Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kauliņi mesti
Tas notika Radošo savienību plēnumā, ko vēsturisku padarīja arī Mavrika Vulfsona runa. Jau pirms tās viņš bija cilvēks ar vārdu. Populārs politisko notikumu komentētājs gan televīzijas raidījumā Globuss, gan presē. Studentu mīlēts pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Taču īpašu svaru Vulfsona teiktajam par Latvijas okupāciju, piešķīra viņa biogrāfija. Neatkarīgās Latvijas vienaudzis, kurš kopš jaunības aizrāvies ar kreiso idejām, komunists vēl no Ulmaņlaika, sarkanās armijas sastāvā cīnījies frontē, kādreizējais laikrakstu Cīņa un Rīgas Balss galvenā redaktora vietnieks pēkšņi pasaka ko tādu! Turklāt viņš nolasīja arī slepenos protokolus, ko 1939.gada 23.augustā bija parakstījuši V.Molotovs un J.Ribentrops, kuros Vācija un PSRS vienojās par savu interešu sfēru sadali Austrumeiropā, tai skaitā Baltijas valstu varmācīgu iekļaušanu Padomju Savienībā. Tiem, kuri padomju režīmu nav piedzīvojuši, grūti pat iztēloties, kāda tā bija uzdrīkstēšanās, kādu iespaidu uz cilvēkiem atstāja šī runa.
Atmiņu grāmatā Kārtis uz galda! Mavriks Vulfsons šo dienu nosauc par savas dzīves pirmo zvaigžņu stundu, kaut tobrīd viņam ir jau 70 gadi.
Notikušo viņš atceras šādi: «Pati zāle it kā sastinga, tad pēkšņi sāka vētraini aplaudēt, kamēr partijas un citādi vadītāji apjukuši un saniknoti sačukstējās. /../
Pārtraukumā CK sekretārs Boriss Pugo piesteidzās pie manis klāt. Piesarcis aiz dusmām, viņš šņāca: «Zini, ko tu nupat izdarīji? Tu esi nogalinājis padomju Latviju.» /../
Pārnācu mājās ar dalītām jūtām. Es sapratu, ka nu «kauliņi mesti», un gaidīju represijas. Boriss Pugo agrāk bija Drošības komitejas vadītājs, tobrīd vīrs ar Latvijā praktiski neierobežotām pilnvarām. /../
Kad, domās iegrimis, tuvojos savam dzīvoklim, ieraudzīju, ka mana nama kāpnes ir pārklātas ar ziediem. Un pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Visu vakaru zvanīja pazīstami un sveši cilvēki, izsakot pateicību, sajūsmu, atbalstu.»
«Tā tiešām bija – trepes līdz mūsu dzīvoklim bija noklātas ar ziediem,» atceras Mavrika Vulfsona meita, māksliniece Irēna Lūse. «Mēs visi – vecāki, mani brāļi, es ar ģimeni – dzīvojām vienā dzīvoklī. Iepriekšējā vakarā sakopu virtuvi un gāju garām viņa istabai. Paps sēdēja pie rakstāmgalda. Tā kā bija jau vēls, prasīju: «Vai tev nav jāiet gulēt?» – «Zini, man te tāda doma, tāda ideja… Es gribu pateikt par okupāciju.» – «Kur tu to gribi pateikt?» – «Rīt Rakstnieku Savienības plēnumā.» Zinu, ka viņš par to domāja jau iepriekš. Atceros, kādus divus gadus pirms tam sēdējām mūsu lauku mājās Saunagā. Tur bija mans brālis, es un atbraucis kāds ciemiņš, kurš stāstīja, kas notiek Krievijā, un paps pēkšņi teica: «Man ir tāda sajūta, ka tā padomju Krievija varētu sabrukt!» Jo viņš vēroja un vērtēja notikumus.
Bērnībā es šausmīgi baidījos, ka var sākties karš. No rītiem modos no čerkstošām radio skaņām – paps klausījās ārzemju radio stacijās ziņas, tad nāca mazliet sadudzis no savas istabas: «Nu, es nezinu, ja tagad amerikāņi nepieņems kādus mērus, tad var sākties karš.» Es tik ļoti apskaudu savus klasesbiedrus, kuri neviens par to nedomāja! Viņu ģimenēs par to nerunāja, bet paps visu laiku sekoja līdzi notikumiem pasaulē.
