Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar kādiem cilvēkiem viņš saveda kopā?
Ar kādiem cilvēkiem viņš saveda kopā?
Viņš mani ieveda vienīgajā partijā, kurā esmu bijis, – tā ir demokrātiskā partija Saimnieks. Tur iestājos ar Rītiņa ieteikumu. Bija vēl viens izcils cilvēks, ko uzskatu par vienu no gudrākajiem politikā, – Ivars Ķezbers. Tie bija cilvēki, kuri iedrošināja iestāties partijā. Tomēr man priekšstats par politiku ir mazliet citāds, jo man patīk pašam pieņemt lēmumus un pie tiem turēties. Politikā tā nevar, tu esi atkarīgs no citu lēmumiem. Tas nav manā stilā. 90. gadu beigās nolēmu, ka politikā neiesaistīšos.
Rītiņš bija arī viens no kikboksa federācijas goda biedriem. Mēs caur sportu satuvinājāmies, jo es biju kikboksa asociācijā 13 gadu.
Esat bijis kikbokseris?
Vienpadsmit gadu trenējos boksā. Treneris Petrovs savā laikā bija tagadējā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā fizkultūras skolotājs. Kad mācījos 3. klasē, viņš teica – tu tāds delveris, tu man noderētu. Man mīļākais sporta veids vienmēr bijis basketbols, bet auguma dēļ neesmu lolojis lielas cerības. Tā es no 3. klases ievirzījos boksā. Biju viens no retajiem latviešiem.
Kāpēc pēc pirmajām asinīm neaizgājāt prom?
Bija diezgan labi panākumi, un treneris iedrošināja. Man patiešām iepatikās. Amatieru boksā man bija 12 cīņas un 12 uzvaras. Ar boksu nodarbojos līdz pat 1993. gadam, kad pēdējo reizi startēju Rīgas čempionātā.
Jūs labi turat sitienu?
Varētu tā teikt. Man ir bijis tā, ka esmu nokļuvis nokdaunā un pēc tam gadu pie vismazākajiem satricinājumiem tas atkārtojas. Lai kārtīgi atjaunotos, boksā vajadzīgs gandrīz gads. Ne velti krievu valodā ir teiciens – пробитый. Ja tevi izsit cauri, tad ir grūti turēt sitienu. Mairi Briedi neviens nav nokautējis. Tā ir ļoti liela priekšrocība. Un otra – viņš prot pielāgoties jebkuram stilam.
Runā, ka arī jūs protat pielāgoties – runāt ar visiem.
Es tam varētu piekrist, jo, kā jau teicu, esmu attiecību cilvēks. Bokss, piemēram, nesākas ar sitienu. Bokss sākas no galvas, nākamā kustība ir kājas, kā tu pieej, aizej un kā esi novietojis svaru. Rokas – tas jau ir instruments, ar ko sist. Bokss iemāca domāt. Ja nedomā, tu ātri zaudē. Tas ir izdzīvošanas mehānisms – vai nu tu, vai tevi. Dzīvē ir tieši tāpat. Tā ir cīņa. Tu visu laiku cīnies ar kaut ko un visu laiku centies uzvarēt.
Kā jūsu ausīs skan vārds starpnieks? Tas ir kas slikts vai tas jau ir labs līmenis?
Trīsdesmit gadu laikā, kopš esmu biznesā, izveidojušās daudzas saiknes un attiecības. Daudzi lūdz man padomu un palīdzību. Es neatsaku, ja varu, palīdzu. Izstāstīšu vienu piemēru no biznesa pieredzes. Savulaik mans partneris aizbrauca dzīvot uz Austrāliju. Ar vienu no kompānijām sākām būvēt daudzstāvu mājas Sidnejā. Aizgājām uz vietējo pašvaldību un teicām – mums ir projekts ar 16 stāviem. Atbilde – varam būvēt tikai deviņus, bet mums ir opozīcijas partija, kura vada attiecīgu komisiju, viņi, visticamāk, palīdzēs. Šādā veidā tiek veidotas attiecības visā pasaulē. Tas bija 2000. gada sākums. Opozīcijas partija teica – nav problēmu, tas aizņems trīs mēnešus, bet jums būs jāziedo partijai tāda un tāda summa. Prasām – jums tas atļauts? Jā, tas ir oficiāli, nav problēmu.
Noziedojām solīto summu, pagāja trīs mēneši, viņi teica – atvainojiet, nedēļu nokavēsim. Tas būs komfortabli? Atbildējām – nedēļa nav problēma, jo esam pieraduši, ka kavē vienmēr. Pēc nedēļas visas atļaujas bija uz galda.
