Ko tu domā par to, ka dzīve tev ir piespēlējusi dvīņus?
– Ko tu domā par to, ka dzīve tev ir piespēlējusi dvīņus?
– (Iesmejas.) Manai vecaimātei bija dvīņu brālis, tā ka nekāds lielais pārsteigums tas man nebija. Tagad meitām jau ir 17 gadi. Kad viņas piedzima, man bija 52 gadi. Bet jāsaka, ka meitu audzināšanā ļoti palīdzēja sievas mamma.
– Meitu ienākšana dzīvē tev bija kā restarts?
– Vienmēr, kad cilvēks iemīlas, dzīve šķiet daudz rožaināka.
– Komunikācija ar divām tīnēm tev šobrīd ir liels izaicinājums?
– Es esmu diezgan stingrs. Dažos momentos varbūt esmu pat pārāk stingrs. Es prasu kārtību, bet viņas spurojas pretī. Viņas ir tādas fiksās. Sieva meitas cenšas pievērst mākslai, savukārt es – darbam. Bērni grib, lai viņus izlutina. Mani audzināja, mācot, ka pašam ir kaut kas jāsasniedz. Tas laikam man nāk no tēva. Jo tu vairāk bērnam dosi, jo mazāk viņš gribēs sasniegt. Diemžēl tā tas ir.
– Tu piekrīti, ka ābols no ābeles tālu nekrīt? Proti, ka bērni ir vecāku turpinājums.
– Es sava tēva darbus turpinu diezgan tieši. Man piemīt daudzas viņa iezīmes. Kā treneris viņš bija augstas kvalitātes speciālists gan kultūras, gan darba ziņā. Es viņa pieeju pieņēmu un papildināju. Pat nezinu, vai tagad ir tādi treneri, kas var izveidot plānus vairākiem gadiem. Arī es katru gadu varēju sagatavot augstas klases sportistus.
– Lasīju, ka jaunībā trenējies pie tēva un, braucot uz sacensībām, sēdēji nevis mašīnā blakus tētim, bet kopā ar pārējiem puišiem autobusā. Kā tas tev lika justies?
– Viņam bija Volga. Dažreiz varbūt gribējās tur pasēdēt. Bet tādu izteikti sliktu atmiņu man no bērnības nav.
– Tavs tēvs bija caursitēja tips?
– Tēvs bija ļoti interesants cilvēks. Turklāt ļoti galants. Vispār jau viņš ir dzīvs joprojām. Drīz svinēs 89. dzimšanas dienu. Viņam nebija respekta ne pret vienu. Viņš droši varēja iet pie prezidenta jebkurā mirklī un teikt: «Sveiks, es gribu ar tevi parunāt!» Arī man piemīt šī īpašība. Mana sieva saka, ka arī man nav kompleksu. Man ir grūti saprast tos, kuri nevar aiziet un vienkārši parunāt.
Starp citu, arī mans tēvs pēc riteņbraukšanas trenera darba naudu pelnīja ar puķēm. Viņš baigi cīnījās par Saktas puķu tirdziņu. Pirms tam tur bija brezenta būdas. Bet viņš ņēmās līdz ārprātam, lai to vietu savestu kārtībā. Es jau viņam teicu – labāk būtu panācis, lai uzbūvē treku (smejas).
– Tu pats dzīvē esi bijis lielu izvēļu priekšā?
– Esmu. Toreiz, kad sāku nodarboties ar puķu biznesu. Es atrados pašā virsotnē ar ļoti labiem rezultātiem un sapratni, kā notiek procesi, taču šeit šajā biznesā nevienu īpaši nepazinu, jo braukāju apkārt. Neskatoties ne uz ko, man nācās atstāt to, ko protu un zinu.
Intervijas turpinājums: