Jānis Erts: mans darbs – būt par stratēģisko idiotu

– Kā iet, Jāni?

– Paldies, labi.

– Labi, ka ne ideāli, jo vakar lasīju, ka tiekšanās pēc ideālas dzīves ir absolūti muļķīga vēlme.

– Es savukārt pirms kāda laika lasīju, ka gadsimtu gaitā mūsu priekšstats par jēdzienu laba dzīve ir mainījies. Ja mūsdienās cilvēkam uzdod jautājumu – vai tava dzīve ir laba un kā tu redzi savu nākotnes potenciālu, cilvēki visbiežāk atbild, domājot par to, kādas materiālās iespējas viņi spēs īstenot. Tagad sociālie tīkli rada burbuli, kurš liedz justies gana apmierinātam. Agrāk laba dzīve nozīmēja krietnu dzīvi.

– Tad pastāsti, kā tu dzīvo, lai būtu krietns?

– Es par to, kā dzīvot, sāku domāt pirms desmit gadiem. Līdz divdesmit viena gada vecumam domāju, ka galvenais dzīvē ir IQ, bet mērķis – sasniegt varas un materiālo līmeni, strādājot vadībā un biznesā. Pēc tam, kad, strādājot reklāmas sfērā, uztaisīju Meteorītu, sapratu – man jāpamaina motivācija, jo neguvu gandarījumu. Savulaik biju projekta vadītājs.

Pamanīju, ka bieži vien gaidu, līdz sabriedīs sūdi, lai man būtu interesantāk.

Otrkārt, jo dienas, jo vairāk sāku dzert. Ātri vien sapratu, ka man jāatrod dzīves mērķis. Jau zināju, ka nauda, tāpat kā sasniegumi, gandarījumu nesniedz. Interesants ir process – maratons un deviņi elles loki. Bet pēc tam seko tukšums. Lūk, lai atrastu mērķi, man vajadzēja atrast emocionālu piesaisti. Pēc piederības esmu matemātiķis, pieaugušos redzēju kā riska grupu. Viņi var mainīties, un objektīvā realitāte ir grūti definējama. Tas ir piņķerīgi.

– Tātad būt krietnam un palīdzēt, piemēram, narkomāniem tev nešķita saistoši?

– Nešķita gan. Šo gadu laikā esmu sapratis, ka kampaņveida palīdzēšana bieži vien nav palīdzēšana. Savulaik kopā ar Kristofu Blauu izveidojām manabalss.lv, pēc tam noorganizēju Oligarhu kapusvētkus, vēl pēc tam ar Tomu Grēviņu un Kārli Dagili izveidojām Radio 5 – Pieci.lv un piecus gadus veidoju Dod 5 tēmas. Taču tie visi bijuši kampaņveida piegājieni.

Manuprāt, ja gribi patiešām palīdzēt, tas jādara sistemātiski – skrien maratonu, nevis sprintu.

Tāpēc nolēmu, ka mans mērķis būs balstīts bērnos, kuru man tobrīd vēl nebija. Mārketingā strādājot, cilvēkam, manuprāt, vajag daļēji egoistisku mērķi, un es tādu atradu. Mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā, biju redzējos dažādu diapazonu cilvēkus un zināju, ka ne jau liels mantojums manus bērnus darīs laimīgus. Mārketings ir arī riska menedžments, tāpēc apzinājos, ka, izdarot savu izvēli, varu nodarīt ļaunu. Man bija divas izvēles iespējas – savus bērnus izslīpēt tā, lai tie iekļautos sabiedrībā, vai arī strādāt ar sabiedrību, lai tā vajadzības gadījumā pieņemtu manus bērnus. Šobrīd man atlikuši 14 gadi, lai sabiedrību padarītu maksimāli atvērtu. Jo vecāki mani bērni kļūs, jo vairāk viņi būs saistīti ar sabiedrību. Man negribētos piedzīvot to, ka bērns man prasa, kāpēc pasaule ir tāda, bet man jāatbild, ka pie tā ir vainīgs kāds cits. Daudz labprātāk parādu piemēru un atbildu citādi.

