Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Naivi iedomājos, ka pašlaik kamaniņu braucējiem ir atelpa, pirms vēlā pavasarī sāksies gatavošanās jaunajai sezonai, kuras kulminācija būs olimpiskās spēles Pekinā. Izrādījās, ka kļūdos, jo brāļi Šici gan trenējas, gan pilnā sparā turpina būvēt jaunas kamanas. Juris savā aizrakstītajā kalendārā sameklēja pāris brīvas stundas mūsu sarunai.
«Kad man bija seši gadi, pārcēlāmies šurp,» Juris ar plašu vēzienu norāda uz apkārtni un aiz dārza tālumā redzamo pilsētu. «Paldies vecākiem, ka viņi tolaik dzīvokli Siguldā ar piemaksu iemainīja uz šo lauku īpašumu, kas tagad arī ir pilsētas teritorija. Kad izaugām, katram no mums, trim bērniem, vecāki iedalīja pa zemes gabalam, kur mums visiem veiksmīgi izdevies uzcelt mājas. Smejamies, ka šo vietu vajadzētu saukt par Šicvillu.»
Starp citu, Jurim patīk jokot, un viņš prot pazoboties arī par sevi un brāli. Sīkais – tā viņš, kā jau divus gadus vecāks, reizēm nosauc Andri.
Tēloti skumji nopūšas, secinot, ka Sīkais viņu mēdz apsteigt – agrāk apprecējies, māju uzcēlis un par tēvu kļuvis. Sirsnīgi smejas, kad jautāju, kā brāļiem izdevies tas, ka abu vecākie bērni Adrians un Ārons piedzimuši vienā dienā, bet ar gada starpību. Un ar smaidu sāk runāt arī par nopietno jautājumu, proti, cik labi, ka brāļi nav konkurenti, jo sēž vienās kamanās: «Andris jau smejas, ka viņš tāpat vienmēr pāris centimetrus pirms manis šķērso finišu.» Bet vai tas nav par traku – tik daudz laika pavadīt kopā ar brāli?
«Nē, man ar brāli ir viegli. Garākais izbraukums mums bijis astoņas nedēļas no vietas. Kad tik ilgi esi projām no mājām, jūti, ka tu pamazām veries ciet… Daudzi saka – o, cik jums forši, apceļojiet valstis, tik interesanti! Tad saku – aizbrauciet uz trim nedēļām projām no mājām, un ne jau atpūsties, bet strādāt. Turklāt zinot – ja darbu neizdarīsi noteiktajā līmenī, tad neizpildīsi kritērijus, līdz ar to samazināsies finanses.
Atbildība, stress un prombūtne – tādos apstākļos ļoti gursti emocionāli. Ir jāmāk sevi saņemt rokās.
Man ir tā lieliskā iespēja, ka blakus ir brālis. Kaut arī esmu projām no savējiem, no mājām, bet esmu kopā ar kādu no ģimenes. Abi varam izrunāties. Tiem sportistiem, kas tik ilgi projām no mājām ir vieni, ir daudz grūtāk.
Mēs abi – viens vairāk, otrs mazāk – esam enerģētiskie vampīri un noēdam viens otram enerģiju. Daudzi par to smejas, bet esam pārliecinājušies, ka naktī, kad cilvēks uzņem enerģiju, viens no mums to uzņem vairāk. Ja ir iespēja, paliekam katrs savā viesnīcas istabiņā, lai katram ir privātā telpa. Un tad arī sacensībās rezultāti ir labāki.»
Liktenīgās blēņas
Jurim bija trīs gadi, kad Siguldā sāka darboties bobsleja un kamaniņu trase. «Tas, kā nonācu kamaniņu sportā, jau ir nodrāzts stāsts, ko esmu bieži stāstījis, bet tāds nu tas ir. Tajā man liktenīgajā dienā viss sākās ar blēņām. Skolā bija brīvstundas, un mēs, bariņš puiku, izdomājām aiziet uz trasi paslidināties. Zinājām, ka caur mežiņu pār žogu var tikt iekšā, un tā mēs tur ielīdām. Protams, mums prātā nenāca, cik tas ir bīstami – ja notiek treniņi un kāds slidinās pa trasi! Mūsdienās uzstādītas kameras, viss ir pārredzams, bet tolaik jau nebija tik lielas iespējas izsekot, kas trasē notiek. Klīda nostāsti, ka tie, kurus slidinoties noķer trases strādnieki, dabū ar mietu pa muguru un tad viņus izmet aiz žoga. Bet vai tas mūs atturēja?! Veiksmīgi ielīdām trasē un paspējām pašļūkt kādu gabalu, kad strādnieki mūs noķēra. Viņi nesadeva ar koku, neizmeta no trases, bet teica, ka tūlīt sāksies treniņš, tad nu ejiet un brauciet. Aizveda pie trenera – re, kur dullie, kas gribēja braukt!
