Režisors Dzintars Dreibergs. Piecus gadus (dvēseļu) putenī

– Mēs varētu sākt sarunu no otra gala…

– Ar kaut ko tādu ievērojamu, vai ne? (Smejas.) Filmā esam uzspridzinājuši bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un aizsoļojuši karā ar tagadējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Bijušais prezidents Vējonis tika cauri ar viesošanos filmēšanas laukumā.

– Jums velk uz jokiem pirms pirmizrādes?

– Patiesībā nav spēka pajokot, nav pat desmit brīvu minūšu diennaktī, jo pašlaik esmu koncentrējies tikai uz filmas pirmizrādi, vairāk nekā piecus gadus diendienā esam strādājuši, lai šis notikums piepildītos. Man bieži jautā par atbildības izjūtu – jā, es tiešām to uztveru kā darbu, kas man ir jāizdara tik labi, cik vien to varu. Esmu sev definējis, ka man ir jābūt spējīgam ar augsti paceltu galvu ieiet Brāļu kapos, jo tā galvenā atbildība ir pret viņiem.

– Nevis pret skatītāju?

– Skatītājs ir pats galvenais, bet ir pirmā atbildība, virsatbildība. Un tā ir pret kritušajiem puišiem.

– Daļa sienas jūsu birojā Latviešu biedrības namā pārvērsta par tāfeli ar filmas grafiku. Esat plānotājs?

– Jā, man ir svarīgi saprast kopbildi, uzlikt lielos mērķus un tikai tad sākt ķibināties ap sīkumiem. Visu laiku esam gājuši pēc grafika, neko nekavējot. Man nepatīk haoss, jo zinu, cik ļoti, darot lielas lietas, var aizrauties ar to, kas ir acu priekšā, un nedarīt svarīgāko.

– Vai, Dvēseļu puteni filmējot, arī kādubrīd gadījās aizrauties ar sīkumiem un iekavēt lielo mērķi?

– Diemžēl, jo viss filmēšanas process ir pilnīgi traks. Aizturi elpu un mauc kraulā padsmit stundu, turklāt katru sekundi jāpieņem kaudze lēmumu. Filmēšanas laukumā lielākoties vienlaikus bija vairāk nekā 300 cilvēku, katra sekunde kino maksā milzīgu naudu, tāpēc nedrīkst neko vilkt ilgāk.

Ja kaut kas nesanāk, tad ir svarīgi reaģēt un pieņemt lēmumu, bet tai pašā laikā nav reāli kontrolēt visu filmēšanas laukumā. Piemēram, ātri jānofilmē kāda epizode. Aktieris perfekts, kamera nofilmē lieliski, gaisma izcila, bet mazu mirklīti nav bijis pareizs fokuss. Viss! Tas nav izmantojams filmā.

Cits piemērs – viss ir ļoti labi, bet kāds garām ejošais otrajā plānā nejauši ieskatās kamerā. Neder!

– Basketbola spēles laikā arī zibenīgi jāpieņem lēmumi. Jūs to labi zināt, jo arī pats esat cītīgi pa laukumu skraidījis.

– Mans tēvs Edmunds Dreibergs astoņdesmitajos gados kopā ar Valdi Valteru, Kārli Muižnieku, Ainaru Bagatski un citiem spēlēja VEF meistarkomandā, PSRS gados tā bija visaugstākā līmeņa komanda. Viņš mani aizveda uz basketbolu, kad Valdis Valters izveidoja basketbola skolu. Tēvs gan diezgan agri aizgāja no mūsu ģimenes, bet vienmēr kaut kur blakus ir bijis.

– Mamma viena audzināja?

– Piedzimu mammai 19 gadu vecumā un bērnībā biju lepns, ka man ir tik jauna un skaista mamma. Man ir lieliska omīte un bija opis, vasaras pavadīju mazdārziņā svaigā gaisā, jo patiesībā esmu tīrs Purvciema iedzīvotājs, kas izaudzis Ķīnas mūrī un tikai tagad aizmucis no Rīgas. Esmu viens kā pirksts, man nav ne māsas, ne brāļa. Vecāki nav saistīti ar mākslām, mamma bija ekonomiste.

Uz treniņiem braukāju piecas reizes nedēļā, tie bija pat ar Brocēnu komandu, un es spēju novērtēt pieaugušo līmeni. Paldies Valdim Valteram, ka 10. klasē viņš lika izvēlēties – vai nu mācies, vai esi pilnībā basketbolā.

Es vēl tagad atceros, kā braucu trolejbusā un nodomāju, ka labāk tomēr kaut ko mācīties, nekā taisīt profesionālo basketbola karjeru. 

Tomēr ir kāds labums – sports ātri iesit disciplīnu, un tiem, kas ir nopietni trenējušies, ir izteikta vēlme ierasties laikā, pabeigt laikā darbus.

– No tās bumbas tomēr vaļā neesat ticis, tikai tagad esat basketbola bumbu nomainījis pret citu bumbu.