Mans mērķis nav mainīt pasauli. To nevar izdarīt, jo nav iespējams paredzēt, kas notiks.

Var vienīgi paraut striķīti un potenciāli izplānot, kā domino kauliņi kritīs. Atceros, kā bija ar ManaBalss, kad Saeima balsoja par tās legalizāciju. Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja atzina, ka viņai šī mūsu ideja nepatīk, taču vienlaikus viņa to akceptēja, balsojot par, jo citu iespēju nesaskatīja. ManaBalss bija gatava jau četrus mēnešus, pirms radās attiecīgie apstākļi, lai to palaistu. Un apstākļi radās. Zatlers atlaida

Saeimu, un mēs nācām klajā ar savu piedāvājumu – elektronisko iniciatīvu rīku. Kontekstam ir jāpieiet drosmīgi, mēs bieži vien palaižam vējā izdevības, kuras nāk ļoti regulāri. Kā teicis Obama, politika ir nevis šahs, bet gan amerikāņu futbols. 95 procentos gadījumu tu noturies kājās tikai ar baigāko piepūli, jo tevi kāds grūž. Taču tev ir jābūt fokusā, jo ik pa mirklim parādīsies sprauga, kurai tev fiksi jāspēj izmaukt cauri. Man tā ir ikdiena – pēc viena loka seko nākamais, durvis aizcērtas cita pēc citas, un to vietā atveras jaunas. Ja strādā ar paļāvību un uzticēšanos, tad vienā mirklī lietas saslēdzas neprognozēti. Es melošu, ja teikšu, ka kādā no reizēm esmu paredzējis iznākumu. Diemžēl vecie melo jaunajiem, sakot, ka visu paredzējuši.  Ja mēs paskatāmies uz procesu no malas, saprotam, ka iniciatīva ir sasodīti sarežģīts process. Bet cilvēks taču ir slinka būtne, kurš dažkārt ir par slinku, lai nospiestu divus peles klikšķus, kur nu vēl ietu iedziļināties sarežģītā demokrātijas aparātā. ManaBalss radās spīta pēc. Strādājot reklāmā, esmu bijis iesaistīts politisko kampaņu plānošanā. Kad dzirdēju tādas frāzes kā – sabiedrība ir pārāk slinka, lai iesaistītos, es apņēmos pierādīt pretējo.

– Kurš, tavuprāt, ir manabalss.lv augstākais punkts tās pastāvēšanas laikā?

– 2012. gadā Baraks Obama, runājot par atvērto demokrātiju, piesauca ManaBalss kā labu instrumentu. Tā mēs smuki aizsteidzāmies pa priekšu dažiem kaimiņiem. Svarīgi, lai šādas idejas dzīvo un attīstās. Pagājušogad biju vienā mītiņā Bauskā un pats neticēju savām ausīm, dzirdot, kā divas tantes spriež par to, kur savākt trūkstošos 2000 parakstus savai iniciatīvai.

– Teici, ka visbiežāk lietas notiek neplānoti, pēkšņi kaut kas saslēdzas, un rodas iespēja. Saki, vai ir iespējams izveidot vismaz kaut cik drošu un paredzamu plānu, strādājot ar tik riskantu klientu kā sabiedrība?

– Būt par labu cilvēku – tas ir paradums, nevis apņemšanās. Paradumu veido frekvence. Kādreiz strādāju mediju aģentūrā Inspired, kuras mērķis bija izrēķināt un panākt to, lai cilvēks veic mums vēlamu darbību, piemēram, nopērk kaut ko. Tā veidojas paradumi. Sociālās kampaņas paradumu neveido. Tie ir plāksteri un kādam arī uzpleči. Es speru soļus un skatos, kas notiek. Mans darbs notiek caur uzticēšanos un paļaušanos.

Bērni ir cēlonis, bet pieaugušie ir sekas.