Atceros, ka mani pārņēma izbīlis – kā, tagad jābrauc ar kamanām?! Pāris mirkļus atpakaļ pa trasi kā ledus kalniņu šļūcu, bet nu viss izskatījās tik nopietni. Iedeva ķiveri, stāvējām rindā kopā ar bērnu baru… Nobraucu taisnīti un piecpadsmito virāžu, daudz neapsitos, un iepatikās. Atnācu mājās, priecīgs pastāstīju, ka braucu ar kamaniņām, ka gribu to darīt atkal. Tas bija agrs pavasaris, jo, kad vecāki nokārtoja visus papīrus Siguldas sporta skolā, drīz vien treniņi beidzās – jo sākās vasara. Man bija desmit gadi, un kopš tā laika es esmu kamaniņu sportā.»
Vecākā brāļa pēdās devās arī Andris. «No 9. klases mācījos Murjāņu sporta skolā un dzīvoju internātā. Tāpat arī brālis. Kaut gan bija, kas brīnījās, kāpēc mēs dzīvojam internātā, ja ģimene tepat blakus Siguldā. Bet vecāki gribēja, lai iemācāmies pastāvību un saprotam, ka dzīve nav rožu dārzs. Vecāku stingrība palīdzēja, kad acis šaudījās uz visām pusēm, kad gribējās gan ballītes, gan ar draugiem visādus brīnumus sastrādāt. Es pat biju gatavs mest mieru sportam, domāju – kāpēc man jāsvīst un jāmokās, kamēr citi atpūšas? Draugiem vasarā «tusiņi» un piedzīvojumi, bet man – treniņi un nometnes. Tēva pateica stingri: «Izvēlies, vienu vai otru, bet es gribu, lai tu paliec kamaniņās. Kad tev būs 18 gadi, tad varēsi pieņemt galīgo lēmumu.» Diezgan ātri parādījās pirmie rezultāti, un man nebija jāgaida tie 18 gadi, es jau 17 gados sapratu, ka man tas padodas, patīk un es to gribu darīt, ka darīšu to līdz brīdim, kamēr man patiks un sanāks. Joprojām patīk un sanāk!
Māsa neiesaistījās sportā mūsu vainas pēc. Tolaik mums ar brāli šķita, ka kamaniņu sports nav piemērots sievietēm. Lai gan Lotei ar viņas dotumiem bija ļoti labas iespējas kļūt par topa sportisti. Es nezinu, vai tas bija pareizi, varbūt vajadzēja ļaut mēģināt, bet dzīvē jau viss notiek tā, kā jānotiek. Tagad, paskatoties uz meitenēm, kuras brauc kamaniņās, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es būtu ļāvis. Bet tolaik mēs, lielie brāļi, viņu ļoti sargājām, gribējās tā uz rociņām iznest, lai māsai nekas nenotiek. Tajā vecumā, kad sākas attiecības, daudzi zēni pat baidījās māsu uzrunāt, jo zināja, ka viņai tie lielie brāļi… Tas gan būtu Lotei jāprasa, tomēr ceru, ka viņa nesūdzētos, jo māsai viss ir labi gan darbā, gan dzīvē.»
Cik ilgi vēl brauksiet?
Tā pavisam kodolīgi par Šiciem var rakstīt – divdesmit sezonas, daudzas medaļas Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs, līdzjutēju un konkurentu cieņa.