Man nekad nebija sajūta, ka paps ir padomju režīmā balstīts. Tieši pretēji – viņš vienmēr bija tik priecīgs un apmierināts, kad izdevās kaut ko starp rindām pateikt. Viņš nebija disidents, kas cīnījās par brīvo Latviju, taču mums ģimenē nebija pārsteiguma, kad viņš tiešā tekstā pirmais publiski pateica par Latvijas okupāciju. Tam bija pienācis laiks. Var teikt, ka inteliģence Latvijā tam jau bija gatava, bet vēl baidījās.
Kopš tās dienas pagājuši gari gadi un dzīves laikā man radusies sajūta, ka daudzi viņam piedēvē to, kas nebija, – ka viņam bijusi kaut kāda aizmugure, īpašs statuss un ka tas saistīts ar kaut kādiem dienestiem. Es no savas puses – mums bija ļoti tuvas attiecības – varu apgalvot, ka tā nebija. Mēs pat papu mazliet apsmējām par to, kā viņš baidījās no čekas. Dzīvojām ceturtajā stāvā, bet reizēm viņam šķita, ka gar logiem kāds staigā. (Smejas.) Vēroja ielu, jo īpaši, kad kāds ārzemnieks bija atnācis, un teica: «Paskaties, tur uz ielas stāv mašīna, kas jau vairākas stundas nebrauc prom. Noteikti noklausās mūsu sarunu!»
Manuprāt, cilvēki nespēj noticēt, ka tajos apstākļos kāds tik brīvi varēja rīkoties, iekšēji jutās tik brīvs. Paps bija unikāla personība, kas atrada cilvēcisku valodu ar visiem – politiķiem, ne ar politiķiem – un visur, kur ieradās. To veicināja arī ļoti labās vācu valodas zināšanas. Viņam piemita atvērtums un ar savu harizmu viņš paņēma cilvēkus.»
Latvijas vienaudzis
Tas skan banāli, bet par Mavrika Vulfsona dzīvi un dzimtas likteņiem varētu uzņemt krāšņu, notikumiem un pārsteigumiem pārbagātu seriālu. Diemžēl žurnāla rakstā iespējams tikai iezīmēt būtiskākos notikumus, tik daudz kam paliekot aiz kadra.
Rīdzinieks Hermanis Vulfsons ar savu nākamo sievu iepazinās Varšavā. 17 gadus par viņu jaunākā skaistule Polina Segale bija beigusi ģimnāziju, poļu bija viņas dzimtā valoda, bet viņa brīvi runāja franciski, krieviski un vāciski. Hermanis neprātīgi iemīlējās, apprecēja skaistuli, atveda uz Rīgu un loloja sievu, kā vien mācēja. Pāra vienīgais bērns Mavriks piedzima 1918.gada 7.janvārī Maskavā, kur Vulfsoni kā bēgļi nonāca kara laikā. «Mēs tēva māti saucām par balto vecomāti. Es viņu citādu neredzēju – tikai ar baltiem matiem,» atceras Irēna Lūse. «Maskavā viņa bija nosirmojusi vienā naktī, jo – plosās revolūcija, viņai jādzemdē, bet vīru arestē kā labējo eseri un iesēdina Butirku cietumā…»
Par laimi, viss beidzās tā, ka 1921.gadā ģimene atgriezās Latvijā. Tā kā Hermanis bija labi situēts tirgonis, viņa kundze nestrādāja algotu darbu. Mazo dēlu audzināja guvernante – latviete Anniņa, bet ģimenes valoda bija vācu. Kaut arī vienīgais bērns, Mavriks netika lutināts ar vecāku uzmanību, kuri dzīvoja viens otram. Zēns labprāt spēlējās uz ielas ar apkārtnes bērniem, kas mātei nepavisam nepatika. «Manu ielas draugu nicīgā apsaukāšana uz daudziem gadiem sabojāja mūsu attiecības ar māti.
Es sāku justies vientuļš savā ģimenē.»
Pabeidzis vācu pamatskolu, Mavriks iestājās vācu komercskolā. Bet tad Latvijā pieņēma likumu, kas noteica, ka cittautieši drīkst mācīties tikai skolās ar savu vai latviešu valodu. Kaut gan likums bija diskriminējošs, Mavrikam tas palīdzēja. Jo pēc Hitlera nākšanas pie varas daļa no klasesbiedriem kļuva par nacistu līdera piekritējiem, sāka ņirgāties un iekaustīt ebrejus, tātad arī Mavriku.
