Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
44
-
2
-
1
-
8
-
0
-
4
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2019. gada 12. numurā.
– Mūsu pirmā intervija notika, kad tev bija četrdesmit pieci. Tu iedvesmojoši stāstīji, ka galvenā vērtība gadiem ir ļoti lielās prasības pret savu emociju kvalitāti. Tagad jau esi tuvu sešdesmit. Kas pa šo laiku ir bijis tāds, ko vari apzīmēt ar emocionālās kvalitātes zīmi?
– Lai cik būtu dīvaini, bet šajā trīspadsmit gadu periodā uz savu emocionālo dzīvi nevaru paskatīties atrauti no skatuves. Pēdējā desmitgade uz tās ir bijusi ļoti emocionāli piesātināta. Šobrīd ļoti izvērtēju, kāda būtu mana dzīve, ja man vairs nebūtu šīs pieredzes uz skatuves. Saprotu – stipri vien emocionāli nabadzīgāka.
Visu savu apzinīgo mūžu esmu dzīvojis ar šo paralēlo emocionālo pasauli, un tas rada milzīgu atkarību no spējas tajā regulāri iepeldēt. Tikai noteikti ir jābūt lielai lomai, pie kuras esi ilgi strādājis, jābūt velnišķīgi labiem partneriem, jābūt arī labai izrādei.
Ja visi šie komponenti sakrīt, brīdī, kad izrāde tiek noņemta no repertuāra, rodas sajūta, ka apstājies dzīves posms.
Tu šķiries no partneriem, un liekas, ka šķiries no viņiem kā cilvēkiem personīgajā dzīvē. No tā rodas atkarība. Nevis no panākumiem un slavas, bet tieši šī atkarība no iespējas dzīvot citu dzīvi citā laikā un telpā. Šī sajūta ir kā narkotika, visa tava ārpasaule izskatās pavisam citās krāsās, un, ja pārstāsi tās lietot, viss kļūs melnbalts. Varu teikt, ka pēdējais posms manā aktiera karjerā ir bijis emocionāli viskrāšņākais.
– Varbūt tu vairs tik ļoti negribi patikt? Esi atmetis vēlmi visus apburt ar šarmu, bet vairāk vēlies runāt par būtisko.
– Aktierim vienmēr ir jāgrib patikt, citādi viņš nebūs nekāds aktieris. Bet varbūt sakrīt apstākļi. Tev ir lomas, kas sakrīt ar tavu iekšējo stāvokli, tu vari daudz domāt un vari ārkārtīgi plaši savu emocionālo sajūtu izspēlēt uz skatuves.
– Kuras tad ir bijušas emocionāli krāšņākās lomas?
– Domāju, ka Džonijs Jeruzalemē noteikti ir viena no manām personīgākajām un, varētu teikt, vientulīgākajām lomām, kurā biju viens pats ar sevi, ar savām pārdomām. Kad lugu izlasīju, momentāni tajā iemīlējos. Tāpēc ka varēju to ļoti personīgi uzbūvēt, visu sapratu, varēju sarunāties. Bet tas bija arī ļoti skumjš stāsts, jo tev ir, ko teikt, bet šo stāstu cilvēki negrib dzirdēt, jo izrāde tika noņemta. Bet
Esmu ļoti skarbs šajā ziņā, uzskatu, ka, ja tavu stāstu kāds negrib klausīties, tā nav klausītāja problēma, tā ir tava problēma.
Vai nu neesi atradis īstos cilvēkus, vai tavs stāsts īstenībā ir interesants tikai tev pašam. Man patīk arī Lauva ziemā. Brīnišķīgs periods bija Laulības dzīves ainas, mēs ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu vairākus gadus dzīvojām tādā skaistā šīs izrādes mākonī. Pirms tam bija Gorkija Saules bērni, kurā man bija ļoti mīļa loma. Ļoti personīga bija loma pie Gruzdova Stoparda lugā Tas īstais, tā īstā. Jocīgi, ka par visām šīm lomām esmu dabūjis nominācijas, jo tad, kad patiešām lomu pieaudzē sev klāt, tu vari būt velnišķīgi labs.
– Tā nu gan ir ābeces patiesība.
