Horeogrāfs Agris Daņiļevičs – vasara bez svētkiem

Stāvot dejotāju priekšā stadionā, viņam – ar visu milzīgo dejotāja, deju skolotāja un horeogrāfa pieredzi – drusciņ trīcētu sirds. Pat vairāk nekā drusciņ: «Man vienmēr ir bijis uztraukums, nenormāls uztraukums. Protams, es mēģinu to neafišēt. Ja virsvadītājs pie mikrofona uztraucas, tas nozīmē, ka uztrauksies viss stadions. Tāpēc visam jānotiek ārkārtīgi viegli, mierīgi, korekti un pārdomāti. Un vienmēr prātā jābūt rezerves variantiem. Uztraukums pāriet, ja ģenerālmēģinājumā viss sanācis labi. Tad koncertā jau tu baudi, ka uz laukuma pēkšņi redzi atdzīvojamies savu vīziju un to realizē daudzi tūkstoši dejotāju. Tā sajūta ir fantastiska!»

Bet šis nav parasts gads, un svētku vietā mums diemžēl ir kroņavīruss.

Tomēr Agri lūdzām saposties kā svētkos – tautastērpā. «Šis ir ļoti īpašs tērps. Iespēju pie tā tikt pirms sešiem gadiem, manā piecdesmitajā dzimšanas dienā, uzdāvināja kolēģi – deju kolektīvu vadītāji un dejotāji. Bet tērpu sakomplektēt palīdzēja modes māksliniece Evija Dāboliņa – ieteica meistarus, kas var uzšūt bikses, izgatavot apavus, rotas. Un tas ir izdevies tik labs, ka varētu atstāt arī mantojumā. Vēlējos, lai tas būtu Latgales senais, arheoloģiskais tērps, jo no turienes nāk mani senči – daudzi Daņiļevici apglabāti Vārkavas novada Lazdānu kapos pie Dubnas. Tā ir mana goda kārta, ko velku īpašos brīžos, ne tikai Dziesmusvētkos.

Šopavasar 4. maijā tautastērpos saposāmies visi četri – mēs ar Singitu, Rūdis un Emīlija. Safotografējāmies paši uz sava ezera laipiņas un piedalījāmies virtuālajā tautas tērpu gājienā (feisbukā nopelnot tūkstoš sirsniņu un īkšķīšu – G. Š.) Tērps man bija mugurā, arī filmējoties Nameja gredzenā godu epizodēs. Lai gan filma vairāk ir par zemgaļiem, mans Latgales tērps no konteksta ārā nekrita.»

Darbi, ko darīšu pensijā

Kad marta sākumā vīrusa dēļ tika pārtrauktas klātienes nodarbības skolās, arī Agra Daņiļeviča deju skolā Dzirnas, viņam nebija jāmeklē, kuros laukos pabēgt. Putni piecdesmit kilometru no Rīgas jau gadus piecpadsmit ir ģimenes īstā un vienīgā mājvieta. Vietu meža ezeriņa krastā Agris noskatīja makšķerējot ap to laiku, kad piedzima jaunākais dēls Rūdis – šogad Rūdolfam būs jau divdesmit viens. Noskaidroja, kam tā pieder, sameklēja īpašnieku un piedāvājās nopirkt. Sirmais kungs piekrita, un kopš tā laika Daņiļevičiem pieder četri hektāri meža, četri hektāri lauku un sešus hektārus liels ezers. Pirms gadiem sešpadsmit uzcelta māja – Latgalē cirsta guļbūve. Virtuves logi uz iebraucamā ceļa pusi, lai vienmēr var redzēt, kas nāk, vidus pret pagalmu un otrs gals ar terasi pret ezeru un vakara sauli.

«Vēl nekad nebija bijis tā, ka trīs mēnešus no vietas varu dzīvot mājās un izbaudīt savu mīļāko gadalaiku. Skatīties uz plaukstošām ievām, smaržot ceriņus. Zinu, ka Imantam Ziedonim pavasaris nepatika, bet man ir pavisam pretēji. Kopš brīža, kad sniegs sāk neatgriezeniski kust un sākas dzīvība – vizbulītes, pumpuri, bērzu sulas –, pavasara jauda mani uzlādē.