Lai gan tolaik latviešu valodu zināja švaki, viņš izvēlējās turpināt mācības latviešu vidusskolā. Tur perfekti apguva latviešu valodu, kā arī iestājās Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jaunatnes organizācijā Darba jaunatne. Pēc Ulmaņa apvērsuma to aizliedza un organizācija pārgāja uz nelegālo stāvokli. Tā pārtikušas ģimenes vienīgais bērns kļuva par vairāku pagrīdes grupu līderi.
Kāpēc tā notika? Atbildi uz šo jautājumu publikācijā par tēvu žurnālā Rīgas Laiks meklējis arī Mavrika jaunākais dēls Juris Vulfsons: «Mani vienmēr interesējis, kāpēc tēvs neatkarīgās Latvijas laikā nolēma kļūt par komjaunieti? Vai tas bija jaunības ekstrēmisms? Kāda stipra cilvēka iespaids? Vēlme izjust asas sajūtas, darbojoties nelegālā organizācijā? Laikam bija visi šie elementi, taču galvenais, jūtot negaisu, tēvs cerēja, ka «godīgā» Padomju Savienība glābs Eiropu no briesmīgā, ātri augoša nezvēra – nacistiskās Vācijas. Cits cēlonis bija agri radusies sociālā taisnīguma apziņa. Domāju, ka bija vēl viens motīvs – tēva konflikts ar viņa vecākiem. Tēvs viņus, sevišķi savu māti, uzskatīja par sīkburžuāziskiem mietpilsoņiem. Viņam gribējās sadumpoties pret naudas un mantas varu. Kreisās idejas bija labi piemērotas šādai pozīcijai.»
Jā, māte vēlējās, lai dēls ir labi izglītots un izveido ģimeni, apprecot bagātu jaunkundzi. Viņai nepatika meitene, kurā iemīlējās Mavriks, kad abiem jauniešiem nebija pat sešpadsmit. Jaunais pagrīdnieks nelegālajā darbā iesaistīja arī Soniju, cienījama Cēsu zobārsta meitu.
«Jāsaprot, ka Ulmaņa laiki ebreju inteliģencei nebija nekas labs,» tā Irēna Lūse. «Mamma sapņoja kļūt par ārsti, bet bija noteikta norma, cik ebreju drīkst būt kursā, un viņai nebija iespēja studēt medicīnu. Domāju, tas viss ietekmēja manus vecākus, kuriem bija 15 gadi, kad viņi kļuva par komjauniešiem vai kā nu tur sauca to organizāciju. Patiesībā jau viņi bija maksimālisti, utopisti, kas sapņoja par ideālu pasauli…»
Vēstures griežos
Mavriks bija ļoti lepns un patstāvīgs – pasniedza privātstundas un studēja Universitātes mehānikas fakultātes vājstrāvas nodaļā. Dēla kreisie uzskati un to diktētās izvēles vēl vairāk sarežģīja attiecības ar vecākiem. Kad 1939.gadā Sonija un Mavriks apprecējās, vecāki negāja uz kāzām.
Pēc augstskolas viņam nācās doties dienēt armijā uz Rēzekni. Tur viņš arī sagaidīja un atbalstīja varas maiņu. «Kad 1940.gada 17.jūnijā sarkanā armija okupēja Latviju, biju pārliecināts, ka tas ir tikai īslaicīgs preventīvs solis, lai novērstu fašistiskās Vācijas iebrukumu tieši Baltijas valstīs./../
Otrais motīvs manai labvēlīgajai attieksmei pret 1940.gada jūnija notikumiem bija aplama cerība, ka Latvijai pēc padomju iebrukuma izdosies saglabāt savu neatkarību, ka tajā demokrātiskās vēlēšanās izraudzīs parlamentu, kurš iecels valdību – kā tas bija noticis Somijā pēc Ziemas kara.
Un, treškārt, es kā ebrejs pilnā mērā sapratu to dilemmu, pie kādas bija nonākuši mani tautasbrāļi Latvijā. Daudziem, arī man bija skaidrs, kas sagaida Latvijas ebrejus, ja Latviju ieņems nacisti – tos nekavējoties iznīcinās līdz pēdējam cilvēkam.»*
Lai arī Vulfsons līdz tam nav saistīts ar žurnālistiku, viņu ieceļ par sarkanās armijas teritoriālā korpusa avīzes Sarkanais Kareivis redaktora vietnieku. Lai kurš pieņēma šādu lēmumu, tas izrādās liktenīgs, jo žurnālistikā Mavriks Vulfsons darbosies visu mūžu.