Kad biju mazs, man stāstīja, ka pieaugušie ir jāklausa, jo tie visu zina. Tagad esmu izaudzis, esmu bijis visos iespējamos līmeņos un gaiteņos gan biznesa, gan valsts sektorā. Taču joprojām meklēju to pieaugušo, kurš visu zina un par visu ir pārliecināts. Patiesībā tas ir smieklīgi, kā mēs tēlojam pieaugušos, turoties pie normatīviem. Pat ja simts reižu Satversmē ierakstīsim, ka zagt ir slikti un jābūt labam, tas neko nemainīs. Pie mums visi visu zina. Parunājot ar jebkuru, diezgan ātri var uzzināt, kas būtu jādara, lai kaut ko mainītu. Taču pietrūkst viena, kurš pateiks, ka karalis ir kails.

– Neviens negrib uzņemties atbildību, jo – ja nu gadās kļūdīties.

– Neviens negrib būt idiots. Bet patiesībā idiots – tā ir normāla štelle. Patiesībā tas ir mans darbs – būt par stratēģisko idiotu. Es absolūti neesmu gudrākais cilvēks telpā, taču man ir spēja ieraudzīt to reālo domino kauliņu, kas ir jānogāž. Pie mums gan valsts, gan biznesa sektorā, kaut ko uzsākot, jau mēģina paredzēt kļūdas. Bet kā to var zināt? OECD un Pasaules Banka saka – čaļi nemēģiniet aprakstīt un tad īstenot. Tas fiziski nav iespējams. Bet, neskatoties uz to, visi izliekas, ka tas ir iespējams, un turpina darīt. Visiem plāniem vajadzētu būt uz divām lapām.

Taisot meteorītu, man bija sešpadsmit detalizēti izplānotas versijas. Nostrādāja viens no scenārijiem, un neko no tā, ko sagatavoju citiem scenārijiem, nevajadzēja likt lietā.

Ar to es gribu teikt, ka rezultāts var būt absolūti neparedzams. Es ticu prototipiem. Prototipēt – tas nav ne valsts, ne pašvaldību uzdevums. Tas ir biznesa un NVO sektora uzdevums, kuri paralēli savām darbībām strādā pie arvien jauniem prototipiem. Labākajā gadījumā astoņdesmit procenti būs izgāšanās. Bet atlikušos divdesmit procentus var skeilot, līdz nonākam pie kaut kā dzīvotspējīga.

– Bet, atgriežoties pie sabiedrības, saki, kādu tu to vēlies redzēt?

– Apzinos, ka nebūšu mūžīgs, tāpēc, lai būtu mierīgāks, gribu panākt, ka tad, kad mani izņems no vienādojuma, mehānisms turpinātu darboties. Mana lielā ambīcija ir izveidot cilvēku grupu – pārmaiņu triecienkomandu –, kura spēj definēt un prototipēt. Šobrīd, meklējot un sadarbojoties ar citiem cilvēkiem, skatos, kur tas viss ved realitātē.

Mani interesē cilvēki, kuri spēj stratēģiski definēt savus mērķus, nevis vienkārši grib, lai sabiedrība būtu jaukāka, un skatās uz problēmu emocionāli.

Pie mums bieži vien ir viedokļu reformas, nevis argumentu reformas. Tiesa, es joprojām nezinu, kā cilvēkus šādā organizācijā iesūkt, pēc kādas vērtību skalas atlasīt un kā, pie velna, to visu finansēt, jo šobrīd ik pa laikam piestrādāju privātajā sektorā, lai investētu triecienkomandā.

– Kā tu definē savu nodarbošanos? Kas tu īsti esi?

– Nav ne jausmas. Jānis!

– Piedod, cik vecs tu esi?

– Man ir 32 gadi. Šā vecuma labums ir tāds, ka man nav svarīgs ne statuss, ne tēls. Attīstība bez idiotisma nav iespējama. Katra tevis izteiktā frāze nevar būt gudra un ģeniāla. Bet, ja tu neko nepasaki, nevari zināt – ir vai nav. Tur jau tas skaistums – tikai runājot ieraugi reālo datu masīvu un nonāc pie objektivitātes. Ātrākais ceļš līdz ģeniālai idejai ir stulba ideja.

– Cik tev bija tobrīd, kad veidoji Tele2 Meteorīta kampaņu?

– Biju 21 gadu vecs matemātiķis, vides plānotājs Inspired mediju aģentūrā, kurš plānoja reklāmas stendu izvietošanu pilsētvidē. Tā kā esmu zinātkārs, sāku piedalīties dažādos breinstormos. Toreiz zviedri vairākkārt bija braukuši uz pičiem un aģentūrai pieprasīja arvien jaudīgākas kampaņas idejas. Iecerētie supervaroņi viņus līdz galam nepārliecināja. Tā man viss pamazām salikās – Supermena vājums ir kriptonīts, kurš pēc būtības ir meteorīts. Zviedriem šī ideja iepatikās. Atlika vienīgi realizēt. Bet kā? Lai savāktu informāciju, devos pie astronoma Ilgoņa Vilka, sakot, ka mani interesē meteorīti. Projekta budžets bija superminimāls, un ambīcija, ka meteorītu krītam redzēs vienlaikus no vairākām valstīm, nebija realizējama. Mēs atradām ķīmijas skolotāju, kurš izveidoja meteorīta ķīmisko savienojumu. Patiesībā kampaņa notika nedēļu vēlāk, jo skolotājam vajadzēja labot kontroldarbus. Saliekot scenārija algoritmu, vajadzēja atrast vietu, kas atrastos aptuveni stundas braucienā no Rīgas, un ziņai par šo notikumu vajadzēja parādīties aptuveni 40 minūtes pirms svētdienas prime time ziņām. Viss vienādojums balstījās uz žurnālistiem – vai tie brauks un pārbaudīs ziņu, riskējot nokavēt ziņu laiku, vai arī ziņos, nepārbaudījuši visus faktus, jo, ja neziņos, iespējams, to darīs konkurenti.

Mēs izveidojām filmu cienīgu krāteri, teju perfekti apaļu, ko izrakām ar lāpstām deviņu cilvēku sastāvā pusotras dienas laikā.

Iesākumā gribēju bedri izspridzināt, bet tad gan varēja sanākt problēmas ar likumu. Lai notikumu novadītu līdz medijiem, atradām Mākslas akadēmijas studentu, kuram mājasdarbā vajadzēja sagatavot video, filmējot dabā. Tā nu sanāca, ka viņš nofilmēja krāteri, kurā kaut kas deg, un izsauca ugunsdzēsējus, kuriem parādīja nofilmēto video. Tālākais jau bija atkarīgs no ugunsdzēsēju interpretācijas. Nākamajā dienā, lai no medijiem pasargātu puisi un viņa draudzeni, kuri nofilmēja, aizsūtījām viņus uz ārzemēm atpūsties.

– Kad gaismā nāca patiesība, ka krāteris ir roku darbs, jūs saņēmāt mediju nosodījumu, kuri jums gluži kā pieaugušie pakratīja ar pirkstu, sakot – šis bija ļoti cietsirdīgs joks.

– Mūsu kampaņa bija pliķis sabiedrībai. Var uztaisīt ļoti labu piedāvājumu un kampaņu, bet cilvēki uz to neskatīsies. Mēs pārvērtējam racionalitāti. Dažkārt cilvēku uzmanība ir jāpievērš fiziski.

– Kas ar tevi pašu notika pēc kampaņas?

– Nedaudz dabūju no medijiem. Cilvēks, kuram skaidrojos visvairāk, bija mana mamma. Viņai nepatika. Viņa pat uzrakstīja viedokļu rakstu Dienā, nezinot, ka aiz tā stāvu es. Man nācās viņai atzīties. To, kāda būs reakcija, nekad nevar zināt. Man arī nebija īpašu cerību, ka Radio 5 dabūs zaļo gaismu. Kad NEPLP apstiprināja, man bija tāds – «O, ou!» Toreiz iepazinos ar Jāni Siksni, kurš bija Latvijas Radio šefs. Viņš teica: «Tu esi meteorīts, vai ne? Bet es tolaik biju ziņu dienesta vadītājs…»

– Pēc pirmajiem lielajiem panākumiem nesajuties iedomīgs?

