Iekosties nobriedušos "ķiršos" (18+)

Tā bija neparasti karsta vasaras diena. Un tā bija diena, kas pavasari pārvērta par vasaru. Iespējams, tāpēc tik īpaša. Brīvdienās vilcieni vienmēr bija pilni, bet todien vēl pilnāki nekā parasti, jo vai visi rīdzinieku muka no pilsētas – uz jūru, laukiem, vienalga kur, ka tik būtu tālāk prom no smacējošā bruģa. 

Jānis paskatījās uz savu biļeti un pārlaida acis pār vilciena salonu, noraudzīdamies uz citiem pasažieriem – no pilsētas mūkošiem, sasvīdušiem, pēc dabas krūts alkstošiem. Viņš ļoti reti brauca ar vilcienu, un Jāņa telefonā nebija lietotnes elektroniskās biļetes iegādei. Gaidot konduktori un turot rokās papīra biļeti, Jānis sajutās nedaudz vecmodīgs. Tveices dēļ viņš nolēma atvērt logu, un tieši tajā brīdīt to darīja arī kāds pasažieris pretējā pusē. Pagriezis galvu, Jānis ieraudzīja, ka tā ir meitene. Viņu skatieni satikās mirklī, kad no caurvēja meitenei pacēlās kleita un sekundes simtdaļā pavīdēja viņas mežģīņu biksīšu zeltainās puķes. No šā skata viņam atvērās mute un no rokām izlidoja biļete. Tā ielidoja tieši klēpī viņas draugam, kurš nupat bija mēģinājis satvert kleitiņas malas, nolaižot tās lejā.

Jānis pateicās svešiniekam par veiklo ķērienu un, paskatoties uz viņa meiteni, pasmaidīja un tā arī nodomāja: labs ķēriens! Meitene patiešām bija simpātiska. Viņai bija dziļš, caururbjošs acu skatiens un smalki, gaiši smiekli.

Tvirtās krūtis salēcās katru reizi, kad viņas smiekli piepildīja vilciena caurvēju. Un viņas draugam patika to vērot. Tāpat kā Jānim.

Vilciens turpināja savu ceļu uz vasaru. Jānis sēdēja un ik pa brīdim pagrieza galvu uz pievilcīgā pārīša pusi. Vīrietis savu meiteni bija apķēris ap vidukli, pat nedaudz zemāk, ik pa laikam noglāstīdams viņas apaļumu, kamēr meitenes kāja bija pārlikta pāri viņa kājai un nedaudz šūpojās. Jānis piefiksēja katru viņas ķermeņa detaļu, un viņam šīs detaļas ļoti patika. Puisis, par laimi, sēdēja pie loga, un meitenes mati nosedza skatu uz viņa seju, tāpēc Jānis varēja nekautrējoties turpināt vērot savu ceļabiedri.

Ar domām par aizliegto ceļš skrēja nemanot. Jānis prātoja, kurā gan pieturā viņi izkāps. Patiesībā viņš negribēja, lai tas notiktu drīz, jo tad viņam vairs nebūtu, ko vērot, nebūtu, par ko fantazēt. Savās fantāzijās viņš jau bija ticis diezgan tālu un negribēja, lai kāda pietura ar muļķīgu nosaukumu tās pārtrauktu. Vienīgais labums no šāda pavērsiena būtu tas, ka viņš uzzinātu, kurā pieturā meitene mēdz izkāpt. Bet arī – neko daudz jau no šādas informācijas nevarētu izsecināt. Turklāt viņai taču bija draugs, lai gan tas Jānim nebija nekāds arguments pārstāt domāt…

Jānis turpināja vērot. Cauri viņas tumšpelēkajiem, plīvojošajiem matiem vizēja saules stari, un viņa izskatījās kā TV dīva šampūnu reklāmā. Diemžēl pret sauli bija grūti saskatīt meitenes acis. Laikam jau saules māte nevēlējās, lai kāda cita izskatītos skaistāka un karstāka… Vējiņš atkal papūta un atkal pacēla meitenes viegli plīvojošās vasaras kleitiņas malu. Viņas apģērba augšdaļā audumu sakrokoja gumija, kas atkailināja meitenes plecus tik tālu, ka Jānim atlika vien pielikt mazliet izdomas, lai iztēlotos, kā gumija pastiepjas un audums noslīd…

