Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Teātra pasaules cilvēks
«Man par Kārli ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Viņš nekad neatklājās,» saka aktrise Ausma Kantāne. «Lai gan mēs bijām draugi, daudzas stundas esam kopā sēdējuši un runājuši, sevi tajās sarunās Kārlis neatklāja. Mums bija sarunas par teātri, par mākslu, par grāmatām, par teātra procesiem. Kārlis bija augstas kultūras cilvēks, ļoti inteliģents. Pārvaldīja vairākas svešvalodas, lasīja pasaules klasiku oriģinālvalodā. Tādi cilvēki teātra pasaulē ienāk reti un ir liela bagātība, bet Kārļa personībā bija kaut kas tik ļoti traģisks, ko es nesaprotu.
Es viņu pazinu, bet netiku klāt viņa būtībai, un domāju, ka neviens viņam netika klāt. Es nezinu, pret ko viņš bija patiess līdz galam.
Viņa dzīvē bija daudz traģisma. Kārlis bija absolūti traģiska personība. Absolūti! Es viņu līdz galam noteikti neesmu pazinusi. Par Kārli man palikuši lieli, lieli jautājumi… Kāpēc viņam bija tik smags liktenis? Es nezinu…»
«Par Kārli man ir īpašas atmiņas,» kādā mūsu sarunā teica Jānis Paukštello. «Mēs satikāmies Tautas kinoaktieru studijā. Viņš ar sarkano diplomu bija beidzis Medicīnas institūtu, bet nepalika medicīnā. Es aizgāju no ekonomistiem, un līdz ar to tiku iesaukts armijā. Mani draugi visādi izdarījās, lai nokļūtu psihenē un tiktu vaļā no dienesta, bet es domāju: «Ai, iešu armijā! Līdz divdesmit astoņiem gadiem tāpat neliks mieru.» Mani aizsūtīja uz Tallinu, strādāju strojbatā, kur bija daudz brīva laika, un Kārlis man sūtīja grāmatas – Staņislavska teātra mācību, Efrosu, krievu literatūru. Krievu valodu riktīgi nepratu, bet tā es iemācījos lasīt un domāt krieviski. «Pauk, ja esi nonācis tādos apstākļos, skaties un klausies visu – skaņas, ritmu, trokšņus, balsis… Tas viss tev noderēs,» Kārlis rakstīja.
Tās viņa vēstules bija mana garīgā maize.
Viņš man mācīja dzīves pamatu. Kad ienācu teātrī, līdz Jāzepam un viņa brāļiem es biju Auškāpa aktieris.»
«Kārlis Auškāps – manas Dailes teātra 8. studijas vadītājs – ielicis manī stiprus koda vārdus, ko es zemapziņā esmu uzsūcis,» atzīst aktieris un režisors Intars Rešetins: «Viņš ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē, pirmais balsts, kas noteikti jāmin, kuram pateicoties esmu šajā profesijā. Ja nebūtu Kārļa, iespējams, sapnim par aktiera profesiju atmestu ar roku, jo tajā laikā biju puisis no laukiem, mazpilsētas Rūjienas, un lielpilsētas vaibsti, kā arī vairāki jauniešu desmiti, kuri vēlējās kļūt par aktieriem, iedvesa man nepārliecinātību, nedrošību un neticību saviem spēkiem. Bet Kārlis noticēja, milzīgajā atlases konkursā ieraudzīja manī potenciālu, uzņēma Dailes teātra 8. studijā un ielika pamatus manai izpratnei par vienu no skaistākajām mākslas izpausmēm pasaulē – teātra mākslu.»
Lielais brālis
Tulkotāja Raimonda Auškāpa stāsts par brāli sākas laikā, kad viņa paša vēl nebija. «Mans brālis piedzima 1947. gada 28. jūlijā. Tas bija rudzu pļaujas laiks. Auru apriņķa Vārpās ģimenei bija vasaras atpūtas un lauku darbu vieta. Mammu, sākoties dzemdībām, noguldīja zirga vilktos ratos un veda uz Dobeli, kur piedzima īsts rīdzinieks. Pēc četriem gadiem un deviņiem mēnešiem pasaulē nācu es, un, pēc vecām fotogrāfijām spriežot, Kārlis priecājās par mazo brāli.
