Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Zinu, ka daži skatītāji seriālā centās saskatīt pārāk tiešas līdzības ar Anšlava Eglīša romānu Vai te var dabūt alu? Bet tas jau bija tikai viens no materiāliem, uz ko balstījāties?
– Anšlavs Eglītis bija intervējis Vitoldu Berķi, kurš triju dienu laikā, kad dzīvoja pie rakstnieka, izstāstīja savas izlūka gaitas. Eglītis romānā ir pielicis klāt savu paroli Vai šeit var dabūt alu? Reālajā dzīvē parole bija citāda – Es meklēju savu radinieku Sietiņsonu.
– Grāmatā Eglītis arī izdomāja Berķa atgriešanos rietumos, Zviedrijā, ar pasažieru lidmašīnu, piedraudot gaisa kuģa pilotiem. Par to rakstnieku tolaik izsmēja… Patiesībā Berķis atgriezās tāpat, kā šeit nelegāli ieradās, – ar ātrlaivu. Te arī loģisks jautājums, kādēļ VDK ļāva Berķim izbraukt? Savervēja?
Citi lasa
– Šāds jautājums vienmēr ticis uzdots – viņiem vienkārši paveicās vai viņus izlaida kā dubultaģentus? Jo arī amerikāņu specdienestu operācijās no 85 Padomju Savienībā nelegāli iesūtītiem aģentiem tikai trim izdevās atgriezties. Un visus trīs turēja aizdomās, ka viņi ir savervēti. Tāpat ar Berķi. Lursen-S – tā Latvijas PSR KGB nodēvēja operāciju pret angļu izlūkdienestu no 1948. līdz 1954. gadam. 1949. gada 1. novembrī Kurzemes krastā izsēdināja divus aģentus – Vitoldu Berķi (Krauju) un Andreju Galdiņu (Medni). Viņi iekļuva padomju pretizlūkošanas izliktajās lamatās, kuras angļiem bija norādījis aģents Apogs. 1950. gada 13. maijā čeka abus britu aģentus pārveda uz Kurzemes mežiem un izvietoja viltus partizānu grupā.
Pēc Lursen-S lietas apraksta izskatās, ka Berķim ļāva izkļūt no PSRS tāpēc, ka viņš tiešām ticēja čekas izspēlētajai versijai, ka ticies ar nacionālajiem partizāniem. Līdz ar to viņš rietumos droši stāstīs šo versiju un varēs pārliecināt britu izlūkdienestus, ka ticies ar īstiem partizāniem. Esmu lasījis materiālus par vēl vienu aģentu Ludi Alfrēdu Upānu – par viņu gan ir versija, ka viņu varētu būt pārvervējuši un tāpēc izlaiduši. Viņi bija trīs draugi, kas apzināti devās pie britu izlūkdienestiem, lai sadarbotos, nokļūtu Latvijā un cīnītos pret padomju varu – Silarājs, Berķis un Upāns. Trīs latviešu lidotāji, kuri bija dienējuši aviācijas leģionā Latvija, un pēc kara nonākuši rietumos. Silarājs kļuva par priekšnieku un organizēja operācijas. Berķis, vēlāk Upāns nelegāli tika iesūtīti Latvijā un nelegāli viņiem izdevās no Padomju Savienības arī izkļūt.
– Jebkurā gadījumā izlūka ikdiena normālam cilvēkam šķistu nepanesama, jo nervu spriedze ir neaptverama, jo kuru katru brīdi tevi var atmaskot.
– Viņi jau juka prātā pēc tam. Gan vienas, gan otras puses aģenti, jo viņiem nācās dzīvot dubultu un reizēm pat trīskāršu dzīvi. Arī Fredis Launags, nacionālais partizāns, kuram 1945. gada rudenī izdevās aizbēgt uz Zviedriju, pēc tam sadarbojās ar britiem, vēlāk amerikāņu izlūkdienestiem, sajuka prātā un ilgus gadus ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Arī Latvijā tie čekisti, kuri tēloja nacionālos partizānus britu aģentiem, juka prātā, visādas trakulības darīja, un tolaik nevarēja saprast, vai viņus likt psihiatriskajā klīnikā. Jo tu vienlaikus esi vairākas personas un beigās pats vairs nesaproti, kas tu esi. Par Jāni Klimkānu, čekas aģentu, kuru pārsūtīja uz Lielbritāniju, ir versija, ka viņam bija nervu sabrukums. Pie Lielbritānijas latviešiem Ziemassvētkos dziesmas Klusa nakts, svēta nakts dziedāšanas laikā viņš esot sācis histēriski raudāt un smieties. Acīmredzot nervi neizturēja.
Visu interviju lasi jūlija žurnālā Klubs.