– Tajā procesā bija grūti sajusties iedomīgam. Strādājot pie projekta, kaifs ir nevis pēc tam, bet brīdī, kad pie tā strādā. Bet atziņa, ko guvu, strādājot pie šā projekta, ir šāda – cilvēkiem ir svarīgi runāt par savām emocijām un jūtām, jo citādāk vienīgais sabiedrotais ir prāts. Pēc Meteorīta manī iestājās tukšums. Tas bija vakar. Bet ko tālāk? Visu mūžu sev stāstīšu, ka 2009. gada oktobrī uztaisīju Meteorītu? Stendzenieks reiz teica, ka reklāma cilvēkiem, kas ar to strādā, māca domāt par rītdienu, jo šodien visi tavi darbi ir miskastē, cits citam līdzās.

– Saprotu, ka biji enerģijas pārpilns divdesmit gadu vecumā, tev bija ambīcijas un jaunība. Kas tevī šo enerģiju detonē šobrīd?

– Mani vecāki ir jaudīgi zinātnieki un vienmēr bijuši ļoti strādīgi cilvēki. Savukārt sacensības gars nāk no tā, ka man ir dvīņumāsa. Viņa bija gudrais dvīnis, bet es biju sociālais dvīnis.

Manas pašizpausmes, lai sevi pierādītu, reizēm bija destruktīvas.

Dzīvei ir laba humora izjūta, jo esam gājuši pretējus ceļus, bet tagad strādājam kopā. Viņa ir beigusi smalkas Anglijas skolas un ar kolēģiem no Hārvardas un Oksfordas rakstījusi darbus par uzvedības ekonomiku un veidojusi britu rīcībpolitiku finanšu jomā. Septiņus gadus viņa strādāja britu finanšu regulatorā kā ekonomiste, kas ir FKTK, PTAC un konkurences padomes apvienojuma iestādē, kurai ir arī likumdevēja tiesības. Viņas uzdevums bija ieraudzīt problēmas, izdomāt cilvēciskus risinājumus, kurus ar prototipiem iztestēt praksē. Kad viņa pastāstīja, ko darījusi Anglijā, sāku smaidīt, jo man pietrūka sparinga partnera, kurš uz lietām spēj skatīties jaudīgi un ātri, un veikt ekonomisko analīzi. Jāteic, man ir paveicies ar māsu. Nebiju domājis, ka kādreiz to atzīšu.

Taisnību sakot, es ar katru gadu strādāju arvien mazāk, nevis vairāk. Kopš pirmās meitas piedzimšanas mana kapacitāte ir krietni pieaugusi. Pirms pieciem gadiem nebūtu spējis darīt to, ko daru tagad. Es joprojām strādātu pie kampaņām, jo neprastu vadīt konfliktus, paredzēt lietas un tikt galā ar savām emocijām un dusmām. Nav jaudīgāka trenera par tavu bērnu. Iedomājies, tu pēc garas un smagas darba dienas atnāc mājās, kur tevi sagaida niķīgs bērns. Kā tu reaģēsi? Uzbļausi? Vai arī tiksi ar to galā, izejot no neveselīgā trijstūra – upuris, varmāka un varonis. Un vēl, kad vīrietis bērniem stāsta, kā regulēt emocijas, viņš pats to visu netīšām iemācās. Manuprāt, bērni ir vīrieša vienīgais glābiņš, jo līdz bērniem vīrieša emocionālā inteliģence ir diezgan drakoniskā līmenī.

– Ņemot vērā tavas aktivitātes, es saņēmis piedāvājumu iet politikā?

– Ir bijis piedāvājums kļūt gan par valsts sekretāru, gan sekretāra vietnieku. Bet tad es nevarētu būt stratēģiskais idiots.

– Tev tādam patīk būt?

– Man patīk, un tā ir arī ļoti nepieciešama funkcija.

