Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Drīz vien parādījās pirmās aculiecinieku bildes, kurās redzama degoša, eksplozijas saplosīta trīsstāvu māja. Ieskatījos vērīgāk un sapratu, ka šajā mājā dzīvo mans draugs. Zvanīju, bet viņš necēla. Tomēr telefons sauca. Uzrakstīju īsziņu un izgāju pagalmā, kur pulcējās kaimiņi. Viens no viņiem, lai gan bija komandantstunda, gar uzsprāgušo māju bija gājis pirms piecpadsmit minūtēm. No rīta saņēmu īsziņu: «Ar mani viss kārtībā, esmu Stradiņos.»
Cienot sava drauga lūgumu, neminēšu viņa vārdu. Viņš nealkst šāda veida publicitātes. Pieminēšu vien to, ka dažreiz ir jānotiek sprādzienam, lai mēs atcerētos par draugiem, kurus ikdienas rutīnā esam piemirsuši.
– Kā tev šķiet, nākamgad saņemsi Latvijas lepnuma balvu?
– Kādu lepnumu? Come on! Es taču neko neesmu izdarījis.
– Tu taču gāji glābt kaimiņus.
– Es pamodināju dažus kaimiņus un palīdzēju cietušo kaimiņieni novest lejā. Tas ir viss mans nopelns.
– Tātad ir trešdienas nakts. Diena pirms Vecgada vakara. Ko tu tobrīd darīji?
– Naktī skatījos seriālu, dzēru alu un ēdu čipsus. Man sagribējās čurāt, gāju uz tualeti un jau koridorā sajutu gāzes smaku. Zini, es dzīvē ne pārāk uzmanību pievēršu smakām. Bet šī piesaistīja manu uzmanību. Man mājās gāzes nav, tāpēc piezvanīju mājas saimniekam, jo zināju, ka viņš plāno vilkt gāzes vadu. Saimnieks atbildēja, ka darbi vēl nav pat sākti. Pulksten 01.06 piezvanīju gāzes dienestam, atvēru logus savā dzīvoklī, izgāju kāpņu telpā un atvēru logus un durvis arī tur.
Pēc tam gāju un dauzīju pie tuvāko kaimiņu durvīm, jo saimnieks teica, ka viņiem vienīgajiem ir pievilkts gāzes vads. No manas dauzīšanās pamodās arī kaimiņš. Viņš iznāca kāpņu telpā, mēs īsu mirkli parunājām, un es devos lejā pretim gāzes dienesta cilvēkiem. Brīdī, kad kāpnēs atrados starp pirmo un otro stāvu, nogranda sprādziens. Tas bija konkrēts mauciens, nenormāls.
– Pamodinātie kaimiņi bija paspējuši iziet pagalmā?
– Neviens nebija izgājis.
– Kas notika ar tevi?
– Sprādziens mani notrieca no kājām uz zemes, jutu, kā man birst virsū apmetums un ķieģeļi. Es nejutu neko, arī sāpes ne. Tikai jutu, ka birst. Galvu instinktīvi biju apķēris ar rokām.
– Ko domāji, guļot uz zemes.
– Sasodīts! Sasodīts – tas notika! Notika tas, no kā es baidījos. Nāves baiļu nebija. Nepaspēju. Starp citu, bija dubultsprādziens. Viens bija liels, otrs mazāks.
Sprādziena vilnis man no rokām izsita mobilo telefonu, dzīvokļa atslēgas un arī brilles aizlidoja.
Mana redze ir mīnus seši. Es ne velna bez brillēm neredzu. Putekļi, dūmi, tumšs. Tas visu vēl pasliktināja. Izskrēju ārā, atklepojos. Tā kā biju pazaudējis brilles, ieskrēju atpakaļ mājā, caur drupām atgriezos dzīvoklī, ieliku kontaktlēcas, paņēmu mašīnas atslēgas un maku. Par pārējo mantu glābšanu neiedomājos.
– Kas tobrīd notika kāpņu telpā?
– Es gāju lejā un kāpnēs sastapu savu kaimiņu ar sievu, kurai, kā vēlāk izrādījās, sprādziens traumējis mugurkaulu. Es palīdzēju sievai tikt pāri drupām, un mēs izgājām pagalmā, kur parādījās krieviņš – sadzēries divdesmitgadnieks, kurš apgalvoja, ka esot kādu izglābis. Man viņš izskatījās šaubīgs. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, – ka tik šis nav marodieris. Man dzīvoklī palika tehnika – dators, projektors, vēl šis tas. Tas sīkais ieskrēja mājā, es viņam pakaļ. Šis lien iekšā manā dzīvoklī. Pārtvēru viņu un ļoti rupjā veidā liku saprast, lai pazūd.
– Kas notika ar kaimiņiem, kuri dzīvoja tev blakus?
– Viņiem durvis bija aizbloķējušās. Esot pagalmā, saucu viņiem, lai zvana ugunsdzēsējiem un ātrajiem, jo gruvešos pazaudēju telefonu.
