Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ieva» 2020.gadā, Nr.29
Atrast brīdi sarunai ar režisoru intensīvajā filmēšanas grafikā ir tikpat kā neiespējami. Intervijai tiek piedāvāts agrs rīts Mazirbē vai gandrīz jau nakts Sabilē. Mēs izvēlamies Mazirbi, jo producente man pirms tam ir pačukstējusi, ka Kristaps ir rīta cilvēks. Un tā arī ir. Kad ierodamies vietā, kur nakšņo filmēšanas grupa, gandrīz vienīgais, kas piecēlies, ir Kristaps. Viņš ar kafijas krūzi rokās ieriktējas pašā saulainākajā vietā un izstiepj pretī saulei savas odu sakostās kājas. Pat ja gulēts nav pārāk daudz, Kristapā nejūt īdzīgumu par agro interviju. Viņā ir tāda simpātiska vienkāršība un arī empātija pret sarunbiedru.
– Kas jums visvairāk patīk rīta stundās?
– No rīta maņas ir visasākās un ir vislabākā perspektīva uz lietām, un man patīk svaigs skatījums uz dzīvi kopumā. Vakars turpretī ir iedvesmojošāks, neprognozējamāks, pilns ar idejām, kuras virmo gaisā un kuras var noķert.
– Kristap, pirms mūsu sarunas atradu tikai vienu interviju ar jums. Jums kaut kā veiksmīgi izdevies izvairīties no preses uzmanības. Varētu teikt, ka esat sava pietiekami skaļā tēva – mūziķa Aivara Brīzes – klusais dēls.
– (Smejas.) Šis ir trāpīgi. Tā tiešām arī ir. Es esmu bijis liecinieks savu vecāku vētrainajai dzīvei, savā ziņā pats bijis daļa no tās. Varbūt tāpēc, ka viņu abu bohēmu un trakulības daļēji esmu izdzīvojis caur sevi, man vairs nav uz to visu vilkmes.
– Bet tā dzelsgriezēja un rokera stīga kaut mazliet jūsos ir?
– Vai ar to jūs domājat drosmi, pārgalvību? Laikam es vairāk savu enerģiju mēģinu transformēt racionālos soļos. Lai arī bērnībā kādu laiku gāju mūzikas skolā, tēvs kaut kā negribēja, lai eju tālāk pa mūzikas līniju. Profesionāls mūziķis – tā ir ļoti sarežģīta izvēle un ar tādu dzīvesveidu, kāds bija manam tēvam, prasa arī ļoti daudz enerģijas. Viņš taču gandrīz katru nedēļu koncertēja, izliekot visus savus spēkus uz skatuves.
Kā jau teicu – ja manī iekšā sakrājies pārāk daudz visa kā, ieskaitot dusmas, es mēģinu tās pārvērst saprātīgā lēmumā. Un mani lēmumi pārsvarā vienmēr bijuši saistīti ar kino, par kuru es zināju – to izvēlēšos kā savu nodarbi. Par ko man bija dusmas? Ka manā kontā ir divas īsfilmas, bet es, piemēram, nevaru uztaisīt lielo filmu. Ka es desmit gadu tulkoju filmas un tērēju laiku tikai tam. Es taču biju pabeidzis kinoskolu Tallinā, pēc tam studēju režisoros Kultūras akadēmijā un vēl vienā brīdī uzsāku mācības Mākslas akadēmijā audiovizuālo mediju nodaļā. Manī bija tāda iekšēja nedrošība kaut kam lielākam, bet vienlaikus neapmierinātība ar monotono vāveres riteni, kurā dzīvoju. Pašam likās, ka varbūt manī ir kaut kāda problēma, kaut kas tāds, kas jāmaina. Jo kāpēc tad es pats sevi nevarēju izsist ārā no tā ikdienas riteņa? Bet tad es, tāds iekšēji dvēseliski ļoti nelaimīgs un skumjš, aizgāju iepirkties uz veikalu…
Izrādījās, ka es biju «Maxima» dienā, kad veikalam iebruka jumts. Un tikai tad, kad man gandrīz tas jumts uzkrita uz galvas, sapratu, ka beidzot kaut kas dzīvē ir jāmaina.