– Daži cilvēki man teica, ka pēc 30 gadu vecuma ir svarīgi mainīt sporta veidu. Tā ir absolūta taisnība! Sapratu, ka basketbolā ar katru gadu kļūstu lēnāks, neveiklāks un nevaru izdarīt to, ko kādreiz varēju. Toties aizejot uz jaunu sporta veidu, ko nekad neesmu mēģinājis, ir pretēja sajūta – ar katru mirkli kļūstu arvien labāks. Pat ja mans līmenis ceļas no tizls A uz tizls A+, es varu justies labi.

– Tā pēkšņi izlēmāt sākt pludmales volejbolu, vai kāds piedāvāja pamēģināt?

– Manam draugam pirms sešiem gadiem bija sāpīga situācija, jo nomira draudzene. Lai novirzītu viņa domas no traģiskā notikuma, kopā nolēmām pamēģināt sporta veidus, kurus nekad neesam darījuši. Gājām spēlēt badmintonu, uz paukošanu, peldējām, nokļuvām arī pludmales volejbola laukumā.

Tiklīdz Pļaviņš ar Šmēdiņu izcīnīja medaļas un Latvijā uzplauka pludmales volejbols, mēs bijām vieni no tiem, kas pārāvās līdzi. Braukājām arī uz treniņnometnēm Ēģiptē, Turcijā, Spānijā un citur. Cilvēkam, kurš neko nav darījis, uzreiz trenēties pie tādiem pasaules klases sportistiem kā Samoilovs, brāļi Šmēdiņi un Pļaviņš…

Nometnē parasti ir kādi septiņi laukumi. Sākumā sāc ar septīto un katru gadu progresē uz arvien labāku.

Pludmales volejbols ir milzīga smadzeņu izlāde, jo vari sist to bumbu no sirds un izklapēt no smadzenēm putekļus kā no tepiķa.

Tā nu es dauzīju to bumbu arī visu laiku, kamēr tapa Dvēseļu putenis. Esmu pieradis pie sporta un citādi neprotu relaksēties. Diemžēl tagad esmu nonācis klasiskajā situācijā, kad sāp mugura un varu tikai vingrot.

– Daudzi nezina, ka patiesībā esat biznesa cilvēks, kurš studējis tā saucamajos zviedros. Tas bija lielais sapnis?

– Man nebija idejas, ko gribu darīt pēc skolas, tomēr izlēmu iet uz to labāko, kas pieejams. Es gan neticēju nevienu mirkli, ka tikšu Rīgas Ekonomikas augstskolā. Tiklīdz iekļuvu zviedros, tā man bija svarīgi noturēties tur par katru cenu. Nekad dzīvē neesmu tik daudz un tik smagi mācījies, kā tur pirmo gadu, turklāt sākumā man bija vāja angļu valoda.

Augstskolā nebija iedomājams, ka varēs šmaukties, špikot vai iesniegt plaģiātus. Ja kādu pieķēra, viņš tika izmests bez ierunām. Faktiski zviedros iegūtie muskuļi palīdzēja nenobīties no grūtiem projektiem, arī tādiem kā Dvēseļu putenis. Vari uzņemties ko grūtāku, ja vien esi gatavs maksimāli strādāt. Tā nu man ir bakalaurs uzņēmējdarbībā un finansēs, Latvijas Universitātē ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbībā.

– Pēc tam arī darbu izvēlējāties, kā teicāt, to labāko?

– Ne man tā grāmatvedība patika, ne īpaši interesēja, bet vienkārši bija sajūta, ka jātiecas uz nākamo labāko, vērtīgāko un noderīgāko – tātad uz pēc iespējas labāku darba vietu. Starptautiskā auditorfirma Price Waterhouse Cooper bija ar izrāvienu labākie tolaik. Man bija jāiet pie Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, kas bija pasūtījuši auditu, jāskaidro, ko viņi finansēs vai grāmatvedībā nedara pareizi.

– Kas bija jūsu toreizējie klienti?

– Latvijas Balzams, Balta, Maxima, bankas, līzinga kompānijas un citi. Kad kļuvu par vecāko auditoru, sāku lēnām nobriest kā personība un domāt, ko īsti vēlos.

Piemēram, man likās negodīgi un nepareizi, ka, būdams auditors, nevarēšu skatīties pasaules čempionātu futbolā, kas man bija svēta lieta.

Tad izdomāju, ka varu pusdienas laikā doties uz kafejnīcu nevis uz stundu, bet uz divām, lai redzētu kārtējo maču. Izlikos, ka esmu citur darba lietās. Salīdzinājumam par to, kurš darbs man ir bijis cik ļoti nozīmīgs, – vēlāk Baltijas Kino skolā piefiksēju, ka esmu tā aizrāvies, taisot vienu īsfilmu, ka esmu palaidis garām sev vēl svarīgākos basketbola mačus olimpiskajās spēlēs.

–​​​​​​​ Tātad tā īsti jūs nesaistīja nopietnu cilvēku kompānija?

– Ne par cilvēkiem ir stāsts, bet par pašu darbu. Price Waterhouse Cooper bija daudz traku un radošu cilvēku. Man tolaik kompānijā bija auditors Viesturs Meikšāns.

