Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais
Divas nedēļas pēc maratona kopā ar trīs savām draudzenēm devos pie izpletņlēkšanas kluba Skydive Latvia puišiem. Laikapstākļi todien bija mainīgi, un lidlaukā nācās pavadīt visu dienu. Iepazināmies ar čalīti, kas gaidīja savu pirmo AFF lēcienu (šogad, nejauši satiekot viņu lidlaukā, uzzināju, ka savā pirmajā lēcienā viņš nosēdies starp elektrolīnijām). AFF jeb Accelerated Freefall (paātrinātās brīvā kritiena apmācību programmas) ir pirmais solis, lai kļūtu par pilntiesīgu izpletņlēcēju. Tas ietver teorētisko apmācību un astoņus lēcienus, no kuriem pirmie trīs tiek veikti kopā ar diviem instruktoriem (izejas un brīvā kritiena laikā katrs tevi tur no savas puses), bet nākamie pieci – ar vienu. Protams, no tā brīža, kad tu atver izpletni, tu tāpat esi viens. Lielajam vairumam cilvēku mulsinošākais brīdis šķiet tas, kad viņi spert savu mazo kājiņu ārā pa lidmašīnas durvīm, un brīvais kritiens, kas atkarībā no augstuma ilgst no 45 sekundēm līdz minūtei. Mani šie divi aspekti nekad nav mulsinājuši.
Kad kāp ārā no lidmašīnas, apakšā ir karte, un kuram gan ir bail no kartes?
Lecot ar gumiju, zeme ir daudz taustāmāka un līdz ar to potenciāli biedējošāka. Par brīvo kritienu nekad man nav bijušas nekādas pārdomas, jo pēc neskaitāmām stundām tunelī man vienmēr ir licies, ka esmu Mrs. Know-it-all.
Pirmo reizi, lecot tandēmā, tu par šīm lietām vispār nedomā. Baudi to kā atrakciju, kā iesēšanos amerikāņu kalniņā. Tu neko nevari izdarīt nepareizi, vienīgais, kas tev vispār jāizdara pie zemes – jāpaceļ kājas, lai nesāktos kūleņošana.
Gaidot pirmo lēcienu un visu dienu pavadot lidlaukā, nekādas šaubas vai pārdomas neradās. Es līdz tam biju gājusi tik ilgi, ka biju vairāk nekā gatava. Arī apmācība bija vairāk jautra nekā biedējoša. «Kad mēs pieiesim pie lidmašīnas durvīm, es jums jautāšu, vai esat gatavi. Tas gan nenozīmē, ka mani interesē, vai esat gatavi, bet tas ir veids, kā es brīdinu, ka mēs tūlīt lēksim. Gribat to vai ne.» Aizdomājos, cik ir tādu cilvēku, kas ieķeras durvīs un atsakās lēkt? Izradās, tādu gandrīz nav.
Trīstūkstoš simts metru augstumā, pieejot pie durvīm un dzirdot jautājumu, es saprotu, ka tiešām esmu gatava, un izkāpšanas no lidmašīnas man liekas dabiskākais, ko tajā brīdi varētu darīt. Pēc izlēkšanas šī sajūta nemainās. Laikam jau tajā brīdī sapratu, ka turpmāk faktiski visi mani ieņēmumi un brīvais laiks izkūpēs gaisā. Burtiski.
Tandēma izpletnim ir divi palaišanas mehānismi – pa vienam katrā pusē. Situācijai, ja nu students ir tādā panikā, ka saķer instruktora roku un nelaiž vaļā.
Tāpat arī instruktoram ir ķivere, bet studentam ne – lai students ar galvu nevarētu izslēgt instruktoru.
Ko darīt, ja students ir tā pārbijies, ka nevar pacelt kājas, tuvojoties zemei? Kreatīvākā pieeja, ko esmu dzirdējusi, – instruktors apmēram 30 metru augstumā sāka kliegt: «Ambulance, ambulance.» Tas ir stāsts ar laimīgām beigām.
Pēc lieliskā lēciena mans instruktors Sergejs Plotņikovs garāmejot informēja, ka izteikti daudz cilvēku, kas lēkuši ar viņu tandēmā un pēc tam piesakās AFF kursam. Meiteņu gadījumā es to totāli saprotu – flirtēt viņam nav jāmāca, un sēdēšana klēpī, kamēr lidmašīna paceļas, arī nenāk par ļaunu.
Informāciju par AFF noglabāju prāta dziļākajā stūrī, jo, lai gan pēc lēciena sajūsma bija milzīga, tobrīd nebiju gatava pavadīt visas vasaras nedēļas nogales lidlaukā, gaidot piemērotus laikapstākļus.
