Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2019. gada 12. numurā.
– Sienas dekori jums aiz muguras vedina domāt, ka uzņēmumam ir saistība ar bitēm. Ar ko jūs šeit nodarbojaties?
– UAV Factory darbības profils vērsts divos virzienos – mēs projektējam un ražojam specifiskas klases bezpilotu lidaparātu sistēmas, to mezglus, kā arī pašus lidaparātus. Arī žiroskopiskās stabilizācijas kameras, ar kurām aprīkoti lidaparāti, ražotas šeit.
Paši esam izstrādājuši kameras dizainu, un liela daļa elektronikas ir ražota šeit, arī stabilizācijas un sekošanas algoritmu radījuši mūsu speciālisti. Savukārt daļa no optiskajām lēcām būvētas pēc pasūtījuma, ņemot vērā kameras specifiku. Mūsu ražotie lidaparāti ir radīti, lai novērotu vai izsekotu kādu objektu, kurš nepamanīs novērotāju ne dienā, ne naktī.
– Kā jūs nonācāt līdz savam biznesa modelim?
– Mēs bijām pirmie, kas šā tipa bezpilota lidaparātiem izdomāja platformu pārdošanas biznesa modeli. Tagad līdzīgu pieeju izmanto gan Ķīna, gan Amerika, gan Ukraina. Uzņēmums, kurš vēlējās šajā lidaparātu industrijā attīstīties, pirka no mums lidaparātu čaulas. Tās ir superkvalitatīvas, apveltītas ar labām aerodinamikas īpašībām, turklāt cena, lai gan augsta, klientam ir pieņemama. Tālāk šie uzņēmumi mūsu čaulas pildīja ar saviem mezgliem un pārdeva kā savu produktu.
Ar laiku paralēli platformu biznesam sākām izstrādāt iekšmezglus. Arī tie kļuva par daļu no platformas. Visbeidzot klients varēja nopirkt gandrīz gatavu lidaparātu, kam trūka vien autopilota mezgla. Šis trūkums bija apzināts, proti, trūkstošo klients varēja pielikt pats. Tādā veidā mēs no sevis noņēmām atbildību, kas saistīta ar autopilota mezgla specifiku, jo šajā nozarē tas ir ļoti sarežģīts un sensitīvs jautājums. Strādājot pēc šāda modeļa, ātri vien tikām pie naudas, kas turpmāk finansēja uzņēmuma izaugsmi. Taču mūsu lielais mērķis bija radīt pilnīgu gatavu galaproduktu patērētājam.
– Kas bija jūsu klienti uzņēmuma attīstības sākumposmā?
– Tobrīd tie bija uzņēmumi, kas arī vēlējās ielauzties šajā biznesā, kā arī universitātes, laboratorijas un jaunuzņēmumi.
– Bet vai tas nav risks – dot jau teju gatavu produktu, zinot, ka kāds var attīstīties ātrāk?
– Mēs devām produktu, nevis zināšanas. Ja uzņēmums pats spēja izstrādāt trūkstošo, arī turpmāk tam bijām nepieciešami. Mūsu produkts ir spējīgs strādāt ekstremālos apstākļos, ilgstoši. Lai šādu rezultātu sasniegtu, nepieciešams milzīgs inženiertehnisko resursu ieguldījums.
Mērķa sasniegšana mums prasīja 10 gadus sarežģīta produkta testēšanas procesa dēļ.
Turklāt testi izmaksā daudzreiz dārgāk nekā paša produkta izstrāde, un konkurenti šo posmu reti varēja pārvarēt.
– Cik maksā lidaparāts pilnā komplektācijā?
– Tas ir atkarīgs no konfigurācijas un izmantojuma. Man grūti nosaukt konkrētus skaitļus. Dārgākā kamera ir divreiz dārgāka nekā pats lidaparāts. Viens minimālas konfigurācijas lidaparāts civilām vajadzībām maksā no 100 000 līdz 130 000 eiro.