Juris stāsta: «Pavasarī vācieši atbrauca trenēties uz Siguldu. Satikāmies pie trases, aprunājamies, man prasa: «Cik ilgi tad vēl abi brauksiet?» Es saku: «Ai, līdz olimpiskajām spēlēm Itālijā!» Redzu, ka brīnās un turpinu: «Kas tad tas ir? 2026. gadā «bračkam» būs tikai 40, man – 42 gadi!» Viņš pārsteigts: «Tikai?» Jā, Andrim bija tikai 17, man 19 gadi, kad pirmo reizi aizbraucām uz pasaules kausu. Kā jauni gurķi izsitāmies elitē, tāpēc visiem šķiet, ka mēs jau mūžību braucam, ka esam pavisam veci. Kādreiz sezonas laikā man patika «atlaist» bārdu, bet nu, kad jau esmu no tiem gados vecākajiem, gluži neviļus bārda sanāk tāda īsāka. Labi, ka tagad tendences citas un divdesmitgadīgie puiši uzaudzē kārtīgas bārdas, – tad mūsu vecums «nelec ārā».
Bet, nopietni runājot, neesmu un nejūtos vecs. Turklāt mums ir ļoti labi priekšgājēji, kas izcīnījuši medaļas pēc 40 gadiem – Alberts Demčenko, Gerhards Plankenšteiners, Armīns Ciglers, Kristians Oberštolcs… Pieredzei ir liela vērtība. Un tā nāk ar gadiem. Kā mēs sakām – tu pa īstam brauc pēc sešiem apļiem, bet viens aplis ir tad, kad esi izbraucis visas apritē esošās kamaniņu trases un tās iepazinis.
Ķermeņa atmiņa ir, taču trases katru sezonu atšķiras. Tas ir kā ar lauku ceļu – tu pa to brauc rudenī, ziemā un pavasarī, ceļš jau ir tas pats, tomēr citādāks.
Arī trase ir tā pati, bet kādā virāžā ledu var uzliet piecu vai piecpadsmit centimetru biezumā, un pie tā ātruma tā ir tāda atšķirība! Mums viss ir jāpatur galvā, pierakstīt jau nedrīkst, jo pierakstus var nozagt. Tomēr kodētas piezīmes ir, un vienai trasei var būt četri dažādi pieraksti. Gadās tā – pērn trase patika, viss bija lieliski, bet kāpēc šogad nevaram izbraukt?! Mums tā bija Phjončhanā – iepriekš tik ļoti patika trase, bet aizbraucām uz olimpiskajām spēlēm un kā iesācēji nevarējām izbraukt vienu vietu, tā arī neizbraucām, un nesapratām, kāpēc. «Norakām» spēles.
Taču mūsu sporta veidā ar pieredzi var panākt vairāk nekā ar jaunības avantūru. Atceros, kā 20 gadu vecumā gribējām visas sacensības uzvarēt. Protams, ka nesanāca, bet gribēšana bija! Domāju, ka tas ir galvenais dzinulis. Ja nav gribēšanas uzvarēt, tad kāpēc vispār to darīt? Daudzi smējās, kad ar brāli teicām, ka gribam uzvarēt, ka mūsu mērķis ir pasaules čempionu, olimpisko čempionu tituli. Manuprāt, ir jāliek lieli mērķi, jādomā skaļi un jāliek latiņa augstu.
Latviešu teiciens «laba daudz nevajag» nav par mani. Laba vajag daudz! Ir divu tipu cilvēki. Tie, kuri saka: man vajag mazu mašīnīti, mazu mājiņu, tie tad arī dabū maz. Vajag domāt plašāk, lielāk un mērķēt augstāk, un, pat ja nedabū tik daudz, cik cerēji, tomēr saņem lielākas lietas nekā savos plānos pieticīgie.
Mums nav uzstādījuma, cik ilgi vēl brauksim, bet mēs ar brāli pāris mēnešus gadā neesam mājās. Un tad saproti, cik ļoti tev pietrūkst sievas, bērnu, radu un draugu. Ikdienas rutīna to notrulina, un, tikai ilgāku laiku esot projām, sāc saprast, cik svarīgi tev ir šie cilvēki. Tas nav viegli, patiešām.