Kad viņa ar roku saņēma matus un pacēla tos pie pakauša, ļaudama kaklam sajust vēja plūsmu, varēja pamanīt, ka meitenes ausis rotā lieli zeltīti riņķu gredzeni, savukārt uz viņas trauslā kakla bija mīlīga dzimumzīmīte, kas citos gadsimtos varētu liecināt par aristokrātisku izcelsmi. Meitenes slaidais augums signalizēja par viņas veselīgo dzīvesveidu vai arī biežu nodarbošanos ar… kaislīgiem, asinsriti veicinošiem pasākumiem vai varbūt jāšanas sportu. Jā, Jānim patika doma, ka viņa spētu savaldīt visniknāko kumeļu sētā.

Nākamajā pieturā viņas puisis izkāpa, bet meitene, par laimi, palika viena pati ar savu koferi. Jānis zināja, ka vēl pēc divām pieturām būs jāizkāpj arī viņam. Neatlika nekas cits, kā domāt iepazīšanās plānu. Viņš taču nevarēja palaist garām radušos izdevību. Vispār jau Jānis nebija no tiem, kam bieži iepatiktos svešas meitenes. Bet šī bija īpašāka par citām. Un viņš bija gatavs cīnīties par viņu, pat nezinot viņas vārdu.  Minūtes ritēja, un Jānis jau sāka uztraukties, bet hormonu salidojums un caurvējš nebija īstie padomdevēji racionālai un plānveida rīcībai. Idejas šaudījās garām kā mainīgās ainavas aiz vilciena loga – te meža puduris, te māja, te labības lauks, te meitenes atspulgs logā. Meitenes kautrīgi izaicinošie skatieni viņa domas dzina kaisles uzplaiksnījumu karuselī, taču joprojām viņa bija pretējā pusē. Diemžēl.

Vilciens apstājās. Tā vēl nebija Jāņa pietura, bet meitenes gan! Nekāda plāna Jānim joprojām nebija, viņš vienkārši izkāpa. Ar primitīvu domu – sekot viņai.  Ar slaidu rokas žestu viņš palīdzēja meitenei pārvarēt vecā vilciena trepes, otrā rokā turēdams viņas koferi. Arī tas viņu interesēja – kas tajā iekšā? Cik kārtīga vai neķītra ir meitenes bagāža un pati meitene?

– Paldies! – meitene smaidot pateicās.

– Vienmēr laipni! Esmu Jānis, un tu?

– Mani sauc Ritma.

– Ritma? Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu.

– Laikam jau mani vecāki pārāk ilgi dzīvojuši dzelzceļa tuvumā, – viņa piebilda, gardi smejoties, un viņas smiekli bija dzidri un pavedinoši.

– Es tevi pavadīšu. Cik tālu tev mājas?

– Hei… Nevajag, paldies, bet – nē!

– Nu… Es nevēlos, lai tevi redz ar mani, jo… pats saproti…

– Nē, nesaprotu. Es tikko ar tevi iepazinos!

– Tur jau tā lieta! Tu tikko iepazinies, un es tev ļauju jau nākt uz manām mājām!

– Es neiešu iekšā.

– Piedod, tur mani gaida vīrs…

– O, vīrs! Nu labi, bet kādu gabaliņu jau es tevi varu pavadīt, vai ne? Es zinu, cik smags tavs koferis, turklāt tu man varētu – palīdzēt.

– Labi. Kā es tev varu palīdzēt? Tu kaut ko meklē?

Viņš neķītri paskatījās uz meitenes lūpām un nodomāja, ka meklē kaisli, kādu nav piedzīvojuši pāris pēdējie gadsimti, bet teica citādi:

– Mm… Es atbraucu, lai saprastu, vai šī būtu laba vieta manām nākamajām mājām laukos. Esmu arhitekts, man ir sava vīzija par nelielu māju. Vajag tikai vietu.

