Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nenovēršamais lēmums
Uz šo jautājumu negaidīti atbildi saņēmu pāris dienu pēc atgriešanās, kad atnāca piedāvājums uz astoņu dienu AFF apmācības kursu Dubaijā ar maniem mīļotajiem Skydive Latvia puišiem.
Tā kā mans dzīvesbiedrs vēl nebija paspējis izvēlēties man dzimšanas dienas dāvanu, viņš bija iekritis – redzot manu sejas izteiksmi, saprata, ka nav variantu un dāvanu viņa vietā sev esmu izvēlējusies pati. Dots devējam atdodas – viņam trīsdesmit gadu jubilejā uzdāvināju kāzu ceremoniju, lidojot ar helikopteru virs Lasvegasas.
Pēc pāris mēnešiem sekoja piecu stundu teorētiskā apmācība. No visa šā laika tikai stundu tika stāstīts par normāliem scenārijiem un procedūrām, bet četras stundas – par avārijas situācijām. Brīdī, kad tika stāstīta informācija, kā nolaisties uz ūdens vai kā izvairīties no degoša izpletņa pēc piezemēšanās uz elektrolīnijām, manī ieslēdzās sapratne: velns, es tiešām to darīšu.
Izpletņlēkšanas centrs Skydive Dubai Desert Campus ir ideāla vieta studentiem. Nolaišanās laukumu no jebkura augstuma var redzēt perfekti – tas ir vienīgais zaļais pleķītis tuksneša vidū, blakus nav ne elektrolīniju, ne ūdens, ne koku, tikai pāris vientuļi kamieļi. Lidmašīna ir lieliska – tajā ērti iekāpt un vēl ērtāk izlēkt.
Ja nosēdies tuksneša vidū, tev uzreiz pakaļ attrauksies ar bagiju.
Operatori seko līdz laikapstākļiem līdz niansēm.
Pirmās dienas paiet gaidot, jo laikapstākļi ideāli piemēroti. Man jau sākas nemiers, apsveru domu aizbraukt uz citu izpletņlēkšanas centru, kas atrodas pašā pilsētā (tātad studentiem nebūtu piemērots, jo jātrāpa ļoti mazā piezemēšanās laukumā) Skydive Dubai Palm, lai izlēktu tandēmā virs mākslīgi veidotā salu arhipelāga Palma, bet, uzzinot, ka tas maksā vairāk nekā piecsimt eiro, nolemju tos pietaupīt nākotnes lēcieniem. Aizdomājos – kāpēc manī ir nemiers? Tas noteikti nav saistīts ar lēkšanu, jo bail man nav. Saprotu, ka man ir bail par ko citu – bail, ka man nesanāks perfekti izpildīt kursa uzdevumus gaisā, nesanāks pareizā pozā atvērt izpletni un nesanāks perfekts nolaišanās ceļš. Man liekas, ka visiem ir lielas gaidas uz mani manas lidošanas pieredzes dēļ (lai gan īstenībā tās ir manas iedomas), man pašai pret sevi ir lielas gaidas, jo tā taču ir «mana lieta».
Pēc pirmā lēciena, kad esmu perfekti izpildījusi uzdevumu gaisā, pati atvērusi izpletni un izveidojusi perfektu nolaišanās ceļu, nosēžoties studentu laukumā, manī iestājas pilnīgs miers. Izrādās, galīgi tizla neesmu un arī scenārijā, kur iznākums atkarīgs no manis (nevis kā tandēmā), viss var izdoties diezgan gludi.
Bet izpletņa atvēršanos tik un tā uztvēru kā astoto pasaules brīnumu – lai gan ar prātu saproti, ka visam jābūt OK, bet tad, kad tas tiešām notiek, ir milzīgs atvieglojums, ka nebūs jāpielieto teorētiskās zināšanas par ārkārtas situācijām.
Pašsaprotami, bet tomēr vērts pieminēt, ka ļoti būtisks elements, lai apmācība izdotos lieliski, ir instruktors.
Viens aspekts ir viņa kompetence, bet vēl svarīgāka ir instruktora spēja iedvest mieru un pārliecību, ka neesi tizls, ka tev sanāks. Mans instruktors šajā ceļā ir Aleksejs Krūmiņš – USPA (ASV izpletņlēcēju asociācija) licence, padsmit gadu pieredze, vairāk nekā 1500 lēcienu, tajā skaitā BASE (lēcieni no statiskiem objektiem – klintis, torņi), neskaitāmi lēcieni tandēmā, fotogrāfa/operatora pieredze gaisā. Zīmīgi, ka es biju viņa pirmais students, kas pabeidza AFF. Ar viņu jūtos komfortabli jebkur, šķiet, ka pasaulē valda tikai miers un līksmība. AFF laikā pirms lēkšanas pat tad, kad instruktors vairs tevi netur, pirms lēciena saskatāmies, lai pārliecinātos, ka abi esam gatavi. Tagad, lecot solo, aizvien vēl šo kustību neapzināti atkārtoju, jo paskatīšanās uz Alekseja smaidīgo seju man vienmēr atgādina, ka dzīvē un lēcienā viss ir kārtībā.
Lai gan Dubaijā AFF kursu pabeigt nesanāca un astoņu dienu laikā bija tikai pieci lēcieni, tas bija absolūti lielisks piedzīvojums. Visas dienas laikapstākļi bija uz robežas, nācās gaidīt dropzonā, kad tiks dota zaļā gaisma. Tā kā tu nezini, kad un vai būs jālec, prāts tāpat nespēj domāt neko citu, un faktiski astoņas dienas tu domā tikai par vienu lietu. Tu esi all in. Pēc šā ceļojuma atgriezos mentāli daudz vairāk atpūtusies nekā lielais vairums pēc trīs mēnešu meditēšanas sasodītajos kalnos.