Turklāt vienmēr ir tā – izcīnīji medaļu, kļuvi par čempionu, aizvadīji karjeras labāko sezonu, bet tā jau ir pagātne. Tagad jāgatavojas uz priekšu, nākamajiem startiem. Es kavējos labās atmiņās vienīgi tad, kad dzīvē ir sūdīgāki brīži, kad liekas, ka galīgi neiet. Tad paskatos kādu rullīti no olimpiskajām spēlēm, kur izcīnām medaļu, lai dabūtu atkal tās emocijas, lai sapratu, ka tas esi tu, ka esi to jau kādreiz izdarījis, ka tu to vari. Tā sevi uzmundrini un tad atkal vari iet uz priekšu. Dabū atkal to sajūtu, tad dzinulis ir lielāks, zini, kāpēc gatavojies, atkal sevi izdzen, atņem laiku ģimenei, apzodz bērnus un sievu. Bez viņu atbalsta mēs to visu nevarētu paveikt. Ja mājinieki teiktu – viss, tad, domāju, mēs arī beigtu sportot un darītu dzīvē citas lietas.»
Pirms desmit gadiem
Šogad maijā paliek desmit gadi kopš avārijas, tās dienas, ko var saukt par Jura otro dzimšanas dienu. «17. maijs…» viņš iepauzē. «Kā man teica slimnīcā – tu taču gandrīz aizgāji… Es varēju palikt ratiņkrēslā, un arī tas būtu bijis gandrīz labi. Tomēr notika pats labākais – es varu darīt lietas, ko gribu, varu sportot, man ir bērni un es pilnvērtīgi dzīvoju.
Man tagad pret mašīnu ir cita attieksme. Ir jābūt labām riepām un tehniskajam stāvoklim kārtībā, labāk visu trīs reizes pārbaudīt. Un vēl es zinu – katrai lietai ir savs pircējs. Ja to nopirks kāds cits, tad tā bija paredzēta citam. Bet toreiz iedegos, ka jāpērk, citādi kāds cits nopirks un es nedabūšu! Par katru cenu man to auto vajadzēja. Neklausījos, kad teica: «Pagaidi, Juri, kaut kas aizdomīgs tur ir!» Tagad ir citādi – nu, nav šitā mašīna, būs cita! Bet tad es nopirku auto – leišu brīnumu, kas, izrādījās, bija salikts no trim daļām, uz ceļa tā mašīna neturējās. Apdzinu, mani sameta… Atceros, kā izlīdu no sasistās mašīnas, ieraudzīju, ka man kājas otrādi apgrieztas, pats vēl piezvanīju, un viss…
Ģimene no manis slēpa auto bildes, kad teicu, ka gribu tās redzēt. Kad iznācu no slimnīcas, mašīna bija jau utilizēta, manējie neļāva man to ieraudzīt. Vēlāk internetā bildes bija noplūdušas – mašīnas purns un aizmugure sastumta kopā…
Protams, ka es jau pēc pirmās operācijas prasīju, vai spēšu sportot.
Operējošais ārsts deva trīs procentus, ka atgriezīšos pilnvērtīgā dzīvē. Es teicu, lai viņš mani uzreiz ieraksta tajos trijos procentos.
Pēc tam ķirurgs rakstīja disertāciju Austrijā un prasīja, vai drīkst tajā par mani rakstīt, es teicu – droši! Tik daudz manā labā viņš izdarīja un palīdzēja. Smagas un sarežģītas operācijas – divas pa piecām stundām. Man paveicās, ka tad, kad ar mani tas notika, pāris gadus jau praktizēja operāciju, pēc kuras nebija jāguļ iekārtam striķos. Tad draudēja izgulējumi, muskuļu atrofija un es nevarētu neko darīt, tikai gulēt un gaidīt.
Visi domāja, ka es sportā neatgriezīšos, brālim jau izteica piedāvājumu meklēt citu pārinieku. Viņš atbildēja – nē, ja ar mani nav brālis, tad arī es metīšu mieru. Kad Andris teica, ka mēs abi vienās kamanās aizbrauksim uz Soču olimpiskajām spēlēm un cīnīsimies par olimpisko zeltu, daudzi pasmīnēja.
Un tad brālis un mūsu treneris Jānis Liepa avantūristiski uzņēmās bez manis sākt taisīt jaunas kamanas ar mērķi – ar tām brauksim Sočos. Tā kā esmu zem brāļa, mana vieta kamanās, mana ķermeņa saskarsme ar kamanām ir 80 procenti, nu, kā bez manis tās var uztaisīt?! Bet viņi to darīja. Brālis telefonā katru dienu sūtīja bildes, ko dara, un es sapratu, ka esmu tas enkurs. Ka man ātrāk jātiek uz ķepām.
