to bija raksts, un par mani sāka interesēties Valmieras teātris, kas tas tāds Binde un ko viņš tur dara… Nāca piedāvājums kļūt par gaismotāju teātrī. Piekritu. Jāteic, teātris tolaik bija diezgan bēdīgā situācijā – prožektori veci, sabrukuma stadijā. Tomēr es strādāju, kā nu varēju. Paralēli arī fotografēju aktierus, režisorus. Līdz Valmierā lugu iestudēja Arnolds Liniņš. Redzēdams, kā es strādāju, viņš paziņoja – tu brauksi man līdzi uz Rīgu, un mēs iestudēsim lugu Jaunatnes teātrī! Tā mani atvilka uz Rīgu un izmitināja baptistu namā, kur tolaik atradās teātris, – trešajā stāvā pretī grāmatvedībai man bija sava istabiņa. Tad no Harkovas ieradās Ādolfs Šapiro, un divus gadus kopā taisījām izrādes. Tur man radās izpratne par vizuālo plastiku, arī to, ko nozīmē teatrālā puse. Tādējādi atklāju īsto fotogrāfisko būtību.»
Fotogrāfija, kas uzdod jautājumus
«Paralēli visu laiku fotografēju. Darīju to kopš 1957. gada, taču tikai pēc gadiem pieciem sapratu skaidri – es taisīšu fotogrāfijas. Nevis bildēšu, kas pagadās, bet fotogrāfijas ar jēgu un būtību. Daudzi fotogrāfi nodzīvo mūžu un nesaprot, ko dara. Sapratu – nav svarīgi, ko tu fotografē, svarīgi – ko tu domā par to, ko fotografē. Ja tu caur fotogrāfiju nevari pateikt, ko tu domā, – tad kāpēc ar to nodarboties?!»
Savu pirmo balvu fotogrāfs saņēma 1964. gadā par foto ar nosaukumu Siena, bet pēc gada – par slaveno Smiļģa portretu. «Smiļģis jau nebūtu gājis no teātra prom, kaut arī devās pensijā, – viņu faktiski izdzina. Tas notika maijā, bet jūlijā kopā ar manu labāko draugu un iedvesmotāju visa mūža garumā Arnoldu Plaudi aizgājām pie viņa palūkoties, kā vecītis jūtas. Kā viņš jutās, redzams fotogrāfijā…
Tas it kā ir Smiļģa portrets, bet īstenībā veca cilvēka mūža gala traģisms, bezcerības sajūta…»
Smiļģa portrets esot pavēris daudzus ceļus. «Kļuvu tāds kā nacionālais varonis. Fotogrāfs, kuru atzina visā pasaulē. Tiesa, ne volgu, ne dzīvokli man diemžēl nepiedāvāja, lai gan varēja,» smejas Binde. «Paralēli man piedāvāja darbu Lietišķās mākslas vidusskolā – mācīju fotogrāfiju. Tur nostrādāju vienpadsmit gadus, pie manis mācījās Atis Ieviņš, Jānis Borgs un daudzi citi. Audzināju savus skolēnus, un arī pats augu. Darbojos gan ar filmām, gan teātra aktieru portretiem. Jaunatnes teātrī visus aktierus fotografēju.»
Nopelniem bagātais fotogrāfē sū…
«Lai cik zināms es būtu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, tādu īstu atzinību no saviem vecākiem tā arī nesaņēmu. Lauku cilvēki nav no tiem, kas atklāti jūsmo. Cieņu gan esmu izjutis. Kad saņēmu Nopelniem bagātā mākslinieka titulu, salasījās radinieki, kopā pasēdējām. Un tomēr attieksme bija kā pret balto zvirbuli. Vienīgi, kad piesēdāmies pie kārtīm, tad varbūt biju līdzvērtīgs, bet citādi…
Atceros, braucām mašīnā pa Austrumvidzemes augstienes pauguriem. Kādā vietā bija vestas vircas mucas, un baltie pauguri bija nolieti strīpām vien. Kā zebras mugura. Es uzreiz pa bremzēm, metos laukā fotografēt. Nāku atpakaļ, visi mani radi aizgūtnēm smejas. Kad prasīju, ko tad jūs tādi jautri, saņēmu atbildi: «Atradis, ko fotografēt!» Vaicāju, ko tad es tādu neparastu fotografēju. «Sūdus!» Lūk, tāda bija attieksme. Nopelniem bagātais fotografē sūdus… Ja fotografētu kādu partijas činavnieku vai vismaz kolhoza priekšsēdētāju un to uzliktu Zvaigznei uz vāka, tas būtu kaut kas. Bet ne jau šis,» sarūgtinājumu neslēpj mākslinieks.