Arī šodien izgāju pa dārzu, skatījos, kas saziedējis, kur vēl vajag kādu sauso zariņu nogriezt. Tā ķimerējies ar kokiem un krūmiem savu mūžu neesmu. Lai gan man tas vienmēr ir paticis, bet nekad nav bijis laika to darīt. Vienmēr smējos, ka mans dārzs ir ezerā, kur esmu sastādījis ūdensrozes, jo tās vismaz nav jāravē.

Katram jau ir tādi darbi, par kuriem domā – to es izdarīšu, kad būšu pensijā.

Nu jau man ir sajūta, ka esmu tos visus apdarījis.

Ja kaut ko nepaspēju, zinu, ka rīt būs diena, parīt būs diena un aizparīt būs diena, vēl būs nedēļa, un varēs mierīgi mājās baudīt lauku darba burvību. Man patīk lauku darbi – patīk rakt, patīk staipīt akmeņus, patīk tīrīt mežu un stādīt kokus. Un tik rūpīgi, kā šopavasar, vecās lapas nav bijušas savāktas nekad.

Mums ir četri hektāri meža, un man ļoti patīk to kopt. Gribētu to izveidot kā parku. Protams, zinu, ka dziedātājputniem vajadzīgi krūmi, jo divarpus metru augstumā viņi vij ligzdas. Ja tur iejaucies, paliksi bez putniem. Bet par to trūkumu es nevarētu sūdzēties – mums ir zaļā dzilna, melnā dzilna, pūce, visu pagājušo vasaru pie mūsu ezera kopā ar mājas zosīm nodzīvoja Kanādas zoss ar baltiem vaigiem. Atlidoja agrā pavasarī, un vēlā rudenī, kad uzsala ledus, aizlidoja prom. Rudenī ķēru savas zosis un it kā mēģināju arī kanādieti, bet viņa neļāvās. Un paldies Dievam, ka neļāvās – savvaļas dzīvnieku pa ziemu iespundēt šķūnī, nē… Labāk, lai daba dara savu, kā lemts. Protams, es būtu priecīgs, ja viņa te atgrieztos.

Pagājušajā vasarā stāvajā krastā līdz ezeram ierakām 97 akmens pakāpienus. Nupat pielikām vēl klāt, un tagad ir 104, bet domāju, ka kopā būs ap 130. Ar laukmalēs savāktiem akmeņiem nobruģējām arī laukumiņu tikko uzbūvētā pagraba priekšā. Singitai ļoti patīk ņemties pa dārzu. Rudenī visi tie burkāni, kāļi un kartupeļi, ko viņa izaudzējusi, tiek novākti un sastiepti šķūnī vai garāžā. Bet tad vienu dienu uznāk sals, un visa raža pagalam. Pavasarī tekošos maisus atkal var stiept ārā un izgāzt. Tas mani visu laiku drusku kaitināja – kāpēc ieguldīt to milzīgo darbu dārzā, ja nav, kur burkānu nolikt, lai pēc tam varētu apēst?

Un tad AKKA/LAA pēkšņi man izmaksāja brīnumainu naudiņu par to, ka Latvijā diezgan daudz dejotas manas dejas, un es sapratu, ka esmu nopelnījis pagrabu. 

Arī pagrabs iebūvēts stāvumā, un no tā iesāktas vēl vienas akmens kāpnes uz māju. Bet ar lielākajiem laukakmeņiem nostiprināta dīķmala pie pirts. Akmeņus vēluši un bruģējuši ar Rūdolfu un pāris viņa draugiem.

«Arī savām rokām darināt mēbeles man patīk. Kad tikko sāku strādāt par deju skolotāju Krimuldas vidusskolā, alga jau tā nebija nekāda lielā, un man bija žēl to pašu tērēt par drausmīgajām mēbelēm, ko toreiz veikalā varēja nopirkt. Gribēju mēbeles pasūtīt galdniecībā, bet galdnieks teica: «Man nav laika. Taisi pats!» Kā pats? «Padoms naudu nemaksā, es tev pateikšu, ko un kā.» Imants Noreiks, kura jau daudzus gadus vairs nav šaisaulē, man parādīja, kā strādāt ar ēveli, biezuma ēveli, virpu, frēzi, kā finierēt, kā visu salīmēt… Viņš un vēl viena mana dejotāja tētis bija mani galdniecības skolotāji, rādīja un mācīja visādas lietas. Šopavasar mājās esmu pārtaisījis gandrīz visus plauktiņus un skapīšus – dažus atjaunojis, citus darinājis no jauna, un Singita jau smejas, ka drīz vairs nebūšot nevienas vietas, kur vēl kādu plauktiņu pielikt. Bet visvairāk lepojos ar vannasistabas izlietnes galdu no nokaltuša ozola stumbra.