Kad pēc otrās operācijas prasīju, kad varēšu celties, ārsts teica – kaut uzreiz ar staigulīti. Viņš arī pateica, ka sākumā būs labi, ja noiešu trīs metrus. Pirmo reizi piecēlos, ar staiguli aizgāju līdz sienai un atpakaļ, un jutu, ka man vēl ir iekšā – ir muskuļu atmiņa, esmu taču trenēts. Man izstāstīja, ko drīkstu, ko nedrīkstu darīt, un es cēlos no gultas. Pa garo slimnīcas gaiteni ar staiguli stundām – nosvīdis, bāls, apsēžos, padzeros un atkal ceļos un eju. Māsiņas bija šokā – ko tu dari?!
Man tik daudzi ārsti un fizioterapeiti palīdzēja – Elita Salgrāve, Mareks Osovskis, Siguldas fiziocentrs. Tolaik Siguldā baseina nebija, bet man ieteica staigāt ūdenī, jo tas atslogo kāju, un tā bija vienīgā vieta, kur sākumā varēju staigāt bez kruķiem. Inčukalna baseinā vasarā parasti izlaiž ūdeni, pārtrauc darboties. Kad pateicu savu vajadzību, viņi ar domes lēmumu uz vasaru atstāja ūdeni, un es tur katru dienu stundām staigāju.»
Dakteris bija pateicis, ka varbūt pēc mēnešiem četriem varēšu sākt staigāt bez palīgierīcēm. Es pēc trim mēnešiem Latvijas olimpiskās vienības bāzē sāku lēnām skriet.
Bronza zelta vērtībā
Oktobrī Siguldas trasē vēl nebija ledus, un mēs aizbraucām uz treniņnometni Altenbergā. Mani ieraugot, visi brīnījās, ka esmu atpakaļ. Man bija uztaisīti gūžas sargi, daudzi baidījās un šaubījās, vai jau vajag braukt ar kamanām. Es biju pārliecināts, ka ir jābrauc. Man nebija bail ne mirkli, es pilnībā uzticējos brālim, ka viņš par mums abiem visu izdarījis vasarā, es taču zinu, kādas viņam ir darbaspējas. Un tā – pirmais brauciens, pirmā virāža, mēs kaut kā neveikli uzsitāmies un… izkritām! Tik muļķīgi apgāzāmies, skatos – no visām pusēm skrien satraukušies cilvēki, bet es sēžu un smejos.
Pienāca pirmās sacensības, nobraucam un esam tikai četrpadsmitie… Šķita, ka tik normāli nobraucām, kā gan tik slikts rezultāts?! Tagad tā laika bildes paskatos – man pāri 70 kilogramiem, un kā gan bez kārtīga sagatavošanās darba var dabūt rezultātu? Toreiz daudzi bija šokā, ka es atkal braucu, savukārt man šoks, ka netiekam tur, kur iepriekš bijām – pie medaļām. Rezultātu nav, tad vēl pasaka: «Uz sacensībām Amerikā nebrauksiet!» Saproti, ka tevi sāk lēnām «šūt nost». Nu, tā sajūta tāda… Bet brālis apbrīnojamā mierā: «Ļoti labi, ka nav jābrauc uz Ameriku! Atbrauksim uz Latviju, mierīgi patrenēsimies, pa mājām padzīvosim.» Viņam jau bija taisnība, bez ģimenes atbalsta nekas nebūtu iespējams.»
Novembrī Andris ar Anniju nosvinēja kāzas. Ziemassvētkos apprecējās Juris un Anete. «Pirms tam šķita, kur gan steigties ar kāzām, paspēsim! Bet, kad tevi atsēdina, tad tu paskaties un… Jā, ar mani tas notika skarbi, taču tā jau dzīvē notiek, ka cits var stāstīt un stāstīt bez apstājas – nedari to, jo tad notiks tas, es tev izstāstīšu, kā nevajag darīt. Bet mācāmies jau katrs caur paša lauztajiem ragiem… Pavasarī pasaules čempionātā tikām atpakaļ desmitniekā. Un jūnijā mums piedzima Ādams.»