Kārļa lielā aizraušanās vienmēr bijusi mašīnas. Pirmais vārds, ko viņš izrunājis, nebijis mamma, bet – auto. Kārli varēts viegli nomierināt, uzceļot viņu uz mūsu Brīvības ielas piektā stāva dzīvokļa loga palodzes, jo no turienes varēja redzēt daudzus auto. Mašīnas visu mūžu bija viņa sirdslieta. Tiklīdz ieguva tiesības, viņš bija šoferis mūsu ģimenes ceļojumos. Ja brālim nebūtu mašīnas, viņš nevarētu dzīvot.
Kārlim piemita milzīga daudzpusība. Mūsu 49. vidusskolā viņš skolas orķestrī spēlēja trompeti, mājās vingrinājās klavierspēlē, un es vienmēr biju gribējis spēlēt tikpat labi kā viņš. Skolā Kārlis izcēlās arī basketbolā. Ar savu vairāk nekā metru deviņdesmit iespaidīgo augumu vēlāk kļuva neaizvietojams spēlētājs Medicīnas institūta komandā. Gan skolas, gan augstskolas laikā viņš eleganti dejoja sporta dejas un guva labus panākumus. Pēc tam nāca aizraušanās ar teātri, viņa sirdslieta bija opera.
Bērnībā mani uz balto Operas namu skatīties baletu veda vecāki, biju redzējis visu, kas bērnam piemērots, bet Kārlis mani aizveda uz operas izrādi. Tā bija Karmena. Vēl tagad atminos – mēs sēdējām kreisās puses ložā. Dziedāja Laima Andersone un Kārlis Zariņš. Tā bija kā burvība: fascinējošā mūzika un uvertīras laikā rampas no apakšpuses izgaismotais sarkanais priekškars. Pēc tam es varēju iet brālim līdzi uz operu kopā ar viņa draugu pulku.
Kārlim labi padevās angļu valoda. Kad skolā ieradās delegācija no Lielbritānijas (tālajos sešdesmitajos gados), Kārlim bija uzticēts izklaidēt/pārsteigt angļus ar Marka Antonija monologu no Šekspīra Jūlija Cēzara: «Friends, Romans, countrymen…» Un Kārlis britus patiešām pārsteidza!
Kārlim piemita milzīga erudīcija. Tas grāmatu kvantums, ko viņš bija izlasījis, nav aptverams. Tā erudīcija viņam palīdzēja režisora un aktiera darbā, bet nenovēršama bija viņa pirmās profesijas izvēle. Kārlis bija samierinājies ar domu, ka vecāki grib, lai viņš iet tēva pēdās, un iestājās Medicīnas institūtā, ko izcili beidza. Viņa atbildi higiēnas eksāmenā pat pārraidīja radio. Tēma bija Piens, un Kārlis atbildi sāka ar vārdiem: «Piens nav dzēriens, piens ir ēdiens.»
Taču nenovēršama bija arī Kārļa aizraušanās ar aktiermākslu. Paralēli medicīnas studijām viņš iestājās Kinoaktieru studijā, kurā vēlāk arī es tiku iesaistīts, bet Kārlis mani atrunāja no stāšanās Teātra fakultātē. Viņa arguments – studē angļu valodu, ar angļu valodu teātrim tu būsi vairāk noderīgs, nekā aktieris – bija tiešām tālredzīgs.
Mēs kopā esam veidojuši ļoti daudzus iestudējumus, un dīvainā kārtā vislabāk man patikuši tieši tie, kuriem es esmu tulkojis tekstu. Pieminēšu tikai daļu: V. Džileta Šerloks Holmss 1979. gadā, P. Šēfera Letisa un mīlašķis 1991. gadā, kas bija Ausmas Kantānes jubilejas izrāde ar lielisku viņas un Dinas Kuples saspēli.