–​​​​​​​ Režisors Meikšāns?

– Jā, viņš bija ekonomiku apguvis Starptautiskajā Konkordijas universitātē. Iepazināmies pirmā audita sagatavošanas laikā, abi reizē 2001. gadā sākām strādāt auditorfirmā, un Viesturs no tā brīža man bijis blakus un virzījies tai gandrīz pašā profesijā. 

–​​​​​​​ Un mudināja pamest auditora darbu?

– Nē, man piedāvāja citu darbu Nelsā. Man bija tāds mītisks priekštats, ka mārketinga direktora amats nozīmē ko radošu. Pāriešana uz Nelss logi ātri radīja šoku un sapratni, cik ļoti zviedri un Price Waterhouse Cooper mani sagatavoja darbam lielā korporācijā ar sakārtotu vidi, bet ne salīdzinoši mazā uzņēmumā Latvijas apstākļos.

Bija jākonkurē ar uzņēmumiem, kuri nemaksā nodokļus, kuri var uzlikt neadekvātas cenas. Šī biznesa vide nebija tāda, kādai biju gatavojies augstskolā un auditorkompānijā. Un galīgi ne radoša… Tomēr bija viens radošs darbs Nelss logi laikā. (Iesmejas.) Mēs kopā ar cilvēku, kurš kopš tiem laikiem ir mans draugs, viņu sauc Toms, radījām akciju logu pārdošanai. To palaidām Jūrmalas festivālā Jaunais vilnis. Teksts skanēja tā: «Pērc logus, laimē ceļojumu uz Kanāriju salām! Logu sev līdzi ņemt nav obligāti.» Bet drīz man tā ekonomikas pasaule beidzās.

–​​​​​​​ Neizdevās pārdot pietiekami daudz logu?

– Ļoti labi atceros, ka, nervozējot par logu pārdošanu, naktī Stabu ielā pārbraucu pie luksofora sarkanās gaismas. Tikai pateicoties apbrīnojamam šoferim, kas man triecās sānos, bet spēja noreaģēt un izvairīties no sadursmes, es braucu tālāk.

Tad attapos – par ko tieši es uztraucos visu šo laiku? Vai pārdotie logi man ir tik svarīgi, ka vairs nepamanu sarkano gaismu?

Toreiz man nebija iemeslu sūdzēties par naudu, sajutos ļoti pārticis, jo man bija iekrājumi, lai gan biju ļoti jauns. Un tad es sev jautāju: «Kāpēc tu dzīvē dari ko tādu un riskē ar savu dzīvi?!» Jā, tādā darbā ir sociālās garantijas, var dabūt apmaksātu atvaļinājumu uz mēnesi, kas mākslas pasaulē ir pilnīgi neiespējami, bet…

–​​​​​​​ Par naudu – droši vien jutāties īpašs, pārāks par citiem, ka varat visu atļauties?

– Esmu diezgan pieticīgs. Tomēr, kad gājām piektdienas vakaros izklaidēties, naudu nežēloju, uzsaucu dzērienus, bet vēlāk Kultūras akadēmijā atgriezos sākuma pozīcijā. Man palicis prātā, kā sēžam Vecrīgā kafejnīcā, kaut ko runājam, un man ir palikuši trīs lati. Drudžaini domāju, vai pirkt alu un sēdēt ar visiem, vai mīnus 20 grādos samaksāt par taksi, lai tiktu naktī uz savu Purvciemu.

Tā sajūta bija jocīga, jo nav jau tā, ja kādam esi ko uzsaucis, tad citi automātiski man uzsauks. Toreiz tur bija režisors Regnārs Vaivars, visi atvadījāmies, devos mājās, un viņš nezin kāpēc jautāja: «Kur tu ej?» Es: «Uz Purvciemu!» Viņš saprata, ka man nav naudas: «Še tev piečuks, kādreiz atdosi!» Tas mirklis ar Regnāra doto piecīti ir iesēdies atmiņā. Tā apziņa, ka finansiāli jāsāk no pašas apakšas, nav viegla. Lai ko nopelnītu, rakstīju biznesa plānus jauniem uzņēmumiem.

–​​​​​​​ Pakāpsimies atpakaļ. Vēl pirms tās kafejnīcas piezvanīja Viesturs Meikšāns.

– Tieši tā, un teica, ka Kultūras akadēmijā pirmo reizi uzņem režisorus un ka man obligāti jāiestājas.

–​​​​​​​ Kāpēc viņš uzskatīja, ka jums jāmācās kinorežija?

– Tāpēc, ka paralēli abiem darbiem lielākā izklaide un atpūta bija kopā ar draugiem filmēt filmiņas. Draugam Aigaram Sniedziņam bija H8 60 minūšu videokamera. Filmējām, pēc tam montēju.

Sapratu, ka, vienalga, cik noguris esmu, gribu sēdēt nakti montējot, lai tikai sasmīdinātu savus draugus.

Piemēram, taisījām parodiju par Ezīti miglā, kurā ezītis apgaismojas. Tad bija kaut kādas jocīgas cīņas par sauli, kas bija Tarantīno filmas ietekmē. Pašam kļuva aizvien interesantāk, prātoju, kā varētu uztaisīt filmu bez runāšanas. Ar šādu jocīgu bagāžu es arī startēju Kultūras akadēmijā.