Izbaudu laiku ar ģimeni

«Mēs esam kopā tik daudz, kā patiesībā neesam bijuši nekad. Kad Rūdis bija mazs, mēs ar Singitu būvējām – gan idejiski, gan arī fiziski – savu deju skolu Rīgā. Divpadsmitos un reizēm pat divos naktī viņu aizmigušu paņēmām no vecmāmiņas, aiznesām uz gultu, un no rīta septiņos jau modinājām uz bērnudārzu un skolu. Pēc tam skola vēl divreiz mainīja mājvietu, un tai vienmēr vajadzēja mūsu klātbūtni. Sākumā mēs ar Singitu vismaz braucām vienā mašīnā, bet pēdējā laikā katru dienu kursējām uz Rīgu katrs ar savu, jo mūsu darbalaiki nesakrita. Finansiāli tas bija diezgan smagi, bet citādi nevarējām izgrozīties.

Un tad iestājās kovids un mūs apstādināja.

Skola darbojas attālināti – katru nedēļu mājaslapā tiek publicētas video nodarbības. Bet mani Agra Daņiļeviča deju skola Dzirnas, kuras direktore ir mana sieva Singita, pašlaik ir atlaidusi no darba. Singita saka, ka varot uz to paskatīties arī no pozitīvās puses. Tā kā mēs esam kārtīgi maksājuši nodokļus, varu saņemt atbalstu no valsts. Tagad beidzot varu vienkārši palikt mājās. Vietā, kas mani uzlādē un kuras man vienmēr pietrūcis.

Kamēr mācības notiek attālināti, arī Rūdolfs dzīvo pie mums. Tagad viņš mācās Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā, Sitaminstrumentu klasē. Man patīk, kā veidojas un attīstās viņa muzikālā gaume. Ik pa laikam, kaut ko iespēlējis, viņš pavaicā: kā tev liekas? Un man ir sajūta, ka es līdz ar viņu iedziļinos, augu muzikālajā izpratnē. Viņam ir ļoti labs sadarbības partneris Teodors Kerimovs. Kad viņi abi kopā muzicē, tas ir skaisti, baudāmi, garšīgi, gaumīgi, sastrādāti, smalki.

Teodors ir ļoti foršs, emocionāls, vīrišķīgs, izskatīgs čalis, spēlē klavieres, ģitāru, citus instrumentus. Pamazām viņi mēģina veidot sevi kā grupu, spēlē savas kompozīcijas. Nenormāls prieks par viņiem.

Rūdolfs ļoti daudz vingrinās. Katru dienu dārdina bungas un visus citus sitamos, kuru iesaukas – visādas drobenes un bočkas – krievu un angļu valodā es pat nevaru atcerēties. Tas ir skaļi, bet te viņš nevienam netraucē. Mēs esam pieraduši, un tuvākie kaimiņi puskilometra attālumā.

Paspējam kopā gan pastrādāt, gan kādu krosiņu izskriet, gan uz copi aizbraukt. Pēdējoreiz uz vējazivīm bijām ar Rūdi un diviem viņa draugiem. Braucam uz Pāvilostu un no Pāvilostas uz Akmeņraga bāku, kur notiek makšķerēšana. Kad esam izvilkuši pietiekami daudz – apmēram 30 vējazivis –, zvanām Dzintaram, kurš Pāvilostā kūpina zivis, aizvedam, un pēc pāris stundām jau var braukt mājās ar gatavām vējenēm. 