Starp citu, liels Kārļa nopelns, ka viņš ataicināja atpakaļ uz Dailes teātri Dinu Kupli. Brīnišķīga aktieru saspēle bija arī Kārļa iestudējumā Bīstamie sakari 1996. gadā, kas tapa pēc K. Hemptona darba mana tulkojuma.
B. Frīla Dejas Lūnasas svētkos, T. Maknelija Meistarklase ar izcilu Ausmu Kantāni kā Mariju Kallasu imitētā mēģinājumā. Kārlis izrādē iesaistīja īstus operas solistus, arī toreiz jauno Aleksandru Antoņenko.
Kārlis lūdza, lai iztulkoju viņam Romeo un Džuljetu, kad 1994. gadā iecerēja to iestudēt, un tas ir tulkojums, par kuru es tiešām esmu lepns. Pēdējās izrādes, kuras brālis veidoja pēc maniem tulkojumiem, bija B. Frīla Filadelfija, te es nāku! 2006. gadā, T.Viljamsa Tas īsais pielāgošanās laiks 2008. gadā un gadu vēlāk N. Fostera Kad citi jau guļ.
Kārlim bija lieliska humora izjūta, un daudzos viņa iestudējumos, tādos kā Īsa pamācība mīlēšanā, Šerloks Holmss, Džons Neilands, Šveiks, sprakšķēja asprātības. Neaizmirstamas Kārļa iestudējumu pērles radās Mazajā zālē: Kad mēs, mirušie, mostamies, Nāves deja, Stepes vilks.
Kāpēc viņš zaudēja savu vietu teātrī, līdz beigās tika pavisam no tā izstumts, man vēl tagad nav skaidrs. Pēc manām domām, tā bija nodevība, bet tādi apvērsumi Dailes teātrī ir turpinājušies arī pēc tam.
Kaut kas tiek turbulēts visu laiku, un radošajam darbam tas nenāk par labu.
Kārlis bija nozīmīga personība teātra vēsturē un pelnījis, lai par viņu uzraksta monogrāfiju, kas atstātu liecību par viņa devumu teātrim.»
Kā šī raksta autore gribu piebilst, ka tajā noteikti vajadzētu ierakstīt Kārļa Auškāpa 1987. gadā veidoto Aleksandra Čaka dzejas uzvedumu Mūžības skartie, kas tolaik vēl bija liela uzdrīkstēšanās, Friča Bārdas dzejas kompozīciju Dzīvība 1990. gadā un Vizmas Belševicas dzejas kompozīciju Visi koki Dieva doti, kas 1994. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu par labāko latviešu literārā darba iestudējumu. Belševicas dzejas pasauli atklāja Ausma Kantāne (Gada aktrise par šo un vēl divām lomām), pie klavierēm bija Raimonds Pauls, un tagad, pēc divdesmit septiņiem gadiem, viņi satiekas Dailes kanonā, kurā iekļauts šis dzejas uzvedums.
Vienā brīdī salūza
«Kad Kārlis iestudēja Strindberga Nāves deju, mēs ar izrādi aizbraucām viesizrādēs uz Zviedriju,» atceras Ausma Kantāne. «Izjutām lielu publikas atzinību. Kārlis bija atraisīts un laimīgs. Tajā laikā viņš bieži tāds bija, bet vēlāk kaut kas viņu aizvēra. Viņa dzīvē notika kaut kas tāds, kam viņš netika pāri. Viņš samezglojās un nevarēja atrisināt savus samezglojumus.
Sākums teātrī Kārlim bija citādāks. Viņš bija atvērts, meklēja iestudējumos tēlu iekšējo dramaturģiju, bet tad, kad cilvēciski sevi bija aizvēris, arī ar saviem izrādes tēliem negāja dziļumā.