Nākamajā gadā pie mums atnāca pārbaude par naudas izcelsmi, kur un kā tā iegūta. Viss bija kārtībā, tikai, ejot ārā, viņi teica: zinot, no kurienes esat, brīdinām – ja individuāli dosieties pie kāda ierēdņa, gribēsiet kaut ko paātrināt, maksāt, būs problēmas jums un arī ierēdnim. Tas ir piemērs, kādā veidā būtu jādarbojas sistēmai. Visā pasaulē ir pieņemti jēdzieni par lobismu, starpniecību. Un mums nevajadzētu izlikties, ka nekādu lobiju nav. Pie mums – ja mēs parunājam par kaut ko, to uzskata gandrīz vai par korupciju. Tas nav normāli. Starpnieks jeb lobists, kā es to uztveru, ir profesija. Es nesaku, ka esmu tiecies būt par starpnieku, bet ja kāds pavaicā, vai tu varētu iepazīstināt ar to un to, nav problēma. Ja cilvēks gatavs runāt, lai viņi runā, taisa biznesu. Šādā izpratnē es savā ziņā esmu starpnieks. Ne velti Anglijā jebkurš likums ir vienošanās. Kā vienosimies, tā arī būs. Un viņi pie tā pieturas gadsimtiem.
Tā nauda, ko iemaksājāt opozīcijas partijai, bija kukulis?
Tas bija pilnīgi oficiāls ziedojums partijai. Latvijas kontekstā to uzskatītu par kukuli. Tagad pie mums runā par to, lai valsts ziedo partijām. Ļoti labi, lai ziedo. Ja valsts uztur politiskās partijas, tad ziedojumus aizliedzam un aizmirstam.
Austrālijas piemērs jums deva impulsu, kā varētu lietas kārtot arī Latvijā.
Nē, tas nav impulss, bet reāls piemērs par biznesa vidi un tās veidošanu. Jebkurā valstī tev norāda – būtu labi, ja jūs sadarbotos ar tiem, tāpēc ka tie ir mūsu atbalstītāji. Papētīju vēlēšanu statistiku Amerikā. Vēlētāju ziedošana partijām ir viens no veidiem, kā nosaka reitingu. Ja atbalsti partiju, tev jāziedo. Pie mums tas ir gandrīz vai nepieņemami. Par to pašu hokeju. Caur mani ir izgājusi jauno hokejistu lielākā daļa. Sākot ar 1993. gadā dzimušajiem, gandrīz visi spēlējuši vai nu manā, vai man zināmā komandā. Bijis tā, ka jaunajiem hokejistiem nav naudas. Es par viņiem maksāju. Viens no retajiem, kurš intervijā pateicis paldies, ir Elvis Merzļikins – labi, ka toreiz mani ieraudzīja Martinsons, ļāva nopirkt formu, lai es varētu stāvēt vārtos. Negribu uzsvērt, ka man vajadzīgs tas paldies. Daru to sava prieka pēc, un man ir liels gandarījums, ka cilvēks tagad spēlēt NHL.
Kāpēc cilvēki dažādu jautājumu atrisināšanai jūs iesaka kā starpnieku?
Tas ir sarežģīts jautājums. Ļoti reti ir paziņas, kas piezvana, lai tāpat parunātos, pasmietos. 97% zvana ar domu – vai tu vari palīdzēt?
Izsist kādu projektu, lēmumu?
Jā, to tā varētu saukt, bet patiesībā stāsts ir par palīdzību uzrunāt un iepazīstināt ar cilvēkiem. Tas nav mans bizness. Man patīk izveidot, attīstīt un pārdot, tas ir gēnos no vectēva. Neesmu izaudzis turīgā ģimenē. Agnese Marģēviča pārmet, ka esmu bijis nabags. Es par to nekaunos, jo daudzus gadus strādāju no sešiem rītā līdz vieniem naktī. Viss sasniegts savām rokām, neviens neko nav uzdāvinājis, neesmu piedalījies privatizācijā.
Bērnībā gaidīju vārda un dzimšanas dienu, lai vecāmāte ar vectēvu uzdāvinātu kādu rubli, tā bija vienīgā iztikas nauda. Ja man iedeva kaut kapeiku, es to ielieku krājkasē, lieki netērēju. Vecāmāte vienmēr uzsvēra – tu gan malacis, tālu dzīvē tiksi, jo esi taupīgs. Tā ir īpašība, ar kuru esmu sadzīvojis. Esmu taupīgs, bet ne skops.
Brālis valkāja manas drēbes, kas viņam nepatika. Jā, vectēvs bija par kapeiku turīgāks, jo nodarbojās ar tulpju audzēšanu. Vasaras pavadījām jūrmalā, pie viņa strādājot. Viņš mūs radināja pie tā, ka par darbu samaksā. Tie ir pamati, no kā radusies mana izpratne par biznesu. Esmu ļoti pateicīgs, jo no viņa daudz mācījos. Jau no mazas bērnības ar interesi skatījos, ko un kā viņš dara. Tajā laikā tulpju audzēšana tika uzskatīta par spekulāciju. Man likās tik aizraujoši, ka rudenī vari iestādīt tulpes, pavasarī tās uzzied, un vienā dienā tu vari nopelnīt veselu kapitālu. Tie bija pāris tūkstoši dienā. Kad alga bija 130–140 rubļu, tā likās fantastika. Jau no divpadsmit gadiem braukāju vectēvam līdzi uz Ļeņingradu, Igauniju tirgot puķes. Stāvēju, tinu, man tas ļoti patika.
