Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kādam no mūsu riteņbraucējiem šobrīd ir izteiktas čempiona ambīcijas?
– Kādam no mūsu riteņbraucējiem šobrīd ir izteiktas čempiona ambīcijas?
– Es vēlētos, lai Tomam piemistu izteiktākas ambīcijas. Krists Neilands visu laiku progresē, bet viņa progress ir nevis stāvs, bet lēzens. Man interesē, ko Toms spēs olimpiādē. Es biju Tokijā, apskatīju trasi. Tā būs kalnaina ar lielu gaisa mitrumu un karstumu. Tokijas olimpiādi un Tour de France šķirs tikai nedēļa. Tour de France no visiem tās dalībniekiem var uzvarēt labi ja seši sportisti. Pārējie vai nu palīdz citiem, vai gaida savu iespēju kādā no posmiem. Tur visi nemaz tik ļoti nemauc. Un nav labāka veida treniņam kā sacensības. Riteņbraukšanā tas ir izteikti.
– Tavuprāt, mums ir pa spēkam parādīt labu rezultātu Tokijas olimpiskajās spēlēs?
– Es ticu, ka mums ir iespējas, un gribētos, lai arī paši sportisti tam noticētu. Man nepatīk rīkoties uz dullo. Man patīk izplānot tā, lai maksimāli sasniegtu rezultātu. Es domāju, mēs zinām vairāk nekā tie, kas mūsējos tagad trenē. Neticēsi – katrai komandai ir vairāki treneri, kas menedžē tās darbu, un aiz tiem stāv vēl citi treneri, kuri katrs atbild par saviem sportistiem. Es varbūt kļūdos, bet Toms Skujiņš nav tāda zvaigzne, lai viņa vācu treneris speciāli viņu gatavotu olimpiādei. Toms ir gudrs sportists, un es ceru, ka viņam izdosies sasniegt savu maksimumu Tokijā.
– Esmu redzējis, kā trenējas riteņbraucēji Holandē, tāpēc man ir grūti iedomāties, kur notiek šosejas treniņi Latvijā.
– Ir vēl trakāk, pie vispārīgā līmeņa ir grūti iedomāties, ka mums ir vairāki labi, profesionāli riteņbraucēji.
Es dzīvoju Garciemā. Uz darbu Brīvības ielā varētu braukt ar velosipēdu. Reizēm to arī daru, bet pa Jaunciema šoseju neizvēlos. Man tur ir bail braukt. Bet es zinu vīrus, kas tur brauc.
– Mans sievastēvs pusmūža vecumā sevi no jauna atrada riteņbraukšanā. Atmeta pīpēšanu, no sākuma nopirka kalnu divriteni, tad šosejas velosipēdu un sāka piedalīties sacensībās. Esi ievērojis, ka vīri ap piecdesmit atrod jēgu šādā veidā?
– Baigi forši! Atceros, kad sāku organizēt kalnu divriteņu sacensības, uzdevu sev jautājumu – kāpēc veči brauc? Pirmie dalībnieki ģērbās parastos ikdienas šortos un kedās. Vēlāk, kustībai attīstoties, klozes kļuva svarīgākas. Viņi arvien vairāk iejutās tēlā.
Tu atbrauc uz sacensībām, tev ir beibe pie sāniem, tu uzkāp uz sava riteņa, uzvelc ķiveri un uzliec brilles. Tu mauc. Tas ir daudz foršāk nekā skriet.
Katrā sacensībā ir arī piedzīvojumi, kritieni. Sākotnēji šīs sacensības bija kā mazs kariņš. Dalībnieki savstarpēji apsprieda notikumus un forumos dalījās ar zināšanām – kādus protektorus izvēlēties, cik cietas riepas pumpēt un tamlīdzīgi. No 100 dalībniekiem MTB velomaratons izauga par seriālu ar vairāk nekā 2000 dalībniekiem. Šāda masveida aizraušanās nāca par labu arī velo tirgotājiem.
– Tevis pieminētais kariņš notiek arī Vienības velobrauciena tautas klasē. Tur katru reizi ir saķeršanās starp braucējiem.
– Tas tā ir visur. Arī es šo fenomenu nespēju saprast. Tautas klasē vajadzētu braukt prieka pēc, izbaudot procesu. Bet tā gluži nenotiek. Tā vietā notiek briesmīga cīņa par uzvaru.
– Kāpēc tie, kuri vēlas spēkoties tautas klases ietvarā, nebrauc sporta klasē?
– Mēs esam izstrādājuši dažādus ierobežojumus, lai to mainītu. Piemēram, braucēji ar licencēm nedrīkst braukt tautas klasē. Arī tie, kuriem licence bijusi pirms diviem gadiem, nedrīkst piedalīties tautas klasē. Arī MTB seriālā situācija ir līdzīga. Tautas klasē ir aptuveni 300 dalībnieku, kuri mierīgi varētu braukt sporta klasē. Tu pats brauc ar riteni?
– Jā, tas ir mans ikdienas pārvietošanās līdzeklis pilsētā.
– Tad varbūt esi pamanījis, kas notiek, kad viens vīrs uz veloceliņa pabrauc garām citam. Sākas sacensība. Man birojs ir Brīvības ielā, pie VEF pieturas. Daži tur starp gājējiem brauc slalomā, var redzēt, viņiem patīk adrenalīns.
Intervijas turpinājums:
