Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2017. gada 9. numurā
1996. gads. Pirmā reize ASV – vienā no lieliskākajiem atrakciju parkiem pasaulē. Mana māte viegli garlaikota atlaidusies uz soliņa, kamēr es astoto reizi laužos rindā uz ātrāko un augstāko amerikāņu kalniņu. Varbūt tas sākās tad. Lai gan tomēr nē – tas nav nekas neparasts, visiem bērniem patīk atrakcijas.
Domāju, ka pa īstam tas sākās, kad astoņpadsmit gadu vecumā attapos Zimbabvē, stāvot uz nelielas restotas platformiņas apmēram 250 metru virs Zambezi upes un dzirdot: «3, 2, 1… BUNGEE!» Gādīga melna roka pagrūda mani pāri malai.
Pirmā reize, kad nolēmu spert soli (šajā gadījumā – ļaut, lai kāds pagrūž) pāri bezdibeņa malai, bija grūta. Tā ir bijusi vienīgā reize dzīvē, kad jutu savu asinsspiedienu. Gumijai izstiepjoties virs krāčainās upes, likās, ka galva pārsprāgs. Video, ko tēvs uzņēmis pēc šā lēciena, var dzirdēt, ka es nedaudz raustu valodu.
Pirmais lēciens ir tāpat kā pirmais sekss – tajā brīdī ne velna nesaproti, kas notiek un kas tev būtu jādara.
Esi nobijusies kā diegs un domā par visiem scenārijiem, kas var noiet greizi.
Kāpēc to darīt vēlreiz? Pēc pirmā lēciena mani četras dienas bija pārņēmis tāds miers un harmonija, kādu līdz tam nebiju pazinusi. Jā, tas noteikti sākās tad.
Citi jau no mazotnes zina, kas grib būt – astronauti, balerīnas vai kas mazāk ambiciozs. Es to nekad neesmu zinājusi un nezinu vēl aizvien. Neviens augstāks spēks neko nepalīdz izdomāt, bet, ja mums kaut kur paredzēts doties, tad attiecīga situācija noteikti agri vai vēlu radīsies. Pilnīgas apstākļu sakritības dēļ kā brīvprātīgā 2010. gadā nonācu World Expo Šanhajā, kur Latvijas paviljonā bija izveidots vēja tunelis. Ātri un dabiski tunelī sajutos kā mājās un no paviljona gides plūstoši tapu par pilntiesīgu «šovmeni». Sausais atlikums – vairāk nekā 50 stundas tunelī, daudzi šovi, tajā skaitā – arī šovs valsts prezidentam.
Jauki, man patīk ne tikai lēkt, bet arī lidot. Jau tajā brīdī bija skaidrs, ka mana nonākšana līdz atvērtām lidmašīnas durvīm 4 kilometru augstumā ir tikai laika jautājums. Bet līdz tam vajadzēja paiet pieciem gadiem, kuru laikā turpināju niekoties ar dažādiem sporta veidiem. Pagājušogad, kad trenējos maratona distancei, domās treniņu laikā apcerēju visdažādākos tematus – no miera pasaulē līdz vaginālajam orgasmam. Lai cik jautri tas arī būtu, nevilšus arvien vairāk sāku ilgoties pēc biežākiem lidojumiem un lēcieniem, kur mans prāts ir spējīgs aizvērt visus 100 «logus», kas ikdienā ir atvērti, kā jau visām tipiskām sievietēm, un būt all in konkrētajā situācijā.
