Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Elizabete, no cik gadu vecuma tu spēlē hokeju?
– Pirmo reizi uz hokeja slidām uzkāpu, šķiet, septiņu gadu vecumā. Pirms tam nodarbojos ar daiļslidošanu. Tobrīd dzīvoju Austrijā. Atceros, ka daiļslidošanā ieguvu kausu par trešo vietu. Kad žūrijai vajadzēja parādīt, ko protu, aizmirsu, ka jārāda treniņos apgūtā rutīna. Tā vietā nodemonstrēju to, ko darīja pieaugušās meitenes, jo pirms iziešanas uz ledus biju vērojusi viņas. Hokeju sāku spēlēt, jo mammai piedāvāja trenēt hokejistes. Dzīvojot Austrijā, esmu spēlējusi trijās komandās. Divas bija puišu, viena – meiteņu. Nu jau hokejā esmu vairāk nekā desmit gadu.
– Dzīvojot Austrijā, runāji vāciski?
– Protams. Tagad gan daudz esmu piemirsusi. Bet, kad atgriezāmies uz dzīvi Latvijā, nevarēju normāli parunāt latviski. Runāju ļoti ātri un rāvu nost galotnes. Mani neviens nevarēja saprast.
– Kā tu raksturotu sportistus kā sugu?
– Vienīgais, kas man nāk prātā, ir – lauvas. Laikam saukļa dēļ – Lauvas sirds. Sportisti ir kā lauvas, kam ir viens mērķis – medīt.
– To saka uzbrucēja.
– Es esmu viss, ko vajag. Kur treneris liek, tur arī spēlēju. Vienīgi vārtos nestāvu.
– Tu pati arī jūties kā lauva?
– Drīzāk esmu tīģeris. Man vajag citādi nekā pārējiem. Esmu nost no bara, un man tā patīk.
– Tev patīk būt atšķirīgai?
– Jā, patīk. Es atšķiros ar saviem uzskatiem. Ir sportisti, kas strādā un sasniedz rezultātu ar darbu. Ir tādi, kam talants ir iedzimts. Un ir tādi, kas ir apveltīti ar ļoti lielu gribu un visu, ko viņi dara, dara ar gribu. Manī ir gan darbaspējas, gan griba, bet visizteiktākais ir talanta pārsvars.
– Saki, kāpēc tev patīk hokejs?
– Pat nezinu, kā lai atbild. Kad sāku spēlēt, man ļoti patika tas, ko daru, jo bija jautri un apkārt bija daudz draugu. Kad pārcēlos uz Latviju, spēlēju hokeju kopā ar labāko draudzeni. Katram sportistam ir bedres – tie ir posmi, kad kaut kas nesanāk un zūd patika pret to, ko dari. Man šādi posmi sportā ir bijuši vismaz desmit.
Bieži vien esmu piedzīvojusi izsīkumu, jo nejūtu izaugsmi. Bet reizēs, kad kaut kas nesanāk, šķiet, ka krītu atpakaļ. Tas nogurdina. Visbeidzot viss tā pieriebjas, ka negribas ledu pat redzēt. Iedomājies – tu dari, dari, dari, taču tev nekas nesanāk. Tā var zaudēt motivāciju.
Apstājoties un pēc laika atsākot, sportists nekad neturpina no tās vietas, kur beidza. Viņš sāk visu no jauna.
Šo gadu laikā bijuši arī tādi posmi, kad degu no tā, ka gribu parādīt, cik laba esmu un cik pārāka esmu par puišiem… Šobrīd esmu komandas kapteine un pēc dažu nedēļu prombūtnes atkal esmu hokejā. Bet šis, iespējams, būs mans pēdējais gads. Šogad vēl gribu spēlēt, lai iedrošinātu jaunās meitenes.
– Tev ir bijusi vēlme pārspēt puišus?
– Bērnībā man šādas vēlmes nebija. Toreiz mēs visi bijām vienlīdzīgi. Bet pusaudžu vecumā viss mainījās. Puiši sāka lielīties, izrādīt pārākumu.
Tagad, kad spēlēju entuziastu līgā, bieži vien jūtu, ka puiši spēlē ļoti rupji un neslēpj savu sašutumu par to, ka meitene spēlē hokeju.
Man tas uzsit dusmas! Kāpēc es nevaru spēlēt hokeju? Ko maina mans dzimums? Ja es gribu, tad spēlēju. No šādas attieksmes man arī rodas vēlme izdarīt un parādīt vairāk.