– Bet man patiešām arvien vairāk ir skaidrība par to, kas mūsdienās ir teātris. Man tas ir personiskais, personiskais un vēlreiz personiskais pārdzīvojums. Ja redzu to uz skatuves, varu arī pats personīgi līdzi pārdzīvot. Formas teātris uz mani nestrādā.
– Labi. Atgriezīsimies pie Jeruzalemes. Neesmu šo izrādi redzējusi, bet saprotu, ka tā ir par vientulību. Vīrietis, kurš visu ir izdzīvojis, kuram viss ir bijis un viss ir zudis…
– Jā, viņš dzīvo treilerī mežā, viņam vazājas riņķī visādi sīkie, un viņš stāsta viņiem stāstus.
– Man, starp citu, bija jautājums – kā tu iedomātos savu dzīvi, ja būtu viens?
– Man to ir grūti iedomāties, jo tāds posms, kad esmu bijis bez stabilām attiecībām, ir ildzis labi ja pusotra gada. Bet kādreiz man ir ienācis prātā, ja Trūdei (Jura Žagara sieva – S. A.) kaut kas notiktu un es paliktu viens, tad paņemtu moci un kādu gadu būtu gatavs ceļot pa pasauli. Ne tāpēc, ka romantiski, bet tāpēc, ka būt vienam un sēdēt uz vietas – to gan nevaru iedomāties. Varētu izbraukt Austrāliju, Jaunzēlandi.
Man nesen stāstīja par ceļojumu ar močiem pa Āfriku četras nedēļas, un, ak, cik traki man tā gribētos!
Džonijs jau arī Jeruzalemē visu laiku braukāja riņķī ar savu busiņu, kamēr tas ietriecās kokā un vairs uz priekšu negāja. Es kaut kā ļoti, ļoti, ļoti izjutu to situāciju. Man nekad nevarētu būt tāda situācija, bet es nonāku uz skatuves, uzbūvēju gan laiku, gan telpu sev apkārt un dzīvoju tajā…
– Bet kāpēc tev nevarētu būt apstāšanās situācija?
– Nespēju iedomāties. Tā būtu tāda skumšana, un man principā nav raksturīga skumšana. Man kādreiz gribas paklausīties bēdīgu mūziku, protams, kādreiz esmu skumjš, bet tas ir tāds vilnis. Es neļaujos. Man nekad nav bijis tā, ko citi sauc par depresiju. Depresija, dzīves apnikums, garās rudens stundas. Man šīs sajūtas nav bijušas.
– Tu kādreiz sevi varēji iedomāties kā slēpošanas instruktoru, vecu krabi ārzemēs. Tev tomēr ir diezgan daudz vientulības scenāriju.
– Jā, tas bija scenārijs numur divi. Varētu pastrādāt vienu vasaru Argentīnas kalnos. Man bija tāds projekts, viss izrēķināts, izlemts, bet dzīve atkal sagriezās, un es neaizbraucu.
– Tu jau, redzi, arī kā Džonijs esi vīrietis ar stāstiem.
– Jā, man patīk šādas lietas pafantazēt. Zini, pēdējā laikā slikti guļu, pamostos piecos no rīta un nevaru aizmigt, pa galvu jaucas darba lietas, runas un teksti, un domāju – nē, lai atkal aizmigtu, man jādomā kas patīkams, mēģināsim iepeldēt tādā patīkamības zonā. Tad iepeldu fantāzijās.
Kādreiz redzēju, ka slēpoju lejā no kalna, un tajā plūdumā varēju atkal iemigt. Kādreiz iztēlojos, ka lidoju virs savām bērnības vietām, atceros katru krūmiņu, koku, katru vietiņu. Tagad man ienāk prātā, ka ar moci braucu tālu, tālu. Bet tā ir tāda tukša muldēšana.
– Kāpēc? Arī tas esi tu.
– Tukša muldēšana, jo var realizēties tikai zināmos apstākļos.
– Varbūt nākamais jautājums ir par ātru, bet pajautāšu: tev ir tik daudz lomu realitātē, ka mani interesē, kurā no tām tu esi vispatiesākais. Tikai nemelo.