– No klienta ir bijuši signāli, ka produktā parādījies caurums?
– Ir dažas pamatlietas, kuras ir kā fizikas likumi. Šiem likumiem nevar pārkāpt pāri. Pirmkārt, jāpieņem, ka sistēma ir ļoti sarežģīta. Otrkārt, šī industrija ir ļoti jauna. Ņemot vērā abus nosacījumus, jāpieņem, ka sistēmā var rasties problēmas, un tās ir jārisina.
Mums jāpieņem, ka sarežģītam produktam nepieciešama apkope, mezglu maiņa vai uzlabojumi. Un tieši šis nosacījums nodrošinās to, ka produkts droši veiks savu funkciju. Nekas nestrādā bezgalīgi, ja tam jādarbojas ekstremālos apstākļos, un produkts būtībā ir sarežģīts. Brīnumi fizikā nenotiek.
– Pirmais, kas nāk prātā, domājot par jūsu klientiem, ir aizsardzības joma.
– Jā, mēs strādājam ar klientiem aizsardzības jomā – to skaitā policiju, robežsardzi, militāro jomu. Komercmērķiem mūsu lidaparātus izmanto lineārās infrastruktūras, proti, dzelzceļa, gāzes, naftas vai augstsprieguma vadu novērošanā un apsekošanā.
– Jūsu mājaslapā teikts, ka uzņēmuma sadarbības partneri atrodas gan Amerikā, gan Kanādā, gan Skandināvijā.
– Kopumā esam sadarbojušies ar klientiem no vairāk nekā piecdesmit valstīm.
– Krievija un Izraēla – šīs divas valstis ir starp galaprodukta patērētājām?
– Eiropas Savienības likumdošanas dēļ mēs nedrīkstam sadarboties ar Krieviju. Un Krievija šajā sarakstā nav vienīgā valsts.
Taču ar Izraēlu mēs sadarbojamies diezgan daudz. Viņi iepērk komponentus, piemēram, kameras.
– Ja es lasīšu avīzi, bet jūsu lidaparāts vēros mani no kilometra attāluma, vai optika spēs pietuvināt avīzē rakstīto?
– Avīzi kamera redzēs, bet tekstu gan ne. Brīnumi nenotiek. Nolasīt tekstu no lapiņas nav mērķis. Starp citu, liela daļa klientu vēršas pie mums ar šādām utopiskām vēlmēm, sakot, ka viņi ko līdzīgi redzējušu Discovery kanālā vai lasījuši žurnālā. Mūsu kamera spēj detektēt, atpazīt un identificēt cilvēkus no liela attāluma – tā ir svarīgākā prasība novērošanas izmantojumā.
– Kādā augstumā, veicot objekta novērošanu, lidaparāts spēj uzturēties?
– Ja nepieciešams, arī 5 kilometru augstumā, bet novērošanas vajadzībām pietiek ar 600 metriem virs jūras līmeņa. Tādā augstumā lidaparāts nav dzirdams un redzams. Un, kas ir svarīgi, novērošanu tas veic, nevis skatoties uz leju, bet gan no malas, jo tādā veidā var aptvert lielu teritoriju.
– Ar ko nodarbojas ārvalstnieki?
– Mūsu Amerikas birojs nodarbojas ar biznesa attīstību un pārdošanu Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas teritorijā. Bez labiem pārdevējiem mūsu darbs ražotnē būtu bezjēdzīgs.
– Jūs esat inženieris. Sakiet, kurā brīdī kļuvāt par biznesmeni un kā notika šī transformācija?
– Katram cilvēkam ir savs attīstības ceļš. Ikviens no mums spēj uzņemt zināmu attīstības ātrumu, paātrināties un arī sabremzēties. Strādājot un veidojot šo uzņēmumu, esmu nepārtrauktā attīstībā. Tas ir grūts ceļš, kuru mērojot, uz lietām sāc skatīties un domāt citādi.
– Un, ko jūs domājat par ieguldījumu darbinieku attīstībā?
