Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
20. gs. 30. gadi – Hitlera varas uzplaukums
Trīsdesmitie gadi Vācijai bija grūti. Valsts jaunais līderis Ādolfs Hitlers un tā sekotāji bija neapmierināti ar smagajiem noteikumiem, kurus paredzēja pēc Pirmā pasaules kara noslēgtais Versaļas līgums. Austrijā dzimušais NSDAP jeb nacistu partijas vadītājs bija apņēmies atjaunot vācu militāro spēku, lai iekarotu jaunas teritorijas un izveidotu impēriju, kas apvienotu vāciešus visā Eiropā. Nacisti ticēja, ka vācieši ir īpaši, viņi ienīda ebrejus, komunistus un ikvienu, kas pasauli redzēja citādi. 1938. gadā, naktī no 9. uz 10. novembri tika aizdedzināti un iznīcināti tūkstošiem ebrejiem piederošu īpašumu.
Šķita, ka Vācijas iedzīvotāji neiebilst notiekošajam, tādēļ nacistu līderi sāka būtiski ierobežot ebreju tiesības.
Interesanti, ka vēstures pētnieki gadiem ilgi ir diskutējuši par to, kāda ir bijušās nacistiskās Vācijas līdera un arī partijas saistība ar okultajām zinībām. Šai tēmai ir pievērsies arī dokumentālais raidījums Hitlers un mistika. Kāda teorija vēsta, ka nacistu līderis pat ir nogalinājis citus, lai slēptu savu saistību ar okultismu, bet cita – ne viens vien no fīrera tuvākajiem domu biedriem ticējis šīm mistērijām.
Trešais reihs – jaunu teritoriju iekarošana
Ar terminu Trešais reihs (Trešā impērija) apzīmē laiku no 1933. gada līdz 1945. gadam. Par pirmo tika uzskatīta Svētā Romas impērija, kuru Vācija vadīja no 962. gada līdz 1806. gadam. Otrā – Vācijas impērija, kas izveidojās 1871. gadā un sabruka Pirmā pasaules kara laikā.
1938.gadā Lielbritānija un Francija noskatījās, kā Vācija anektē Austriju un okupē daļu Čehoslovākijas, cerot, ka Hitlers varētu tur apstāties. 1939.gada 1.septembrī Vācija iebruka Polijā. Tikai šo fīrera rīcību abas valstis uzskatīja par militāru aktu un pieteica Vācijai karu. Hitlera pusē nostājās Itālija un Japāna. Savukārt sabiedroto spēkus veidoja Lielbritānija, Francija, vēlāk arī Padomju Savienība un ASV.
1942. gadā vācu kara mašīna bija pārbraukusi pāri lielai daļai Eiropas un šķita neuzvarama.
Raidījumā no cikla Nacistu dīvainais otrais karš pilsētpētnieks Roberts Džo un vēsturnieks Sems Villiss pēta 1940. gada zibensoperāciju, kad hitleriešiem izdevās ieņemt Beļģijas draudīgāko cietoksni – Ebenemala fortu. Izrādās, to nodrošināja ne tikai lieliska militārā taktika, bet arī modernā metamfetamīna priekštecis – pervitīns.
Britu drosme pārsteidz Hitleru
1940.gadā Vācijai ātri izdevās iekarot Franciju. Pēc tam tika plānots iebrukums Lielbritānijā. Ar pirmo uzbrukumu vilni trīs mēnešus cīnījās Karaliskie gaisa spēki. Pēc tam nacisti naktīs sāka bombardēt Lielbritānijas pilsētas. Astoņu mēnešu laikā uzlidojumos gāja bojā vairāk nekā 40 000 cilvēku. Taču briti bija sīkstāki nekā Hitlers bija gaidījis. Taisnība bija britu premjeram Vinstonam Čērčilam, kurš īsu brīdi pirms uzlidojumiem teica:
“Mums būs jācīnās pludmalēs, izcelšanās vietās, laukos un ielās, kā arī kalnos. Mēs nekad nepadosimies.”
Otrā pasaules kara gados notiekošais ir fiksēts militāro korespondentu un arī parastu cilvēku filmētos kinokadros. Dokumentālajā ciklā Apokalipse: Otrais pasaules karš izmantotie kadri ļauj ieskatīties kara visdrūmākajā laikā, kad 1940.gadā Vācijai izdodas okupēt Franciju, bombardēt Angliju, bet gadu vēlāk notiek niknas cīņas par Maskavu. Te atainota Parīzes evakuācija, kad cilvēki steigšus pameta pilsētu, nacistu sabombardētās ēkas Lielbritānijā, dubļi un sniegs, ar kuru vācu karavīriem 1941.gadā nācās saskarties Krievijā. Tāpat skatītāji varēs vērot arī kinokadrus, kas uzņemti kara svarīgāko militāro kampaņu laikā, ieskaitot sabiedroto izsēšanos Normandijā un ASV desanta izsēšanos Saipanā.
D-diena – sabiedroto izcelšanās Normandijā
Par nacistu beigu sākumu tiek uzskatīts 1944. gada 6. jūnijs, kad Normandijas krastos izcēlās vairāk nekā 150 000 britu, amerikāņu un kanādiešu liels desants. Sabiedroto iebrukums tika plānots vairākus gadus, taču vācieši tika pārsteigti negaidot. Iespējams, palīdzēja sliktie laika apstākļi. Tie nebūt nebija ideāli, lai 7000 kuģu šķērsotu Lamanšu.