Piecpadsmit gadu vecumā vectēvs man aizdeva naudu, jo gribēju pats pamēģināt. Tas bija pirmais bizness, ar topošo sievu iegādājāmies tulpju sīpolus un pirmoreiz uzziedinājām 1000 tulpes.
Cik daudz vectēvs aizdeva?
1000 rubļu – man tā bija neaptverama summa, no tā tūkstoša mēs nopelnījām divus tūkstošus. Ar sievu esam kopā no 15 gadiem, mums bija kopīgas intereses. Trīs gadus ar to mēs nodarbojāmies, iekrājām mazu naudiņu. 1991. gadā apprecējāmies, bet 1993. gadā piedzima Mārcis. Paralēli tam naktīs strādāju par sargu, dienā mācījos Tehniskajā universitātē.
Jūs sakāt – cilvēki jums prasa padomu. Par velti jau tos nedod.
Dod arī par velti, viss atkarīgs no cilvēka, bet es nekad neesmu pelnījis ar šāda veida starpniecību. Ja kādam varu palīdzēt, un es uzskatu, ka varu palīdzēt, tad arī palīdzu. Publiski izskanējis, ka esmu prasījis par jebkuru starpniecību 10%. Par procentiem – ja, tā ir taisnība, taču stāsts nav par starpniecību! Vienmēr esmu uzskatījis – ja eju biznesā un kaut ko daru, tad par to gribu 10% kapitāldaļās. Tā ir taisnība, nav melots. Es gribu vismaz 10% biznesā, bet pats piedalos ar savu finansējumu. Ja tērēju laiku, naudu, tad ir normāli, ka piedalos un gribu zināt, kas tur notiek. To iztulko, ka prasu 10% par kādu pakalpojumu. Tai pašā Ilmāra lietā. Man grib piešūt, ka caur mani ir izgājuši 100 000, no kuriem esmu paturējis 10%. Skolā, cik man mācīja matemātikā, 10% ir 10 000. Apsūdzībā minēti 10% un tad pēkšņi parādās 25 000. Gribas jautāt – cik tad? Tie 10 000 šodienas apstākļos par to, ka vienkārši pasēdēju blakus sarunā, – tas neliekas normāli.
Bet jūs pasēdējāt klāt.
Kā jau teicu, tas nav melots, ka tikšanās šādā lokā ir bijusi. Cilvēki satikās, es arī piedalījos sarunā.
Tie cilvēki? Ilmārs ar…
Ar to Ziemeli (Viktors Ziemelis – «Trasta komercbankas» kādreizējais valdes loceklis). Mēs pirtī esam tikušies, runājuši un apsprieduši dzīves jautājumus.
Tajā pašā Taureņu pirtī?
Visas lietas bāzējas tikai uz Taureņu sarunām. Citu nav, ir tikai Taureņu sarunas.
Mēs pērāmies un runājām, kā cilvēki pirtī runā. Es iegāju pirtī, Ilmārs savukārt turpināja runāt ar viņu. Parasti visas šīs sarunas ir sadzīviskas – kā iet, ko dari, kas notiek tādā sektorā, kas tādā? Trasta komercbanka bija nonākusi problēmās. Pilnīgi loģiski viņš interesējas, ko un kā darīt.
Tos 10 procentus jūs dabūjāt?
Taču nē. Par ko? Man neviens naudu nedeva. Pēc pieciem gadiem, kad pret cilvēkiem ierosina krimināllietu, viņi atceras, ka kaut kad kādam devuši naudu. Izdomāja kaut ko uzrakstīt, un ne jau no brīvas gribas uzrakstīja. Otrkārt, ja jau visa šī informācija atradās pie attiecīgas organizācijas un Ilmāram pagarināja pielaidi valsts noslēpumam un arī amata termiņu, tad kā? Tie ieraksti tika uzskatīti par ko? Gan prokuratūra, gan citi ierakstus bija dzirdējuši, un viņi neuzskatīja tos par ko tādu, lai ierosinātu krimināllietu. Bet kādā brīdī, nomainoties cilvēkiem, kāds sāka uzskatīt, ka tur ir pārkāpums. Dīvaini un man nesaprotami.
Zelta Spalva ir izdevniecības Žurnāls Santa apbalvojums labākajiem materiāliem, kas publicēti izdevniecības izdevumos profesionālās žūrijas un lasītāju vērtējumā.