«Mammīte izturējās ar lielu bijāšanu, cieņu, arī tēvs lepojās, bet tā, ka viņš būtu pateicis: «Es ar tevi lepojos!» – nē, tā nekad nav bijis. Mana nelaime ir tā, ka arī es nemāku to pateikt. Mana sieva Taņa noteikti gribētu, lai izsaku atzinību, bet man šķiet, ka tā ir lišķība, pielīšana. Nesaku arī: «Es tevi mīlu», jo uzskatu – cik reiz tu šo vārdu piesauc, tik reižu to noplicini. Jo tas, ko tu bieži lieto, kļūst arvien neapjaušamāks, bez nozīmes. Apliecinājums tam, ka mīli, drīzāk ir atzinība. Pat ja kaut kas nesanāk pārāk labi, ir svarīgi pateikt – cik tev labi sanāk, malacis. Vismaz mazmeitiņu Amēliju, kuru mēdzu dēvēt par savu Princesīti, gan mēdzu paslavēt. Ar viņas zīmējumiem man pilna māja.»
Mīlestības potences
«Man bijušas trīs ģimenes. Tāpēc negribas šo lietu kustināt, jo tas izraisītu nepatīkamas izjūtas kādai no bijušajām sievām. Negribu sāpināt nevienu no cilvēkiem, kurus esmu mīlējis,» saka Gunārs. «Vienīgais, ko varu pateikt – esmu bijis diezgan nejauks, jo esmu pakļāvis un izmantojis savas dzīvesbiedres arī fotogrāfijā.
Man ir arī vesela sērija bilžu, kas ir tuvu pornogrāfijai. Vēl nedaudz, un tā jau būtu pornogrāfija. Bet tieši šis nedaudz ir pietiekams iemesls, lai šajās fotogrāfijās pameklētu to dziļumu, kas tur iešifrēts un nemaz tā uzreiz neizpaužas. Miesiskajā mīlestībā ir milzīgas potences. Tajā vienmēr jābūt redzamiem tēliem, ne faktiem, vairāk izdomātā, nekā reālā. Es mīlu tieši šo ideālu, kas izdomāts un iecerēts, ne realitāti.»
Dzīve pārlauzta uz pusēm
«Man dzīvē bijuši divi lieli triecieni – šķiršanās ar pirmo sievu Ilzi un vēlāk čekas mēģinājums mani savervēt. Es, protams, atteicos, un skaidrs, ka nekur tālāk dzīvē vairs nevarēju tikt. Sapratu – esmu norakstīts. Vervēt mani mēģināja vienu reizi ar veseliem trim piegājieniem. Pirmoreiz man vajadzēja ierasties Kirova rajona Kara komisariātā. Toreiz mani gan šantažēja, gan visādi darījās… Tas bija tik pretīgi, ka pat atceroties uznāk drebulis. Pēc pirmās tikšanās ar čekistiem vakarā ilgi, ilgi nevarēju aizmigt. Tie, kas vervēja, jau sākotnēji bija piekodinājuši – mūsu tikšanās faktu nevienam nedrīkst izpaust. Ja uzzinās, ka esmu stāstījis, man atnāks pakaļ ar roku dzelžiem… Atceros, bijusī sieva Sarmīte toreiz noprasīja, kas noticis. Ilgi neko neteicu, tomēr galu galā viņai visu izstāstīju. Sarmīte iesaucās: «Bet tu taču jau tik daudz esi sasniedzis, kam tad tev tas vajadzīgs?!» Skaidrs, ka man tas absolūti nebija vajadzīgs! Skaidrs, ka es neparko nesadarbotos, bet reizē arī apzinājos, kādas sekas var radīt mana atteikšanās.
Un tad otrā reize… Lietišķie tolaik no Stūra mājas atradās aptuveni piecdesmit soļu attālumā. No rīta atnāca divi čaļi un teica: «Pojdjote s nami». Tieši tai brīdī, kad viņi mani veda prom – faktiski biju arestēts – pa skolas durvīm nāca Sarmīte. Tā kā teikt neko nedrīkstēju, es Sarmīti cieši apskāvu, bet viņa bija izbrīnīta par tādu pēkšņu jūtu izrādīšanu. Laikam jau čekisti arī, jo sāka man teikt: «Ņenado, Gunar Janovič, ņenado…» Lai tikai Sarmīte nesaprastu, ka esmu apcietināts. Atceros to saspringto domāšanu – kas ar mani notiktu, ja es piekristu sadarboties, un kas notiks, ja nepiekritīšu… Vai mani spiedīs ar varu? Vai cietīs mana ģimene? Knuts Skujenieks jau atradās Mordovijā, arī par citiem bija zināms. Vai es būšu nākamais? Tās bija ļoti smagas domas.
Joprojām domāju – fakts, ka čeka mani vispār uzrunāja, mēģināja savervēt, faktiski salauza manu dzīvi un mani pašu.