– Nezinu. Tu jau nevari man prasīt, lai nemeloju. Tā ir negodīga prasība. Es tūlīt sacelšos. Tas ir viens no štampiem, klišejām, kas tiešām valda sabiedrībā, ka, ja esi aktieris, tad pārsvarā savā dzīvē neesi īsts, jo ļoti prasmīgi vari nebūt īsts. Tie ir tik ārkārtīgi dziļi maldi, ka pat nezinu metodi, kā pastāstīt, kas ir aktiera profesija.
Lai jūs saprastu, ka tas nav būt īstam vai neīstam. Ka tas ir kaut kas cits. Mums taču katram ir vairākas sociālās lomas, kurās vienkārši ir jābūt. Vienā esi tētis, citā biznesmenis, citā amatpersona, un vēl citā tu piesaki koncertu. Man nav tādas sajūtas, ka es būtu nepatiess. Iespējams, kādreiz uzvedos drosmīgāk, nekā man loģiski vajadzētu uzvesties. Iesaistos situācijās, kurās arī nevajadzētu. Bet nepatiess esmu tikai tajos brīžos, ja uz skatuves slikti spēlēju, ja nevaru pieslēgties lomai.
– Labi, pajautāšu citādi: kad esi nevis lieliskais vīrietis Juris Žagars, bet mazais Cēsu puika uz koka trepītēm?
– Domāju, ka vairs vispār neesmu mazais Juris. Bet bērnības atmiņas un ilūzijas, ka mēs varam tur atgriezties, – tas, protams, kādreiz uznāk. Man ir divi ceļi no Cēsu koncertzāles līdz Žagarkalnam – viens taisnais, otrs ar līkumu, kurš ved garām manai bērnības mājai, un es diezgan bieži, sevišķi, kad ir kāda sarežģīta stresa situācija, braucu to garo ceļu gar māju. Un tāpēc, ka esmu trenēts kā aktieris, varu uzreiz ieplūst citā realitātē, kurā ir ome ar uzceptām kotletēm, siltums, drošība.
Manī fiziski ieplūst sajūta, ka iešu palasīt grāmatas, varēšu izskriet ar draugiem. Kad tur logos deg gaisma, manī rodas nepārvarama vēlme doties uz turieni.
Bērnībā man neko citu nevajadzēja kā tikai slēpot. Tā bija mana lielākā laime.
Joprojām tā ir mana lielākā laime. Man ir paradums, ka spontāni ierakstu telefonā brīžus, kad esmu laimīgs. Tagad tos ierakstus no vecā telefona pārkopēju jaunajā un esmu visus noklausījies.
– Un visiem fonā krīt sniegs.
– Jā. Ideāla kombinācija ir, ka tikko ir bijusi pirmizrāde un pēc dienas vai divām brauc slēpot uz kalnu. Tā ir ideāla laimes formula.
Tu savā balsī diktofonā dzirdi, ka tur nav ne kripatiņas falšuma. Dzirdu: 2015. gads – laimīgs uz pacēlāja, 2012. gads – laimīgs Somijā pirmo reizi uz slēpēm, laimīgs pēc pirmizrādes, pirmo reizi braucot uz kalnu.
Domāju – ej tu nost, cik ļoti vienpusīgs tas Žagars var būt, cik viņam maz vajag!
Bet īstenībā tas nepavisam nav maz. Jo man vajag to hiperpiepūli, hiperstresu, lai būtu nopelnījis laimes mirkli. Man vajag pirmizrādi nevis tāpēc, ka būs aplausi, bet tāpēc, ka bijis stress un pārpūle. Nekad nevaru izbaudīt laimes mirkli, ja pirms tam nav bijis smags darbs.
– Tagad pateikšu traku lietu. Latvijas sievietes mani droši vien vedīs uz sārta, bet dažreiz man liekas, ka tu esi sieviete vīrieša formā.
– Klausies, tas man nebija ienācis prātā! Bet nebrīnos. Tāpēc ka aktieriem domāšana ir polarizēta sieviešu smadzeņu fizioloģiskā veidolā. Ja visu mūžu ar šo profesiju nodarbojos, ja tai tērēju visvairāk laika, loģiski, ka uztrenējas kaut kādas smadzeņu daļas. Tāpat, ja roc grāvjus, tev uztrenējas roku muskuļi.