– Uzņēmuma vēsturē vēl nav bijis gadījuma, ka kāds, kurš grib mācīties un savas zināšanas ieguldīt uzņēmumā, nesaņemtu atbalstu, lai cik dārga šī apmācība būtu. Es uzskatu, ka cilvēkos vajag ieguldīt. Pat ja apmācību laikā viņā aizķersies viens vai divi procenti, iespējams, uzņēmumam tas atmaksāsies desmitkārt. Kā uzņēmuma vadītājs cenšos saskatīt tos cilvēkus, kas spēj augt. Un svarīgi, lai šie cilvēki ierauga tādus pašus kolēģus, kas strādā viņu vadībā, un neslēpj viņus. Tā kā esam strauji augošs uzņēmums, mums visu laiku parādās jaunas vakances, un darbiniekiem ir ļoti labas iespējas progresēt.
– Jautājums varbūt sarežģītāks nekā jūsu produkti, bet, sakiet, kā pats sevi vērtējat kā vadītāju?
– Man ir ļoti svarīgi, lai apkārtējie cilvēki būtu ar līdzīgiem uzskatiem, kādi ir man. Ar tādiem cilvēkiem ir forši un viegli strādāt komandā. Es uzskatu, ka aiz jebkura sasnieguma slēpjas milzīgs darbs. Lai kaut ko sasniegtu, jāiegulda liela enerģija, un tā enerģijā nāk no ļoti daudziem cilvēkiem.
– Cik cilvēku sastāvā sākāt šo biznesu?
– Sakām četratā 2006. gadā.
– Tolaik tā bija entuziastu kopa?
– Entuziasti un draugi. 2009. gadā komanda pilnībā nomainījās, es nodibināju uzņēmumu, bet diemžēl neviens no maniem draugiem nepievienojās.
– Kāpēc nepievienojās?
– Pirmkārt, nebija naudas. Vajadzēja turpināt attīstīties, barojoties no entuziasma. Es pats šādā režīmā strādāju līdz 2014. gadam. Ko lai saka? Bizness jābūvē ar pareizajiem cilvēkiem. Bieži vien ne entuziasms, ne draugu loks tam nav domāts.
– Tehnisko risinājumu meklēšana ir viens no apstākļiem, kas jūsu uzņēmumam būs mūžīgā virzībā. Bet kā ir ar cilvēkiem – vai jums ir atziņas, kuras jāievēro darbā ar tiem?
– Uzņēmuma tehniskā puse man ir ļoti skaidra. Bet, runājot par cilvēkiem, tā man bijusi sarežģītākā daļa.
– Cik darbinieku šobrīd strādā uzņēmumā?
– Vairāk nekā sešdesmit.
– Un kāda ir viņu vidējā alga?
– Tikpat labi varētu uzdot jautājumu, kāda ir pacientu vidējā temperatūra slimnīcā. Varbūt viens no pacientiem jau ir miris, bet citam temperatūra ir paaugstināta līdz 42 grādiem. Uzņēmumā viss ir atkarīgs no darbinieka pozīcijas un spējām. Labiem speciālistiem ir jāmaksā labi, izciliem jāmaksā izcili. Protams, ir jāņem vērā cilvēka daba – grūti atrast tādu darbinieku, kurš teiktu, ka algas ziņā jūtas pilnībā novērtēts.
– Teicāt, ka esat strauji augošs uzņēmums. Kādu prognozējat 2019. gada apgrozījumu?
– Prognozes ir sešu līdz septiņu miljonu eiro apmērā. Pagājušais gads nebija tik veiksmīgs. Mums bija trīs miljonu eiro apgrozījums. Mani neinteresē divdesmit vai trīsdesmit procentus liela izaugsme. Es gribu rast iespēju palielināt uzņēmuma apgrozījumu divreiz gadā.
– Kāpēc jums ir svarīgi nopelnīt naudu?
– Es nekoncentrējos uz naudas pelnīšanu īstermiņā. Es skatos uz lielo mērķi, kas ir tur, kaut kur tālumā.