Tiek lēsts, ka sabiedrotie izcelšanās pirmajā dienā zaudēja aptuveni 10 500 vīru, bet vācieši – starp 4000 un 9000 karotājiem.
Tā sākās Eiropas atbrīvošana, vienpadsmit gari un smagi mēneši, kas beidzās ar nacistu sagrāvi 1945.gada maijā.
Šis laiks ir atainots arī dokumentālajā filmā Hitlera pēdējie gadi. Spēcīgā un emocijām piesātinātā filma stāsta par visasiņaināko kara gadu: cerībām par sabiedroto palīdzību, Parīzes atbrīvošanu, kauju Ardēnos, masīvu Vācijas bombardēšanu, padomju armijas ofensīvu, kauju par Berlīni, Hitlera pašnāvību un nacistu biezierunu kapitulāciju.
Baisais holokausts un Annas Frankas dienasgrāmata
Laikā no 1933. līdz 1945. gadam nacisti nogalināja divas trešdaļas Eiropā mītošo ebreju – sešus miljonus cilvēku, tostarp vairā
k nekā miljonu bērnu. Saskaņā ar hitleriešu nežēlīgo plānu (“Galīgo risinājumu”) ebrejiem vispirms tika atņemties jebkādas tiesības, pēc tam viņi tika pārvietoti uz īpašiem rajoniem – geto, vēlāk uz koncentrācijas nometnēm. Pasaulēs vislabāk zināmais dokumentālais stāsts par holokaustu ir ebreju pusaudzes Annas Frankas dienasgrāmatas.
Pēc nacistu nākšanas pie varas viņas ģimene aizbēga no Vācijas uz Amsterdamu. Pēc vāciešu iebrukuma trīspadsmitgadīgā meitene, viņas vecākā māsa, vecāki divus gadus pavadīja slepenā dzīvoklī. 1944. gada augustā policija slēptuvi atrada, un Franki nonāca koncentrācijas nometnē. Ne Anna, ne viņas mamma un māsa neizdzīvoja, taču tēvs 1947.gadā publicēja bēniņos paslēpto meitas dienasgrāmatu. Raidījums Annas Frankas pēdējās dienas atklāj šos notikumus no šokējoša – nacistu – skatupunkta.
Vispostošākais karš Eiropas vēsturē
Nāve, iznīcība un milzīgu cilvēku masu pārvietošana – tā īsumā var raksturot Otro pasaules karu. Sešu gadu laikā bojā gāja vairāk nekā 60 miljonu cilvēku. Tikai PSRS vien – 20 miljonu, no tiem trešdaļa bija civiliedzīvotāju. Ļeņingradas aplenkumā, kas ilga vairāk nekā divus gadus, tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju nosala vai nomira badā.
Vācija un Polija katra zaudēja aptuveni sešus miljonus cilvēku, turklāt Polija – lielākoties civiliedzīvotājus.
Eiropa bija drupās – pilsētas, ceļi, rūpnīcas, tilti bija sagrauti, miljoniem cilvēku bija spiesti pamest savas mājas. Tika lēsts, ka Vācijā ir sagrauti aptuveni 70% māju, bet PSRS – 1700 pilsētas un 70 000 ciematu. Miljoniem cilvēku devās bēgļu gaitās uz rietumiem vai tika pārvietoti kā nevēlamas personas. ASV prezidents Harijs Trumens piekrita palīdzēt: 16 Eiropas valstīm no 1948. līdz 1951.gadam tika piešķirti vairāk nekā 13 miljardi dolāru.
Eiropas sadalīšana pēc Otrā pasaules kara
Spriedze starp sabiedrotajiem – PSRS, ASV un Lielbritāniju – strauji pieauga jau tad, kad sākās sarunas par Vācijas nākotni. 1945.gada februārī konferencē Jaltā ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam, britu premjerministram Vinstonam Čērčilam un PSRS līderim Josifam Staļinam bija atšķirīgas idejas par kara sapostītā kontinenta atjaunošanu. Rūzvelts vēlējās padomju līdzdalību jaunizveidotajā ANO un tūlītēju atbalstu karā pret Japānu.
Čērčils – brīvas vēlēšanas un demokrātiskus režīmus Centrālajā un Austrumeiropā, īpaši Polijā. Staļins vēlējās padomju ietekmes sfēru jeb ģeopolitisku buferzonu Eiropā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Staļins plāno turēt tikai daļu iepriekš doto solījumu.
Konferencē Potsdamā, kas notika no 17.jūlija līdz 2.augustam, starp sabiedrotajiem tika panākta vienošanās par Vācijas decentralizāciju, demilitarizāciju, denacifikāciju un demokratizāciju. Vācija un Berlīne tika sadalīta četrās okupācijas zonās, savukārt dzīvi palikušie un neaizbēgušie nacistu līderi notiesāti. Francija un Čehoslovākija atguva nacistu iekarotās teritorijas, bet PSRS saglabāja kontroli pār Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu, Igauniju), daļu Besarābijas un daļu Somijas, ko kara gados bija pakļāvuši vācieši.
Staļinam izdevās panākt padomju kontrolētās Polijas valdības atzīšanu. 1949.gada maijā tika dibināta Vācijas Federatīvā Republika, bet oktobrī – Vācijas Demokrātiskā Republika. Savukārt Nirbergas tribunālu var uzskatīt par daļu no starptautiskās sabiedrības vēlmes izskaust šovinistisko un militāristisko atmosfēru, kas provocēja karu, un veidot jaunu pasaules kārtību, lai to novērstu.