– Kāds ir tavs šāgada plāns?

– Viens no mērķiem ir iepirkumu likums, kurš šobrīd neatbilst pasaules standartiem. Vēl nezinu, kā šo diskusiju sākt. Paiet laiks, līdz izplāno, kā ideju pasniegt, lai citi to saprastu un nepārprastu, jo nefokusa diskusiju ir grūti iegrožot un virzīt. 

Vissūdīgākais, kas var būt, ir nekompetents un korumpēts ierēdnis.

Otra sūdīgākā lieta ir nekompetents ierēdnis, jo alternatīvās izmaksas ir milzīgas. Trešā sūdīgākā lieta ir korumpēts ierēdnis. Mēs zinām, cik mums izmaksā korumpēts ierēdnis, bet neesam parēķinājuši, cik miljardu aiziet alternatīvajās izmaksās, ja ir nekompetence. Caurspīdība eksistē tādēļ, lai mēs saprastu objektīvo realitāti. 

– Neesi apsvēris savas spējas ieguldīt, lai cīnītos ar tiem, kuri dara sabiedrībai pāri?

– Zini, es savā dzīvē neesmu sastapis nevienu ļaunu cilvēku. Man gadījies runāt ar dažiem tā saucamajiem oligarhiem, un esmu guvis pārliecību, ka neviens cilvēks nedomā, ka viņš dara kaut ko ļaunu. Absolūti visi dara labas lietas. Cilvēkiem, kuri grib ierādīt otram vietu un pierādīt taisnību, ir emocionālas problēmas. Dažkārt, iznākot no mītiņa, saprotu, ka pats esmu prezentējis savu ideju, bāžot to citiem sejā. Neatliek nekas cits, kā meklēt citu loku, pa kuru iet. Pazemība ir ļoti grūta lieta. Tā vēl jāmācās no bērniem.

– Kā tev šķiet, jaudā, kura no tevis nāk, ir meklējams arī kaut kas no vainas apziņas?

– Domāju, ka es joprojām cenšos pierādīt, ka esmu pietiekami labs. Mans darbs ir kā rēbuss. Katrā projektā ir šļuras laiks, kad esmu peramais zēns. Man ir bieza āda, jo ar savu sociālo bekgraundu esmu pieredzējis daudz.

– Kāpēc tu joprojām esi Latvijā?

– Jo mums ir ģeniāla valsts.

– Oi, tas gan skan saldi.

– Es absolūti ticu piegājienam, ko daru. Iespējams, ja atradīšu pareizo mehāniku, būšu arī globālajā arēnā. Ja paskatāmies, tad problēmas visā pasaulē ir vienādas. Teju ikvienā sistēmā, kurā ir kļūda, papētot dziļāk, varu garantēt, ka tas būs cilvēks – vai nu pieaugušais, vai pieaugušo sadarbība, kuru bremzē paļaušanās citam uz citu.

Nekur citur es tik ātri un jaudīgi nevarētu testēt savas idejas kā Latvijā.

Šeit ir ģeniāla augsne, lai radītu prototipus arī citām valstīm ar līdzīgām problēmām. Ja domājam par inovācijām, prātā nāk Amerika. Tur man vajadzētu gadu, lai visus iesaistītos uzrunātu. Turklāt kāds no viņiem vēl manis teikto būtu pārpratis… Te trīs dienu laikā visu varu izrunāt ar ministru, galvenajām organizācijām un ierēdņiem. Bet nākamajā nedēļā varu ar visiem tikties vēlreiz, lai pārbaudītu, vai kāds nav kaut ko pārpratis. Cilvēks, manuprāt, nedomā lineāri, bet mēs pārāk daudz piekasāmies vārdiem, ko kurš ir pateicis. 

– Citiem vārdiem sakot, Latvija ir labs rotaļlaukums.