– Un tu arī parādi?
– Es cenšos. Nav pareizi, ka pieauguši cilvēki, kam pašiem ir bērni un sievas, hallē, visiem dzirdot, izsaka savu viedokli par to, ka sieviete spēlē hokeju. Turklāt visbiežāk sievietes spēlē pret sievietēm. Tikai retās reizēs sievietes spēlē pret vīriešiem, bet tā ir mūsu atbildība, mēs pašas par to atbildam.
– Spēles, kurās sievietes spēkojas ar vīriešiem, ir asas?
– Pat ja šādas spēles notiek, sieviešu komanda ir jaukta. Proti, tajā ir arī vīrieši. Tagad pretinieki ir kļuvuši saudzīgāki, bet vēl pavisam nesen vīrieši spēlēja nežēlīgi – skrēja virsū, bortēja, nedomājot, kāds dzimums slēpjas zem formas un bruņām. Es nesaprotu, kāpēc hokeju nevar spēlēt kā hokeju, kad ņem un met ripu vārtos. Spēka paņēmieni ir vajadzīgi vīriešiem.
Mēs, sievietes, spēlējam skaisti – ar apvešanām, metieniem un vārtu guvumiem.
Mums nav svarīgi, kurš kuru smukāk var iebortēt. Galu galā nevienu neinteresē, kā tu iebortē, visus interesē, cik vārtu sezonā esi iemetis. Daži vīrieši to nesaprot.
– Pēc šīs sarunas publicēšanas tev nebūs bail parādīties hallē?
– Nē, es taču bieži esmu dzirdējusi, ko cilvēki par mums runā. Vai tāpēc man nespēlēt hokeju un sēdēt mājās?
– Kad puiši uzzina, ka spēlē hokeju, ir viegli nodibināt kontaktu ar viņiem?
– Daļai tas liekas forši, bet daļai nez kāpēc šķiet, ka sieviete hokejiste ir vīrišķīga, ka viņa smird pēc sviedriem un nemazgājas. Daži čaļi hokejisti tā dara, pēc treniņa neiet dušā un tādi sasvīduši arī treniņbiksēs pēc tam staigā. Sievietes hokejistes sevi kopj.
No citām sievietēm mūs atšķir tikai tas, ka spēlējam hokeju.
– Tu esi spēlējusi arī pasaules čempionātā sieviešu izlasē.
– Tagad atskatoties, šķiet, ka toreiz biju švaka. Šobrīd esmu daudz labākā formā. Tajā pašā laikā zinu, ka toreiz no sevis neko vairāk nebūtu izspiedusi. Tiesa, man togad vairāk nācās pasēdēt uz rezervistu soliņa, taču es par to nesūdzējos. Vismaz biju tur un kopā ar pārējiem.
– Saki, sieviešu hokeja komūnā ir meitenes, kuras jūsu vidū ir autoritātes?
– Es teiktu, ka viena no veiksmīgākajām spēlētājām, par kuru runā visvairāk, ir Līga Miljone, kas šobrīd mācās un spēlē ārzemēs, bet katrā pasaules čempionātā viņa brauc un mums palīdz. Protams, ir arī meitenes, kuras agrāk spēlējušas izlasē, bet tagad vairs hokeju nespēlē un pārcēlušās uz dzīvi ārzemēs.
– Aizmirsi par sevi. Arī tava līdzšinējā karjera ir vērā ņemama.
– Ja tā atskatās, tad daudz kas bijis. Esmu spēlējusi Austrijā, bijusi gan hokeja izlasē, gan inline hokeja izlasē, pārstāvējusi savu komandu Olybet EHL Skill Challenge, piedalījusies Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) rīkotajā vasaras nometnē Somijā, palīdzējusi Lietuvas komandai turnīros un spēlējusi arī Ukrainas čempionātā, palīdzot vietējai komandai, kā arī esmu vienīgā meitene Latvijā, kurai mammai ir izveidojusi savu hokeja klubu, lai es varētu spēlēt tik daudz, cik gribu.
– Kāda ir sajūta, kad iemet vārtus?
– Parasti, kad hokejists iemet vārtus, viņš priecājas tā, it kā būtu iemetis savus pirmos vārtus dzīvē. Man tā nav. Nesaku sev – jā, es iemetu! Drīzāk sev jautāju – pag, es iemetu? Reizēm par gūtajiem vārtiem esmu ļoti lepna, lai gan emocijas neizrādu.