Man pat ļoti labi patīk būt sievietei. Man nav nekādu problēmu ar to. Domāju, ka esmu diezgan drosmīga sieviete. Laba sieviete.
– Tavu statusu iekārojamo vīriešu sarakstā varbūt tieši nodrošināja šī sievišķīgā emocionalitāte. Tagad gan tev ir lielāka konkurence, jo vīriešu, kuri saprot sievietes dvēseli, ir arvien vairāk.
– Es gan ne velna nesaprotu sievietes dvēseli un nemaz necenšos saprast. Drīzāk varbūt tas ir tāds naivums, kas arī piemīt aktiera profesijai. Tā tiešām attīsta tevī kaut kādas bērnišķīgas īpašības.
– Iespējams, ka nozīme tavā pasaules uztverē ir tam, ka mamma jūs audzināja viena.
– Es gan neatceros, ka mani audzinātu. Atceros, ka bāra, ka lika strādāt, bet tādu audzināšanu burtiskā nozīmē nezinu. Vīrieši gan mūsu mājā ienāca reti un nepastāvīgi, izņemot mammas brāli, kas bija mums tuvāks.
– Manuprāt, tevi vienmēr ir ļoti ietekmējušas sievietes tev līdzās.
– Vienmēr esmu teicis, ka manā uztverē sievietei intelekts, spēja domāt un analizēt ir seksuāla kategorija. Būtu stulbi dzīvot kopā ar sievieti, kas tev nav seksuāli pievilcīga, pareizi? Pareizi. Tātad, ja dzīvoju kopā ar sievieti ilgus gadus, tad manā gadījumā viņai pilnīgi noteikti piemīt intelekts.
Un pilnīgi loģiski, ka man ir ārkārtīgi interesants viņas viedoklis. Vienmēr esmu bijis kopā ar spēcīgām sievietēm, varu teikt, jā, manas sievietes mani ir ļoti ietekmējušas, jo viņas vienmēr ir bijušas ļoti gudras.
– Saki, tu nekad neesi skumis, ka tev nav tēva?
– Jau teicu, ka man nav raksturīgas skumjas. Tāpat kā daltoniķis neredz kādu krāsu, es nepazīstu šo emociju. Drīzāk tās ir bijušas dusmas, tas ir aizvainojums, tā ir vēlēšanās, lai būtu tētis, kas tev salabo mopēdu. Kāpēc citiem, kam ir tēvi, ir vairāk naudas, kāpēc viņi var nopirkt makšķeri, bet man ir tikai vecā makšķere? Esmu domājis, ka man pienāktos kaut kas mazliet vairāk.
Bet tās nav nekādas skumjas. Man patīk pašam būt sev par tēvu, man liekas, ka tā ir tā beztēvu puiku īpašība. Ļoti ātri nodrošināju sevi ar visu to pakalpojumu klāstu, kas man būtu jāsaņem no tēva, – prasmēm darīt vīrieša darbus, nodrošināt sev dzīvi. Mums ar Andreju bija plāns braukt uz Krasnojarsku un atrast tēva kapu, bet mamma dusmojās, mamma negribēja, teica – kam tas ir vajadzīgs? Viņa laikam nemīlēja tēvu. Žēl. Man labāk patiktu, ja viņa mīlētu… Tas ir skumji. Man ārkārtīgi žēl to cilvēku, kas dzīvo kopā nemīlot, tas ir tik briesmīgi!
– Varbūt Andrejs tev zināmā mērā bija tēva vietā?
– Zini, nē. Nekad neesmu viņu klausījis.
– Tu vienmēr esi viņu apbrīnojis.
– Esmu apbrīnojis viņu par dzīvotspēju, kā viņš spēja tikt galā sarežģītās situācijās. Respektējis nevis tāpēc, ka viņš ir mans brālis, bet tāpēc, ka viņš kaut ko prot labāk nekā es.
Andrejs mani ir arī glābis no ļoti daudzām situācijām – jaunībā, kad kaut kādas muļķības ar čeku sastrādāju, izglāba arī no būšanas pavisam citā profesijā. Biju ļoti eksakts. Man ļoti labi padevās fizika, matemātika, vēl tagad spēju ļoti loģiski salikt kopā lietas un domāt.