– Labi, man ir kas padomā. Ja tu vari panest to koferi, es tev parādīšu, kas tev patiktu, ja tu dzīvotu šajā vietā, – viņa koķeti pasmaidīja un pamāja ar roku, aicinot sekot.

Viņi izgāja uz kāda vientulīga lauku ceļa, tad meitene pēkšņi pagriezās, lai dotos pa kādu taku caur nelielu mežiņu, un viņi pienāca pie ezeriņa, uzkāpa uz laipas, apsēdās uz tās, iemērca kājas ūdenī un saskatījās, klusi nopētīdami viens otra sejas vaibstus, acis, lūpas… Pēkšņi Ritma pārtrauca neveiklo klusuma pauzi:

– Lecam peldēties?

– Jā, kāpēc gan ne!

Jānis nopētīja apkaimi. Tuvumā neviena nebija, bet kādu puskilometru tālāk, ezera otrā krastā, gan bija cilvēki. Bet galu galā neko tādu jau viņi abi nedarīja. Jānis novilka šortus, atstājot vien piegulošas miesas krāsas apakšbikses, viņa novilka tikai sandales un nopētīja puiša biksīšu aprises.

Abi pa taisno no laipas ielēca ar galvu ūdenī… Viņi šļakstījās, ķiķināja un smējās, kautrēdamies pietuvoties viens otram. Tad Jānis tomēr piepeldēja Ritmai pavisam blakus, vērodams viņas līganās zemūdens kustības. «Ak Dievs, viņa taču ir skaista kā pasaku nāriņa!» nodomāja Jānis. Kāpjot ārā no ūdens, viņš uzdrošinājās atbalstīt Ritmu pret savām rokām, lai palīdzētu viņai nokļūt uz laipas. Abi apsēdās blakus, un Jānis nespēja no viņas novērst ne acu. Meitene viņam šķita kā dieviete.

Ritmas ķermenis vibrēja, mitrais apģērbs ieskāva tvirto augumu, izceļot krūšu formu, ūdens pilieni uz ādas vizēja kā dārgakmeņi.

Kas īsti viņā bija tik ļoti noslēpumaini pievilcīgs? Lai uz ko viņš skatītos, atbildes nebija.

Jāni gluži vai uz pusēm plēsa vēlme viņai pieskarties. Viņš ar plaukstām pavirzīja Ritmas slapjās matu cirtas tālāk, pieskārās auskariem un viegli pārlaida ar pirkstiem pār viņas dekoltē zonu un pleciem, pieskārās ar lūpām mitrajai meitenes sejai. Viņa pasmaidīja un atbildēja ar to pašu. Jānis lēnām gūlās meitenei virsū un sajuta, kā starp viņiem sāk plūst ūdens tērcītes no viņas slapjās kleitas.

Pagaidi! – viņa iesaucās.

Piedod! – viņš samulsis atbildēja.

– Nē, vienkārši… ļauj man atbrīvoties no kaut kā. Aizgriezīsies, lūdzu?

– Es kautrējos.

Viņš aizgriezās un uzbudināts sapņojot gaidīja nākamo pavēli. Kad viņš atkal pagriezās pret meiteni, Ritmai mugurā bija palikusi tikai un vienīgi kleitiņa – mitra, pieguloša, un nu jau tai cauri spīdēja krūšu galu aprises – kā tādi nobrieduši ķirši, kas gaida, lai tajos varētu maigi iekosties. Kas notika zem jostas vietas, par to Jānis vienkārši vairs nespēja domāt. Viņa piegulošās bikses, kas mitrumā arī izskatījās caurspīdīgas, jau bija kļuvušas par šauru… Un tas bija acīmredzami.