Ka tā dzīvot, kā dzīvoju līdz šim, vairs «neies krastā». Aukstā janvāra rītā uzreiz pēc Jaungada, kad sals ārā bija mīnus 28 grādi, es sapakoju mantas, ielēcu savā vecajā «golfiņā» un aizbraucu uz Dāniju. Kādu pusgadu dzīvoju mašīnā, jo īres dzīvoklim nebija naudas. Primārais bija apmaksāt meitas privāto bērnudārzu un pārējos rēķinus. Lai kaut ko nopelnītu, pirmo nedēļu nostrādāju striptīzklubā par iekšālaidēju, tad uzradās kaut kādi krāsošanas darbi, vēl pēc tam ar vietējo dāņu čali uztaisījām īsfilmu. Dānijā nodzīvoju pusotra gada, iemācījos dāņu valodu, atgriezos Latvijā, un – lietas kaut kā aizgāja. Kaut arī man jau bija «maģistrs» režijā, vēl centos iestāties Dānijas filmu skolā scenāristos. Tiku līdz pēdējai kārtai ļoti lielā konkursā, bet pasniedzēja, paskatoties uz maniem dokumentiem, teica: «Tev jau ir izglītība, kāpēc tu netaisi filmas?» Padomāju – jā, kāpēc gan es to nedaru? Dānijas brauciens mani riktīgi sapurināja.
– Kristap, jūs savulaik gribējāt studēt psiholoģiju. Vai jūsos kaut kas nesaprotams iekšēji gruzdēja?
– Nu, tas jau bija krietni sen. Bet, lai veidotu kino, kaut kādām psiholoģijas zināšanām ir jābūt. Esmu ļoti daudz lasījis psiholoģisko literatūru, tostarp arī pasaules topa psiholoģijas skolu eseju izlasi. Tas bija ļoti interesanti. Manuprāt, katram cilvēkam uz šīs pasaules ir tiesības uz naudu, mīlestību un pašrealizēšanos. Un, ja kaut kā no tā nav, kaut kas sāk buksēt, ir jāmeklē risinājumi. Kad aizbraucu uz Dāniju, likās, ka man ļoti daudz kā trūkst. Pēc tam jau izrādījās, ka nemaz tik daudz netrūka, tikai «bišķiņ». Bet man noteikti trūka patstāvības. Psiholoģiskā literatūra man labāk palīdzējusi ieraudzīt sevi un tās lietas, ar kurām man jātiek galā. Iespējams, arī ar kādām bērnībā piedzīvotām lietām.
– Jūsu vecāki izšķīrās. Tas nebija traumējoši?
– Gudrās grāmatās esmu lasījis, ka klikšķis bērnā notiek līdz piecu gadu vecumam. Ja viņš tajā laikā ir mīlēts, aprūpēts, tad ir labi. Man bija gan mīlestība, gan rūpes. Kaut arī esmu dzīvojis divās ģimenēs – līdz astotajai klasei kopā ar savu īsto mammu Santu, un pēc tam tēta un Elitas Veidemanes ģimenē –, nejūtu, ka manī tas būtu atstājis kādas īpašas traumatiskas sekas. Elitu saucu par savu otro mammu, un viņa mani stimulēja mācīties un iet uz augšu – kaut arī es taču biju «svešais» bērns. Bet tieši par svešo bērnu pieņemšanu ir mana jaunā filma. Tieši svešajam bērnam tev ir jāsniedz plašāka mīlestība nekā savējam. Šķiet, Elita to zināja, jo viņa to plašumu man sniedza.
Bet mans tēvs bija bērnunama bērns. Ļoti sirsnīgs, dvēselisks un ļoti drosmīgs, bet arī ļoti sarežģīts cilvēks.