– Atceros, ka iepriekšējā intervijā tevi salīdzināju ar sabalansētu sarkanvīnu no īpašām vīnogām, bet tagad droši vien lietotu citu salīdzinājumu.
– Mans absolūti mīļākais dzēriens ir skotu viskijs Laphroaig. Jo tas ir tāds, ka to vakarā iedzer un vēl otrā rītā ir garša mutē. Tāda sajūta nekad nav no vīna. Ar cigāru komplektā šis viskijs ir izcila kombinācija.
– Jā, es arī tā būtu teikusi. Dedzināts un kūpināts viskijs, kam pievienojas īru dramaturga Makfersona luga Slazds, kur par Džeka lomu arī tiki izvirzīts Spēlmaņu nakts nominācijai.
– Jā, to nepieminēju, bet tā ir ļoti mīļa, personīga loma. Slazdā ir monologs, kurā esmu uzaicināts uz savas bijušās mīļotās kāzām. Monologs bija milzu garš. Es tik ļoti tajā iedzīvojos, ka varu tev uzzīmēt ielu, pa kuru es gāju, baznīcu, mazo bāru, kurā iegāju iekšā, un kāds bija bārmenis, kurš man uzsmērēja sviestmaizi. Pilnīgi visu zinu precīzi. Tas ir tā, ka tu kaut ko nosapņo un sapnis aizmirstas. Bet ir sapņi, kas neaizmirstas. Līdzīgi ar lomām.
– Tā tu no vīna pārvērties par viskiju.
– Nezinu… Man joprojām garšo vīns. Bet viskijam ir cits raksturs. Un ir atrodamas paralēles. Kādreiz man bija svarīgi, ka patīku visiem, tagad man tas ir mazāk svarīgi. Līdzīgi viskijam, kuru īpaši neuztrauc, ka tas daudziem negaršo, svarīgi, lai dažiem ļoti, ļoti garšotu. Tas varbūt ir kaut kas tāds, no kā kādreiz ļoti cietu, – ka kādam nepatīku. Tagad mazāk to pārdzīvoju. Sevišķi, ja neesi uz skatuves, jo izrādē tomēr ir svarīgi, ka tu patīc, jo strādā skatītājiem, nevis tikai sev.
Bet, tā kā man pēdējā laikā ir tik daudzas darbošanās paralēlās jomās, piemēram, Cēsu pašvaldībā vai sabiedriskajā darbībā, jāpieņem tas, ka tu vari daudziem arī nepatikt. Bet tas nav tik viegli – atradināties no paraduma patikt. Tāpēc es pieņemu salīdzinājumu ar Laphroaig. Tu nevari izdzert pudeli viskija tikpat viegli kā pudeli vīna. Acīmredzot man gribas kaut ko baudīt mazākās devās, bet kvalitatīvāk.
– Tu vienmēr intervijās esi noliedzis vecumu. Bija radies iespaids, ka esi bezmaz mūžīgs. Vai pēc Andreja nāves situācija ir citāda?
– Negribētu ne par ko runāt kontekstā ar Andreja nāvi. Negribu to pārvērst banalitātē. Tagad jau tā tiek tik ļoti reflektēta. Tas ir tik personīgi, ka negribu par to runāt. Es par to nerunāšu. Neesmu vispār tendēts stāstīt par kaut kādām savām dziļām emocijām. Nevienam par to nav nekādas daļas. Nevienam netaisos atklāties.
– Nerunā par viņa nāvi. Mani interesē, kas pēc tās notika ar tevi.
– Domāju, ka pagaidām nekas nav noticis… Šorīt no rīta domāju – man vakarā būs intervija un man noteikti prasīs par vecumu. Un es mierīgi skatos dušā uz sevi spogulī visā augumā un domāju, ka man nav, kur piesieties.
Vienīgais, kur ir atšķirība, – tu saproti, ka tev palikušas tikai skaitāmas aktīvas vasaras vai ziemas. To es nesen izlasīju, un tas man ļoti patika.
Man tas liekas ļoti precīzi, ka tavas aktivitātes laiks, kad vēl vari uzkāpt kādā kalnā vai noslēpot lejā pa to, samazinās. Bet pa lielam tas ir viss. Labi, tu reāli saskaries, ka vairs nevari spēlēt lomas, kuras vēl gribētu nospēlēt, jo esi par vecu. Bet es ap to neņemos. Vienkārši beidzu darīt vienu un sāku darīt kaut ko jaunu.