Vistrakāk laikam bija trešā stāva kaimiņiem, kuriem logi vērsti uz pagalmu. Viņu dzīvoklim gan norāva jumtu, gan sienas sagrāva. Iedomājies, tu pamosties no sprādziena, un tev virs galvas ir debesis. Viņi no augšas kliedza: «Palīgā, mēs degam!» Turklāt viņi nekādi nevarēja izkļūt no dzīvokļa drupām. Un es, stāvot lejā, arī neko nevaru darīt – tikai mierināt, ka palīdzība jau ir ceļā. Caur tumsu varēju viņus saskatīt, viņi bija piespiedušies pie sienas, glābjoties no uguns. Tas bija pāris, kuriem pazuda kaķis.
Es vēlreiz gribēju ieiet mājā, bet ugunsdzēsēji mani izdzina uz ielas. Starp citu, atkal uzradās tas sīkais, kurš līda manā dzīvoklī. Ugunsdzēsēji viņu padzina, jo viņš gribēja iet mājā. Tur pat sākās konflikts, iesaistījās policija.
– Tātad tu biji uz ielas.
– Jā, un tur uz jakas gulēja veca sieviete. Viņai mediķi deva skābekli. Tad nocēla pārīti, kuriem pazuda kaķis. Viņi bija histērijā, turklāt gandrīz pliki, kā jau cilvēki, kuri aizgājuši gulēt. Man mugurā – treniņbikses un kapučjaka. Labi, ka uzvilku botas. Es visu šo laiku nejutu sāpes, līdz visbeidzot sajutu, ka sāp mugura. Mediķi mani apskatīja, konstatēja sasitumus un iepotēja pretsāpju līdzekli.
Ilgu laiku sēdēju savā mašīnā un ik pa brīdim gāju paskatīties, kas notiek. Lūdzu ugunsdzēsējiem, lai iznes dažas mantas. Viņi gan solīja, bet visi turpināja glābšanas darbus un par mantām nelikās ne zinis. Pēc kāda laika no mājas iznesa apsegtas nestuves.
Vēl mirkli vēlāk ugunsdzēsēji noorganizēja klusumu, lai dzirdētu, vai gruvešos kāds nesauc pēc palīdzības. Viņi atraka vīrieti, kurš zem gruvešiem sauca pēc palīdzības.
Es aprunājos ar policistēm, jautāju, kurš sargās māju, kad ugunsdzēsēji beigs darbu. Man prātā stāv tikai viena doma – rīt jāstrādā. Un mājā ir dators. Policistes atbildēja, ka līdz ar ugunsdzēsējiem arī viņi brauc prom. Pret rītu aprunājos ar ugunsdzēsēju Andi Umuli, kurš man reāli palīdzēja, viņš atnesa bikses un jaku, datoru, pēc stundas gruvešos atrada manas brilles, telefonu un atslēgas.
Sāka sāpēt mugura, tāpēc devos pie mediķiem. Viņi mani noguldīja un piesēja pie plastmasas dēļa, uz kura gulda cilvēkus ar muguras traumām. Tās bija mokošas piecas stundas, jo pakustēt nevar. Mani aizveda uz Stradiņiem. Nekas nopietns, bet atklājās, ka vienam no mugurkaula skriemeļiem lauzts radziņš.
– Kas par nakti!
– Vislabāk būtu, ja tobrīd, kad sajutu gāzi, jau būtu gulējis savā guļamistabā. Tad es būtu pamodies no sprādziena, apģērbtos, paņemtu drēbes, datoru un vienkārši izietu ārā.
– Ir zināms, kāpēc sprādziens notika?
– Dzīvoklī, kurā sprāga, dzīvoja bračkas, deklasēti elementi. Viņi laikam tovakar sastrīdējās. Viens no viņiem nolīda gulēt pagrabā (vēlāk viņu atraka no gruvešiem), bet otrs palika dzīvoklī un aizgāja pie dieviem.
Zini, vēlāk es par šo visu domāju un sev jautāju: «Vai es varēju darīt kaut ko, lai sprādzienu novērstu?»
– Un kāda ir atbilde?
– Es neko nevarēju darīt, lai tas nenotiktu. Labi, vienīgais, ko es varēju darīt, – noskriet lejā un noslēgt visai mājai elektrību. Ko tas mainītu? Cilvēki mostos un mēģinātu tikt pie gaismas, un blieziens būtu tik un tā. Labi, ka neuzgāju uz trešo stāvu, jo man bija doma modināt arī trešā stāva iedzīvotājus. Taču nolēmu iet pretī gāzeniekiem.
– Sprādziens nogranda komandantstundas laikā. Labi, ka tā, jo, iespējams, kāds tobrīd būtu gājis vai braucis garām mājai.
– Starp citu, jā, jo ķieģeļi uz ielas izbira kā popkorns no pannas.
– Kā tev pašam šķiet – piedzīvotais tevi kaut kādā ziņā mainīs?
– (Nopūšas.) Es nezinu. Man 2020. gads bija kā amerikāņu kalniņi. Bet, runājot par sprādzienu, – manī nav tādas wow sajūtas. Vienkārši bija tā, kā bija, un viss. Par to, ka dzīve jānovērtē, aizdomājos jau iepriekš.