Esmu spēlētāja, kura grib dot piespēles, jo vēlos, lai iemet mans komandas biedrs.
Man gribas, lai katrs gūst punktu. Negribu būt pārāka par citiem. Vienmēr paturu prātā, ka, pat ja iemetu vārtus, ripa pie manis nonāca, pateicoties citiem komandas biedriem.
– Tu zini savu metienu statistiku?
– Nezinu, bet atceros, ka tad, kad 2016. gadā spēlēju EHL play off spēlēs, biju trešā vai ceturtā starp visu komandu puišiem.
– Ir kādi gūtie vārti, kas tev pašai šķituši skaisti un atmiņā paliekoši?
– Vārtu man bijis daudz, bet īpašākais vārtu guvums laikam vēl ir priekšā.
– Tu esi diezgan paškritiska.
– Tā ir. Man vajag perfekti – tā, kā man vajag. Mamma man ir teikusi, ka viņai šī īpašība manī nepatīk. Viņai nepatīk, ja sevi nolieku. Bet es pati redzu, ka vienmēr varu būt vēl labāka. Starp citu, vakar pēc mēneša pauzes uzkāpu uz ledus. Un tobrīd man šķita – nemaz neesmu slikta, spēlēju labi.
– Hokejs ir ļoti smags un fiziski grūts sporta veids. Tas prasa ātrumu, spēku un eksplozivitāti. Saki, kā vēl tu fiziski pilnveidojies, ja neskaita treniņus uz ledus?
– Esmu viena no retajām, kas neapmeklē sausos treniņus. Gandrīz visu mūžu esmu spēlējusi hokeju, fiziski netrenējoties – neskrienot, nepumpējoties un nepievelkoties. Protams, pirms treniņiem iesildos un pēc tam atsildos, bet tas arī viss. Kad spēlēju izlasē, vajadzēja apmeklēt arī sausos treniņus, kur man gāja grūti. Līdz ar to man arī grūtāk bija uz ledus, jo visu spēku patērēju sausajos treniņos.
Tikai tagad, pēdējos trīs mēnešus, esmu sākusi iet uz svaru zāli.
Es to daru, jo vairs nejūtu savu izaugsmi hokejā. Iespējams, šie treniņi palīdzēs nonākt citā līmenī.
– Tu spēlējot mēdz lamāties?
– Lamāties gluži ne, bet es bļauju. To esmu pamanījusi. Vakar, kad neiemetu vārtus, iebļāvos tā, ka visa halle noskanēja. Tikai pēc tam sapratu, ka bļāvēja biju es pati. No lamuvārdiem nav nekādas jēgas. Dažkārt, kad spēlējam pret puišiem, viņi mums saka – tu esi tas un tas, ej tu tur un tur…
Bet hokejā nav jārunā. Hokejā ir jādara – jāslido un jāmet ripa vārtos. Un viss.
– Visi puiši ir rupji pret meitenēm?
– Nē. Ir komandas, kurās treneri ļoti pievērš uzmanību tam, kā puiši izturas pret meitenēm hokejistēm. Ir pat komanda, kurā treneris puišiem liek skriet līnijas, ja padzird, ka spēlē kāds bijis rupjš pret meiteni.
– Ko tu vēl dzīvē dari līdz ar hokeja spēlēšanu?
– Studēju universitātē, trenēju bērnus hokejā Ice Academy komandā, kopš bērnības filmējos reklāmās un piedalos dažādās fotosesijās, man patīk fotografēt, zīmēt, dejot, tagad eju uz hokeja tiesnešu kursiem. Kādreiz spēlēju arī florbolu un futbolu.
Vēl vairāk par hokeju mani aizrauj inline hokejs. Diemžēl Latvijā šo sporta veidu var piekopt vien trīs mēnešus gadā, jo inline hokeju spēlē uz speciāla sintētiskā seguma ar skrituļslidām. Gribētu, lai nākotnē varu piepildīt vienu no saviem sapņiem – uzcelt hokeja halli manai L&L komandai, kurā var trenēties gan ledus hokejisti, gan inline hokejisti.
– Tas ir diezgan liels mērķis.
– Varbūt, bet esmu to izvirzījusi kā vienu no savas dzīves mazajiem mērķīšiem.