Olimpiskajās spēlēs Sočos brāļi Šici izcīnīja divas bronzas medaļas – gan divniekos, gan komandu stafetē. Pirmā bija medaļa kopā ar brāli. «Tā bronza ir zelta medaļas vērtē…» saka Juris. «Grūti izstāstīt, kāda bija sajūta, stāvot uz olimpiskā pjedestāla… Protams, viss nogriezās gar acīm, tinās atpakaļ tas, kas noticis. Kaut kā vienmēr atceries, atvaino, sūdus, kas bijuši, labo tādā brīdī neatceries, tam nepieķeries…»
Ārzemju žurnālisti gatavoja sižetus par olimpisko medaļnieku no Latvijas, par viņa apbrīnojamo atgriešanās stāstu. Un to neviens nezina, cik cilvēku pasaulē Juris ir sapurinājis ar savu piemēru piecelties, kad tas šķiet gandrīz neiespējami. Uz šīs augstās nots brāļi varēja pielikt skaistu punktu karjerai, bet, kā mēs zinām, tā nenotika.
Salauzt rutīnu
«Kad pirms trim gadiem mūsu pirmais treneris Jānis Liepa pagāja malā, apsēdāmies ar brāli izrunāties, ko darīsim tālāk. Pašiem šķita, ka esam tik ilgi sportā, tik daudz sasnieguši, olimpiskie medaļnieki, «bla, bla, bla»… Nu, ko mums kāds vēl var iemācīt?! Tomēr mums pietika prāta salauzt rutīnu, ieradumu darīt tā un ne citādi. Kā brālis teica: «Palaižam to visu vaļā, nu, kas ar mums var notikt?! Ir trīs gadi līdz olimpiskajām spēlēm Pekinā, mums ir tik milzīga bāze, paskatīsimies, kas notiks, ja atnāks jauns cilvēks ar citu redzējumu.» Uzrunājām Danielu Fogeli, kurš ir krietni jaunāks par mums, turklāt nebija ar pieredzi kamaniņās, bet gan kalnu slēpošanā.
Mēs ar brāli izkāpām no savas komforta zonas un pareizi darījām, jo dabūjām jaunu dzirksteli. Par laimi, Daniels piekrita un daudz jaunumu pienesa. Sākot ar smērēm slieču apstrādē līdz mūsu logo «Brāļi Šici». Protams, arī treniņos ir pārmaiņas. Ja mēs runātu pirms sešiem gadiem, es varētu pateikt, ko darīšu treniņos jaunnedēļ, ko maijā. Šodien nevaru tev pateikt, kāds nākamnedēļ būs treniņš. Es zinu, ko mēs darīsim, bet kā, to nezinu. Un tā atkal ir tāda dzirkstele, jauns skatījums uz dzīvi. Svarīgi ir tam ļauties. Vasarā Latvijā ir šausmīgi grūti tikt pie ledus starta estakādes, bet Daniels ierosināja katru otro nedēļu trenēties Valmierā un Rīgā ledus hallē, uz plakanā ledus. Pirmajā mirklī šķita – ko tad mēs tur iemācīsimies, bet pamēģinājām un ir rezultāts.
Tas dažreiz ir visgrūtākais, arī jaunas kamanas būvējot, ka tavs skatpunkts palicis šaurs un gribi visu darīt, kā jau pierasts. Tad atnāk kāds no malas, paskatās no cita skatpunkta, palaiž platleņķī – o, var taču arī tā! Nevajag sēdēt un domāt, ka tu esi pats gudrākais. Nu, esmu es gudrs, bet tomēr…
Mums ar brāli tā bija piespiešanās mainīt ierasto dzīvi. Mēs tam saņēmāmies un izdarījām, bet kādu reakciju tas izsauca! Jā, Daniela tēvs ir Einars Fogelis («Tolaik – Starptautiskās Kamaniņu braukšanas federācijas ģenerālsekretārs, šobrīd – šīs organizācijas prezidents – aut.»), bet viņš pat nezināja, ka mēs viņa dēlu esam uzrunājuši. Danielam grieza nost finanses, apšaubīja, ko viņš vispār spēj, pat dzeltenā prese rakstīja par ielikteni. Tagad, kad mums pēdējās divas sezonas bijušas vislabākās, visi kritiķi ir «uz pauzes». Savukārt mēs redzam, ka to vajadzēja darīt, jo ir rezultāts.»