Neskatoties uz visām komisijām, kurām pēc tam jātaisnojas, viņš no skatuves «blieza» patriotiskas dziesmas par Latviju. Viņa sarežģītība bija katrai sievietei liels smagums. Tāpēc tām, kuras izvēlējās būt ar viņu kopā, savā ziņā bija jābūt no dzelzs. Dzelzs lēdijām. Un Elita ir ļoti spēcīga sieviete, kura varēja tikt galā ar viņa dēmoniem, tādā ziņā viņiem veidojās laba simbioze.
– Jūsu īstā mamma nebija no dzelzs?
– Mana mamma ar zelta medaļu bija pabeigusi Kultūras tehnikumā pasākumu režisorus. Tanī brīdī, kad tēvs ceļoja apkārt pa koncertiem, viņa uzņēmās visus pienākumus – audzināt mūs ar māsu un vēl rūpēties par vecvecākiem, diviem deviņdesmitgadīgiem cilvēkiem. Viņai ģimenē bija jānodrošina pilnīgi viss, jo tēvs, lai uzturētu «Līvu» imidžu, fokusējās tikai savai lietai. Mana mamma vienā brīdī aizbrauca uz Angliju, pēc tam viņa pārcēlās dzīvot pie mammas māsas. Bet visiem vadzis lūst brīdī, kad tas ir pilns, un māte salūza tad, kad uzzināja, ka tēvam ir ārlaulības bērns. Tā mēs kā ģimene izšķīdām.
– Jūsu tēvam bija tā laime piedzīvot mazmeitiņas nākšanu pasaulē. Vai Dagmārai viņš paspēja pastāstīt savas rokenrola pasakas?
– Tēvam iznāca drusku iepazīt Dagmāru. Viņa, starp citu, iet mūzikas skolā, un viņai ļoti patīk mūzika.
Bet saistībā ar tēvu gribu pastāstīt vēl ko. Mēnesi pirms nāves tēvs ieradās pie manis. Viņš bija ļoti žirgts, piebrauca ar moci, stāstīja, ko atkal jaunu atradis veselības uzlabošanas jomā. Viņš, kā jau vienmēr, bija iekarsis un aizrautīgs, kaut ko stāstīja un pēkšņi piebilda: «Starp citu, es jums abiem ar māsu nokārtoju dzīvības apdrošināšanu, ja nu kas.» Pēc mēneša viņa jau vairs nebija. Kā lai to skaidro? Es neeju baznīcā, bet es ticu Dievam. Dieva esamību piedzīvoju, arī veidojot šo filmu. Vakar mēs aizbraucām uz filmēšanas laukumu, un vajadzīgo lietu sarakstā bija ierakstīts suns. Bet suns bija aizmirsts. Ko darīt? Bijām pilnīgā nekurienē, pie Irbenes lokatora, kur apkārt nebija nevienas mājas un cilvēka. Iekārtojamies, lai sāktu filmēt, un kas notiek? Atnāk suns, ieguļas kadrā, vienreiz ierejas un aizskrien prom. Kad nofilmējām kadru, pēkšņi no nekurienes iznira saimnieks, pasauca suni, kura vārds bija Sapnis. Vai nav fantastiska sakritība? Bet tas vēl nav viss. Tajā pašā dienā mums nobruka divas mašīnas. Un atkal – visā Mazirbē nav iespējams atrast citu vietā. Bet laimīgu sakritību rezultātā Mazirbes baznīcas mācītājs mums piedāvāja savu mašīnu. Tad mani pārņēma tāda sajūta, ka šo filmēšanu kāds ir svētījis.
– Nu redzat? Tas nelaimīgums jūs ir atstājis. Bet pamanīju, ka jūsu dzīvē viss notiek lēni un pamazām. Jūs ar Ievu (kinorežisori Ievu Ozoliņu – aut.) apprecējāties tikai 35 gados.
