Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– Vai populārais pieņēmums, ka izdegšanas sindroms skar lielākoties vīriešus, ir patiess?
– Kopumā – jā. Manuprāt, Latvijā tas ir īpaši izteikti, bet precīzu statistiku nezinu. Vācijā no visiem cilvēkiem, ko skāris izdegšanas sindroms, vīrieši ir vismaz sešdesmit procentu. Man šķiet, ka Latvijā šis procents ir ievērojami lielāks.
– Bet kāpēc? Vai tad nav tā, ka pienākumu slogs un arī lomas, ko ikdienā uzņemas sievietes, ir lielāki nekā vīriešiem?
Sievietes ir elastīgākas nekā vīrieši. Gatavas mainīt sevi un savu dzīvi. Turklāt vairāk tendētas uz pašrefleksiju.
– Vīrietim ir nepieciešama struktūra, bez tās iestājas haoss. Bet, ja tu turies pie struktūras, izmaiņas nav iespējamas. Ja tavas rokas ir aizņemtas, nespējot palaist kaut ko vaļā, tās nespēj atvērties kaut kam jaunam. Starp citu, pirms 2008. gada krīzes es katru nedēļu tiku aicināts vadīt seminārus saistībā ar šo tēmu. Kad sākās krīze, par izdegšanu neviens vairs pēkšņi nerunāja. Kāpēc? Jo visi bija aizņemti, turoties pie savām darbavietām. Tagad, kad krīzes sekas ir beigušās, šī problēma atkal ir izcelta gaismā. Turklāt šoreiz – daudz lielākos apmēros.
Bet attiecībā uz vīriešiem tā lielākā problēma ir milzīgais sabiedrības spiediens. Spiediens, ne darba apjoms ir tas, kas stumj uz izdegšanu.
Kas ir ideāls vīrietis? Stiprs vīrietis. Teiksim, sieviete var žēloties par nogurumu, bet, ja žēlojas vīrietis, pret viņu tiek izjusts pat tāds kā nicinājums. Nogurums ir vājums, bet vīrietis nedrīkst būt vājš. Bet, turoties pie šī priekšstata, cilvēkam būs grūti ieklausīties savā ķermenī un prātā, pamanīt nogurumu un pasaudzēt sevi. Ir taču jāiet uz priekšu!
– Pēdējos gados par izdegšanas sindromu tiek runāts aizvien vairāk. Kā jums šķiet – mēs vairāk izdegam vai vienkārši vairāk un brīvāk par to runājam?
– Gan, gan. No vienas puses, mēs tik tiešām tikai tagad sākam atzīt izdegšanas sindromu vai, teiksim, depresiju kā reālas slimības, nevis kaut kādas murgainas iedomas. Patiesībā pētījumi par izdegšanu notiek jau kopš septiņdesmito gadu beigām, bet pēdējos divdesmit gadus tā pētīta īpaši daudz.
No otras puses, es uzskatu, ka izdegšana pilnīgi noteikti ir mūsu gadsimta dzīvesveida blakne. Mēs tiešām bez apstājas griežamies kā vilciņi.
Mūsu darba apjoms bez apstājas aug, mēs vienmēr esam aizņemti, vienmēr esam sasniedzami, mums vienmēr ir par maz laika. Padomājiet – vai tad jums dienā ir kaut piecas minūtes pilnīga klusuma un miera, kad domas nejoņo uz priekšu un kaut kas kaut kur nedeg?
Un vispār – modernajā sabiedrībā ir stilīgi būt pārgurušam. Stilīgi būt vienmēr aizņemtam, vienmēr pieprasītam. Ja tu paziņo, ka esi izdedzis, tu pat tiec uztverts par tādu kā varoni.
Tu esi šausmīgi daudz strādājis, esi pieprasīts, pelni naudu, cīnies. Lieliski! Bet, ja tu laikus apstātos un teiktu: viss, man ir par daudz – tad tu būsi vājš, puskokalēcējs, dīvainis. Cilvēks, kurš nav tāds kā visi, izkāpj no riteņa, kurā visi skrienam, tiek uzskatīts par nenormālu. Vai, teiksim, depresija – daudziem tā joprojām asociējas pirmām kārtām ar vārgumu.
– Bet kāda tad īsti ir atšķirība starp izdegšanu un depresiju?
– Depresija ir viens no izdegšanas simptomiem. Vispār – par izdegšanu pēdējā laikā runā tik daudz un bieži vien diemžēl tik virspusēji, ka izpratne par to ir nedaudz izšķīdusi. Cilvēki izdegšanu bieži vien jauc ar noguruma sindromu, kas patiesībā ir izdegšanas priekšvēstnesis. Bet, iestājoties izdegšanas sindromam, cilvēka organisms vienkārši sabrūk.
Sabrūk visa sistēma – gan fiziskā, gan mentālā, gan psihoemocionālā veselība. Tad tev ir sevi jāpiespiež piecelties no gultas un aiziet uz tualeti. Vai mātei ir sevi jāpiespiež pieiet pie sava raudošā bērna. Saprotiet pareizi – tas ir šausmīgs, smags stāvoklis, no kura cilvēks patiesībā vairs nevar izkārpīties pats. Ir nepieciešama speciālista palīdzība, medikamenti.