– Vai esi tagad kaut ko citu sapratis par dzīvi?
– Jebkurš cilvēks, saskaroties ar kādu pāragru nāvi, tuvinieka vai sveša cilvēka, protams, automātiski domā par savas dzīves īslaicību. Tā ir pilnīgi dabiska jebkura cilvēka smadzeņu reakcija, bet tas nav nekas pārsteidzošs. Varbūt esmu vairāk aizdomājies par kaut kādas savas aktivitātes pievienoto vērtību – ar ko tu atstāj pēdas pasaulē, kas varbūt citiem cilvēkiem viņu pasauli paplašina, padara krāšņāku vai palīdz būt laimīgiem kādā brīdī. Ja tu kaut ko tādu esi izdarījis, tad dzīve ir jēgpilnāka. Par to tagad vairāk domāju.
Lai cik būtu pārsteidzoši, esmu kļuvis sabiedriski atbildīgāks.
Jo nospiedumi vai atmiņas, kurus esmu atstājis cilvēkos, spēlējot uz skatuves, ir īslaicīgi. Tie uzplaiksnī un pazūd. Bet, ja domāju par Andreju, pēdas, ko viņš ir atstājis Latvijas operas vēsturē, varbūt tagad ir pagaisušas, bet viņš ir atstājis nākamajās paaudzēs ziņu, ka operai būt augstā līmenī nav neiespējami. Ka to var atkārtot. Tas ir fenomenāli. Es ļoti priecātos, ja arī varētu atstāt šādas pēdas. Žagarkalnā, Cēsīs, Rīgā… To esmu sapratis par dzīvi. Jā, un varbūt vēl esmu iemācījies vairāk klausīties citos cilvēkos. Kā smejas Trūde, tas mūsu ģimenē nav raksturīgi. Parasti visi sēž pie galda un runā vienlaikus.
– Ja tev būtu jāizdod Jura Žagara mazās piezīmes, saki, ko tu rakstītu – kas ir dzīve?
– Dzīve ir nepārtraukta kustība. Fiziska kustība telpā vai kustība tavā iztēlē. Tu arvien izvirzi kādu mērķi, kuru sasniegt. Tad izvirzi nākamo, varbūt saproti, ka tas nav sasniedzams, bet tad atkal ej uz citu mērķi. Dzīve ir azarts un prieks, kas rodas no kustības.
– Bet, redzi, lugā Izraidītie tu sēdēji invalīdu ratos…
– Jā, bija interesanti, ka režisors Koršunovs mani iesēdināja tajos ratos. Viņš faktiski apturēja kustību, un tu paliec tikai savās atmiņās. Bet, ja fiziskā kustība telpā ir ierobežota, tad jo intensīvāka kļūst tava emocionālā kustība atmiņās. Tā tik un tā ir ārkārtīgi intensīva, bet tikai emocionāla un iekšēja. To bija interesanti piedzīvot. Bet šobrīd vēl arvien ar lielu baudu kustos šajā telpā.
– Kā apliecinājums tavai kustībai tev vienmēr bijis slēpotāju ātruma tests Somijā. Šogad pirmo reizi dzīvē to nenokārtoji. Ko darīsi nākamgad?
– Startēšu.
– Balss tonis ir daudz pieticīgāks.
– Nē, balss tonis nav pieticīgāks.
Joprojām esmu vienīgais slēpošanas instruktors savā vecuma grupā Latvijā, kurš ir nolicis ātruma testu.
Pagājušajā pavasarī domāju, ka gribu nolikt vēlreiz, un man jautāja: kam tev to vajag, tev jau uz uzpleča ir tā zvaigznīte, liecies mierā! Bet man likās: gribu otrreiz izbaudīt tās sekundes pirms starta. Nekas nesanāca – nenoliku. Andreja slimības dēļ man bija ļoti grūts pavasaris. Nebiju trenējies. Pēc nenolikšanas man nedēļu bija depresija, lai arī šādu stāvokli, kā teicu, neatzīstu. Tagad decembrī braucu uz treniņnometni, divreiz nedēļā trenējos, visu vasaru esmu minis pedāļus un skrējis, esmu labā fiziskajā formā, un pavasarī mēs atkal dosim vaļā.