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas direktors Imants Žūriņš drīz pēc manas tikšanās ar čeku palūdza uzrakstīt atlūgumu. Kad vaicāju, vai tas saistīts ar minēto notikumu, viņš atbildēja – nē. Bet ko viņš, cilvēks, citu būtu teicis – jā, mani piespieda? Nemaz necentos Žūriņu izprašņāt, jo zināju, cik notiekošais nepatīkams arī viņam – nacionāli noskaņotam un ļoti latviskam cilvēkam.
Man bija arī ļoti nepatīkami, kad grasījās vērt vaļā čekas maisus. Domāju – es nemaz negribu zināt, kuri cilvēki nosaukti par stukačiem. Un ja nu tur ir mans draugs Arnolds Plaudis? Labāk, lai es to nezinu. Ja tā izrādītos patiesība, tad taču man būtu jāmaina domas par savu draugu… Tāpat mudināja pieteikties stukačus. Bet saprotiet taču – tas, kurš ir devis zvērestu un mudina uz zvēresta laušanu, ir noziedznieks. Lai gan zvērests nav dots šai valstij, tas tik un tā ir un paliek zvērests, un manā saprašanā ikviens zvērests ir visaugstāk stādāms. Ja mēs tā neuzskatām, tad zvērests kļūst par tādu kā izsmieklu. Amorāli!»
Satuvināja vientulība
«Gāja gadi, bet es biju kļuvis tāds – ne šis, ne tas. Taņa mani saņēma tādu, kā caur mašīnu izlaistu…» Gunāra trešā sieva Tatjana Latvijā ieradās no Harkovas un sāka strādāt Jaunatnes teātrī. Uzsākot sezonu, visiem aktieriem bija jānofotografējas portretu galerijai. Šim darbam nolīga Gunāru Bindi. Savukārt Tatjanu scenogrāfs Andris Freibergs nofraktēja par cilvēku, kas visus informē, savāc nelielās grupās un aizved pie Gunāra. Lūk, tā arī abi iepazinās. Tatjana Latvijā bija ieradusies pirms divām nedēļām, un viņai īsti nebija, ar ko parunāt. Tikai Gunārs, vienīgais cilvēks, kuru viņa Latvijā uz to brīdi iepazinusi. Abus satuvinājusi vientulība – ne tikai Tatjana, arī Gunārs jutās vientuļš. Par spīti tam, ka tolaik bija ģimene, fotogrāfs lielāko daļu laika pavadīja savā darbnīcā.
Tai pašā rudenī Tatjana individuāli sagatavotā programmā lasīja Annas Ahmatovas dzeju un uz šo pasākumu uzaicināja arī Gunāru. Viņš noklausījās un nākamajā dienā uzdāvināja Tatjanai viņas pašas portretu, kas bija tapis portretu galerijas vajadzībām. Zem tā bija tikai viena rindiņa: «Tu esi svētā.»
«Kad iepazināmies, neteikšu, ka starp mums uzreiz bija mīlestība. Sākumā vienīgi radošums. Tuvi kļuvām tikai pēc trim gadiem, bet pēc septiņiem apprecējāmies. Tatjana man ir bijusi viss – mūza, atbalstītāja, palīgs, iedvesmotāja. Kad viņa ienāca manā dzīvē, es emocionāli un radoši biju jau apaudzis ar taukiem. Viņa man atvēra spēju fotogrāfijas laukā meklēt jaunas iespējas. Taņa gan atbalstīja, gan ierosināja un – kas svarīgi – netraucēja un nebremzēja manas radošās izpausmes. Manā fotogrāfiskajā laukā visatļautība bijusi Tatjanas nopelns, mums nav nekādu aizspriedumu. Vislabākais piemērs ir mūsu meitas plānošana. Biju sajūsmināts – man būs lauks fotogrāfijai! Sākās ar to, ka mēģinājām fotografēt ieņemšanu. Fiksēju visus deviņus mēnešus un sēriju noslēdzu ar daudziem zināmo pēdējo bildi Nastu nesēja.»
Viegli Gunāram un Tatjanai nav gājis – sabiedrība šo savienību neuzņēma ar lielām urravām.
Pirmkārt, Gunāram vēl bija ģimene, no kuras viņš Taņas dēļ aizgāja.
Otrkārt, Taņa ir divdesmit sešus gadus jaunāka, treškārt – krieviete. Patiesībā daļēji poliete, daļēji ukrainiete un tikai daļēji krieviete. Gunārs gan to neatzīst, taču intervijās Tatjana vairākkārt uzsvērusi – Gunārs par abu kopā būšanu ir dārgi maksājis. «Daudzi viņam teica: paskaties, ko tu preci – krievieti! Viņam daudz kas bija jādzird… Taču Gunārs juta manas pamatvērtības. Disciplinēta, iejūtīga, atbildīga.» Nu jā, savulaik arī neprotoša valdīt pār savām emocijām. Tieši tāpēc Tatjana pirms daudziem gadiem pievērsusies jogai.