Man ir liela pateicība Kārlim par lomām, ko viņš deva savos iestudējumos, lai gan kā režisors reizēm varēja man vairāk palīdzēt. Viņš bija vērienīgs inscenētājs, redzēja izrādi vizuāli, bet tēlu darbības līnijā dziļāka nopamatojuma viņam reizēm pietrūka. Viņam bija viens uzskats, un pie tā viņš turējās. Esam daudz kopā strādājuši, arī kā skatuves partneri. Kārlis mani ir pārsteidzis un aizkustinājis. Manas 50 gadu jubilejas izrādes Letisa un mīlašķis programmā Kārlis bija ierakstījis visas manas lomas un uzrakstījis par mani vārdus, pēc kādiem neko augstāk par cilvēku nevar pateikt: «Tev ir dota privilēģija mums atgādināt, ka nav neiespējami reizē būt skaistai sievietei, lielai aktrisei, sirsnīgai kolēģei, jūtīgai partnerei un smalkam cilvēkam. Šis atgādinājums iedrošina mūs un piešķir dienām, kad Tu esi teātrī, spožumu. Paldies!»
Kārlis ļoti mīlēja Frici Bārdu. Viņš man bieži uz baltas papīra lapas uzrakstīja un atstāja ģērbtuvē uz mana galdiņa pa vienam pantiņam vai pāris rindiņas no kāda Bārdas dzejoļa. Kārlis nekad nerakstīja rokrakstā, tikai drukātiem burtiem, un parakstīja – Kārlis, citreiz tikai K. Man vienmēr bija jādomā, ko viņš ar tām dzejas rindām gribēja pateikt. Fricis Bārda savā dzejā ir ļoti trausls, viņš runā par dvēseli, tās tīrību un skaidrību, un caur šīm dzejas rindām es izjutu Kārļa trauslo dvēseli, to, cik trausls viņš bija savā iekšienē.
Kārlis sevi neatklāja. To, ko izjuta, viņš atklāja caur šo dzeju. Pāris reizes man ar viņu bijuši emocionāli satricinoši brīži, kuros viņš neslēpa savu izmisumu.
Kārlis raudāja, bet vārdos nepateica pilnīgi neko. Gribi tādā brīdī atbalstīt, palīdzēt, bet nezini, ko teikt…
Es atļaušos domāt, ka biju Kārlim nozīmīgs cilvēks, un man ir parāda un neērtības sajūta pret viņu. Varbūt, ka es biju pret viņu par neuzmanīgu. Man vajadzēja viņam veltīt vairāk laika un uzmanības, bet, teātrī strādājot, vienmēr ir steiga, domas par lomu, un vienmēr liekas, ka tas cilvēks turpat vien ir un kādā piemērotā brīdī varēs parunāties, un attopies, kad jau ir par vēlu…
Kārlis ir personība, kuru es neatkodu un neatšifrēju. Tie viņa samezglojumi nodarīja viņam pāri ne tikai kā cilvēkam, bet arī kā režisoram, radošai personībai, kā māksliniekam, kas rada. Pēdējos gados viņam teātrī neļāva neko nopietnu iestudēt. Brālis viņam tulkoja darbus, Kārlis varēja iestudēt lielus uzvedumus, bet viņam iedeva Mazo zāli vai Kamerzāli, kur viņš uzveda Hānberga stāstiņus, izrādes bērniem.