– Jā, tā varētu teikt. Bet mēs ar manu sievu Ievu esam kopā jau kādus deviņus gadus. Kas mani savaldzināja? Viņas drosme. Tieši drosmīgas sievietes ar savu milzīgo pārgalvību man šķiet pievilcīgas. Kurš vīrietis lai kam tādam pretotos? Neviens. Izvēlēties tik nepraktisku profesiju kā filmu režisors var tikai ļoti drosmīga sieviete. Vēl mani fascinē Ievas neatlaidība. Viņa uz savu filmu «Mans tēvs baņķieris» gāja kā tanks. Forši, ka mēs abi sākām filmēt studiju laikā un mums abiem izveidojās laba simbioze. Es arī dažas Ievas filmas iesāku filmēt kā operators.
– Vai ir viegli būt kopā diviem režisoriem?
– Nē-ē-ē… Nav gan. Ir jāpiekrīt daudziem kompromisiem. Kad kaut kas saiet šķērsām, mēs uz pāris dienām «atejam no kases», padzīvojam atsevišķi, izvēdinām galvu, katrs nonākam pie savām atskārsmēm un tad atkal saejam kopā. Jā, mums iet vētraini, jo tas ir liels izaicinājums – būt kopā gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Bet, ja tas kopīgais mērķis, uz ko iet, abiem ir skaidrs, tad jau viss notiek.
– Un kas ir jūsu mērķis?
– Tos lielos mērķus jau mēs esam sasnieguši. Mums ir, kur dzīvot, un visi mūsu bērni ir laimīgi. Visiem trijiem Ievas bērniem ir augstākā izglītība – viens arhitekts, viens tēlnieks, viens darbojas tūrisma menedžmentā. Mūsu abu kopīgajai jaunākajai meitai ir labas sekmes gan mūzikā, gan matemātikā. Domāju, katrs var būt laimīgs, ja viņam ir nauda, viņš ir radoši realizējies un viņam ir laimīgas attiecības. Tas viss mums šobrīd ir.
– Kas jums pašam sagādā lielāko kaifu filmēšanas procesā?
– Ka notiek labāk, nekā es gaidīju. Vēl arī tas, ka pēc 14 stundu darbadienas filmas grupai un aktieriem joprojām ir drosme spēlēties. Ka viņi atrod sevī enerģiju visu pagriezt vēl daudz labākā rakursā. Man patīk, ka «banāns» (piepūšamā laiva) ir izdevies tik dzeltens, kādu es to biju iztēlojies savās domās. Un vēl tas, ka pēc divarpus gadu ilga sagatavošanās darba mēs beidzot varam reāli uzņemt filmu. Tie ir lieli svētki, un es šobrīd esmu ļoti, ļoti laimīgs. Turklāt filma ir par man ļoti svarīgo patēva tēmu – kā pieņemt cita bērnus. Filmas varonim, lai pierādītu, ka var pieņemt arī cita bērnu, rodas spontāns lēmums ar pusaudzi puiku doties laivu braucienā. Taču, lai mīkstinātu gaisotni un kliedētu saspringumu, viņš šajā braucienā uzaicina līdzi arī savu samērā neprognozējamo un vieglprātīgo kolēģi un draugu. Šis lēmums aizsāk pārpratumu sēriju, kas draud attiecības neglābjami izjaukt. Taču filma, neskatoties uz smago psiholoģisko uzstādījumu, tomēr ir viegla vasaras filma. Jā, un tajā ir ļoti daudz no manas pieredzes, kuru ieguvu, ienākot ģimenē, kurā jau bija divi puikas un meita, kuri par mani sākumā nebija gluži sajūsmā.
– Jums ir izdevies kļūt par labu patēvu?
– Ļoti svarīgi ir necensties aizstāt īsto tēvu. Jo tu nekad tas nebūsi. Domāju, daudzi patēvi Latvijā, uzskatot, ka viņi lieliski aizstāj īsto tēvu, jau pašā sākumā sagandē attiecības. Ja ienāc ģimenē, kurā jau ir bērni, tev pirmām kārtām ir jākļūst par viņu draugu, jāiegūst viņu labvēlība. Un to var iegūt, uzklausot viņus, runājot par viņu interesēm, stāstot savu pieredzi. Sarunas ir ļoti svarīgas. Nav jau tā, ka mēs esejas viens otram priekšā lasījām, bet cilvēcīgu sarunu mums bijis ļoti daudz. Nu jau puikas ir savā dzīvē – abiem ir pāri divdesmit, abi studē un strādā. Bet, manuprāt, mums ir abpusēja cieņa un apbrīna. Es tiešām apbrīnoju Ievas dēlus – kā var būt divi tik talantīgi jauni cilvēki!