– Tātad izdegšanas sindroma iestāšanos nevarēs nepamanīt. Bet kā ir ar noguruma sindromu?
– Tam ir piecas stadijas, pēc kurām, ja laikus netiek kas darīts, iestājas izdegšana. Sākumā mēs vienkārši izjūtam pastiprinātu nogurumu, reizi pa reizei kļūstam īgni, kūtri, zaudējam prieku par to, ko darām. Ar laiku šis sapīkums sāk materializēties – mūsu darbs zaudē efektivitāti, ierastas darbības un pienākumi sāk prasīt lielāku piepūli nekā iepriekš, bet tik un tā rezultāts kļūst aizvien vājāks un sniedz aizvien mazāk gandarījuma. Šajā brīdī cilvēks jau ir iekļuvis apburtā lokā – tam ir jāstrādā aizvien vairāk, taču vienlaikus viņš jūtas aizvien sliktāk.
– Ko jūs ieteiktu darīt cilvēkam, kas, teiksim, lasot šīs rindas, atpazīst kaut kādas savas izjūtas?
– Patiesībā – ja vien nogurums ir sākuma stadijā – pilnīgi pietiktu ar piecām minūtēm dienā, lai sev palīdzētu. Piecām pilnīga klusuma un pašrefleksijas minūtēm, kurās sev tiktu uzdoti trīs jautājumi.
Kā es jūtos? Kāpēc es tā jūtos? Un visbeidzot – ko es varu darīt lietas labā?
Patiesībā tie ir trīs svarīgākie jautājumi katra cilvēka dzīvē. Bet cik bieži mēs uz tiem meklējam atbildes? Tie patiešām var atrisināt gandrīz jebko. Teiksim, cilvēks īsti labi vairs nejūtas savā profesionālajā dzīvē. Ko viņš var darīt? Var mainīt darbu vai arī atrast tam citu jēgu – atzīt, ka, jā, darbs man emocionālu gandarījumu nedod, toties ļauj komfortabli dzīvot un ceļot. Taču pie šīs atskārsmes ir svarīgi nonākt un sajust to sevī! Vienīgi jābruņojas ar pacietību, jo atbildes noteikti nenāks uzreiz, pirmos mēnešus atbildes vietā būs tikai klusums un noliegums. Taču galu galā īstā atbilde atnāks, es apsolu.
– Izdegšana notiek ne vien psiholoģiski, bet arī fiziski. Kāpēc?
– Mēs taču esam viena sistēma – viss ir savstarpēji saistīts. Vai zinājāt, ka stress vienmēr izpaužas stājā? Savukārt stāja ietekmē to, kā organisms darbojas. Sakņupis ķermenis dod signālu smadzenēm, ka tas sabrūk – tas ir pierādīts daudzos zinātniskos pētījumos. Tāpēc, piemēram, hroniskas muguras sāpes gandrīz simtprocentīgi noved pie depresijas.
Vai, teiksim, elpa. Stresā vai gluži vienkārši situācijā, ja prāts nepārtraukti ir aizņemts ar desmitiem domu, elpa parasti ir ļoti sekla. Bet sekla elpa neaizkļūst līdz diafragmai un pilnvērtīgi nepiegādā skābekli smadzenēm.
Interesantākais ir tas, ka ķermenis mums vienmēr signalizē par to, ka kaut kas kā fiziski, tā arī psiholoģiski nav kārtībā, – caur miega ritmiem, gremošanas sistēmu, endokrīno sistēmu. Tikai mums nav laika un vēlēšanās apstāties un ieklausīties savā pašsajūtā.
– Tātad savu psihoemocionālo stāvokli varam uzlabot arī ar sportu?
– Jā, taču ir jāsaprot atšķirība starp kustību un sportu. Mēs varam sev palīdzēt ar kustību. Savukārt, uz panākumiem tendēts sports – augstāk, tālāk, stiprāk – ir tas pats darbs. Par laimi šobrīd sportā šī paradigma mainās – aizvien lielāks uzsvars tiek likts tieši uz ķermeņa atjaunošanās posmu. Atjaunošanās būs jaunās paaudzes treniņš. Saprotiet, mēs nevaram kompensēt savu psihoemocionālo nogurumu, cenšoties sasniegt personīgo skriešanas rekordu. Tā mēs tikai padarām visu vēl sliktāku. Ir jāiemācās sportot tikai tik daudz, cik tas mums sagādā patiesu prieku. Un kā to izdarīt? Jau atkal – ieklausoties sevī, savā ķermenī. Taču vairums cilvēku dara tieši pretēji – pierunā sevi paciesties, lai sasniegtu vairāk.
Ziniet, kas ir skumjākais? Lai sevī ieklausītos un pret sevi saudzīgi izturētos, ir sevi jāmīl. Bet pasakiet man – cik cilvēku var pateikt, ka sevi patiešām mīl?