Savā būtībā Kārlis pats bija kā bērns. Viņam bija bērna tīrā, dzidrā, skaidrā un skaistā pasaule, bet tad viņu kaut kas tik dziļi ievainoja, ka viņa dvēseli tas sagrauza kā tāds ķirmis. Vienā brīdī Kārlis salūza…
Es atceros Kārli ar lielām, lielām simpātijām. To viņa lielo, dziļo garu un bērna tīro dvēseli. Dzīves beigās Kārlis pievērsās reliģijai. Meklēja glābiņu un sevi ticībā Dievam. Kārlis meklēja izeju tiem iekšējiem samezglojumiem, no kuriem viņš netika ārā. Meklēja to, kas varētu viņam izgaismot viņa dzīves ceļu un nepiepildīto mūžu. Meklēja to citā pasaulē, jo šajā to bija pazaudējis…»
Cīnījās ar sevi
«Par teātra lietām, kad mums nebija kopīgu darbu, Kārlis ar mani nerunāja,» atceras Raimonds Auškāps. «Viņš vairāk runāja par personisko dzīvi. Gluži uz pleca man neizraudājās, bet reizēm bija tuvu tam. Šajā ziņā mēs palikām brāļi. Lielu noslēpumu mums savā starpā nebija.
Es visai emocionāli uztvēru, kad Kārlis izšķīrās no Astrīdas, jo viņa man bija ļoti mīļa (Aktrise Astrīda Kairiša – L. B.). Viņiem auga dēls Kārlis, ar kuru man ciešāka saikne gan neizveidojās, un nu jau arī viņš ir mūžībā. Ne mazāk mīļa man ir Kārļa pēdējā mīlestība Inese Ķirsone. Teātra fakultātē viņa bija mana studente. Kārlis un Inese apprecējās, piedzima Mārtiņš. Kad viņš deviņu gadu vecumā traģiski aizgāja bojā, abiem tā bija liela traģēdija. Tā bija reize, kad Kārlis man zvanīja un teica: «Atbrauc, brālīt!…» Tieši tobrīd es biju Operā. Mēs ar Kārinu (Raimonda sieva Kārina Pētersone – L. B.) aizbraucām uz Berģiem nākamajā rītā. Vēlāk nožēloju, ka nepiecēlos no Operas krēsla un neaizbraucu tajā traģēdijas vakarā.
Es nezinu, kā Kārlis tādiem dzīves triecieniem tika pāri. Kad aizbraucām pie viņa grūtajos brīžos, redzēju, kā viņš cīnās ar sevi, lai pārvarētu sāpes. Viņam bija tāds kā skaitāmais pantiņš, skaņu virknējums, ko viņš atkārtoja. Glābās arī alkoholā…
Kad pāris gadus pēc nelaimes piedzima Miķelis, Kārlis bija ļoti laimīgs. Mūsu rados bija pārgudri cilvēki, kuri teica, ka tādā vecumā nevar radīt bērnus, bet dēliņš Kārlim bija kā mierinājums.
Viņi bieži brauca pie manis, meklēja grāmatas, ko lasīt. Tagad vienu daļu no savas bibliotēkas esmu atdevis Miķeļa skolai. Mēs satuvinājāmies. Tagad regulāri nāk pie manis ciemos, šogad atzīmēja 18. gadskārtu. Miķelis ir pasakains. Viņam un Inesei bija jātiek pāri Kārļa zaudējumam. Nezinu, kā Inese saņēmās. Savas sāpes viņa nerāda.»
«Decembrī būs četri gadi, kopš Kārļa vairs nav,» saka Inese Ķirsone. «Sevi esmu aizvērusi. Es nepieņemu to, ka viņa nav. Mums ar Kārli bija gandrīz trīsdesmit kopīgas dzīves gadi. Atceros, kā viņš rītos nesa man pie gultas kafiju. Katru rītu! Tagad es izlienu no gultas, uzvāru sev kafiju, tad ierušinos gultā atpakaļ, paņemu kafijas krūzi un iedomājos, it kā Kārlis to ir atnesis un man nolicis…
Līdzās Kārlim dzīve allaž bijusi dažāda. Bija gan liels prieks, gan lielas nelaimes.
Kad pirms divdesmit gadiem traģiski aizgāja bojā mūsu puisītis Mārtiņš, mēs abi salūzām. Likās, ka vairs nekad nebūs spēka piecelties kājās.