Sastopoties ar padomju varas realitāti rodas pirmās šaubas un skepse, satraukumu par iespējamo karu rada pasaulē notiekošais.
Bet dzīve turpinās un 1941.gada 4.maijā Sonija un Mavriks kļūst par vecākiem dēlam Valērijam.
Naktī uz 22.jūniju Vulfsons dežurē redakcijā un klausās vācu radio, kur agri no rīta pārraida Hitlera uzrunu reihstāgā. Tā viņš uzzināja, ka jau sācies karš… Oficiālā vara to paziņo tikai pēc vairākām stundām.
Irēna Lūse: «Paps visu ģimeni – manu mammu ar nesen dzimušo brālīti, abas vecāsmātes un vectēvus – iesēdināja vilcienā, kas evakuējās uz Krieviju. Mammas tēvs, kuram vācu valoda bija dzimtā, nespēja noticēt, ka viņam kāds darīs pāri, nolēma tomēr izkāpt no vilciena, teica, ka paliks Latvijā, un te viņš arī palika… Vectēvu nošāva cietumā, pat neaizveda uz Rumbulu. Pārējie nonāca Tatarstānā, Mamadišā, šausmīgā nabadzībā. Mamma neprata krievu valodu, bet ātri iemācījās. Viņa vairākus gadus nezināja, kas notiek ar papu, kur viņš ir.
Atceros, kā ciemos pie mums brauca ģimene no toreizējās Ļeņingradas, kuru dēlu sauca par mana vecākā brāļa pienabrāli. Jo puisītis, tādā pat vecumā kā mans brālis, kopā ar savu māti kara laikā dzīvoja Mamadišā. Atšķirībā no manas mammas, kurai piens pazuda pie pirmās vilciena bombardēšanas, tai sievietei piens bija un viņa ziemā gāja pāri visai pilsētai, lai pabarotu manu brāli. Pateicoties viņai un ģimenes pūlēm, brālītis izdzīvoja. Papa tēvs gan nomira evakuācijā.»
Tikmēr Mavriks Vulfsons atradās frontē – 201.latviešu divīzijas rindās. Tur tika nolemts izmantot viņa izcilās vācu valodas zināšanas, un Vulfsons uzrunāja vērmahta karavīrus, aicinot padoties gūstā. «Parasti tādām pārraidēm aparatūru izvietoja vācu priekšējo līniju tuvumā, dažkārt starp abām frontes līnijām, nevienam nepiederošā zemē. Tā iegājās, ka vācieši – īpaši vakaros – kādu laiku klausījās, bet pēc tam, acīmredzot sekojot virsnieku pavēlei, atklāja uguni skaļruņa un tā tuvākās apkārtnes virzienā. /../ Vairākas reizes viņi sūtīja izlūkus pāri frontes līnijai, lai likvidētu «nolādēto Ivanu». Tad bija ko noņemties mūsu snaiperiem un ložmetējiem, tie nosedza manu zemnīcu, kurā atradās raidītājs.»*
Līdz ar padomju karspēku Rīgā majors Vulfsons atgriezās 1944.gada 13.oktobrī. Uzzināja, ka Biķernieku mežā nogalināti 32 radinieki… No Tatarstānas pārbrauca Sonija un «Satikušies pēc trīs gadu šķiršanās, jutāmies kā svešinieki, kuri meklē taku viens pie otra.»*
Laimīgi, ka dzīvi un kopā
Demobilizējies, Vulfsons sāk strādāt laikrakstā Cīņa. Piedzimst meita Irēna. Viņš iestājas Universitātes ekonomikas fakultātes finanšu nodaļā, ko neklātienē pabeidz kā izcilnieks.
Irēna Lūse: «Vienas no manām pirmajām atmiņām ir par laiku, kad nomira Staļins. Tagad zinu, ka tolaik Maskavā bija uzsākta ebreju ārstu lieta un, zinot kādas represijas notika, valdīja lielas bažas, kas notiks tālāk. Man bija tikai pieci gadi, bet es kā bērns jutu, cik mājās ir saspringta atmosfēra.
Kaut gan kopumā man jāsaka – mēs ļoti daudz smējāmies, ļoti.
Vecāki bija pārdzīvojuši karu, atgriezās, atkal satikās un viņi priecājās par dzīvi.