– Filmā tiek jautāts, kā puikā ieaudzināt vīrišķību. Jūsu tēvs jūs rūdīja?
– Mans tēvs nekad nav mani ietekmējis fiziski, viņš pat mani stiprāk nav parāvis aiz rokas, un to es arī cenšos attiecībās ar puikām – nebūt brutāls. Bet tajā pašā laikā tēvs bija stingrs un prasīgs. Kad dzīvoju Jūrmalā, viņš man lika mazgāt traukus, svarīgi bija koncertos pareizi uzlikt statīvus, novākt tehniku, staigāt taisnu muguru. Bija gan stingrība, gan ielikšana rāmjos.
– Abus vecākus zaudējāt ar pāris mēnešu starpību. Nejutāties zaudējis pamatu zem kājām?
– Tas bija traki. Tagad, kad man pašam ir bērni, es ļoti labi saprotu, cik svarīgs ir vecvecāku atbalsts. Kas mani spēcināja gadā, kad zaudēju gan tēvu, gan mammu? Vecā «Līvu» albuma «Kurzemei – saules ceļš» noklausīšanās. Tajā ir visi hiti, sākot ar «Dzimto valodu» un «Dzelzsgriezēju». Dziesmas ar Olafa Gūtmaņa vārdiem. Manuprāt, šajā albumā ir vienas no skaistākajām latviešu muzikālajām kompozīcijām. Vecie «Līvi» vispār ir fantastiski. Lai man piedod visi «Līvu» fani, bet vēlākie albumi jau man šķiet kā saldsērīgas latviešu vīriešu «lūzeru» dziesmas. Ieskaitot to «Piedod man, ja esmu nabags»…
Bet no «Kurzemei – saules ceļš» albuma palikuši prātā vārdi par Kurzemes smilti. Ka mēs visi šeit esam piedzimuši, šeit arī paliksim un pārvērtīsimies smiltīs. Un tas, ka mūsos visos ir senču pārdzīvojumi, šķiet tik spēcīgi.
– Kā jums šķiet, vai dzīve jūs ir lutinājusi vai arī pietiekami smagi pārbaudījusi?
Angļiem ir tāds labs teiciens – ja dzīve tev sagādā pārāk daudz citronu, uztaisi citronu limonādi!
Mani pašu pārsteidz, cik daudz manu vienaudžu ir nelaimīgi un bēdīgi cilvēki. Bet manā dzīvē kaut kā sanācis tā, ka tad, kad esmu dziļi dzelmē, kaut kas mani glābj. Es taču vienā brīdī filmas tulkoju, sēžot savā mašīnā, jo man nebija sava biroja. Sešpadsmit stundu sēdēju pie datora, lai saņemtu kapeikas par šo darbu. Tobrīd man likās – dzīve ir netaisnīga. Man taču jārūpējas par četriem bērniem, es cenšos kaut ko darīt, bet ne man ir naudas, ne es varu nodrošināt ģimeni. Nekā man nav, tikai mīlestība. Plika mīlestība (smejas). Tolaik vispār neredzēju gaišo pusi. Bet tā gaišā puse bija – tulkojot filmas, man bija iespēja iziet cauri neskaitāmu scenāriju struktūrām un saprast, kā tās ir būvētas. Taču to jau tu novērtē tikai pēc laika. Un, sēžot «nelaimīgajā vietā» desmit gadu, patiesībā radās fantastiska iespēja arī kaut ko vairāk uzzināt par cilvēku psiholoģiju. Tad, kad bija iztulkotas 1000 filmas un man gandrīz «Maxima» bija uzkritusi uz galvas, es šķīru jaunu lapu vaļā. Atbraucot no Dānijas, sapratu, ka man ir jānopērk birojs, kur pastrādāt. Ieva, kā jau drosmīga un pārgalvīga sieviete, atrada, ka tiek tirgots vecs četrdesmito gadu vagons. Un to mēs arī nopirkām. Tas joprojām ir mūsu birojs. Pēc tam kopā ar studiju «Fa Filma» arī atradu naudu jaunajai filmai. Kaut arī man pašam likās, ka baigi daudz zinu par kino, satiekot režisoru Juri Pošku, uzzināju vēl vairāk. Galu galā, pats arī šai filmai uzrakstīju scenāriju.