Sēras katrs izdzīvo citādāk. Kārlim sākās smaga depresija. Es savās bēdās paliku viena. Mūsu abu mīlestības dēļ man bija jāatrod spēks, lai varētu balstīt Kārli, kaut brīžiem pārņēma tāds izmisums, ka nāca virsū pat pašnāvības domas…
Dzīvē mani un arī Kārli atgrieza Miķeļa piedzimšana. Man bija 44 gadi, Kārlim – 55. Miķelim bija pusotrs mēnesis, kad mums mājā izcēlās ugunsgrēks, nodega viss otrais stāvs, mājā vairs nebija iespējams dzīvot. Kamēr to visu vasaru atjaunoja, dzīvojām Kārļa vecāku vasaras mītnē Apšuciemā, un vēlā rudenī jau bijām atpakaļ savās vecajās, nu jau jaunajās mājās Berģos. Mums dzīvē ir ļoti raibi gājis, bet, lai kā ir bijis, mēs ar Kārli neizšķīrāmies. Laikam mīlestība saturēja mūs kopā.
Kārlim dzīvē vairākkārt bija ļauni brīži, kad viņš nespēja psiholoģiski tikt ar sevi galā… Nojautu, ka tam ir saistība ar teātri, bet par to Kārlis mājās nekad nerunāja. Skatoties uz viņu, man bija ļoti sāpīgi, bet Kārlis bija tik lepns, ka savos pārdzīvojumos nedalījās, nekad nedzirdēju nevienu sliktu vārdu par kādu cilvēku. Teātrī viņš pamazām tika nostumts arvien tālāk un tālāk malā. Sākumā es to nepamanīju. Nezināju, ka tas tā notiek, un varēju tikai nojaust, kas viņam iekšā darījās.
Neskatoties ne uz ko, Kārlis visu laiku turpināja strādāt. Daudz lasīja, dramatizēja literāros darbus. Man tagad mājās ir trīs kastes ar lugu eksemplāriem, kuras Kārlis ir gribējis iestudēt. Viņš bija lielo ceļu gājējs, bet pēdējos gados viņa iecerētie lielie uzvedumi tika noraidīti. Tomēr tas nemazināja Kārļa darba sparu – pēc kārtējā noraidījuma ķērās atkal pie nākamās ieceres. Es skatījos uz viņu un domāju, ka tas ir veltīgs darbs, bet Kārli tas glāba. Viņš ar to dzīvoja.»
Atplauka ceļojumos
«Kārlim nepatika burzma, svinības, un mēs mājās reti rīkojām kādas saiešanas,» stāsta Inese. «Pēc dzelzs priekškara krišanas es ļoti cerēju rast iespēju paceļot, Kārlis turpretī ceļošanas kāri remdēja grāmatās. Kādā reizē, kad Kārlis, kā ierasts, gulēja uz dīvāna un lasīja, sacīju: «Kārli, aizbraucam kaut kur!» Viņš atbildēja, ka Smiļģis teicis – nekur nav jābrauc, visu varot izlasīt. Pēc kāda laika, kad viņš, guļot uz dīvāna un lasot, vienā brīdī pajautāja: «Vai mums mājās ir kaut kas garšīgs?» – atteicu: «Paņem pavārgrāmatu un paskaties!…» Viņš mani saprata, un mēs sākām braukt ceļojumos.
Miķelītis vēl bija ļoti maziņš, un mūsu pirmais brauciens bija uz Ventspili. Miķelim augot, apceļojām Somiju, Zviedriju, Gotlandi, Angliju, Portugāli un vēl citas valstis. Mēs daudz braucām. Katru gadu mums bija viens tālais ceļojums un vairāki braucieni pa Latviju. Kārlis tajos bija laimīgs. Tagad skatos bildes un redzu, ka Kārlis tad daudz smaida. Mājās un citkārt dzīvē viņš tik bieži nesmaidīja. Braucienos bija citāds, ļoti foršs un asprātīgs. Viņš tiem gatavojās. Visu izlasīja par vietu, kur brauksim, par tās valsts kultūru, cilvēkiem, notikumiem. Kārlis bija ārkārtīgi punktuāls. Vienmēr, kad kaut kur braucām, visu bija sarunājis, izrēķinājis, kad un kur būsim. Tikai vienu braucienu nepaguva saplānot. Internetā ieraudzīju, ka uz Horvātiju ir čarterreiss ar ļoti lētām biļetēm, bet jau pēc nedēļas. Zvanīju Kārlim, viņam bija saplānoti darbi, taču man par prieku pateica, ka brauksim.