Mājās bija arī mazā meita Emīlija. Viņa ir ļoti atbildīga. Atnāk ar grāmatu un saka: «Tēti, man šodien ir jālasa.» Tad mēs sēžam un mācāmies lasīt. Viņai ļoti patīk daba, smilgas, puķes… Emīlijai ir nenormāla pacietība uz meditatīvām lietām. Piemēram, viņa viena pati pilnīgi mierīgi pusi dienas vāca smalkos rudzu ziediņus. Savāca veselu spainīti, apmēram litru. Jo viņai patīk, kā tie smaržo. Viņa stundām var sēdēt uz ezera laipas un pētīt kurkuļus. Aizvakar redzējām zalkti, un viņa tam pieskārās. Glodenīti ir turējusi rokās. Odzīti gan nedevu paturēt, bet tā mums te bijusi. Neviena čūska netiek nosista, mēs tikai tās deportējam tālāk no savas teritorijas. Bet reizē arī tāda veselīga laucinieka dzīves uztvere. Abi kopā iebraucam ezerā, izvelkam piecas līdakas, prasu Emīlijai: «Ēdīsim zivi?» – «Ēdīsim!» Četras mazākās palaižam vaļā, bet lielo pagatavojam. Pati arī salasa un sakombinē tējas.

Viena no labākajām zāļu tējām, ko esmu dzēris, ir Emīlijas – māllēpene ar nātri. Māllēpenei ir mīksta garša, nātrītei – maigs asumiņš. Vēl puskarotīti medus klāt, un garšo fantastiski! Vīgriezes un liepziedi, kas arī man ļoti garšo, nāk tikai pēc tam. Pirmajā vietā man ir Emīlijas tēja.

Par darbu šajā laikā esmu domājis minimāli. Pat neatceros, kad man pēdējo reizi bijusi tik labi izvēdināta galva. Cerams, ka mans prāts nebūs pavisam aizmirsis, kā veidot horeogrāfiju. Toties būs pietiekami atpūties, lai uzblieztu kaut ko jaunu, svaigu un foršu, kad atkal būs iespēja strādāt.»

Runāt caur deju

«Palikt mājās – tagad man tas liekas tik labi, ka mēģinu arī Singitu pierunāt: «Sinča, kad atsāksim strādāt, mēs nedrīkstam tik daudz braukt uz Rīgu.» Tādā darba ritmā mēs apzogam savus bērnus. Mums jābūt vairāk ar Emīliju kopā, vairāk ar Rūdi. Vajadzētu pietikt ar trim reizēm nedēļā Rīgā un pārējo laiku sazināties internetā, sazvanīties, strādāt attālināti. Jāiemācās vadīt skolu arī bez klātbūtnes. Mums ir labi, uzticami pedagogi, kuri neatnāk vienkārši novadīt savas stundas. Viņus interesē kopējais rezultāts. Kopējā atbildība par skolu, bērniem, ko viņi iemācīsies, aiznesīs tālāk, kā viņiem ies dejošanā.

Pie mums atnāk trīsgadnieki. Tad līdz skolas vecumam ir studija, kurā viņi gatavojas iestāties skolā. Kad sāk iet pirmajā klasē skolā, tad nonāk pirmajā klasē arī deju skolā. Tad sākas laiks, kad ir gan ieskaites, gan eksāmeni, gan kontrolstundas, gan atklātās stundas, par kurām saņem atzīmes. Pēc sešiem mācību gadiem saņem izglītības dokumentu, ka ir beiguši Dzirnu deju skolu. Tie, kas saņem. Ir jau arī tādi, kas nesaņem. Es domāju, ka deju pasaulē respektē to, ka cilvēks izgājis caur Dzirnām.

Manējie dzirnieši nedejotu brāķi, kaut ko sliktu. Es pats savus dejotājus izaudzinu, zinu, ka nevarētu viņiem sabetonēt, nebūt patiess. Mēs diezgan smalki cits citu jūtam. Es reaģēju uz dejotāju ķermeņa valodu, mīmiku, intonāciju, uzreiz saprotu, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas jāpamaina.

Runāt caur deju ir pats svarīgākais.

Tas attiecas uz visu, ko es mēģinu horeografēt, sacerēt. Kas ir tas, ko tu dejo? Ko tu gribi pateikt? Ko tu ar to domā? Ko cilvēki no tā, ko tu pasniegsi, sapratīs? Man tas vienmēr ir licies ļoti svarīgi. Nevis vienkārši svītriņa, diagonālīte, aplītis, uz vienu, uz otru pusi. Man vienmēr ir bijis svarīgs dejas teksts.

