Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Santa
Janvāris
BALSO ŠEIT
Mana dzīve mainījās un arī es pati, kad kļuvu par dvīņu mammu. Tagad mazajiem trakuļiem ir četri gadi. Draudzenes teica, ka man droši vien bērni ir tāpēc, lai man beidzot būtu kompānija, ar ko kopā spēlēties. Ceru, ka šogad būs sniegs un varēsim taisīt cietokšņus.
Norvēģijā esmu jau devīto gadu. Atceļoju, jo mamma un māsa jau te bija iedzīvojušās un man nebija nekādas skaidrības, ko un kur gribētu un varētu darīt. Sanāk, ka sekoju savam asinsbaram nopakaļus. Un paliku.
Sākumā strādāju pastā. Pa naktīm vedu avīzes, kas ir samērā klasisks iebraucēju pirmais darbs. Tagad esmu dziļurbumu iekārtu operatora palīdze. Darba dēļ ir sanācis diezgan pabraukāt.
Ja nav tik daudz urbšanas darbu, dzīvojos kopā ar mehāniķiem pa darbnīcu. Kad dabūju izjust, kas ir mehāniķu darbs, ļoti labi sāku saprast, kāpēc darbnīcās tik bieži var dzirdēt lamāšanos. Apjautu arī to, ka man ir ļoti mazs lamuvārdu krājums. Skaļi gan nelamājos, bet ir bijuši gadījumi, kad arī iekšēji ir gribējies tā sulīgāk pateikt kaut ko kādai ietiepīgākai skrūvei neērtā vietā.
Kovidlaikā norvēģi ir ļoti apzinīgi. Protams, ne visi, bet ļoti liela daļa nēsā maskas arī tur, kur tā nav prasība. No malas šķiet, ka viņiem tiešām viss šis ir apnicis un viņi darīs visu, kas vajadzīgs, lai viss rimtos. Man pašai uz savas ādas ierobežojumus ļoti nesanāk izjust, tomēr tas, ka uz Latviju nevaru tā vienkārši aizlidot, gan griež sirdī.
Norvēģu vīrieši… Grūti pateikt, kādi tieši viņi ir. Man acis zib tikai uz latviešu vīriešiem. Haha. Atceros, reiz aizskatījos uz vienu norvēģi. Un iemesls – vienkārši apbrīnoju, cik ļoti labi viņš bija matus ieveidojis. Norvēģu sievietes gan nedaudz ir pabojājušas savus vīriešus ar savu noteikto – es pati visu varu! Jā, es arī esmu gājusi ar tādu – es pati visu varu! Bet ir forši tomēr sajust, ka vīrieša cilvēks grasās vai piedāvā kaut kā palīdzēt, kaut arī nevajag. Bet kādreiz jau vajag.
KLUBA konkursā gribēju piedalīties, jo likās, ka tā ir kā piedalīšanās loterijā, lai laimētu interesantu piedzīvojumu. Un es beidzot nopirku to biļeti.
Fotogrāfiju uzņēma mana draudzene Gundega. Tas ir viens no burvīgajiem skatiem Jotunheimenas Nacionālajā parkā. Abas braucām uz kalniem vēdināt galvu. Bija vietas, kur draudzene mani pierunāja nevilkt drēbes nost… Nezinu, kas man ir, bet kalnos gribas mesties plikai. Gribas sajust ar visu savu ādu to brīvību un skaistumu.
Mans mērķis priekšdienām – nekautrēties kalnos kailai būt tik ilgi, cik vien manam garam tas ir nepieciešams (nu, vai līdz brīdim, kad kļūst auksti).
Kad biju sīka, pamanīju, ka tantītes visiem vienmēr vēl labu veselību un mieru sirdī. Senāk man tas likās nedaudz, hmm, uzjautrinoši, jo, nu, viņas visas tā. Tagad? Tagad, kad redzu, cik tas patiesībā ir sarežģīti un nežēlīgi vajadzīgi, es saprotu tās tantītes. Tāpēc vēlu – lai sirdī miers un laba veselība!