Latvijas Kultūras akadēmija bija rašanās stadijā, man bija grūti, redzot, ka kaut kas nav līdz galam izplānots, jo izglītības līmenis nebija tāds, kā cerēju. Tai periodā es aplauzu spārnus. Tiklīdz ieradās Rīgā dzimušais vieslektors Boriss Frumins, Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolas profesors, tās nedēļas laikā, kamēr viņš lasīja lekcijas, kļuva skaidrs, ka mani saista tas, ko viņš māca. Pēc tam divus gadus mācījos kinorežiju viņa izveidotajā Baltijas Kino skolā Tallinā pie pasaules līmeņa pasniedzējiem. Pēc treknajiem gadiem, kad sākās krīze, Frumins devās atpakaļ uz Ņujorku. Man vienkārši paveicās.

–​​​​​​​ Boriss Frumins kādā 2014. gada intervijā ir minējis Baltijas Kino skolas audzēkņus, bilstot, ka diemžēl neviens no viņiem nav uzņēmis pilnmetrāžas filmas. Vai viņš zina, ka esat ķēries pie Dvēseļu puteņa?

– Patiesībā Frumins ir filmas Dvēseļu putenis scenārija autors un konsultēja arī montāžu.

–​​​​​​​ Tomēr vienas spēlfilmas tapšanā esat bijis iesaistīts, jo uzdrīkstējāties sevi piedāvāt filmai Sapņu komanda 1935.

– Ar drosmi, pats piedāvājot savu darbu un zināšanas, esmu ticis tur, kur man patīk. Pēc vairāku gadu filmu producēšanas gadījās, ka arī par Dvēseļu puteni man jautāja, vai gadījumā nezinu kādu producentu, kurš to varētu izdarīt. Piedāvāju pats sevi.

Bet ar Sapņu komandu bija tā. Uzzināju, ka Grauba un Ēķis taisa filmu par basketbolu, un nodomāju, ka filmai tieši atbilstošs salikums – esmu trenējies basketbolā un mācos režiju. Man tā ideja tik ļoti patika, ka nolēmu piezvanīt sev nepazīstamajam Aigaram Graubam. Tam bija vajadzīga saņemšanās – tai brīdī, kad zvanīju, biju Forum Cinemas augšējā stāvā. Teicu, ja vajag palīdzību saistībā ar basketbolu, var droši zvanīt un prasīt. Tā tas palika.

Pēkšņi pēc pāris mēnešiem Grauba piezvanīja un piedāvāja: «Uztaisi man basketbolu šajā filmā!»

Ja neskaita televīzijas un dokumentālās filmas, tā bija mana lielākā kino skola pirms Dvēseļu puteņa. Veicām lielu izpēti par to, kā ir notikuši tie mači, kopā ar treneri Jāni Rībenieku zīmējām kombinācijas, kuras katrs iemācījās no galvas. Bija jāiegaumē kombināciju secība, lai bumba galā nonāktu tur, kur paredzēts. Grauba ļāva man izdomāt treniņa metodes, spēles horeogrāfiju.

Bez sagatavošanās kino nevar izdarīt neko. Ja cer tikai uz veiksmi un sagadīšanos, tad tā ir necieņa pret skatītāju. Sapņu komandā katrai basketbola spēlei ne tikai rezultāts ir tieši tāds pats, kā tolaik, bet pat katrs aktieris, kurš gūst punktus, gūst tieši tik, cik viņu varonis guva toreiz. Spēļu attīstība ir dokumentāla. Visu cieņu Graubam, ka viņš tādus režisoriskos trakumus ļāva darīt, jo es pateicu, ka nebūs nekādu piefilmētu grozu. Proti, kad rāda bumbas izmetēju, bet pēc tam piefilmē, ka bumba iekrīt grozā.

–​​​​​​​ Skatoties filmu, nodomāju, ka basketbola spēles ir pāris nedēļu filmētas. Varbūt vairāk?

– Nu nē, visas spēles tika nofilmētas trijās dienās! Spēle uz ekrāna bija jāizveido tā, lai tas būtu emocionāli un interesanti. Tolaik iepazinos ar Tālivaldi Pētersonu, kurš basketbolu sāka spēlēt pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados. Kopā ar filmas mākslinieku Mārtiņu Milbretu prašņājām, kādas tolaik bija bumbas, kā spēlēja. Tā vīra zināšanas un asais prāts bija tādi, ka likās ļoti svarīgi to paspēt dokumentēt.

Viens no maniem secinājumiem pēc filmas Sapņu komanda 1935 – šis kino nav pusotras stundas izklaide, bet ir ilgtermiņa ieguldījums, kas ļauj saprast, ka Latvijas basketbols nav radies tukšā vietā.

–​​​​​​​ Par basketbolu jums ir arī dokumentālās filmas. Atgādiniet – kuras!