Bija laimīgi, ka palikuši dzīvi un ir kopā. Kaut mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Jo tad, kad viņi pārbrauca, papa vecāku dzīvoklī nebija palicis pilnīgi nekas – tikai lustra. Lūk, tur tā istabā karājas! Vēl man ir palicis vecātēva krēsls, un vairāk nekā. Tā kā vecākiem dzīve pēc kara bija jāsāk no nulles. Mēs bijām liela ģimene – trīs bērni, abas vecāsmātes, visi jāapgādā un es atceros, kā skaitījām katru kapeiku.
Paps ar mammu ikdienā mainīja trīs valodas – latviešu, vācu un krievu. Krievu valoda bija ienākusi kara laikā. Paps to jau zināja kopš bērnības, bet mamma, izaugusi latviskajās Cēsīs, aizbrauca evakuācijā, to neprazdama.
Mājās mums bija brīvība runāt, bet paps un mamma neslēpa, ka ir jāuzmanās, ko runā cilvēkos, ka jābaidās no čekas. Mamma strādāja žurnāla Zvaigzne redakcijā, viņas kolēģe bija Zenta Jaunzeme un Velta Lāce, Viļa Lāča pēdējā sieva. Viņas visas draudzējās un skaidri zināja, ka redakcijas fotogrāfs ir čekists. Kad ciemojās, līdz asarām smējās, kad stāstīja par viņa gājieniem. Starp citu, es ļoti gaidīju, kad Velta nāks ciemos – viņa bija dāsna sieviete, vienmēr nāca ar gardumiem, kas mums nebija pieejami.
Pie vakariņu galda mums vienmēr notika interesantas sarunas. Man un brāļiem vienmēr bija interesanti ar vecākiem. Atceros, pie papa nāca Nikolajs Neilands, Augusts Lediņš, Voldemārs Hermanis. Kamēr visi kopā strādāja, paps aiztaisīja istabas durvis. Kad pabeidza, durvis atvērās, mamma gāja iekšā ar kūku un mēs visi varējām iet klausīties sarunas. Manas meitas arī izauga ar tām sarunām.
Es ļoti gaidīju pastaigas ar papu. Mēs katru svētdienu gājām pie vecāsmātes un pa ceļam abi runājām, runājām, runājām… Es daudz esmu domājusi, kāds liktenis bija manai tēva mammai. Viņa dzīvoja savā kādreizējā lielā dzīvokļa meitasistabiņā – mazā, šaurā istabiņā, kurā iegāja uzreiz no trepēm, pretī durvīm bija logs, vienā pusē skapis, otrā – gulta. Un viss. Kā cietuma kamera. Viņas dzīvoklī dzīvoja krievu virsnieka ģimene un turp, pāri trepju telpai, vecaimātei bija jāiet uz tualeti un virtuvi, un tur viņu nemitīgi lamāja par žīdieti. Līdz mūža galam viņa aizvien palika dāma, nekad neizgāja bez cepures, vienmēr teica, ka ap kaklu jābūt krellēm. Nevaru sacīt, ka man ar vecomāti bija labas attiecības, viņa vairāk ar sevi bija pārņemta. Ilgi dzīvodama viena pati ar sevi čukstus sarunājās poliski. Savukārt mammas mamma, kas dzīvoja kopā ar mums, bija ļoti pieķērusies manam vecākajam brālim, kurš kara laikā atradās uz nāves sliekšņa, un vecmāmiņa darīja visu, lai viņš izdzīvotu. Es varu teikt, ka mani audzināja vecāki, un man bija brīnišķīga bērnība. Vienīgais, ka laikus bija jābūt mājās! (Smejas.) Paps bija ļoti labsirdīgs. Viņš nekad nekliedza, bet mācēja tā paskatīties, ka ar to pietika. Mamma viņu vienmēr atbalstīja, viņi bija ļoti vienoti.
Kad paps strādāja Cīņā, viņam reizi vai divas nedēļā bija dežūras vakaros – jālasa avīzes izdrukas, toreiz jau par kļūdām atbildēja ar galvu. Viņš mani bieži ņēma līdzi. Vēl tagad, kad eju pa Blaumaņa ielu un redzu to izvirzīto logu, es atceros, kā tur pavadīju garas stundas. Vienīgais, ko tad varēju darīt, bija sēdēt un zīmēt, un tā es tur zīmēju. Tad vecāki mani ievirzīja Rozentāla mākslas skolā. Kāds būtu mans liktenis, ja tas nenotiktu, es pat nespēju iedomāties…»
Latviešu nacionālais komunists
Mavriks Vulfsons pāriet strādāt uz jaunizveidoto avīzi Rīgas Balss. Tās nosaukums esot izvēlēts pēc analoģijas ar Amerikas Balsi, cerot veidot laikrakstu brīvākā stilā nekā padomju laikā ierasts.