Vismaz kādu laiku pie manis dejojuši arī mani lielie bērni. Gan Kristaps, gan Katrīna, bet visvairāk tomēr Rūdolfs. Domāju, ka Rūdim dejošana ir ļoti noderējusi. Tagad gan viņš vairāk ir mūziķis un mazāk dejotājs, bet arī kā dejotājs ļoti daudzas lietas uz skatuves kvalitatīvi un labi izdarījis. Viņš ir labs, jaudīgs, emocionāls dejotājs. Varēja būt mazliet tehniskāks, bet nekas. Viņš māk runāt caur deju. Ar Maugli viņš ir izaudzis un nospēlējis visus trīs Maugļus, ko vienā izrādē, nomainot cits citu, dejo trīs dejotāji. Gan mazuli, kas guļ rieksta čaumalā, gan pusaudzi, gan izaugušo Maugli. Pēdējā lieluzvedumā, kuru veidojām kopā ar Uģi Brikmani, No zobena saule lēca, Rūdis ļoti labi nodejoja brāli. Zobenā tā bija reize, kur Rūdis bija līdz galam iekšā lomā. Un tāpat arī viņa partnere Elena – sākumā likās, ka viņa ir lomai pārāk jauna. Bet tad kāds pateica: arī Džuljetai bija tikai 14 gadu. Nu, tad jau viss kārtībā.

Tikai mazā meita Emīlija vēl nav pie manis dejojusi. Vasarā, kad ir nometne laukos, jā. Tur viņai vienmēr ir kāda lomiņa, kāds uzdevums. Bet regulārā mēģinājumu darbā zālē – nē. Varbūt mums ar Singitu viņa vairāk jāiedrošina, jāiedabū dejošanā iekšā. Es pieņemu pilnīgi visu. Varbūt viņa būs dārzniece vai pētniece. Bet dejošana ir ļoti veselīga nodarbe. Es viņas variantā uz dejošanu skatos vienkārši kā uz veselību, kā uz kustību. Ja to dara gramatiski pareizi, ja ir labi skolotāji, kas tevi nepārlauž, nepārstiepj, nedara pāri, tas ir baigi labi, un tādā līmenī es tomēr Emīliju vēlētos iesaistīt dejošanā. Bet varbūt viņa nodarbosies ar kalnu slēpošanu. Kalnos viņa ir bijusi, ar slēpēm braukt viņai patīk. Bet, kā būs, tā būs, ko viņa gribēs, to darīs.Paldies Dievam, viņai ir pašai savs viedoklis un sava doma.»

Tiksimies Burtniekos?

Varbūt pavisam bez dejošanas tomēr šī vasara nepaliks. Vismaz pagaidām cerība nav pavisam atmetama. «Pateicoties Inesei Karnātei, biedrības Pāvulēni vadītājai, pirms pieciem gadiem sākās Dzirnu vasaras nometnes un deju meistarklases Burtniekos. Inesei patika tas, ko Dzirnas dara. Un mums jau pirms tam drusciņ bija pieredze, ka Dzirnu pedagogi un dejotāji aizbrauc uz kādu Latvijas vietu un kopā ar vietējiem dejotājiem nedēļas laikā uztaisa priekšnesumu, kas vainagojas ar koncertu. Tas ir nopietni aprīkots – ar skaņām, gaismām, ja vajag, tad ar ekrāniem un ceļamkrāniem.

Apmēram puse dejotāju ir dzirnieši, otra puse – vietējie, bērni un jaunieši no Burtnieku apkārtnes. Sākumā varbūt Inesei cilvēki bija jāpierunā. Bet jau pēc pirmā koncerta pašvaldības pārstāvis atzina, ka tik daudz ļaužu Burtnieku estrādē nav redzēts kopš rokoperas Lāčplēsis pirmizrādes 1988. gadā. Un kopš tā laika esam gājuši tikai un vienīgi kalnā. Vairs neviens nav uz šo pasākumu jāpierunā. Un arī apmeklētāju līdz šim bija ar katru gadu aizvien vairāk.

Nerīkojam nekādu konkursu – kurš izrādē drīkstēs piedalīties un kurš ne. Es zinu, ka dejot nāk arī bērni no tālākām vietām, no grūtākiem apstākļiem, ar dažādu spēju noturēt uzmanību un atšķirīgu varēšanu. Strādājam ar visiem. Katram atrodam vietiņu uz laukuma un lomiņu.