Par to, ka AFF jāpabeidz, šaubu nebija ne brīdi. Pēc Dubaijas uzreiz norezervēju divas stundas Pēterburgas vēja tunelī, lai uzreiz pēc AFF nokārtošanas varētu mēģināt savus signature trikus lēcienā, piemēram, špagatu. Tomēr martā dejas laikā kritu un salauzu potīti. Līdz operācijai, kas bija paredzēta nākamajā dienā, liekas, visas Traumatoloģijas slimnīcas nodaļas bija informētas par to, ka man obligāti pēc sešām nedēļām jālido un pēc septiņām – jālec no lidmašīnas.
Gara acīm jau redzēju ainu, kur ar kruķiem pielēcu pie ieejas tunelī un ielecu iekšā.
Diemžēl vai par laimi tik episki tomēr tas viss nebija, no kruķiem atbrīvojos jau trīs nedēļas pēc kritiena. Lai gan tunelī biju veiksmīgi izlidojusies, man bija apņemšanās rūpīgi izvērtēt, vai ir jau laiks lēkt ar izpletni tiklīdz būs zināms, ka Skydive Latvia plāno pabeigt kursu ar pārējiem studentiem. Ilūzijas par rūpīgo izvērtēšanu beidzās ar vienu telefona zvanu, kad man jautāja, vai pēc divām dienām varu braukt uz Igauniju un pabeigt kursu. Maza šaubu balstiņa pēc telefonsarunas man pakausī ierunājas – bet kā piezemēties? Uz vienas kājas.
Pēc Dubaijas pieredzes ar Twin Otter lidmašīnu, ieraugot Pilatus Porter es nespēju iztēloties, kā 1,5 metrus platajā un 2,5 metrus garajā kabīnē savietosies desmit izpletņlēcēji ar visām sistēmām. Pirmajā pacēlienā sapratu, ka izpletņlēkšana varētu būt viens no intīmākajiem sporta veidiem, jo tik cieši ar deviņiem citiem cilvēkiem nekad neesmu atradusies. Pat Šanhajas metro. Bet labā ziņa, kad esi iespiesta pašā apakšā tik cieši, ka fiziski grūti ievilkt elpu, ir tā, ka vēlme izlekt ir vairāk nekā milzīga. Lēkšana sāk likties pat dzīvībai nepieciešama.
Izkāpjot no lidmašīnas, ir trīs galvenās prioritātes.
Tieši šādā secībā: atvērt izpletni, atvērt izpletni pareizā augstumā un atvērt – stabilā pozā.
Ja spēj šos trīs aspektus izpildīt, tad tas ir priekšnoteikums, ne tikai lai dabūtu AFF sertifikātu, bet arī lai paliktu vienā gabalā. Ja visu dari pēc instrukcijas, tev vienmēr būs laiks rezerves variantiem, tāpēc sekošana līdz augstumam ir ļoti būtisks elements. Apmācības laikā altimetrā jāskatās ļoti bieži un uz AFF beigām attīstās nelāgs ieradums paskatīties, nepiefiksējot kāds ir de facto augstums. Priekšpēdējā AFF lēcienā, izpildot uzdevumus un paskatoties altimetrā, secināju, ka palicis vēl daudz laika – piecsimt metru līdz izpletņa atvēršanai, kas ir apmēram desmit sekundes.
Lai gan visos AFF lēcienos ir konkrēti uzdevumi, nezin kāpēc iedomājos – tā kā palicis daudz laika, varu sākt improvizēt. Vienu brīdi redzu, ka Aleksejs man rāda, ka tūlīt jāveras vaļā. Skatos altimetrā – 1500 metru līdz zemei – it kā vēl laika pietiek, bet nu instruktoram nevar iebilst. Tiekot pie zemes, tieku informēta, ka augstums, kādā atvēros, ir 1000 metru, jo sajaucu iedaļas altimetrā. Tūkstoš – it kā ir normāls atvēršanas augstums profesionāliem izpletņlēcējiem, bet ar nosacījumu, ja viņi jau ir izklīduši, lecot grupā. Tā kā atvēros tūkstoš metros, Aleksejam vēl vajadzēja attālināties no manis – viņš atvērās sešsimt metros, kas jau ir bīstams augstums. Turklāt, skatoties video, redzu, ka viņam vēl izpletnis bija sagriezies.
Tas ir spēcīgs atgādinājums, ka gaisā esi atbildīgs ne tikai par sevi.
Tavas kļūdas daudz ko var maksāt arī citiem.
Raplas lidlaukā ir tradīcija – tiklīdz izpletņlēcēji aiziet uz pēdējo (vai, kā lēcēji saka, – malējo, lai nelietotu terminu pēdējo) konkrētas dienas pacēlienu, pārējie var sākt dzert alu, un galvenais uzdevums lēcējiem, nosēžoties, ir izraut no rokām alu tiem, kas viņus gaida nosēšanas zonā. Tā kā es ar priekšpēdējo lidmašīnas pacēlienu tajā dienā biju pabeigusi savu AFF, mierīgu sirdi varēju stāvēt nosēšanas zonā ar aliņu rokās, skatīties skaidrajās vakara debesīs un ar sajūsmu gaidīt, kas sekos tālāk.