Irēna Lūse: «Rīgas Balsī viņam bija ļoti labs laiks, ar tādu pacēlumu!
Atceros, kā viņš lepojās ar avīzi, kuras pirmajā lappusē nebija, kā tolaik pieņemts, ziņas par kompartijas sasniegumiem, bet gan par veļasmašīnas Rīga10 ražošanas sākumu.
Tas bija 1956.gads, jo tad piedzima jaunākais brālis un redakcija uzdāvināja veļasmašīnu.
Papum patika radiotehnika, pusvadītāji bija viņa kaislība. Arī es piedalījos, mēs kopā būvējām radioaparātus un priecājāmies. Tas bija tik interesanti – tinām spoles, klausījāmies un tad uz viena pinuma pēkšņi atskanēja Amerikas Balss vai kāds Anglijas radio! Tad gan mamma noprotestēja, ka paps nepiedalās ģimenes dzīvē, un viņš pārtrauca ar to nodarboties. Paps ļoti mīlēja mammu. Viņai bija smagāks raksturs, varēja apvainoties un tad paps mammu mierināja.
Kaut gan paps pārī dominēja, viņa bija atbilstoša – jautra, dzirkstoša, ar ļoti plašu zināšanu spektru. Žurnālā mamma rakstīja par kultūru un zinātni, brauca komandējumos pa visu Latviju.»
Pacēlums aprāvās, kad Vulfsons kā «latviešu un ebreju sīkburžuāziskais nacionālists» bija spiests aiziet no avīzes. Jo Latvijā sākās intensīva rusifikācija, kas viņam nebija pieņemama. Aizvien vairāk ilūziju par taisnīgo valsti sabruka…
Juris Vulfsons atmiņās raksta: «Citu reizi jautāju, kā viņš kļuva par nacionālo komunistu? Tēvs, kā daudzi citi, naivi cerēja, ka mājokli nevajag sagraut, ka to var iztīrīt un izvēdināt. Citiem vārdiem, saglabājot humānos komunistiskos ideālus, var atvērt logus svaigam gaisam, atbrīvoties no totalitārisma, drūmās pelēkās ikdienas, ideoloģiskās demagoģijas un uzcelt sociālismu ar cilvēcisku seju. Šī ideja tēvam bija tuva ilgus gadus. Šodien mēs zinām, ka tā ir utopija, tomēr toreiz vēl bija ilūzijas. Jaunajā avīzē Rīgas Balss, kurā tēvs bija redaktora vietnieks, pirmajā lapaspusē veco komunistisko līderu vietā bija britu karalienes fotogrāfija un zem tās teksts par viņas aktivitātēm. Tēvs un viņa domubiedri turpināja soļot lieliem soļiem uz to, kas notika vēlāk perestroikas laikos. Bet Maskavā jau viss bija mainījies – bijušie staļinisti ņēma pārsvaru, un arī pats Hruščovs negribēja turpināt liberalizāciju.»
Irēna Lūse: «Kad paps palika bez darba, Mākslas akadēmija deva patvērumu, viņš tur lasīja lekcijas partijas vēsturē. Kad es mācījos akadēmijā, biju viņa studente, bet otrajā kursā apprecējos un tiku pie cita uzvārda. (Smejas.) Tā kā dzīvojām vienā dzīvoklī, abi kopā sestdienā gājām uz pirmo lekciju. Kaut gan viņš pasniedza tādu priekšmetu, man nebija kauns par papu. Jo viņš to prata izdarīt tā, ka uz lekcijām nāca ar interesi pat sestdienā. Studenti viņu tiešām mīlēja un viņš mīlēja studentus.»