– Mums bija veiksmīga sadarbība ar VEF klubu – uztaisījām filmu VEF 54, kur skatītājs seko VEF basketbola komandas 54. sezonas ikdienai. Pēc tam mums uzticēja filmu 6tais spēlētājs par Latvijā notikušo 2015. gada Eiropas basketbola čempionātu, mēs to no dažādu ģimeņu un dažādu līdzjutēju puses veidojām.

–​​​​​​​ Kāpēc sakāt «mēs»?

– Tāpēc, ka man ir sava filmu studija Kultfilma. Tas nekas, ka esmu režisors, – visas ir mūsu studijas producētas filmas. Tāds nosaukums tāpēc, ka esam mazliet apsēsti un mums piemīt radīšanas kults.

–​​​​​​​ Filma Dvēseļu putenis. Ir cilvēki, kuri jautā, kāpēc visu laiku jāpiemin kaut kādas ciešanas, bijušie kari, – tas bija tik sen! Un arī tagad kāds negribēs skatīties, iebilstot, ka mums par nākotni jādomā.

– Tas bija TIKAI pirms simts gadiem! 1919. gads. Bieži to uztveram kā kaut kādu mitoloģiski nezināmu vēstures notikumu, kas bijis nezin kad, un domājam, ka mēs būtu citādi. Mēs esam tieši tādi paši cilvēki ar emocijām un pārdzīvojumiem.

Es piedzimu 1981. gadā. No šīs dienas līdz manai dzimšanas dienai ir vairāk gadu nekā no mana dzimšanas brīža līdz Otrā pasaules kara beigām, bet man bija sajūta, ka karš nekad nav bijis. Tas tik ātri aizmirstas.

Ar manai mammai, kas dzimusi septiņpadsmit gadu pēc kara, ir sajūta, ka karš ir bijis nezināmā laikā un tie stāsti ir tādi briesmīgi, jocīgi.

–​​​​​​​ Esat izdarījuši milzīgu darbu, izveidojot interneta vietni dveseluputenis.lv. Ar notikumu laika skalu, notikumu aprakstu, infografikām, atmiņu foto. Kāpēc to darījāt?

– Atzīšos, ka arī man 1919. gada sarežģītība bija liels rēbuss. Ja es zīmēju sev shēmas un notikumu hronoloģiju, tad kāpēc to nepiedāvāt arī citiem? Karu jau mēs zinām tikai no filmām. Strēlnieku vairs nav, kas stāsta, tāpēc nebija cita varianta, kā skatīties tā laika fotogrāfijas, dokumentālus kadrus un lasīt atmiņas. Tajās var uzzināt par vienkāršā zaldāta neziņu, apjukumu, izlasīt, kā Ziemassvētku kauju trešajā dienā cilvēks aiz pārguruma ir vienkārši aizmidzis un pamostoties nav sapratis, kurā virzienā ir savējie, kur ienaidnieks.

Vienā no atmiņām lasīju, ka cilvēks devies uzbrukumā un viņam jau kuru dienu berzis viens zābaks. Lai izdzīvotu, bija jāskrien, jārīkojas, bet nebija iespējams domāt ne par ko citu, jo berza kāju. Viņš redzēja kritušo biedru un rīkojās – noāva viņa zābakus. Vēlāk pēc kara viņu mocīja doma, kāds viņš bijis dzīvnieks tai brīdī. Iedomājieties, ko nodara karš, cik sakropļota ir cilvēku psihe pēc pārdzīvotā.

–​​​​​​​ Kas no uzzinātā jūs pārsteidza?

– Tas lielais pārsteigums bija par to, ko var izdarīt tauta, kas notic. Jo armija bieži vien ir pakļauta diplomātijai, pareizai taktikai. Piemēram, uzbrūk brīvprātīgajiem, bet armija neiejaucas, lai neizprovocētu tālāku konfliktu.

–​​​​​​​ Laikam jau zinu, ko atbildēsiet uz jautājumu, ko jūs nekad negribat piedzīvot…

– Karu. To tiešām nekad negribētu piedzīvot. Ja cilvēks nespēj empātiski paskatīties uz citiem, ja trūkst kultūras, tad viņš kļūst par vadāmu aitu, kuru jebkurš varaskārs, slims cilvēks var sūtīt karā slepkavot citus.

Tomēr Latvijas vēsturē ir bijis tā, ka cilvēks nevar pateikt karam nē, jo viņam nav izvēles.

–​​​​​​​ Mūsu vecākiem un vecvecākiem realitātē bija izvēle starp sliktu un vēl sliktāku iespēju. Piemēram, tapt nošautam pie savas dzimtas mājas vai doties leģionā.

– Redz, kā viss atkārtojas, jo tāpat Dvēseļu putenī bija Vanagu mājās. Tā ir ļoti svarīga, dziļa lieta – kamēr pats neesi saimnieks savā zemē, tevi var mobilizēt vienā vai otrā armijā, tā nav paša izvēle. Kamēr neesi saimnieks, tikmēr vari būt tikai daļiņa citu lielvaru spēlē. Ar tevi manipulēs.