– Ja es jūs lūgtu attīt atpakaļ savu dzīves filmu, pie kura kadra jūs pats labprāt apstātos?
– Noteikti pie bērnības Liepājā, Zirņu ielā, kur apkārtējo privātmāju rajonā auga ļoti daudz bērnu. Mēs sētā vienlaikus bijām kādi sešpadsmit. Visas dienas tika pavadītas spēlēs, ejot ciemos, iepazīstot pirmo seksuālo pieredzi, satiekot draugus, arī iegūstot ienaidniekus dusmīgu onkuļu izskatā. Bet man deviņdesmito gadu sākums šķita maģisks laiks. Tieši nesen ar filmas aktieriem Tomu Auniņu un Kasparu Dumburu spriedām, ka šobrīd ļoti retajā sētā var redzēt bērnus kopā spēlējamies. Sētas bērnu klasika nu jau tikpat kā ir zudusi. Skumji.
– Par ko jums šobrīd ir vislielākais prieks?
– Man ir prieks par to, ka filma «Banāns upē» janvārī būs gatava un visi varēs to noskatīties. Man ir arī prieks par savu sievu, kurai pašai tūlīt būs gatava jauna dokumentālā filma «Mana māte valsts», bet viņa šobrīd «sēž» arī manas filmas laukumā, koordinē aktierus, producentus un jau iepriekš izdomā, starp kurām lokācijām jāpaēd pusdienas, lai ietaupītu laiku. Man ir prieks, ka man apkārt ir tik strādīgi un talantīgi cilvēki, kuri ceļas un krīt kā kareivji, – gan meitenes, gan puiši. Sākot no grimētājas, beidzot ar gaismotāja palīgu, kurš palīdz šurpu turpu stumt laivu.
– Runājot par laivām un laivu braucieniem – vai pats esat piedzīvojis to, ka tajos cilvēki gan satuvinās, gan sakašķējas?
– Pats esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, kuri kopā ir laivojuši, un viņi atzīstas, ka vistrakākā ir otrā nakts. Tad visbiežāk notiek tas, ko tu neesi paredzējis. Piemēram, uznāk lietus, kaut kas samirkst. Arī mums nesen vajadzēja uzņemt kadrus ar laivošanu krācēs, bet iestājās vēsums – tikai 15 grādu, un aktieriem vajadzēja kāpt iekšā aukstajā ūdenī un pavadīt tur visu dienu. Bet ko tik neizdarīsi kino vārdā! Vēl pārsteidzoši, ka cilvēki, dodoties laivu braucienā, domā, ka tā ir atpūta. Bet tā nemaz nav. Tur ir «jāšancē», riktīgi jāairē, jo bieži vien ir pretvējš. Un vēl diezgan precīzi ir jāzina, ko ņemt līdzi laivā. Esmu dzirdējis, ka cilvēki laivā paņem līdzi pat matu fēnu – ja nu kaut kur noderēs? (Smejas.)
Jā, šāda brauciena laikā viens par otru var noskaidrot daudz lietu, jo esat tikai jūs divi laivā un daba apkārt. Pēc šīs saspringtās filmēšanas un uz radošās dzirksts nots mēs ar Ievu noteikti dosimies kopīgā laivu braucienā. Tas mums būs kā psihoterapijas seanss uz ūdens. Bet šoreiz prasās kādas rēnas upes. Pieļauju, tā varētu Abava vai arī tā pati Irbes upe. Tā kaut kā.