Horvātijā bija brīnišķīgs laiks. Paņēmām mašīnu, braucām gar Vidusjūru, kaut kur piestājām. Mums nebija nobukota neviena viesnīca, nezinājām, kur paliksim, bet Kārlis vienmēr atrada naktsmājas. Viņš brīnišķīgi prata sarunāties ar cilvēkiem. Horvātijā Kārļa dzimšanas dienā ēdām haizivs cepeti.
Par visiem ceļojumiem man palikušas jaukas atmiņas. Domāju, ka arī Miķelim. Mēs tajos vienkārši baudījām dzīvi. 2016. gadā Kārlis mums sagatavoja ceļojumu uz Ameriku. Ceļojām pusotru mēnesi, un apbrīnoju Kārli, kā viņš, sēžot pie īrētās mašīnas stūres, to braucienu izturēja. Es biju stūrmanis, lasīju GPS. Izbraucām visu Rietumu piekrasti. Neaptverami daudz redzējām – sākot ar Sietlu un beidzot ar Meksikas pierobežu. Apciemojām draugus, Kārļa brālēnu.
Amerikā atgriezāmies arī nākamā gada jūlijā, jo savu septiņdesmito dzimšanas dienu Kārlis gribēja nosvinēt ar mūsu draugiem Karīnu un Andi. Viņi kādreiz strādāja Dailes teātrī par skatuves gaismu māksliniekiem.
Kad atgriezāmies mājās, kurjers atveda puķu pušķi, kas bija teātra apsveikums Kārlim jubilejā…»
Aiziešana
«Kārļa pēdējais darbs teātrī bija izrāde bērniem – Niķa un Riķa stiķi, Ziemassvētku laika rūķu spēles. Pašiem mums bija iedibināta tradīcija Ziemassvētkus svinēt kopā ar mana brāļa ģimeni, kaut kur ārpus Rīgas aizejot uz baznīcu un pēc tam ieturot svētku maltīti. Iepriekšējā gadā bijām Tērvetē, 2017. gada Ziemassvētkos mums bija paredzēts braukt uz Dobeli. Bijām jau pasūtījuši galdiņu restorānā,» atceras Inese.
«9. decembrī nebiju mājās. Vakarā mēs ar Kārli sazvanījāmies, parunājām par Ziemassvētku svinēšanu un kopā ar Miķeli noskaitījām ikvakara lūgšanu, kas sākas ar vārdiem: «Nu es gribu gulēt iet, Tēvs slēdz manas acis ciet…» Nekas neliecināja, ka šī būs mana pēdējā saruna ar Kārli. Naktī viņam bija kļuvis slikti. Pamodinājis Miķeli un pateicis, ka izsaucis ātro palīdzību. Lai tad, kad atbrauc, viņš atver vārtus. Divos naktī Kārlis bija aizvests uz Gaiļezeru. Viņam bija plīsusi aorta. Kad mēs ar Miķeli no rīta aizbraucām uz slimnīcu, Kārlis bija izoperēts un reanimācijā. Mūs pie viņa ielaida. Kārlis bija komā. Teātrī aktieri organizēja asins ziedošanu, bet nekas vairs nebija glābjams.