Mums ārzemju konsultanti jautāja: «Kāpēc viņš negāja mājās, ja viņam bija tik slikti tai karā?» Viņi nesaprata, ka karš nenotika citur – mūsu pašu Latvija bija kaujaslauks.

Un tad 1919. gadā tika pieņemts lēmums, ka būsim paši saimnieki, tā bija tautas nobriešana līdz sapratnei, ka vajag dabūt Latviju savās rokās.

–​​​​​​​ Kad 2014. gadā sākās nepatīkamie notikumi Ukrainā un bija tik reāla kara sajūta tepat tuvumā, cilvēki diskutēja, vai ir jēga cīnīties par savu valsti, ja var dzīvot jebkur citur pasaulē. Ko jūs atbildētu?

– Es labi atceros kādu sapni. Biju laivā, vajadzēja braukt projām, bet cik man ļoti sāpēja tajā brīdī. Pamodos un nevarēju attapties no tām šausmām, ka būtu jādodas citur, kur mani uztvers par kaut kādu pieklīdušo, ne savējo.

Tas mūžīgais jautājums – ko tu darītu, ja sāktos karš? Cik izlepuši mēs esam ar domām, ka varam kaut ko izvēlēties. Ja sāktos karš, cik cilvēku spētu vispār noorientēties, kas notiek, ja viņiem nebūs telefona un interneta? Muks pa šoseju, bet vai palīdzēs Bauskas šosejas sastrēgums, kad visi gribēs tikt uz Eiropu? Ja benzīntanki nestrādās, elektrības nebūs. Toreiz veči sliktos laikapstākļos spēja pārairēties uz Gotlandi ar laivu. Cik cilvēku to būtu spējīgi izdarīt šodien?

Tomēr, ja gribam stāties pretī tiem, kas mums nāk virsū, tad tai brīdī šāds karapulks ir neuzvarams.

Nevienam nav lielākas motivācijas cīnīties par savu zemi, kā tiem, kuri tajā dzīvo.

Kad strēlnieks zināja, ka vecmāmiņa ir Kurzemē un viņam turp jādodas, tad viņu neapmierināja neviens viedoklis par stratēģisko plānošanu, jo galvenais bija nokļūt savās mājās, kamēr jebkuram algotnim, kas iesūtīts tādā kara ārprātā, kur visapkārt mirst cilvēki, ātri zūd motivācija. Tiklīdz cilvēki ir gatavi cīnīties par savu zemi, tā viņi strauji panāk rezultātu. Tā spriedelēšana, vai muksim vai ne… Ne sūda mēs neaizmuksim, bet, pretim stājoties, tas spēks var būt tik liels, ka neviens pat tuvumā vairs negribēs rādīties.

–​​​​​​​ Labi ir tā parunāt par šo tēmu, bet ģimene ar maziem bērniem teiks, ka vēlas dzīvot, redzēt bērnus izaugam un baudīt vēl Kanāriju salas.

– Kā viņi tiks kaut kur? Piemēram, novembrī ies kājām uz savām Kanāriju salām, nesot trīs bērniņus? Atcerieties, kā visai Kurzemei lika izvākties. Tikai pateicoties latviešiem, kas sāka organizēt bēgļu komitejas, lai sagādātu pārtiku un ūdeni, daudzi izdzīvoja.

​​​​​​​

–​​​​​​​ Vai ir kāds cilvēks, ko apbrīnojat?

– Apbrīnoju tos, kas spēj cauri dzīvei saglabāt enerģiju, kaut ko nepārtraukti radīt, lai gan arī viņiem visādi dzīvē ir klājies. Mani iedvesmo cilvēki, kam rūp kas vairāk nekā viņi paši. Mēs bez tādiem cilvēkiem arī filmu neuztaisītu, jo milzīgs daudzums cilvēku ziedoja bez maksas savu laiku. Vairāki tūkstoši brīvprātīgo piedalījās filmēšanā.

–​​​​​​​ Vai filmas titros būs viņu vārdi?

– Protams, tās būs daudzas kolonnas, gari titri. Bet ir arī brīvprātīgie, kuru vārdus ierakstīsim, bet viņu pašu filmā nebūs, jo viņi palīdzēja testos. Piemēram, kā var nofilmēt, ka mēness spīd draudīgi bāls aiz loga. Vai arī, ka sirds sāka pukstēt neiedomājami strauji, un caur vēnām pārņēma dīvains aukstums… Lai šīs sajūtas izteiktu vizuālajā valodā, vajag saprast, kā to parādīt, tāpēc pavadījām neskaitāmas stundas ar operatoru Valdi Celmiņu, prātojot, kā to nofilmēt. Kad izdomājām, lai neriskētu filmēšanas laukumā, mēs braucām un taisījām filmēšanas testu. Uz to devās brīvprātīgie, kuri zināja, ka nebūs filmā. Neticami ir redzēt cilvēkus, kuros nav ego un kuri var vienkārši izdarīt ko labu otram. No Latvijas armijas daži cilvēki pieteicās un palīdzēja brīvprātīgi.

Toties tad, kad piekomandēja palīgos, motivācija bija zemāka, kas man liek domāt, kā būtu krīzes situācijā, – vai tas brīvprātīgais arī ar savu nemākulību nebūtu vērtīgāks karotājs?