– Kāds ir uzņēmuma lielais mērķis? Iekarot kosmosu?
– Līdz kosmosam diez vai aizlidosim, bet, kā jau teicu, mērķis ir liels un ambiciozs – apgrozījums. Bet tas būs ļoti grūti.
– Cik stundu dienā pats strādājat?
– Tagad mazāk. Aptuveni vienpadsmit ar pusi. Agrāk trīspadsmit, četrpadsmit stundu gadiem ilgi. Mani uzskati par darbu būtiski atšķiras no vairākuma uzskatiem. Es nedomāju, ka Latvijā kāds ir nomiris no pārstrādāšanās, savukārt Japānā tas notiek regulāri. Tagad padomājiet, kur attīstības ziņā ir Japāna un kur Latvija.
Kad kāds šeit sāks mirt no pārstrādāšanās, visdrīzāk Latvija būs kļuvusi par ļoti nopietni attīstītu valsti Japānas vai Izraēlas līmenī.
– Vai ir kāds skaidrojums tam, ka uzņēmums joprojām atrodas Latvijā, nevis Amerikā?
– Ir ļoti daudz labu iemeslu, kāpēc esam šeit. Ja, atskatoties vēsturē, mēs atrastos jūsu pieminētajā Amerikā, droši vien nevarētu attīstīties, izstrādājot tehnoloģiju. Izmaksu dēļ tas būtu neiespējami. Mēs darbojamies augsto tehnoloģiju biznesā. Ko tas nozīmē? Lai sasniegtu rezultātu, mums ir jāiegulda neracionāli daudz inženierstundu. Un bieži vien ieguldījums tiek veikts nepareizos virzienos. Tā ir daļa no procesa.
Būtībā ir divu veidu risinājumi. Brutālais, kuru jau minēju, un gudrais risinājums, kuru reti gadās dzīvē redzēt. No 2011. līdz 2015. gadam Amerikā vairākiem augsto tehnoloģiju jaunuzņēmumiem bija iespēja paņemt tik daudz naudas, cik vien viņi spēja panest. Summas bija astronomiskas – simtos miljonu dolāru.
Visi uzņēmumi, kurus es zinu un kuri paņēma investīcijas virs simts miljoniem, jau ir bankrotējuši.
Viņi īsā laika posmā ar nežēlīgu naudas daudzumu mēģināja attīstīt tehnoloģiju. Diemžēl viņi nesaprata līdz galam ne tehnoloģiju, ne tirgu.
– Arī jūsu uzņēmumā ir investoru nauda?
– Mums ir daži biznesa eņģeļu investori. Viens no tiem ir igaunis – Skype līdzdibinātājs. Kopumā investīcijās esam saņēmuši aptuveni pusotru miljonu eiro. Augsto tehnoloģiju biznesā tas ir ļoti maz.
– UAF Factory joprojām savā nišā ir līderuzņēmums pasaulē?
– Produkta ziņā joprojām esam līderi, mūsu tehnoloģija ir līdere. Taču, ja skatāmies uz biznesu, tad attīstības ziņā vēl ir daudz, kur augt, lai ieņemtu stabilas tirgus pozīcijas.
– Konstantīn, jūs pats vēl atlokāt piedurknes un ejat skrūvēt lidaparātus?
– Nē. Es to nedaru jau ļoti sen. Varbūt 2012. gadā bija pēdējā reize, kad paskrūvēju kaut ko lidmašīnai.
– Nemaz nepietrūkst šīs nodarbes?
– Galīgi ne. Lai gan skrūvēšana man padevās un patika, tā prāta daļa, kas par to atbildēja, tika noslogota ar citu problēmu risināšanu. Šobrīd, izaugsmes posmā, daudz laika un enerģijas veltu, lai domātu, kā attīstīt uzņēmuma komandu, kā padarīt to stiprāku un produktīvāku, lai attīstība turpinātos.
