Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
22
-
1
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kad zūd interese par otru cilvēku
Brīdī, kad divi iemīlējušies cilvēki saiet kopā, grūti iedomāties, ka viņi nerunā. Drīzāk viņi pat pārāk aizrautīgi viens otram stāsta jebko. Vienam gribas runāt, otram – klausīties, un ir sajūta, ka abi viens otru pazīst jau sen un saprotas no pusvārda. Skaidrs, ka attiecību sākumā ir ļoti liela interese vienam par otru. Problēmas bieži vien sākas tad, kad viss ieiet stabilās sliedēs. Jo tad var parādīties – «es jau zinu, ko viņš (viņa) teiks. Es jau zinu, kā viņš (viņa) reaģēs».
Tiklīdz mums viss par otru šķiet pārāk labi zināms, zūd interese. Un tas ir abpusēji. Tikai izpausmes var būt atšķirīgas. Sievietes nereti sāk pārmest – «tu man vairs puķes nedāvini, neizsaki komplimentus, laikam jau vairs neesmu tev svarīga». Vīrietis nežēlosies par puķēm, bet viņš arī ļoti labi jūt intereses zudumu no sievietes puses. Jā, attiecības var ieiet gultnē, kad tās vairs nemaz nešķiet foršas. Bet ko mēs tad parasti darām? Pieveram acis. Labāk taču ir kaut kādas attiecības, nevis vispār nekādas.
Mūsos ir milzīgas bailes tikt pamestiem un palikt vieniem. Šo baiļu dēļ mēs labāk aizslēdzam sevi ciet. Kaut arī kāds mūs visu laiku, piedodiet, čakarē.
Austrumniekiem ir labs teiciens: «Pirms kāzām jātur acis vaļā, bet pēc kāzām – jāsāk tās vērt ciet.» Diemžēl, bet varbūt arī par laimi – attiecību sākumā mums acis ir ciet, un mēs daudz ko negribam redzēt. Bet, pateicoties rozā brillēm, dzimst bērni. Kad acis visu laiku ir vaļā, līdz bērniem nemaz netiekam. Domājot par ilgstošu kopdzīvi, īsti neder ilūzijas no sērijas – «man tas viņā nepatika, bet gan jau viņš (viņa) mainīsies». Nu nemainīsies. Tā pa lielam noteikti nē.
Kāpēc aizslēdzam sevi ciet?
Ir veikts šāds pētījums. Telpā ir vīrietis, sieviete un zīdainis. Viņiem visiem klāt pievienoti vadiņi, kas uzrāda, kas notiek ar katru. Turklāt visus trīs filmē. Kas notiek brīdī, kad bērns sāk brēkt? Videokamera fiksē uzvilkušos sievieti, kas par to pārdzīvo, un vīrieti, kas nekādi nereaģē. Vizuāli varētu šķist – jūtīga sieviete, nejūtīgs vīrietis. Bet klāt pievienotie vadiņi ziņo, ka abi ir ļoti uztraukušies, tikai reakcijas atšķiras.
Sadzīviskās situācijās, kad sieviete nāk virsū vīrietim ar savu agresiju, vīrietī ieslēdzas aizsargmehānismi. Savulaik bērnudārzā viņam ir iestāstīts, ka meitene ir kā kristāla vāze, kura var ļoti viegli saplīst. Tāpēc viņai nedrīkst neko ļaunu darīt. Un tad, kad sieviete vīrieti nosauc par nejūtīgu cūku, viņš taču nevar atbildēt ar agresiju. Jo kā tu tagad sitīsi sievietei – kristāla vāzei?! Kaut arī pirmajā mirklī gribētos. Bet tā vietā vīrietis savu agresiju aizslēdz ciet, nelaiž ārā, un sievietei tās dusmas netiek. Jo vīrietis vairs vienkārši nerunā. Jā, viņš var būt meistarīgs sitienā, bet citos agresijas izpausmes veidos, piemēram, vārdu tirādēs, ne tik ļoti.
Sievietes noteikti labāk māk izmantot valodu un ar to arī manipulēt. Un tad bieži vien ir tā, ka vīrietim nav, ko teikt. «Labāk lai ir miers mājās!»
Bieži vien vīrieši aizslēdzas tad, kad sieviete nāk virsū ar saviem pārmetumiem, vēlmēm, kuras viņi nevar izpildīt. Ja vīrietis ir bagāts, viņš var piepildīt vismaz sievietes materiālās vēlmes. Apberot viņu ar dāvanām, bieži vien var atlikt otrā plānā sarunas par būtisko. Bet tiem, kam šādu iespēju nav, ir iemesls aizdomāties: «Ja reiz nevaru piepildīt savas sievietes vēlmes, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?! Laikam jau neesmu gana veiksmīgs.» Un šajā brīdī sākas vīrieša iekšējā graušana.