Dzīve, pakārtota sportam
«Sapņos es ar kamaniņām nebraucu. Kaut gan sportu ir grūti nolikt malā, bet esam iemācījušies – mums lika to iemācīties, un tas ir pareizi – treniņā telefoni un viss pārējais ir jāaizmirst. Ir tikai treniņš. Kad treniņš beidzas, tad tas arī beidzas, un ir jāprot to nolikt malā. Nav jau tik vienkārši – atnāc mājās un tev tas sports ir iekšā, lien uz āru, jo visa mūsu dzīve ir pakārtota sportam, kaut arī cenšamies stingri nodalīt sportu un personisko dzīvi.
Es gribēju ģimenei uzcelt māju, un tajā ir ieguldīta visa olimpiskā prēmija. Sieviņa uzzīmēja, kādu gribam, un pēc tā arhitekts uztaisīja projektu. Divarpus gadus cēlām, es ļoti daudz pats darīju, gan būvējot, gan, kā smējos, ietaupīju arī «proraba» algu ar sagādi, piegādi, pieskatīšanu.»
Pāris gadus atpakaļ Ādams kļuva par vecāko brāli Āronam. Vai Juris ir stingrs tētis? «Man ir veicies ar vecākiem. Mamma un tētis mums ir ne tikai vecāki, bet arī draugi. Tā bija jau no bērnības. Tolaik daudzi bērni slēpa no vecākiem, kas ar viņiem notiek, bet es zināju, ka vecāki būs vienīgie, kas sapratīs, palīdzēs, atrisinās un izdomās, kā rast izeju no visām situācijām. Tādas attiecības vēlos ar saviem bērniem – zināt, kas viņiem patīk, kas sāp, un attiecīgajā situācijā palīdzēt. Es mācos to sabalansēt.»
Mēs ar brāli pabeidzām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, tad mums bija sacensības par atzīmēm! Kādreiz domāju – kam man to vajag, tas jau tikai papīrs, bet tagad to novērtēju. Jā, bija kursabiedri, un arī pasniedzēji no mums varēja pamācīties, bet arī mēs daudz ieguvām. Zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā tagad noder bērnu audzināšanā. Jo saproti bērnu vecuma posmu atšķirības, kā viņi uztver, kā tu pats tajā brīdī reaģē.
Katrā dzīves posmā var un vajag kaut ko jaunu iemācīties. Jo ir jāattīstās, jāiet uz augšu.
Tagad domāju, ka varbūt jāstājas maģistrantūrā. Sākumā mācības šķiet apgrūtinājums, bet tajā brīdī tu piespied sevi kaut ko vairāk izlasīt, izdarīt, un tavs dators, ko sauc par galvu, strādā citādāk – asāk, intensīvāk.
«2021. gada sezona mums bija pirmā sezona bez vecmāmiņas,» atceras Juris. Lilija Šica laikam bija pati populārākā vecmāmiņa Latvijā. Man, šī raksta autorei, bija tas gods viņu satikt. Toreiz arī iepazinos ar diviem no viņas 16 mazbērniem – Juri un Andri, redzēju, cik sirsnīgas ir viņu attiecības, cik mīļi viņi cits citu pavilka uz zoba. Lilijas kundze nodzīvoja apbrīnojamus 99 gadus. Juris neslēpj: «Bažījāmies, vai bez vecmāmiņas prasmes mūs visus sirsnīgi, bez uzspiešanas, bet pašsaprotami saturēt kopā, radu saikne nemazināsies. Bet notika tā, ka visi vēl vairāk kopā turamies. Mums «Vatsapā» ir radu grupa, vairāk par 30 cilvēkiem, un tur valda tāda rosība! Prieks par to, jo zinu, ko katrs dara, kā kuram iet. Jubilejas nepalaižu garām, jo kāds jau vienmēr pirmais atceras apsveikt. «Kovids» gan bija izjaucis tikšanos reālajā dzīvē. Jāņus parasti svinam pie tēva, jo viņš ir Jānis, tad jau visi parasti tikamies.»
Salšana pirms pjedestāla
«Kamanas mēs paši gatavojam no nulles,» šis ir temats par kuru Juris runā ar aizrautību. «Pirmais treneris Jānis Liepa ļoti daudz iemācīja arī šinī ziņā, viņš no pirmās dienas teica, ka «drēbe» jāpazīst, pašiem viss jādara, lai tad, kad trasē brauc, ne vien sajūti, bet arī saproti, kāpēc tā notiek.