–​​​​​​​ Sapratu, ka lieliskā plānošana palīdzēja filmēšanā, bet vai tiešām nekas nesajuka, nesaplīsa, kamēr šo gadus tapa Dvēseļu putenis?

– (Iesmejas un kļūst domīgs, it kā prātojot, teikt, vai neteikt…) Reiz pēkšņi no kapa atskanēja: «Vai man te vēl ilgi jāguļ?» Tad sapratām, ka mēs jau filmējam ko citu, bet esam aizmirsuši aktieri kapā. Neteikšu, kurš tas bija. Cits aktieris zārkā sajutās tik ērti, ka sāka krākt vienā brīdī. Nācās modināt, lai nebojātu skaņas ierakstu. Starp citu, mums bija riktīga veču filma. Divi, trīs simti vīriešu kadrā! Aizkadrā gan filmēšanas komandā dāmu, cik uziet. Bija tikai pāris dienas, kad filmējās arī sievietes.

–​​​​​​​ Parasti ir milzu problēmas ar pareizo mākoņu vai saules gaidīšanu. Ko jūs gaidījāt?

– Neko!

Visi jau sāka jokoties, ka kritušie strēlnieki sēž augšā pie Lielā Meteorologa kunga un koriģē viņu, jo visu ilgo filmēšanas laiku praktiski nekad nevajadzēja gaidīt laikapstākļu dēļ.

Reiz bija tāda diena, kurā vajadzēja vētru. Ja ieslēgtu lielo vēja mašīnu, tad kustētos krūmi, bet nekustētos koki, nevarētu arī ierakstīt skaņu. Vējš uzradās. Kad mums vajadzēja saulrietu, tad dienas beigās mākoņi pazuda, un mums bija tīrs un bezgala skaists saulriets. Ziemassvētku kauju filmēšanas dienās bija sasnidzis liels sniegs, bet sniega nebija ne pirms tam, ne pēc tam.

–​​​​​​​ Cik brīvprātīgo saslima, filmējoties sniegā?

– Neviens neziņoja, nezinu. Viens brīvprātīgais bija uzvilcis zem zaldāta šineļa termoveļu, viņam bija siltas drēbes, termozeķes, filmēšanas laukumā deva karstu tēju. Viņš pēc tam pienāca un teica, ka ir galīgi pārsalis, bet tad pirmo reizi viņam radusies sapratne, kāda komfortā viņš ir, salīdzinot ar tiem strēlniekiem, kas toreiz gulēja sniegā šinelītī un šausmīgi plānajos zābakos. Kara apstākļos tā viņi pavadīja pat trīs dienas un nedrīkstēja pat iekurināt uguni – lai viņus nepamana.

–​​​​​​​ Lai gan tēma ir smaga, filma ir filma, un droši vien neviens neraud, to veidojot…

– Ne gluži. Mani aizkustināja brīži, kad bija jānoformulē teksti filmai, bija brīžam emocijas, kam tie puikas ir gājuši cauri. Gatis Belogrudovs, kas montē, arī reizēm bija ar asarām acīs. Komponiste Lolita Ritmanis ir sarakstījusi mūziku Aleksandra Grīna lūgšanai, tur ir kaut kas tāds… Tas uzsit reizēm asaru. Filmas beigas liks aprast, ka tas nav nekāds mārvela komikss vai izdomāts zombijstāsts. Tā ir realitāte, tie ir mūsu senči.

–​​​​​​​ Pirms mūsu sarunas teicāt, ka bija kāds pārsteigums, pētot, kā radās Latvijas himna. Internets vēsta, ka skolotāja semināru kori, kas pirmo reizi dziedāja himnu, diriģēja semināra audzēknis Jānis Dreibergs.

– Tieši tā! Lasīju par himnu, un bija jocīgi pēkšņi ieraudzīt, ka pirmais diriģents bijis Dreibergs. Šis uzvārds ir tik rets, ka gribas domāt par kādu radniecīgu saikni, bet man patlaban nav laika rakāties. Mēs daudzi Dreibergi cits citu Facebook esam saaicinājuši, mūsu tiešām ir maz.

–​​​​​​​ Filmai esat saņēmis lielu valsts finansējumu, kas kopumā pārsniedz miljonu eiro, bet vai esat kaut ko ieguldījis no sava iepriekšējā biznesa?

– Neko nesaņemt ir tas pats, kas ieguldīt.  Lai nebūtu nekādu ilūziju, daudzu Latvijas spēlfilmu veidošana noslēdzas ar parādiem.

Tāpat arī mēs beigsim ar lieliem parādiem, bet ceram, ka skatītājs novērtēs kino, skatīsies, un tad varēsim tos parādus atdot.

Kino radošais process ir viena daļa, bet visu laiku ir arī jāmeklē sponsori. Es sajutu, ka Latvijas uzņēmumiem ir pavisam cita attieksme nekā, piemēram, skandināvu – viņus tas latviešu stāsts neinteresē. Esmu pateicīgs tādiem uzņēmumiem kā Depo un Latvijas Mobilais telefons, kuriem ir iekšējā sirdsapziņa un vēlēšanās ieguldīt kultūrā.