Tā vietā, lai viņš strikti pateiktu sievietei stop, izbeidz, kas te tagad notiek, viņš nesaka neko un sāk sev pārmest par to, ka nav gana veiksmīgs un tā joprojām.
Jo ko tad pieprasa mūsu sabiedrība? Jaunus, skaistus un veiksmīgus cilvēkus. Turklāt bez problēmām. Jo īsti veči ar visu tiek galā paši. Vīrietim ir nenormālas bailes no tā, ka sieviete viņu ieraudzīs brīdī, kad ir reālas nepatikšanas, sāpes un krīzes. Viņam šķiet, ka tad viņa vairs viņu negribēs. Jo problēma, ar kuru vīrietis netiek galā, liecina par vājumu. Bet vīrietim jābūt stipram.
Tiklīdz vīrietis vairs neatbilst veiksminieka tēlam, viņš sašļūk kā gaisu izlaidis balons. Un var jau lepni teikt, cik pašpietiekami esam un mūs neinteresē, ko domā sabiedrība. Tomēr mēs visi esam sabiedriskas būtnes un nevaram nerēķināties ar sabiedrības viedokli.
Kā sarunāties?
Mēs – gan vīrieši, gan sievietes – visu parasti gribam ātri un uzreiz. Ja kāds nerunā un ir ielīdis iekšā alā, gribas viņu pēc burvja mājiena izvilkt laukā. Bet, mēģinot otru vardarbīgi vilkt ārā no alas, kurā viņš vēl grib kādu laiku padzīvoties, var panākt ko pilnīgi pretēju. Viņš līdīs alā vēl dziļāk.
Sievietes, starp citu, lieliski redz vīrieša noskaņojumu, bet tik un tā mēģina urķēties par visām varītēm. Lielā kļūda ir kaut ko darīt ar varu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas neko nedod. Ja tu ar varu gribi atlauzt vaļā žokli, tad iznāk, ka par visu svarīgāk ir iegūt jebkādu atbildi, nevis dziļāk saprast, kas ar otru notiek.
Ko bieži vien dara sievietes? Ja vīrietis nerunā un neko nesaka, viņas sāk viņu zāģēt. «Kāpēc tu ar mani nerunā, kas notiek?» Tas situāciju padara vēl sliktāku. Ir tāds mīts, ka vīrieši runā maz, bet sievietes – daudz.
Jā, sievietes bieži vien tiešām daudz runā, bet nereti tās ir bezgalīgas vārdu straumes, kas aizpilda ēteru. Satura tajās bieži vien nav nekāda.
Drīzāk pārmetumi, salīdzinājumi ar citiem vīriešiem un tā joprojām. Patiesībā šajos tekstos nemaz nav nekādas informācijas par pašu sievieti un viņas lielāko sāpi. Starp citu, arī sievietes aizslēdz sevi ciet, tikai drusku savādākā veidā. Viens no šiem veidiem ir nepārtraukta runāšana ne par tēmu. Daudz runājot, bet neko būtisku nepasakot vai arī nerunājot vispār, rezultāts ir viens un tas pats. Nerunīgais vīrietis un runīgā sievietes beigu beigās viens otram neko nepasaka.
Tad, kad viens vai abi ar putām uz lūpām izbrēc savu nepatiku, jau nenoskaidrojas tas, kas patiesībā abiem sāp. Vīrietis redz satrakojušos mātīti, no kuras gribas bēgt. Bet sieviete šādā veidā mēģina tikt galā ar spriedzi, kas, iespējams, viņā krājusies gadiem. Viņi abi gadiem ilgi ir runājuši, kā nu mācējuši. Bet lielākoties, neko būtisku nepasakot.
Ja attiecības ir iegājušas dziļā krīzē, tad, ļoti iespējams, gan vīrietis sev atradīs citu sievieti, gan sieviete – citu vīrieti. Un, visticamāk, tā būs sieviete, kura klausīsies vīrietī – tajā, ko viņš stāsta par savu dzīvi. Jo, redz, tam klusējošajam vīrietim jau īstenībā arī vajag runāt ar kādu. Bet, ja viņam blakus ir satrakojusies fūrija, kura gatava viņam pārgrauzt rīkli, tad kāda tur runāšana?! Ja tā sieviete varētu godīgi pastāstīt, kas ar viņu notiek un dotu vīrietim laiku pārdomām, scenārijs varētu izvērsties arī citāds. Tomēr vienam pārī jābūt pirmajam, kurš nāk ārā no ierakumiem. Jā, varbūt viņu nošaus, bet cerams tomēr, ka nē.