Man tehnika vienmēr bijusi tuva, kādreiz brālis nebija tik tehnisks, bet pēdējos piecus gadus viņš mani ir apsteidzis. Andris pašmācības ceļā un kursos apguvis modelēšanu, 3D zīmēšanu datorā. Esam iegādājušies divus 3D printerus, printējam detaļas. Tagad man jāturas Sīkajam līdzi arī šajā jomā. Viņš taču ir mazais brālis, kaut augumā lielāks! Par to jokojam, brālis saka – vai tad sejā nevar redzēt, kurš no mums ir vecāks?
Mums jau tagad liels pieprasījums būvēt kamanas citiem, bet to nepraktizējam. Vai to kādreiz darīsim, arī nezinu teikt. Par nākotni domājot, ir skaidrs, ka ļoti pieprasīts un labi atalgots darbs ir multifunkcionāls treneris. Jo pasaulē nav daudz tādu, kas spēj būt pedagogs, psihologs, fiziskais treneris un vēl pārzina tehniku. Uz rokas pirkstiem tādus cilvēkus var saskaitīt. Vai es to gribēšu darīt? Šodien nesaku ne jā, ne nē. Jo treneris ir prom no mājām tikpat ilgi kā sportists. Vai mājās mani par šādu izvēli kāds sapratīs?
Šogad vecākais dēls pamēģināja kamanas. Divus gadus visādi grozījos, lai viņš nedabūtu pamēģināt. Redzu, kā Ādams brauc ar kvadraciklu, mocīti – viņam tā trajektorija ir tik laba! Iesēdās kamanās un… Teicu sievai: «Laikam jau nav variantu – puika tik smuki brauc, un kā viņam acis deg.» Vēl mēģināju runāt: «Bet futbols, dēliņ, varbūt labāk kaut kur Spānijā to mācīsies spēlēt?» Jā, viņš iet arī uz futbolu, bet uz kamanām pēkšņi uzreiz visu var – gan atrast drēbes, gan laikā saģērbties…
Kāpēc es mēģināju puiku no kamanām atturēt?
30 gadus esmu sportā, ja dēls tajā ies, tad es no tā nekur prom netikšu, tur arī palikšu. Jo negribētu, lai viņš un brāļa dēls tāpat vien trenējas. Tad mēs ar brāli dēliem nozagtu visu to, ko mēs kamaniņu sportā zinām, un zinām mēs ļoti daudz. Mēs varam puikām palīdzēt sākt citā līmenī, un nodrošinātu arī pasaules topa līmenī tehniku. Ar to kolēģi vācieti man arī par šo tematu iznāca saruna! Viņš teica: «Juri, bet kad jūs ar bračku kādreiz no kamaniņām aiziesiet, būs skumīgi, ka Šici – tas taču ir brends! – vairs nestartēs.» Sagadījās, ka tieši tobrīd pirms treniņa mūsu puikas netālu stāvēja, rādu: «Redzi, tur manējais un Andra dēls, abiem tikai gada starpība, iet uz treniņu!» Vācietis saķēra galvu!»
«Par tērpu man ir stāsts!» iesaucas Juris, kad jautāju, vai kamaniņu sportā nav nācies pārāk daudz salt. «Ziemā draugiem vajadzēja no servisa uz servisu pārvilkt mašīnu, kurai nebija priekšējā stikla. Tā kā ārā mīnus 20, viņi zvana man un prasa, vai es nevaru iedot silto sacensību termotērpu, lai braucot mašīnā nenosaltu. Teicu, ka ar lielāko prieku iedotu tērpu, lai pasmietos. Jo, ja uzvilks 40 denu zeķbikses, būs tāda pati sajūta kā mūsu sacensību tērpā. Tas jau maksimāli domāts aerodinamikai, bet ne siltumam.
Kad sacensībās esi adrenalīna pilns, aukstumu nejūti.
Vienīgi pēc pēdējā brauciena, stāvot līderu boksā un gaidot, kā nobrauks konkurenti, līdz saproti, ka esi ticis uz pjedestāla, nervus atlaiž, emocijas noplok un jūti – it taču auksti, salst! Mūsu sportā īsti neļauj uzvilkt jakas, jo uz tērpiem ir numuri, kur norādīti atbalstītāji un sponsori, un tie ir jāredz. Bet es esmu vienmēr gatavs salt, lai tiktu uz pjedestāla!»