–​​​​​​​ Daudzas meitenes domā, ka īsti vīrieši sākas no motocikla.

– Vai tas ir jautājums par motociklu?

–​​​​​​​ Nē, par meiteņu priekšstatiem par vīrišķību.

– Mums daudz bija jādomā arī puteņa laikā par to, kādi veči bija toreiz un kādi ir tagad. Man nav motocikla, bet ir rolleris… Un automašīna, bet es neesmu tehnisks cilvēks. Varbūt patiesībā vīrietis sākas ar zemeņu dobi? Man pie mājas ir dārziņš, un man patīk visu ko audzēt. Skatos, lai man būtu dārzā dažādi zaļumi – dilles, spināti, rukolas, maurloki, skābenes. Man ir sviesta pupiņas, gurķi, tomāti. Tagad mani sāk vilkt arī uz puķēm… uzradās gladiolas, gribas dālijas.

Kas jums savā dzīvē ir bijis pats sāpīgākais?

– Tas ir saistīts ar vecumu un bērniem. Man ir ilgas attiecības, bet nav veicies kļūt par tēvu. Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas pūlas tikt pie bērniem un pārdzīvo, ka neizdodas. Tikmēr apkārt trūkst empātijas, pilni žurnāli ar to, ka īsta sieviete sākas tikai no brīža, kad viņai piedzimst bērns. Pārmetumi no radiem, pamācības, ka vajag sataisīt daudz bērniņu…

Sabiedrībā ir kults par veiksmīgajām dzīvēm, un daudzi nespēj iedomāties, ka var būt citādi un ka nevajadzētu neko norādīt otram, nezinot, kā tie cilvēki jūtas, kuriem nav bērnu. Jā, man tas ir sāpīgi! Brīžiem nākas pasmaidīt par Dieviņa gājieniem un humora izjūtu, piemēram, pēdējā neveiksmē ceļā no slimnīcas dabūju vēl kārtīgi izklausīties Dona Tev piedzims bērns.

Iegrieza bišķi ar nazīti sirdī, bet ko darīt? Dzīvojam tālāk. Nevajag jautāt par draudzeni, pateikšu pats – mēs kopā strādājam. Tas ir vesela stāsta vērts, kā kopā dzīvot un kopā strādāt pie vienas filmas.

–​​​​​​​ Vai aizrauj ekstrēmas izklaides, piedzīvojumi?

– Ir cilvēki, kas sevi sauc par adrenaline junkie, bet es esmu prātīgais. Man nav baiļu no augstuma vai kā cita, bet man fonā ir domas, vai cilvēki, kas mani ir piesējuši pie šīs troses, nav atnākuši šodien pohaini.

Ekstrēmas muļķības gan esmu darījis, piemēram, mēs ar Viesturu Meikšānu jaunībā braucām uz Indiju.

Zinājām, ka klosteris, kurā vajadzētu nokļūt, ir vairāk Indijas ziemeļos, o, skatāmies, ir viena lidosta vairāk ziemeļos. Rezultātā ieradāmies nakts vidū Pakistānas pierobežā, bet vajadzēja nokļūt pilsētā, kas bija vismaz 1000 kilometru attālumā. Tomēr tai vecumā tas vispār mūs nesatrauca. Galvenais, ka tik neiztērētu vairāk par dolāru dienā. Man par katru cenu vajadzēja naktī iziet laukā paskatīties, kā izskatās Indija. Bija tik bailīgi, neviena cilvēka, tikai lielas, melnas cūkas staigāja pa ielu. Lielās, melnās cūkas ir mans ekstremālākais piedzīvojums! (Savādi smīn.)

–​​​​​​​ Vai nebaidāties, ka pēc filmas Dvēseļu putenis pirmizrādes būs tukšuma sajūta?

– Tikai skatītāji pateiks, vai man bija vērts šos piecus gadus veltīt filmai. Vai būs tukšums? Nezinu, jo ir tik daudz stāstu, kas jāizstāsta, ka man jau ir desmit citu ideju, ko tālāk filmēt. Bet Latvijā ir grūti tikt pie kino finansējuma.

Domāju, ka kopumā viena no Latvijas problēmām ir savu sakņu neapzināšanās, savu varoņu un stāstu nezināšana.

Ir tik daudz cilvēku, kas Latvijas un mūsu labā ir veltījuši savu dzīvi, bet mēs viņus nezinām – ne kino, ne citas mākslas nav tikušas pie iespējas tos izstāstīt. Trūkst piemēru, kas rada cieņpilnu atbildību. Es ceru, ka Dvēseļu putenis ļaus saprast, ka mūsu brīvība nav pašsaprotama, ka Latvija nav radusies tukšā vietā, tagad ir pienākusi mūsu kārta veidot šo valsti tādu, kādu mēs to gribam.

Vai drīkstu nodot sveicienus?

–​​​​​​​ Sveicienus?

– Nē, es gribu vēl tikai pateikt trīs tūkstošus paldies.