Starp citu, arī Gunāra mamma pārmetusi, brīdinājusi – nu nevajadzējis precēt tik daudz jaunāku sievieti. Kas notikšot, kad Gunārs kļūs vecs? «Nu tagad es esmu vecs, un kas ir noticis? Jā, Taņai labā nozīmē galvā ir putni, bet tas taču ir skaisti un interesanti. Manā ieskatā ikvienai sievietei jābūt sajūtai, ka viņa iemīlējusies. Tādas jūtas, kas var būt pat vienpusējas, ir skaistas un iedvesmojošas! Arī man Taņa neliedz iemīlēties, bet to gan es vairs nespēju, ja nu vienīgi paflirtēt. Bez viegla flirta, smaida gan savu dzīvi nevaru iedomāties.»
1993. gadā Gunārs un Taņa sarakstījās, bet 1994. gadā piedzima viņu Anna.
Ar sapni par muzeju
«Godīgi sakot, mums reālās dzīves nebija. Ja gribat runāt par reālo, normālo dzīvi, klauvējiet pie blakus mājas durvīm. Mums nav bijis ne kārtīgas mājas, ne kārtīgu mēbeļu. Es, kurš, kā jau ikviens mākslinieks, piedzimis nenormāls, un Tatjana – cilvēks, kas caur savu jogu lidinās sajūtās… Kādu normālību jūs gribat? Tas gan jāatzīst – es no visiem ikdienas pienākumiem esmu ticis atbrīvots, jo tos uzņēmās Tatjana. Sadzīvē neesmu bijis pārāk enerģisks. Savukārt Taņa… Viņai raksturīgas neizprotamas garastāvokļa maiņas, kontrastainība. Arī tolerances trūkums, bet tam nav lielas nozīmes. Viņa ir gaiša personība. Un jā, lai gan runā, ka manā dzīvē bijis daudz, ārkārtīgi daudz sieviešu, tā nav taisnība. Tikai mākslā, ne dzīvē,» uzsver fotogrāfs.
Gunārs Binde pieticīgi teic, ka neko dižu savai ģimenei – Tatjanai, meitai Anniņai, mazmeitai Amēlijai – neesot devis. Varbūt parādījis ceļu ar savu piemēru, bet neko nav uzspiedis. Brīvdienās Gunāru priecē mazā Amēlija – viņai tūlīt būs septiņi gadi. «Amēlija visu laiku dzied, gluži tāpat kā mana mammīte savulaik. Lūk, kā iedzimst!»
Bet pavisam Gunāram ir četras meitas, pieci mazdēli, divas mazmeitas, trīs mazmazmeitas un viens mazmazdēls.
«Dzīvē esmu sasniedzis visu, ko vēlos. Tagad mans sapnis ir ēka, kurā būs liela zāle – tajā varēs gan vadīt jogas nodarbības, gan arī rīkot izstādes. Augšā būs bibliotēka, darba telpa un muzejs, kur glabāt vecos fotoaparātus. Es savu mūžu esmu veltījis mākslai, mantu neesmu krājis, bet šīs ēkas uzcelšanai nepieciešami lieli līdzekļi. Ko nopelnu, to nolieku, tāpat Tatjana – tā mēs krājam savam sapnim.» Ikdienā, protams, top arī fotogrāfijas, kā allaž – ar kādu vēstījumu, domu, kuru jāprot saskatīt un nolasīt. «Es jau arī šad tad pamuļķojos tāpat vien – nekad nepalaidīšu garām iespēju nofotografēt to, kas fotografējams. Tagad man taču ir superaparāts,» smaidot un vicinot rokā telefonu, saka Gunārs.
Gunāra aizraušanās ir arī makšķerēšana – bijis gads, kad viņš pārticis tikai no zivīm. Agri no rīta devies uz ezeru, divas trīs stundas pamakšķerējis, tad klauvējis pie kaimiņa diriģenta Edgara Račevska durvīm. Ar lomu taču jādalās! Tad uz mājām un svaigās zivis uz pannas. «Tagad ķeru to, kas nāk. Bet savulaik biju aizrautīgs foreļu makšķernieks, biju izbraukājis visu Latviju. Mans kompanjons bija leģionārs Jānis Gūts, reizēm mums pievienojās arī Raimonds Pauls, vēl kāds. To visu atceroties, kļūst drūmi – daudzu manu laikabiedru jau sen vairs nav. No manas pamatskolas neviena! Kad prasa, kā tad tā, kur ir mans ilgdzīvošanas noslēpums, smejos – tas tāpēc, ka sestajā klasē, kad visi aiz mazmājiņas gāja pīpēt, es viņiem negāju līdzi…»