Balsojums par neatkarību
Pēc vēsturiskās 2.jūnija runas Mavriks Vulfsons ļoti aktīvi iesaistījās Tautas frontes izveidē un darbībā. Tolaik bija ļoti svarīgi PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās iegūt maksimāli daudz par Latvijas neatkarību noskaņotu deputātu vietu, lai Maskavā varētu aizstāvēt centienus atgūt pašiem savu valsti. Diemžēl netrūka neatkarības pretinieku, aktīvi darbojās interfronte. Padomju laikā vēlēšanas bija formālas, beidzot pēc gariem gadiem Latvijā notika īstas vēlēšanas. Piemēram, Rīgas Centra rajonā izvirzīja vienpadsmit kandidātus, tai skaitā Mavriku Vulfsonu. Notika pie mums vēl kas neredzēts: Mākslas akadēmijas studenti, atbalstot iemīļoto pasniedzēju, tērpās baltos krekliņos ar Vulfsona attēlu un sarīkoja skrējienu pa ielām. Priekšvēlēšanu mītiņā Vērmaņdārzā spēlēja orķestris un uz skatuves teikt runu kāpa pats deputāta kandidāts, līdzi ņemot savas mazmeitas. Lai arī prognozes par vēlētāju noskaņojumu neraisīja pārliecību par uzvaru, Vulfsonu ievēlēja!
Sekoja viņa dzīves otrā zvaigžņu stunda – cīņa Kremlī par Latvijas neatkarību.
Protams, tas prasīja milzu apņēmību, drosmi, pacietību un negulētas naktis, lai pierādītu, ka Baltijas valstis tika okupētas, bet ne pēc darbaļaužu vēlmes uzņemtas PSRS.
Savukārt Latvijā aktuālais uzdevums bija ievēlēt tādu Augstāko Padomi, kas pasludinātu Latvijas neatkarību. Vulfsons atkal kandidēja un tika ievēlēts, kļūstot par vienu no tiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību. Kad pēc Augstākās Padomes sēdes deputāti iznāca pie sajūsminātās tautas, ieraugot sirmo kungu, viņu pacēla uz rokām un aiznesa līdz pat Daugavas krastmalas tribīnēm, kur notika mītiņš. Tur bija viss – sajūsma, asaras, ziedi, milzu cerības, emocionāli vārdi, arī Vulfsons teica runu, ko pavadīja aplausu vētra.
Pēc tam viņš darīja vēl daudz, bet tad… Mavriku Vulfsonu nostūma malā.
Irēna Lūse: «Kad mamma aizgāja, tas papum bija ļoti smags periods. Turklāt sakrita, ka viņu atbīdīja no politikas. Tas bija ļoti nežēlīgi. Mēs sapratām, ka viņš viens (kaut gan mēs visi joprojām dzīvojām kopā) nespēj būt, un tad mani bērni par opīti ielika avīzē iepazīšanās sludinājumu. Tajā nebija pateikts viņa vārds un uzvārds, bet sāka nākt vēstules no brīnišķīgām sievietēm no visas Latvijas. Taču papus pats iepazinās ar enerģisko Emmu Bramniku, apprecējās un mums bija jāpriecājas, ka viņam ir labi. Paps nevarēja bez mīlestības dzīvot. Nesen atradu kādu vēstuli Emmai, kurā viņš raksta, ka dzīvo ar mums visiem Saunagā un… jūtas vientuļš.»
Visvērtīgākais – atmiņas
Mavriks Vulfsons, nosvinējis 86 dzimšanas dienu, aizgāja mūžībā 2004.gada 8.martā. Noteikti izlasiet viņa atmiņu grāmatu Kārtis uz galda! Ievadā autors raksta, ka tā ir par kļūdām, ko pieļāvis, bet beidzas ar šādu rindkopu: «Katram no mums ir sava laimes tiesa. To nevar izteikt. Varu vienīgi dot padomu: ik reizi ņem vērā laimes brīdi savā sirdī, un dalies tajā ar citiem. Tas padarīs tevi bagātu.»
Irēna Lūse: «Nu jau gadi pagājuši kā arī vecākais brālis miris. Badošanās kara laikā, atrašanās uz dzīvības un nāves robežas atstāja iespaidu uz Valērija veselību. Es domāju, ka mūsdienās ar viņu darbotos un tiktu galā, bet tajos laikos, kad uzskatīja, ka bērnam jābūt tādam pašam, kā visiem citiem… Brālis labi mācījās skolā, iestājās Juridiskā fakultātē, bet tad nespēja nokārtot eksāmenus. Bija atraktīvs, rakstīja dzejoļus, taču nevarēja noturēties darbā. Protams, ka vecāki par viņu raizējās.
Ar maniem bērniem gremdējamies atmiņās, daudz pārrunājam tos laikus, kā tas bija?
