Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāda ir sajūta, kas uzliek rokudzelžus?
Kāda ir sajūta, kad uzliek rokudzelžus?
Nekas patīkams tas nav. Tas tāds sensitīvs jautājums. Tāpat kā vīrietim uzdot jautājumu – dzemdēt ir grūti vai viegli? Tas nav izstāstāms.
Ko domājāt, nožēlojāt tajos mēnešos?
Pirmās domas… Man būtiska ir ģimene. Lai cik tas būtu īpatnēji, man ļoti svarīgi ir mazbērni. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc attālinos no pamatbiznesa, vairāk laika gribētu veltīt ģimenei un bērniem. Man neko nevajag, esmu gatavs atdot visu bērniem. Līdz šai dienai uzturu savus vecākus un palīdzu uzturēt sievas vecākus. Arī sievu palīdzu uzturēt, jo politisku apsvērumu dēļ viņai palūdza aiziet no darba Tieslietu ministrijā. Bija nostrādājusi 22 gadus par valsts ierēdni… Nekad neesmu interesējies par viņas darbu, tāpat kā viņa neinteresējās par manējo. Bet viņai tika palūgts aiziet no darba. Tas ir nožēlojami, jo neviens politiskais spēks nekad nav atriebies ģimenei. Ministri ir nākuši, gājuši, visi respektējuši darbinieku, nevis vērtējuši pēc uzvārdiem.
Tas bija Bordāns?
Tieši tā.
Tātad kaut ko nožēlojāt tajos četros mēnešos?
Nožēloju to, ka šos mēnešus esmu izmetis no dzīves. Nevarēju tikties ar bērniem, mazbērniem un saviem suņiem, kas man ļoti tuvi. Tie vismaz ir uzticīgi līdz kaulam. Suns neslēpj emocijas, viņš ir tāds, kāds ir. Arī mazbērni ir tādā vecumā, kad ir atklāti. Bērns nevar neko pateikt, bet pastiepj rokas, grib opā. Tās ir vērtības, kuras vērtēju visaugstāk.
Jūs teicāt – viņi ir uzticīgi. Jums ir sajūta, ka jūs kāds ir nodevis?
Kā lai saka… Man pašam jāatbild par saviem darbiem, nedarbiem. Netaisos kādu vainot. Mani vairāk satrauc tas, ka strādā pasūtījumu galds. Ja kādam kāds nepatīk, pret viņu var ierosināt lietu.
Valsts – kā pasūtījumu galds. Bet jūs taču pats bijāt sistēmas elements.
Teikšu tā – esmu pagājis malā. Ne es piedalos, ne gribu piedalīties, mani tas neinteresē. Jā, ir brīži, kad vēl satiekos ar cilvēkiem, lai parunātos par aktualitātēm, bet esmu spiests satikties slēpti, jo, ja uz ielas ar kādu tiekos, tas ir pamats kādam veidot sižetu. Pēc tam tos cilvēkus sauc uz KNAB un prasa: ko runājāt?
Minējāt, ka gribētu savu biznesu atdot bērniem. Bet gandrīz viss atdots Ņikuļinu ģimenei?
Atkal izspēlēts kārtējais cirks. Ar Ņikuļinu iepazinos ātro kredītu biznesā. Viņš bija viens no akcionāriem, tāpat kā es, mēs šo biznesu pēc laika pārdevām. Ņikuļins bija precējies ar Latvijas pilsoni un savu nākotni turpmāk saistīja ar Latviju. Tas bija laiks, kad Abarinovam sākās problēmas Krievijā un viņš savas uzņēmumu daļas gribēja pārdot.
Es sākotnēji biju paredzējis, ka biznesu tālāk vadīs dēls, teicu viņam – pārvaldi, sāc domāt. Viņš teica – labi, esmu gatavs mācīties, paralēli pārvaldīt investīcijas, bet nevaru piedalīties biznesā, kur jābūt uz vietas. Bija doma, ka pēc universitātes beigšanas dēls atgriezīsies Latvijā, bet viņš pateica – celtniecībā neiešu, gribu tālāk mācīties, pārdodam to biznesu Iļjam. Tad Iļju iepazīstināju ar Aleksandru. Iļja iegādājās celtniecības biznesu un vēl pāris lietu.
Jums pieder frāze – no naudas diezgan viegli šķiros un diezgan viegli to saņemu.
Tā tas ir. Es dzīvoju pēc filozofijas – ja varu, es dodu. Ja nauda nāk smagi, tā man gandrīz vai nav vajadzīga. Ja paskatāmies būvniecības bilances, desmit gadu laikā dividendēs nav izņemts pat miljons. Tas nav bizness, no kā esmu ieguvis naudu. Tā iegūta no uzņēmumiem, kas izveidoti un pārdoti.
Ja pirms gadiem pieciem kāds teiktu ko sliktu par Latviju, es laikam viņam sarautu kreklu. Bet šodien saku – ja ir citi izaicinājumi, es pat ieteiktu izmantot iespējas un pamest valsti, veidot biznesu ārpusē.
Tas ir personīgs aizvainojums?
Negribu teikt, ka aizvainojums. Tā nav laba īpašība tagad rādīt, ka esmu apvainojies. Tā ir mana dzīve, mana problēma, mana jautājuma risināšana. Agrāk tika teikts, ka valsts grib tuvināties uzņēmējdarbībai, tagad ir pilnīgi pretēji. Neviens fakts neliecina par to, ka valsts gribētu atbalstīt uzņēmējdarbību.
Viens cilvēks nesen jautāja – cik tev ir daudz, ko slēpt? Teicu – 95% esmu gatavs izstāstīt patiesību. Pieci procenti ir tas, ko patiešām gribētu paturēt pie sevis. Viņš saka – tu esi laimīgs cilvēks.
Pieci procenti – tie ir konkrētie uzvārdi?
Jā, tie ir arī konkrēti uzvārdi… protams, arī lietas par mani un manu ģimeni.
Kāpēc jūs mūkat no žurnālistiem?
Tas nav apzināti, tas ir instinkts. Piecu gadu laikā esmu dzirdējis tikai negācijas un melus. Piemēram, uz Marģēvičas grāmatas vāka ir Jurašs. Nekad mūžā neesmu ar viņu runājis vai ticies.
Taureņu pirts sarunas noklausītas sen, bet KNAB jūs neaiztika. Bijāt operatīvajā izstrādē, bet tas ir viens no veidiem, kā kontrolēt procesu, to, ko dara, piemēram, Finanšu policija. Tāda ir grāmatas versija.
Tas ir diezgan liels absurds. Tātad arī prokuratūrai, visiem pārējiem bija jāstrādā mūsu labā. Reālā situācija ir tāda, ka visi materiāli tika nodoti prokuratūrai un tā pateica, ka uz šāda pamata nevar ierosināt lietu.
Dažs labs, atriebjoties Ilmāram, tagad ir izdomājis veidu, kādā var pievilkt arī mani klāt.
Jūs taču apzināties, ka tieši pazīšanās ar Rimšēviču jūs kā akmeni velk lejā?
Šajā gadījumā tas tā ir, bet es nevaru teikt, ka viņu nepazīstu. Zinot Ilmāru, viņš nekad mūžā nepieļautu, ka viņam būtu kādam kaut kas lieki jāmaksā. Nekad.
Tātad alkatīgs.
Nu, es to neesmu teicis. No viņa ziemā sniegu neizprasīsi.
Zelta Spalva ir izdevniecības Žurnāls Santa apbalvojums labākajiem materiāliem, kas publicēti izdevniecības izdevumos profesionālās žūrijas un lasītāju vērtējumā.