Saliekam pārī ar dejā spēcīgāku puisi vai meiteni, lai tas pavelk līdzi arī vājāko. Man tas šķiet svētīgi, dod ārkārtīgi lielu pozitīvo lādiņu. Ka bērni, kuri dzīvo lauku mājās, tālu no lielajiem centriem, var uzstāties koncertā, kur ir profesionāla gaisma, skaņa, īsta publika. Zinu, ka tie, kas piedalījās pirmajos projektos, piedalās vēl un vēl. Turklāt ne mirkli nav bijusi sajūta, ka šajos projektos būtu kāds kvalitātes brāķis. Ka nedēļas laikā mēs visi kopā nespētu radīt pilnvērtīgu, skaistu izrādi.

Burtniekos mēs pirmajā gadā uzvedām programmu ar Imanta Kalniņa mūziku Viņi dejoja vienu vasaru. Nākamajā gadā izvēdinājām Maugļa dekorācijas un kostīmus. Trešajā gadā ķērāmies klāt lieluzvedumam Spēlēju, dancoju, ko kopā ar režisoru Uģi Brikmani iestudējām devītajos skolēnu svētkos 2005. gadā.

Kopā ar Uģi esam darījuši ļoti daudz.

Pat tad, ja neesam programmiņā ierakstīti abi kopā, esmu Uģim vienmēr atrādījis visu, ko darīju, un ļoti respektēju viņa viedokli. Viņš bija tāds mūžīgais ideju ģenerators un padomu devējs – ja nonāc ideju strupceļā vai netiec uz priekšu, tad vienmēr pirmais zvans bija Uģim. Lai gan Uģa jau divus gadus vairs nav, es viņu vēl arvien tā īsti neesmu atlaidis. No visiem aizgājušajiem vēl tikai savus vecākus atceros un par viņiem piedomāju tikpat bieži kā par Uģi.

Ceturtajā gadā – pagājušā vasarā – ar izrādi par Jāņu nakts burvību un burvestībām No gaismas līdz gaismai pārcēlāmies no estrādes uz Burtnieku ezera krastu. Iesaistījām izrādē gan ezera ūdeni, gan dzīvo uguni, gan zirgus no Burtnieku un Valmiermuižas staļļiem.

Šogad plānojām pievērsties rokenrolam sazobē ar Latvian Blues Band dzīvo izpildījumu. Gribējām, lai dejotāji ne tikai dejotu, bet lai viņiem būtu iespēja kopā ar šo fantastisko muzikālo vienību arī pamuzicēt. Mums ir ļoti daudz muzikālu dejotāju, viņi prot gan dziedāt, gan spēlēt kādu instrumentu, turklāt ļoti labā līmenī.

Dzirnās no trīsarpus gadu vecuma dejo, piemēram, Aleksandra Špicberga, kas mācās Doma kora skolā. Internetā var paskatīties un paklausīties, kā viņa dzied solo – visdažādāko repertuāru, no tautasdziesmām, Imanta Kalniņa un Raimonda Paula līdz Bernsteinam un Ave Maria… Mēs ar LBB līderi Jāni Bukovski izdomātu, kuros mirkļos šie talantīgie bērni varētu izpausties arī muzikāli, ne tikai dejošanā.

Mans nākamais sapnis vai mērķis būtu iestudēt kvalitatīvu mūziklu, kur būtu vieta vokālam, horeogrāfijai, aktierspēlei. Gribu, lai ir pieci vienā – labs dejotājs, nevis tikai dziedātājs, kurš labi kustas, labs dziedātājs, spējīgs spēlēt kādu instrumentu, spēcīgs akrobātikā un labs aktieris. Tādus es vēlētos mūziklu māksliniekus, un Dzirnās mēs esam ceļā uz to, lai viņus izaudzinātu.

Pa reizei es uzrakstu kādu dzejolīti. Tas notiek jau diezgan sen, bet ļoti reti. Telefonā pierakstu. Gadījies pat, ka sastrēgumā. Vai apstājos ceļa malā un pierakstu.

Aklai vistai grauds un slotas kātam lapa –
tā nenotiek, bet tomēr brīnums tapa…

Lūk, tā!