– Tieši tā. Vienīgi mums jātiek pie pašapziņas. Gadās runāt ar supergudriem speciālistiem, kuri saka, ka jāpagaida, kādus ierosinājumus sniegs Eiropa. Kad runā ar viņiem neformāli, šie cilvēki pasaki skaidri, kā, viņuprāt, vajadzētu rīkoties, bet uzsver, ka to neviens nedarīs. Mums ir zināšanas, bet pietrūkst pašapziņas.

– Manuprāt, milzīga problēma ir tā, ka cilvēkiem nevari uzticēties. Citu bezatbildības dēļ bieži vien jājūtas piečakarētam.

– Būsim reāli – arī tu tā dari. Arī tu piečakarē. Un arī es. Ja gribi uzticēšanos, paļaujies. Uzņēmumi, kuri grib veidot sadarbību, no savām pozīcijām cer, ka otrs pilnībā atklāsies, bet viņi paši ir gatavi pasniegt vien mazo pirkstiņu, paturot tiesības būt drošībā. Tā sadarbību neveido. Kad iepazinos ar sievu, nesastādīju līgumu, atrunājot turpmākās attiecības. Mēs iepazināmies bārā. Pavadījām labu nedēļas nogali. Pirmdienā viņai iedevu savu dzīvokļa atslēgu un pēc mēneša aizbraucu iepazīties ar viņas vecākiem. Mums bija vienkārši jāpaļaujas.

– Kā tu nonāci līdz biedrībai Plecs?

– Neviens cits to negribēja darīt. Es neesmu Pleca vadītājs.

Man patīk būt aizmugurē, darīt melno darbu, jo neesmu vienkāršākais runātājs.

Kad pievērsos šim jautājumam, Latvijas bērnunamos bija 1200 bērnu. Mums valstī ir aptuveni 680 000 mājsaimniecību. Ja 0,05 procenti no visām mājsaimniecībām uzņems ģimenē pa bērnam, problēma būs atrisināta.

– Ja tev jāatbild godīgi, tici, ka Plecs sasniegs savu mērķi?

– Katram bērnam ģimeni? Jā. Ne līdz 2021. gadam, bet sasniegs. Lai to panāktu, mums būs jāpaspēlējas ar Labklājības, Izglītības, Veselības un Tieslietu ministrijām.

– Zināmā mērā tu tagad devi goda vārdu 1200 bērniem, kuri cer.

– Es to pilnībā apzinos. Triju gadu laikā 1200 ir sarucis līdz 700. Kad sākām, bērni virs diviem, trim gadiem bija neoficiāli norakstīti, jo uzskatīja, ka adoptēs tikai zīdaiņus, bet pārējie labākajā gadījumā nonāks audžuģimenēs. Tas ir mainījies. Nākamgad ārpusģimenes aprūpē pie ilgtermiņa aprūpētāja, adoptētāja vai aizbildņa ļoti lielas iespējas nokļūt ir bērniem vecumā līdz astoņiem gadiem. Bet bērniem no 8 līdz 11 gadiem ir 60 procentu iespēja nokļūt pie audžuģimenes. Taču bērniem, kuri jau sasnieguši vairāk nekā 11 gadu vecumu, ir matemātiski lielākas iespējas laimēt loterijā, nekā nonākt ģimenē. Pirms trim gadiem potenciālās ģimenes tikšanās ar bērnu bija tabu, kaut kas neiedomājams. Tagad tā ir realitāte, agrāk potenciālajai ģimenei bija iespēja iepazīties ar bērna dosjē un vajadzēja doties uz vairākām pārrunām. Satikšanās ir kaut kas pilnīgi cits. Tas, ko var izlasīt dosjē, bieži vien ir pagātne.

– Ja tu paskaties uz sevi no malas, saki, kas ir tavs lielākais personības klupšanas akmens?

– Komunikācija. Tas ir amizanti, jo nāku no reklāmas un mārketinga sektora. Jo jaudīgāk eju uz priekšu, jo netīšām, negribot aizvainoju citus. Man pašam āda ir bieza, tāpēc mani ievainot ir grūti, bet aizvainot citus gan man gadās. Par mani kāds ik pa laikam saka – viņam ir labas idejas, bet viņš ir augstprātīgs.