Meitene pieskārās Jāņa siluetam zem jostasvietas un bikli iesmējās. Jānis saprata, ka viņa ir nospiedusi starta pogu, un tagad viņš drīkst iet tālāk… Laiks, šķiet, apstājās, pat ezera ūdeņi sāka vizuļot citos toņos. Kutinoši pavelkot zemāk sasodīti ērto kleitas gumiju, Jānis atklāja Ritmas piebriedušās krūtis. Tās gluži vai izlēca viņam pretī, atsegdamas iesauļotās un nenosauļojušās ķermeņa daļiņas. «Pašas uzprasījās!» viņš nodomāja un sāka maigi skūpstīt krūšu galiņus, lēnām virzoties no vienas pie otras, tad pie meitenes saldkaislajām lūpām. Tad Jāņa rokas virzījās zemāk un konstatēja, ka viņas mežģīņu biksīšu tur vairs nebija. Zeltainās puķītes bija jau paslēptas koferī – cik ērti! Jāņa cietajam loceklim tas patika. Ritma pavirzīja arī viņa bikšu gumiju platāk un ļāva svešiniekam izlauzties pretī saulei. 

Viņu ķermeņi saskārās īstajā vietā, un pēc mirkļa jau abi gulēja uz laipas siltajiem dēļiem, cieši apskāvušies…

– Te tev vasarās patiktu peldēties, – pēc brīža viņa visā nopietnībā turpināja. – Tev vispār ir meitene?

– Nu… Kā lai saka… Mēs nedzīvojam kopā.

– Bet kas tev ir tas puisis vilcienā?

– Tas. Nu, kā lai saka… Es pazīstu viņu labāk nekā jebkura cita. Viņš ir mana jaunības mīlestība. Mēs šad tad satiekamies. Pārāk labi viens otru pazīstam, lai to darītu tikai tad, kad vēlamies.

– Interesanta pieeja. Kāpēc gan ne! Un vīrs ko par to saka?

– Viņš to nojauš, bet neko nesaka, jo zina, ka tas nav nopietni.

– Nav nopietni?

– Nu, protams, nav! Ja būtu, tad tas draugs būtu mans vīrs, vai ne tā?

Vispār, loģiski, jā! – Jānis teica un nodomāja, cik nopietni viņam pašam viss varētu izvērsties ar šo meiteni.

Viņi turpināja vietējās vides iepazīšanu, nu jau ejot pa kādu pļavu, kas smaržoja pēc meža zemenēm un žūstoša siena.

Tu smaržo pēc vasaras! – Jānis teica.

– Arī tu, Jāni! Ak, pareizi, tu taču esi Jānis! Tu vispār zini, ka tev pēc pāris dienām svētki?

– Visiem tad būs svētki, ha-hā!

– Un kā tevi parasti sveic?

– Tu vēlies mani sveikt?

–Vai es vēlos tevi sveikt… Kā es tevi varētu sveikt? – viņa aizdomājās.

Abi saskatījās, un tas bija īstais skatiens, to Jānis nojauta. Viņš pacēla Ritmu savās spēcīgajās rokās un kā pūku aiznesa uz tuvāko siena kaudzi. Tālumā strādāja siena pļāvēji. Paši vainīgi. Vasara bija pašā briedumā, vārpas izskatījās tikpat nobriedušas kā Jāņa loceklis, kas atkal bija gatavs paveikt auglības rituālu. Ritma pavilka zemāk Jāņa šortus, pieglauda vaigu klāt tur, kur nevajadzētu, un tad novilka tos pilnībā. Jāni tas uzvilka vēl vairāk.

Viņas kleitiņa bija jau gandrīz izžuvusi, tāpēc vairs nebija iemesla to novilkt. It īpaši tāpēc, ka viss nepieciešamais tāpat bija viegli pieejams. Ritma apsēdās uz gulošā Jāņa, ieķērās viņa lūpās, ieslidināja mutē savu mēles galiņu un ļāva Jānim ielauzties viņas siltumā. Tālumā dunēja vilciens, un abi sāka kustēties vilciena taktī, vienotā ritmā ar to. Viņus nespēja apturēt pat garām braucošais traktors. Siena kaudze vibrēja, ar katru kustību atkal no jauna uzdvešot vasaras smaržu. Upes iziet no krastiem, un pat aizsargdambis nespēj apturēt viļņu spēku – tādu ainu uzbūra Jāņa fantāzija. Dzīvības eliksīrs izšļācās īstajā brīdī.