Kas veicina noslēgšanos?
Ne tikai zaudēts darbs, bet arī veselības problēmas, ar kurām vīrietis netiek galā, ļoti veicina noslēgšanos sevī. Bet patiesībā to veicina jebkas, kas cilvēkam ir svarīgs. Turklāt veiksmīgam vīrietim visu laiku jābūt gatavam – krāniņam ir jāstāv neatkarīgi no noskaņojuma. Jo, ja tā nav, kas tad tu par veci?! Runāt par to, ka man šodien nestāv, taču ir šausmīgs kauns. Tad jau labāk kļūt dusmīgam un neteikt neko. Vīrietim vienmēr būs kauns par savu vājumu.
Un bailes, tāpat kā stereotipi par to, kādam jābūt īstam vecim, ir tik dziļi, ka par to nevar stāstīt ne savai sievietei, ne veču sabiedrībā. Jo tad jau vīrieti izsviedīs ārā no bara.
Starp citu, tieši sievietes ir tās, kas ļoti bieži prasa, lai vīrietis vienmēr būtu gatavs. Bet tas vienkārši nav iespējams. Tad jau drīzāk vīrietis ieguļas šķērsguļā dīvanā un klusē, nevis parāda, ka kaut ko nevar. Tā ir labāka taktika. Jo tad uzmini nu, kas tam vīrietim aiz ādas. Ja vīrietis klusē, tad vara paliek viņa rokās, jo informācija netiek uz āru izpausta. Šādā veidā ne pārāk veiksmīgais vīrietis (vismaz tā viņš pats par sevi domā) saglabā savu pašcieņu.
Tikpat labi vīrietim var būt nenormāls kauns par to, ar cik ļoti rūsas saēstu mašīnu viņš brauc. Jo viņš taču ļoti labi redz tās lielās un skaistās mašīnas, kas pārvietojas viņam blakus. Un, ja sieviete, kas sēž viņam līdzās, vēl norādīs – redz, kāda skaista mašīna aizbrauca, tad viņš sapratīs vienu – skaidrs, ka es esmu neveiksminieks.
Mēs ļoti labi spējam atšķirt, kas mums tiek pateikts. Patiesībā sieviete, salīdzinot savu vīrieti jebkādā sfērā ar citu, izdara lāča pakalpojumu. Ja otru gremdē, viņš nav pārāk priecīgs. Tāpēc jau attiecības ir divu cilvēku kopēja lieta. Nereti brīdī, kad vīrietis tiešām sāk runāt, sieviete ir šausmās – labāk nebūtu runājis, bet paklusējis. Jo, iespējams, ka, ilgus gadus klusēdams, viņš ir sargājis sievieti no nepatīkamas patiesības. Bet šādā gadījumā abi jau ir viens otra cienīgi. Viens ir noklusējis, otrs ir zāģējis, viens ir cieties, otrs cerējis uz kaut ko labāku, bet saruna pēc būtības gadiem nav bijusi.
Kāpēc? Tāpēc, ka īstas sarunas var būt ļoti sāpīgas. Un nevienam negribas piedzīvot sāpes.
Tāpēc bieži vien klusē gan vīrieši, gan sievietes. Lai nedarītu sāpes ne paši sev, ne otram. Bet kopdzīve jau nav nekāds nepārtraukts priekpilns lidojums. Ik pa laikam jānolaižas arī uz zemes. Vai var iemācīties runāt par būtisko? Jā, var. Ja nebūtu iespējams uzlabot attiecības, tad psihoterapeitu kabineti sen būtu slēgti.
Ja mēs, piemēram, zinām otra vājās puses, to, no kā viņš baidās, tas ļoti vieno laulībā. Un, kad pārī abi stāsta, kas īstenībā ar viņiem notiek katru dienu, tas ir bezgalīgs iedvesmas avots. Jo izrādās, ka katru dienu ar mums notiek kaut kas jauns, kaut arī sieva (vīrs) ir tā pati un rīti iesākas vienādi.
Tieši caur iekšēji piepildītām sarunām parādās nianses, kas dod dzīves interesantuma garšu. Un, ja ir interesanti ar otru, tad mēs neaizdomājamies par to, ka gribētos šķirties.