– Bet kāpēc tev tas ir vajadzīgs?
– Vajag. Tas ir velnišķīgi skaisti.
– Tev taču ir jāsaprot, ka vienreiz tam tik un tā pienāks beigas. Priecājies, ka tāpat vari lieliski slēpot.
– Jums, sievietēm, ir citāda izpratne. Daba jūsos ielikusi piesardzību. Manī nav sajūtas, kā sevi pasargāt. Pavasarī ar angļu draugiem kāpām vienā no augstākajām Alpu virsotnēm, riskants kāpiens, ledājs, faktiski alpīnisma pirmā pakāpe, bet mēs neesam nekādi alpīnisti. Kad ieraudzījām to ledus sienu, gids teica, ka ļoti jāizvērtē, vai to vispār darām.
Deivids, atvaļināts ASV virsnieks, kas izgājis Afganistānu, saka: ziniet, es nekāpšu, esmu redzējis tik daudzas stulbas nāves, ka man nav nepieciešams to piedzīvot. Mēs palikām četratā. Protams, tā bija viena no grūtākajām fiziskajām piepūlēm, ko kādreiz mūžā biju piedzīvojis.
Domāju, ka plaušas izvemšu, un muskuļi vairs nestrādāja, man likās, ka vienkārši nomiršu uz tās ledus sienas. Bet es neapstāšos.
Un mēs uzkāpām. Te ir atšķirība attieksmē pret to, kas ir jādara un kas nav jādara. Redzi, Deivids mierīgi pasaka – es to nedarīšu –, un viņam no tā pilnīgi nekas nemainās. Bet es sevi necienītu. Tāpēc man reizēm ir bail no tā, ka man nav bail. Un tā nav drosme, vienkārši tava zemapziņa neļauj darīt citādi. To var uzskatīt par infantilismu, bet sauksim to jaukāk – par brieduma trūkumu. Bet man šie izaicinājumi ir vajadzīgi, lai justos labi. Lai varētu lepoties ar sevi savās acīs.
– Vēl jau tu vienmēr esi cīnījies ar naudas trūkumu. Tagad esi mierīgs?
– Neesmu. Naudas man pietrūkst vienmēr. Nauda ir ārkārtīgi svarīga, es bez naudas neprotu dzīvot. Man šobrīd pilnībā pietiek, lai nodrošinātu savu pamata dzīvi, tas būtu nožēlojami, ja savos gados ar savām prasmēm nevarētu nopelnīt pamatvajadzībām. Taču man vienmēr pietrūkst naudas, lai realizētu kādu no saviem sapņiem.
Ja man būtu miljons, varētu atrast ļoti daudz veidu, kā to miljonu pazaudēt. Man ļoti plaši plešas fantāzija šādā spektrā.
Vienmēr redzu bezgalīgas iespējas to ielikt biznesā, nopirkt jaunu kalna pacēlāju vai atvērt vēl vienu trasi. Ja es filmētos Amerikā, kur man pietiktu tikai ar darbu savā profesijā, arī tad man nebūtu mājas ar baseinu. Man būtu skaists kalns.
– Vai tev ir kas tāds, ko tu zini, ka vairs nepiedzīvosi?
– Ja runājam par emocionālām sajūtām, domāju, ka nav. Nespēju iedomāties, kāpēc lai būtu ierobežots kaut kādās tiesībās vai iespējās. Vienīgais konteksts ar vecumu ir tas vasaru skaits, kas ir palicis priekšā…
– Iemīlēties?
– Ja kāds cilvēks saka – nebūšu vairs spējīgs iemīlēties –, tad viņš noteikti ir miris. Šādu iespēju izslēgt – tas jebkuram būtu briesmīgi. Esmu Trūdei teicis: ja kādreiz būšu beigts, nositīšos vai tamlīdzīgi, mana lielākā vēlme, lai tu iemīlētos vēlreiz. Man liekas, ka nekas nevar būt briesmīgāk kā dzīvot nemīlestībā. Mīlestība ir kaut kas tāds, kas nekad nebeidzas.