Piemēram, es ilgi nesapratu, kad paps man teica: «Mūsu kļūda bija, ka mēs kļuvām par komunistiem, nevis par sociāldemokrātiem.»
Tajā laikā, kad viņš to teica, es nevarēju saprast, kāda gan starpība? Tikai ar laiku sapratu.
Manai vecākajai meitai Ditai paps bija ļoti tuvs cilvēks. Ditai jau tika visvairāk viņa laika un sarunu. Dita ir māksliniece. Vidējā meita Sabīne ir kinoproducente, viņai ar vīru ir animācijas studija. Jaunākā meita Dana ir veterinārārste, tāpat kā viņas vīrs. Man ir septiņi mazbērni – trīs meitenes un četri puikas. Vasarās dzīvojam kopā Saunagā, tad tur ir tāda kompānija! Cenšos mazbērniem stāstīt par papu, lai atmiņas nepazūd. Stāstīju, kā viņu vedu uz televīziju vadīt Globusu. Papam bija slimas kājas un nepatika pašam vadīt mašīnu. Mēs jau smējāmies: ja viņš tomēr brauca, tad izvēlējās maršrutu, kur tikai pa labi jāgriežas. Mums bija vecs moskvičs, kas stāvēja garāžā, bet tā neatradās pie mājas. Tā nu es gāju ziemā pa ielām un nesu spaini ar ūdeni, lai varētu iedarbināt auto. (Smejas.)
Aizvien papu pieminam, viņš ir gaišais tēls mūsu dzīvē.
Jaunākais brālis Juris savu dzīvi saistījis ar fiziku, dzīvo Amerikā. Aizbrauca krīzes laikā, kad te nebija darba un nevarēja izdzīvot. Pagājušo vasaru bija atbraucis ciemos, es jau visu laiku gribu, lai atgriežas pavisam. Viņai jau te patīk, bet tur ir sakārtota dzīve, bērni.
Vulfsonu uzvārdu turpina gan brālis (un Juris ir papa cienīgs, ļoti labs cilvēks), un arī brāļa dēlos, viņam tie ir divi – Marks un Noass.»
Pats Juris raksta tā: «Cilvēkiem ir svarīgi, lai paliktu kādas ģimenes materiālās relikvijas: vectēva kabatas pulkstenis, vecāsmātes gredzens vai sudraba cukurtrauks. Man no tēva nepalika nekas. Sākumā es to pārdzīvoju – sevišķi pārdzīvoju par kara ordeņiem un medaļām, kurus es kā bērns spodrināju reizi mēnesī ar zobu pulveri un zināju visos sīkumos, par ko tēvs saņēmis ikvienu no tiem. Gribējās, lai tie paliek pie manis un vēlāk pie maniem dēliem kā atmiņa par vecotēvu. Bet šodien es saprotu – nav ko pārdzīvot, jo man pieder visvērtīgākais – atmiņas.»
Atziņas no Mavrika Vulfsona rakstītā:
- Ja teikšu, ka esmu ebrejs, kurš jūtas kā latvietis, tā nebūtu patiesība. Es jūtos kā ebrejs, bet visus dvēseles spēkus esmu atdevis Latvijai, un latviešu valoda ir mana valoda.
- Mēs cildinājām unikālo latvisko vārdu «godaprāts», kuram grūti atrast analogu citās valodās. Prāts, kam sveša ir viltība. Prāts, kas balstās uz godīgumu. Godīgums kā fundaments.
- Neesmu pieskaitāms arī pie tiem, kas gatavi nožēlot tikai tos savus grēkus, kuri citiem zināmi un kurus nožēlot ir izdevīgi, bet netiecas tikt galā ar savu sirdsapziņu.
- Man godīgi jāatzīstas, ka izslimoju godkāri, audzinot vecāko dēlu.
- Audzinot mazbērnus, mēs it kā vēlreiz audzinām sevi. Trešo reizi ejam skolā.
- Centos vienmēr izturēties pret saviem mazajiem (mazbērniem) kā pret pieaugušajiem, kā pret Cilvēkiem. Pēc manas pārliecības, tā nav audzināšanas metode. Cienīt bērnā cilvēku ir patiesas mīlestības izpaudums. Nav mīlestības bez cieņas. Acīmredzot tādējādi laboju kļūdas, kuras droši vien pieļāvu, audzinot savus bērnus, īpaši pirmo.