Nenācis pie samaņas, 10. decembra pēcpusdienā Kārlis nomira. Divas dienas pirms savas pēdējās pirmizrādes. Tāda bija viņa aiziešana no Dailes teātra…
Kārli neizvadīja no teātra. Mēs ar Dāvi Auškāpu aizgājām runāt par Kārļa izvadīšanu, bet teātra direktors teica, ka tas nebūs iespējams, jo lielo skatuvi nekādi nevarot izbrīvēt, Mazajā zālē paredzētas dienas un vakara izrādes. Ja nu vienīgi foajē varētu uz pāris stundām atvēlēt…
Es neko nezināju par attiecībām teātrī. Kārlis par to nerunāja. Kad viņu atlaida, arī tad neko neteica. Palika ārštata režisors, bet iestudējumu viņam nebija. Kad cilvēks tik daudzus dzīves gadus atstājis teātrī un viss ārpus tā bijis tikai kaut kas blakus, tad zaudēt teātri ir ne vien ļoti sāpīgi, bet emocionāli graujoši.
Teātris Kārlim bērēs uzklāja mielastu. Tas bija teātra žests, par ko viņiem paldies. Kārli izvadīja no baptistu draudzes baznīcas Mārupes ielā. Mācītājs Edgars Mažis to man piedāvāja, jo Kārlis bija draudzē, gandrīz katru svētdienu brauca uz dievkalpojumu. Mažis jau bija izvadījis Mārtiņu, mēs pamazām sadraudzējāmies, un Kārlis arvien vairāk pievērsās Dievam. Ja es domāju – kad Kārlis bija laimīgs, tad varu teikt, ka laimīgs viņš bija baznīcā. Kārlis patiešām atrada Dievu.
Kad bērēs aktieri teica atvadu vārdus, es tādu Kārli nezināju. Mājās viņš bija pavisam citādāks. Laimīgs ar Miķeli. Viņš Miķelim ir ļoti daudz devis, un arī man Kārlis bija dzīves skolotājs, savā ziņā ceļa rādītājs. Nebūtu es Kārli satikusi, paliktu savā pasaules skatījumā, kuram nebija tāda plašuma. Viņš iedeva man dzīvei citu skatu, ar savu intelektu vēra vaļā man padebešus.»
Intars Rešetins: «Kad izdomāju mācīties režiju, aizgāju pie Kārļa to pateikt, un viņš man atsūtīja grāmatu sarakstu, kuras vajag lasīt. Savu artavu Kārlis man ielicis arī režijā. Mūsu kursa darba iestudējumā biju viņam asistents, arī daudz ko no režijas pamatiem viņš man paguva ielikt, un varbūt tāpēc režijā esmu pārmantojis tās paaudzes vērtības, kādas bija maniem skolotājiem. Lai arī ar Kārli man nebija tās tuvākās attiecības, viņa domas un viedoklis man vienmēr bijis svarīgs. Pateicoties viņam, es esmu radošajā pasaulē.
Kad Kārlis gāja projām no teātra mākslinieciskā vadītāja amata, mēs runājām, un viņš teica – viņam žēl, ka mēs, viņa kurss, nevienam tā īsti neesam vajadzīgi. Viņš to ļoti sāpīgi izjuta, pārdzīvoja par mums.
Pusotru gadu pirms Kārļa aiziešanas man nāca apskaidrība, ka man ar viņu jāizrunājas, un mēs nojaucām to septiņpadsmit gadu barjeru, kas neredzami starp mums pastāvēja.
Kad Kārlis aizgāja, man bija vieglāk no viņa atvadīties. Ja tas paliktu neizrunāts, man būtu grūti. Vēl tagad ar to smagumu nēsātos apkārt.»
Ausma Kantāne: «Kad Kārlis nomira, par viņu nebija neviena raksta. Ne no kritikas, ne teātra. Nekur! Vēlāk sevi vainoju, kāpēc es neuzrakstīju. Kārlis bija režisors, ilgus gadus vadīja Dailes teātri, bet par viņu nebija neviena vārda, it kā tāds Kārlis Auškāps vispār nebūtu bijis… Tas man nav saprotams. Par Kārli man ir jautājums uz jautājuma. Nesaprotu, nesaprotu, nesaprotu…»