– Tavas biezās ādas dēļ emocionālā inteliģence tevī nejūtas ieslodzīta un apspiesta?

– Ilgu laiku emocionālās inteliģences manī nemaz nebija. Jūtu līdzi savai sievai pirmajos mūsu kopdzīves gados. Viņai drusku izdevās mani atvērt. Pirms tam, ja man kāds jautāja, kā jūtos, atbildēju, ka labi. Un viss. Ko vēl? Savos ikdienas lielajos skrējienos atgriežos savos pagātnes paradumos. Prasās iebremzēt, bet pie jaudas, ar kādu eju uz priekšu, to nav viegli izdarīt. Es par to aizmirstu, tāpēc ārēji izskatos diezgan skarbs.

Ar mani nav viegli strādāt, jo prasu nepārtrauktu iešanu uz rezultātu.

Es nekliedzu, taču, pat ja mērķis izklausās neizdarāms, prasu, lai rīt tas būtu sasniegts. Šī īpašība man ik pa laikam iešauj gan kājā, gan vēl visur kur…

– Esi divu meitu tēvs. Kā tu definētu tēva lomu mūsdienu sabiedrībā?

– Nefilozofēšu, lai nerastos sociāli pareizās atbildes. Enpadsmit reižu jau pierādīts, ka jaudīgai bērna attīstībai nepieciešama arī tēva iesaiste. Bet, godīgi sakot, tēva loma ir nežēlīgi svarīga pašam vīrietim. Taču es nesaku, ka visiem vīriešiem jākļūst par tēvu. Lai vīrietis attīstītos nākamajā līmenī, ir svarīgi, kā viņš iziet no trijstūra – upuris, varmāka, varonis. Bieži vien vīrietis ieņem vai nu varoņa, vai arī varmākas lomu. Vai arī žēlo sevi, iejūtas upura lomā un dzer. Nav svarīgi, kādā kalnā esi uzkāpis vai kādu semināru apmeklēji. Svarīgi ir – vai tu uzņemsies atbildību vai arī sauksi sievu, lai viņa tiek galā. Caur to tu audz gan darba spējās, gan personīgi. Es nekad iepriekš tā neesmu audzis, kā augu ar bērniem. Vecāku uzdevums nav visu izdarīt perfekti. Tas nav iespējams. Svarīgi ir zināt pieļautās kļūdas un darīt visu, lai tās labotu. Tas ir vecāka uzdevums.

– Otras meitas ienākšana dzīvē tevi mainīja citādi nekā pirmā meita?

– Katrs bērns ir citāds un iedod citu pieredzi. Caur bērniem guvu patieso pašapziņu. Es varu pateikt – es nezinu, es neesmu pilnīgs. To pateikt ir grūti, bet ļoti atbrīvojoši. Lai tu spētu integrēties sabiedrībā, šādām spējām ir liela nozīme. Un šajā ziņā sievietes mums vīriešiem ir priekšā.

– Un kāda ir vīra loma?

– Nevar pastāvēt ģimenes teorētiskais modelis. Mēs ģimenē ar sievu esam līdzvērtīgi, taču es atļaujos vairāk vājību nekā viņa. Varu pateikt godīgi, ka pārāk maz iesaistos ģimenes lietu plānošanā. Tas lielā mērā ir uz sievas pleciem. Vīriešiem ir raksturīgi ģimenē neredzēt to daļu, par kuru viņš neuzņemas atbildību. Līdz ar to mēs nedodam kredītu sievām par viņu paveikto. Un, ja tu kaut ko ignorē, tad nevari būt objektīvs par kopbildi. Tāpēc man šķiet, ka vīriešu un vīru loma ir spēja uzņemties atbildību, nevis aizslēpties aiz statusa, sakot, ka, lai gan visu gadu strādāju, divas nedēļas gadā ar ģimeni braucam ceļojumā, un ar to arī pietiek. Nevajag muldēt. Sarunas sākumā jautāji, kā man iet. Zini – izskatās, ka tiešām labi.