Paldies par apsveikumu! – viņš beigās noteica, un Ritma viņu noskūpstīja. Viņas ceļi bija nedaudz saskrāpēti un drebēja, vaigi sārti un lūpas alka tuvības vēl un vēl. Tomēr abi devās tālāk.

– Parādīšu tev kādu ļoti interesantu vietu! Tev patiks.

– Es pat nezinu, kas man te vispār var nepatikt!

Viņa paņēma Jāni aiz rokas, ieveda senā liepu alejā un pieveda pie kāda koka, kuram bija vairāki stumbri un pa vidu brīva vieta – tur Ritma bērnībā esot spēlējusi teātri.

– Nāc iekšā!

– Nu augšā…

Tad iekšā vai augšā? – viņš ķircināja Ritmu.

Viņi smejoties iekāpa kokā, tā stumbru krustpunktā. Šī bija maģiska vieta, un Jānis nespēja savaldīt sevi, redzot, kā ēnā Ritmas krūšu galiņi atkal sarāvās un izaicināja uz spēli. Viņš stingri paņēma Ritmu un atspieda pret koka seno stumbru, kāri skūpstīja viņas kaklu. Atkal un atkal…

Man, nedaudz sāp… – viņa mēģināja iebilst, bet pašai īstenībā patika šīs sāpes. Tās viņu uzbudināja vēl vairāk. Ritma sajuta Jāņa siltumu un saplūda ar to.

Tu… esi… – Ritma izdvesa.

Es esmu, – viņš skūpstoties apliecināja.

Nē… Kas tu vispār tāds esi? – viņa teica, turpinot reibt no baudas.

Bija grūti vairs saprast, kas notiek ar viņas ķermeni, jo tas pirmoreiz dzīvē sajutās kā apmaldījies kosmosā un nemaz negrasījās meklēt no tā izeju. Arī Jāni pārsātināja baudas sajūtas. Viņš Ritmu maigi aiz matiem vilka zemāk, arvien zemāk, līdz viņa bija tieši pie izslāpušā locekļa.

Viņa iekunkstējās no baudas, ar mēles galiņu maigi aplaizīja, tad paņēma mutē un sāka grozīt to kā ledeni, arvien ātrāk un ātrāk…

Abi izgāja no rāmjiem, Visums vairs neeksistēja, maigums pārtapa dzīvnieciskā instinktā… Tad Ritma piecēlās kājās un Jānis atkal viņu sāka skūpstīt, ar pirkstu nofiksējot viņas auguma intīmāko daļu. Viņa jutās kā zivtiņa, kurai nav izredžu, iekams neizpildīs trīs vēlēšanās. Un viņai patika visas trīs vēlēšanās tik ļoti…

Jānis bija gatavs nojaukt visas pasaules sienas, lai tikai varētu pilnībā pārņemt varu pār meitenes saprātu un ķermeni. Viņš bija sasvīdis, un bauda no viņa pilēja kā metāllietuvē. Tālumā ejošais pārītis lēnām virzījās viņiem arvien tuvāk, un viņiem vairs nebija daudz laika. Ritma sajuta sevī dziļu saviļņojumu un nespēja to neizkliegt, Jānim ar to pietika, lai viņa karstais zobens būtu gatavs parādīt savu daili. Abi bija absolūtā sajūsmā no vienlaikus gūtās baudas.

Jānis apskāva meiteni un atzinās, ka tas bijis viņa burvīgākais šā gada piedzīvojums. Un piebilda – nu viņam ir pilnīgi skaidrs, kur jābūvē sava māja. Ritma smaidīja, apstiprinādama tādu izvēli par labu esam.

Viņu ceļi šķīrās pārdesmit metru attālumā no Ritmas mājām, kur viņa Jāni uz atvadām nobučoja, novēlēja jauku tālāko ceļu, teikdama, ka vecvecāki viņu jau gaidot… Tātad tomēr vecvecāki, nevis vīrs – atskārta Jānis, kad Ritma jau bija nozudusi aiz ceļa līkuma…